Nemīlestība dara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu …
Nemīlestība ir tad, kad nedrīkst traucēt. Runāt, smieties un uzbāzties ar apskāvieniem.
Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, jo tās ir muļķības, ne pārdzīvojumi.
Nedrīkst kaut ko lūgt – ir jāsaprot, ka šobrīd tam nav īstais laiks. Un, vispār, kam tev tas?
Nedrīkst cerēt uz palīdzību, jo pieaugušiem cilvēkiem jāvar viss paveikt pašiem, bez citu palīdzības. Pat tad, ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir pieklājīgs vecums. Un, ja vēl trīsdesmit pieci – tad kāda tur palīdzēšana? Un nav ko tadā solīdā vecumā tā izgreznoties!
Nemīlestība ir tad, kad īpaši nerāj, taču – arī neslavē. Neievēro.
Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – jo viņš varētu pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un pat nepamanīs tavu piepūli, kad tu visu sakārto un ieliec vāzē ziedus.
Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst.
Kad tracini, traucē, lien, runā muļķības, zāģē, sēdi rāmi kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigāties. Un nečīksti, nepinkšķi – rāmi sēdi un gaidi.
Kad tevi neaizstāv un saka: pats vainīgs! – tā ir nemīlestība.
Kad nekad neko nedāvina – nemīlestība.
Kad žēl naudas tavām vajadzībām – tā ir nemīlestība.
Tas nav naids. Tas dažkārt ir daudz ļaunāk, tāpēc, ka bieži vien ienīst dēļ kaut kā, piemēram – dēļ skaudības. Un tad var aiziet, vai arī atriebties. Bet nemīl – vienkārši tāpat vien.
Kaut arī saka: “mīlu jau, mīlu, tikai atsienies, atkal tu par savu!” Lūk, tā arī ir nemīlestība.
Un no tās nemirst. Īpaši jau veci cilvēki, bērni un suņi. Un pieauguši cilvēki, kuri ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlestība padara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu; viņš baidās visu sabojāt, patraucēt, aizkaitināt…. Tur ne neko padarīt nevar; ja ir spēks, vajag doties prom, kaut vai tikai ar pauniņu padusē.
Vai arī: kaut vai tikai saprast, ka tā ir NEmīlestība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, jo tās ir muļķības, ne pārdzīvojumi.
Nedrīkst kaut ko lūgt – ir jāsaprot, ka šobrīd tam nav īstais laiks. Un, vispār, kam tev tas?
Nedrīkst cerēt uz palīdzību, jo pieaugušiem cilvēkiem jāvar viss paveikt pašiem, bez citu palīdzības. Pat tad, ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir pieklājīgs vecums. Un, ja vēl trīsdesmit pieci – tad kāda tur palīdzēšana? Un nav ko tadā solīdā vecumā tā izgreznoties!
Nemīlestība ir tad, kad īpaši nerāj, taču – arī neslavē. Neievēro.
Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – jo viņš varētu pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un pat nepamanīs tavu piepūli, kad tu visu sakārto un ieliec vāzē ziedus.
Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst.
Kad tracini, traucē, lien, runā muļķības, zāģē, sēdi rāmi kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigāties. Un nečīksti, nepinkšķi – rāmi sēdi un gaidi.
Kad tevi neaizstāv un saka: pats vainīgs! – tā ir nemīlestība.
Kad nekad neko nedāvina – nemīlestība.
Kad žēl naudas tavām vajadzībām – tā ir nemīlestība.
Tas nav naids. Tas dažkārt ir daudz ļaunāk, tāpēc, ka bieži vien ienīst dēļ kaut kā, piemēram – dēļ skaudības. Un tad var aiziet, vai arī atriebties. Bet nemīl – vienkārši tāpat vien.
Kaut arī saka: “mīlu jau, mīlu, tikai atsienies, atkal tu par savu!” Lūk, tā arī ir nemīlestība.
Un no tās nemirst. Īpaši jau veci cilvēki, bērni un suņi. Un pieauguši cilvēki, kuri ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlestība padara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu; viņš baidās visu sabojāt, patraucēt, aizkaitināt…. Tur ne neko padarīt nevar; ja ir spēks, vajag doties prom, kaut vai tikai ar pauniņu padusē.
Vai arī: kaut vai tikai saprast, ka tā ir NEmīlestība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
