Tieši tad, kad vajag un tieši tāds, kāds vajadzīgs tieši jums.
Ja jums ir puisītis, tātad jums ir vajadzīgas tās dzīves mācībstundas un tās dzīves balvas, ko dod dēli. Ja meita – tātad tās, ko dod meitas.
Puisītis vai meitenīte, delveris vai vienpatis – tas ir tieši tas, kas jums vajadzīgs tieši tagad. Pieņemiet savu bērnu mācībstundas ar mīlestību un pateicību! Katram bērnam ir sava sūtība un sava misija!
Pazīstamais gruzīnu tautības pedagogs un zinātnieks Šalva Amonašvili ir vesela zinātnes virziena – humānās pedagoģijas autors, Maskavas pedagoģijas universitātes profesors. Viņš Vladivostokā novadīja semināru skolotājiem.
Šajā seminārā nerunāja par “mācību-audzināšanas procesu”. Tika pārrunāti daudz svarīgāki jautājumi. Amonašvili jautājumu nostādīja sekojoši: Kas ir bērns? Kas esam mēs – pieaugušie? Vai mums piemīt filosofisks skats uz bērnu? Kā mums dzīvot un komunicēt ar bērnu? Kāda ir skolotāja sūtība?
Turklāt viņš skolotājiem novadīja mācību stundu: “Slāvu ābeces noslēpumi”.
“Materiālistisks skats uz izglītību pazemo bērnu un pašu skolotāju” – ir pārliecināts profesors. Kāpēc? – par to mēs runājām pēc semināra.
“Materiālistisks skats uz izglītību pazemo bērnu un pašu skolotāju” – ir pārliecināts profesors. Kāpēc? – par to mēs runājām pēc semināra.
– Tātad, kāpēc, Šalva Aleksandrovič? Dīvaini to dzirdēt no precīzo zinātņu pārstāvja.
– Tāpēc, ka ir vajadzīga paplašināta apziņa, spēja uztvert gan pasauli, gan kosmosu, mūsu likteni un arī tehniku no dvēseliski morālā skatu punkta. Materiālistiska apziņa nedod tādu redzējumu.
– Tāpēc, ka ir vajadzīga paplašināta apziņa, spēja uztvert gan pasauli, gan kosmosu, mūsu likteni un arī tehniku no dvēseliski morālā skatu punkta. Materiālistiska apziņa nedod tādu redzējumu.
No Amonašvili lekcijas:
“Mēs nevaram pilnīgi noteikti zināt, vai reāli eksistē Augstākā pasaule, taču mēs varam pieņemt to, ka tā ir. Sauciet to, kā vēlaties – Dieva pasaule, Absolūts vai Augstākā saprāta pasaule.
Otrs pieņēmums: cilvēka Dvēsele ir kāda mūžīga, nezūdoša substance, kas tiecas uz pilnību, citas sūtības un uzdevuma tai nav. Un tikai mēs paši varam izvēlēties – pilnveidot vai sagraut savu Dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu zemes dzīve ir tikai īss Dvēseles ceļa gabaliņš. Mēs visi esam ceļinieki Visumā.
Jā, un neviens no šiem pieņēmumiem nav pierādāms, tiem var tikai noticēt. Taču tieši šīs idejas ir reliģiju, pasaules klasiskās literatūras un arī humānās pedagoģijas pamatā. Un, ja to pieņemt par pamatu, tad rodas filosofisks skats uz bērnu.
“Mēs nevaram pilnīgi noteikti zināt, vai reāli eksistē Augstākā pasaule, taču mēs varam pieņemt to, ka tā ir. Sauciet to, kā vēlaties – Dieva pasaule, Absolūts vai Augstākā saprāta pasaule.
Otrs pieņēmums: cilvēka Dvēsele ir kāda mūžīga, nezūdoša substance, kas tiecas uz pilnību, citas sūtības un uzdevuma tai nav. Un tikai mēs paši varam izvēlēties – pilnveidot vai sagraut savu Dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu zemes dzīve ir tikai īss Dvēseles ceļa gabaliņš. Mēs visi esam ceļinieki Visumā.
Jā, un neviens no šiem pieņēmumiem nav pierādāms, tiem var tikai noticēt. Taču tieši šīs idejas ir reliģiju, pasaules klasiskās literatūras un arī humānās pedagoģijas pamatā. Un, ja to pieņemt par pamatu, tad rodas filosofisks skats uz bērnu.
Kas viņš, bērns, ir? Nē, viņš nav nejaušība vai vecāku iegriba, bet gan mūsu dzīves parādība. Bērni šajā pasaulē nāk ar savu misiju, sūtību, katrs cilvēks nedaudz maina pasaules izskatu. Kā to mainīja Jēzus Kristus, Puškins vai Einšteins. Kāds teiks: protams, viņi taču bija ģēniji. Taču arī “mazajam cilvēkam” Arinai Rodionovnai bija sava misija.
Cilvēki dzimst viens otram, mēs palīdzam viens otram pacelties.
Un, lūk, ja skolotājs pret bērnu izturēsies no šādas pozīcijas, tad diez vai klasē izskanēs aizrādījumi, aizkaitinājums un niknums: “Tūlīt pat apklustiet! Ātri visi atver burtnīcas! Tu rīt bez mātes skolā nerādies!” Tāpēc, ka pedagoga uzdevums nav nav vienkārši iedot zināšanas (tas nemaz nav tik grūti), bet gan palīdzēt bērnam atrast savu sūtību, savu ceļu. Kā, ar kādām metodēm, instrumentiem? Un, lūk, šeit arī sākas skolotāja radošums”.
Un, lūk, ja skolotājs pret bērnu izturēsies no šādas pozīcijas, tad diez vai klasē izskanēs aizrādījumi, aizkaitinājums un niknums: “Tūlīt pat apklustiet! Ātri visi atver burtnīcas! Tu rīt bez mātes skolā nerādies!” Tāpēc, ka pedagoga uzdevums nav nav vienkārši iedot zināšanas (tas nemaz nav tik grūti), bet gan palīdzēt bērnam atrast savu sūtību, savu ceļu. Kā, ar kādām metodēm, instrumentiem? Un, lūk, šeit arī sākas skolotāja radošums”.
– Šalva Aleksandrovič, jūs apgalvojat, ka ikvienam cilvēkam ir sava sūtība. Atvainojiet, bet kāda tā ir teroristiem un slepkavām?
– Ja vadāmies no filosofiskiem uzskatiem, uz kuriem es arī balstos, cilvēks šajā pasaulē neienāk ar sliktiem nolūkiem. Viņā ir Dievs, ja vēlaties – Kosmoss. Jo, lai kā arī nebūtu, mēs esam atkarīgi no ļoti daudzām kosmiskām parādībām. Taču kaut kas var izkropļot cilvēka ceļu: kāds nepalīdzēja, laikā neatradās līdzās, nepateica galvenos, svarīgākos vārdus. Un tā rodas dzīves sūtības izkropļojumi. Jūs domājat, slikts cilvēks vēlas būt slikts? Daudzi vēlētos izpirkt savu vainu. Bet kāds tērē miljonus labdarībai, lai nopirktu sev indulgenci …
– Ja vadāmies no filosofiskiem uzskatiem, uz kuriem es arī balstos, cilvēks šajā pasaulē neienāk ar sliktiem nolūkiem. Viņā ir Dievs, ja vēlaties – Kosmoss. Jo, lai kā arī nebūtu, mēs esam atkarīgi no ļoti daudzām kosmiskām parādībām. Taču kaut kas var izkropļot cilvēka ceļu: kāds nepalīdzēja, laikā neatradās līdzās, nepateica galvenos, svarīgākos vārdus. Un tā rodas dzīves sūtības izkropļojumi. Jūs domājat, slikts cilvēks vēlas būt slikts? Daudzi vēlētos izpirkt savu vainu. Bet kāds tērē miljonus labdarībai, lai nopirktu sev indulgenci …
– Seminārā jūs parādījāt mācību stundu: pedagoga komunikāciju ar bērnu… Vai arī vecākiem pret bērniem jūs ieteiksiet izturēties, izejot no pozīcijas, ka tavs bērns atnācis šajā pasaulē ne ar tukšām rokām, bet ar savu misiju?
– Man ir savs viedoklis par audzināšanu ģimenē. Es arī esmu tēvs un vectētiņš. Kaut kad audzināja mūs, pēc tam mēs audzinājām savus bērnus kļūdu un izmēģinājumu ceļā…
– Man ir savs viedoklis par audzināšanu ģimenē. Es arī esmu tēvs un vectētiņš. Kaut kad audzināja mūs, pēc tam mēs audzinājām savus bērnus kļūdu un izmēģinājumu ceļā…
Teikšu galveno: ja vecāki vēlas uzlabot savu audzināšanas sistēmu ģimenē, pirmkārt, viņiem jāatsakās no jebkādas bērnu sodīšanas.
No jebkādas!
Jūs jautāsiet: ko darīt, ja bērns kaitē, ja viņš dara kaut ko sliktu? Ir dažādas pieejas, taču tās visas prasa ļoti lielu piepūli no vecāku puses. Ja jums reiz ir bērns, esiet, lūdzu, tik laipni, un atvēliet saviem bērniem savu laiku! Audziniet viņu nevis “uz pusi”, bet pastāvīgi. Tāpēc, ka tad, ja audzināsiet kā pagadās, tad neiztiksiet bez sodiem, jo mums taču nav laika, lai viņu nomierinātu, tāpēc vajag kā nākas iepērt, uzkliegt, aizliegt, sabārt. Taču, ja es atdodu lielu daļu savas Dvēseles bērna audzināšanai – diez vai tādi soda mēri būs vajadzīgi.
Tas gan nenozīmē, ka es neko no bērna nepieprasīšu, vienkārši saruna mums būs pavisam savādāka. Ja bērns izdara kaut ko sliktu, es uzstādu noteikumus: sarunāsim, lai mūsu dzīvē tā nebūtu.
Es sarunāju. Es vienojos.
Kā tikko viņš sāk darīt labu – es simtkārt viņu apbalvošu, lai viņš kļūtu stiprāks šajos centienos būt labam. Pat tad, ja viņš kaut vai pacentīsies izdarīt ko labu – es viņu slavēšu, apbrīnošu: lūk, dēls, tu kļūsti par vīrieti! Un tā – pastāvīgi.
Tas gan nenozīmē, ka es neko no bērna nepieprasīšu, vienkārši saruna mums būs pavisam savādāka. Ja bērns izdara kaut ko sliktu, es uzstādu noteikumus: sarunāsim, lai mūsu dzīvē tā nebūtu.
Es sarunāju. Es vienojos.
Kā tikko viņš sāk darīt labu – es simtkārt viņu apbalvošu, lai viņš kļūtu stiprāks šajos centienos būt labam. Pat tad, ja viņš kaut vai pacentīsies izdarīt ko labu – es viņu slavēšu, apbrīnošu: lūk, dēls, tu kļūsti par vīrieti! Un tā – pastāvīgi.
Slavējiet savus bērnus. Mums jāpaceļ viņi viņu pašu acīs!
– Vienalga, bērns taču neizaugs bez delverībām …
– Protams, tajā skaitā arī tāpēc, ka viņā ir kaislīga “vēlme pieaugt” – tā ir ļoti spēcīga dabiska tieksme, kuras dēļ viņš būs spējīgs uz visu. Un pēkšņi dēls sāk smēķēt – tā viņš saprot pieaugšanu. Vēl jo vairāk tad, ja tēvs smēķē. Ka rīkoties? Aizliegt, norāt? Taču tad viņš zags cigaretes, naudu…. Viņš taču pieaug, visi smēķē, un arī viņam jāsmēķē.
Ir ļoti svarīgi, lai bērns pieaugtu, komunicējot ar vecākiem. Taču tad, ja notiek pastāvīgi strīdi un konflikti, rodas kurlums, kas mēdz būt ļoti daudzās ģimenēs: tēvs dzenā dēlu, tēvs kliedz uz dēlu…. Sanāk, ka tēvs neder pieaugšanai un komunikācijai, viņš nepieņem dēlu, un tad dēls pats atrod savu kompāniju, kur viņu pieņem.
Labāk, lai tēvs audzina dēlu kā brāli, saka viņam: “Dēls, tu jau esi pieaudzis. redzi, lūk, mana pēdējā cigarete, un tu vairs neredzēsi, ka es smēķēju”. Ja tēvs to izdarīs, viņš mīl savu bērnu, ja neizdarīs – tad tikai sevi mīl.
– Protams, tajā skaitā arī tāpēc, ka viņā ir kaislīga “vēlme pieaugt” – tā ir ļoti spēcīga dabiska tieksme, kuras dēļ viņš būs spējīgs uz visu. Un pēkšņi dēls sāk smēķēt – tā viņš saprot pieaugšanu. Vēl jo vairāk tad, ja tēvs smēķē. Ka rīkoties? Aizliegt, norāt? Taču tad viņš zags cigaretes, naudu…. Viņš taču pieaug, visi smēķē, un arī viņam jāsmēķē.
Ir ļoti svarīgi, lai bērns pieaugtu, komunicējot ar vecākiem. Taču tad, ja notiek pastāvīgi strīdi un konflikti, rodas kurlums, kas mēdz būt ļoti daudzās ģimenēs: tēvs dzenā dēlu, tēvs kliedz uz dēlu…. Sanāk, ka tēvs neder pieaugšanai un komunikācijai, viņš nepieņem dēlu, un tad dēls pats atrod savu kompāniju, kur viņu pieņem.
Labāk, lai tēvs audzina dēlu kā brāli, saka viņam: “Dēls, tu jau esi pieaudzis. redzi, lūk, mana pēdējā cigarete, un tu vairs neredzēsi, ka es smēķēju”. Ja tēvs to izdarīs, viņš mīl savu bērnu, ja neizdarīs – tad tikai sevi mīl.
Ja bērns dara kaut ko sliktu – nevajag viņu rāt, labāk raudiet! Tēti, mamma, parādiet bērnam, ka jūs ciešat. Mammas asaras ir tūkstoškārt spēcīgāks līdzeklis, kā viņas roka, kad viņa per savu bērnu. Per, it kā, lai vedinātu uz labo, ar mīlestību per – tā bieži saka…. Taču tādu mīlestību bērns nekad nepieņems! Vardarbība neaudzina bērnu, bet gan apstādina tā attīstību. Atņem garīgo atbalstu. Bet pēc tam mēs, vecāki, paši būsim šokā …
– Kā pierunāt bērnu lasīt grāmatas?
– Vai tētis mājās lasa? Bērnam jāredz, ka vecāki lasa. Jāredz, ka viņi mīl grāmatas, ka saudzē tās. Un, kā tikko tēvam ir brīvs laiks, viņš nedzer alu, neskatās televizoru, bet ņem gudru grāmatu un lasa. Un arī mamma lasa.
Vai tad būs slikti, ja pirms miega mamma, vecmāmiņa vai tētis apsēdīsies blakus bērnam, pat pieaugušam bērnam, un izlasīs dažas lapas grāmatā: dēliņ, paklausies, lūdzu! Pasakas, kaut ko no Bībeles, vai kādu stāstu, lai viņš aizmieg, bet jūs turpiniet lasīt kādas 10-15 minūtes …
Bērns to uzsūc. Ja jūsu ģimenē ir vide, kurā daudz lasa – bērns iemīlēs grāmatas. Taču, redziet, tas vecākiem nav viegls ceļš.
Ne velti mēs sakām – mūsu bērni, mūsu prieks un mūsu asaras…
– Kā pierunāt bērnu lasīt grāmatas?
– Vai tētis mājās lasa? Bērnam jāredz, ka vecāki lasa. Jāredz, ka viņi mīl grāmatas, ka saudzē tās. Un, kā tikko tēvam ir brīvs laiks, viņš nedzer alu, neskatās televizoru, bet ņem gudru grāmatu un lasa. Un arī mamma lasa.
Vai tad būs slikti, ja pirms miega mamma, vecmāmiņa vai tētis apsēdīsies blakus bērnam, pat pieaugušam bērnam, un izlasīs dažas lapas grāmatā: dēliņ, paklausies, lūdzu! Pasakas, kaut ko no Bībeles, vai kādu stāstu, lai viņš aizmieg, bet jūs turpiniet lasīt kādas 10-15 minūtes …
Bērns to uzsūc. Ja jūsu ģimenē ir vide, kurā daudz lasa – bērns iemīlēs grāmatas. Taču, redziet, tas vecākiem nav viegls ceļš.
Ne velti mēs sakām – mūsu bērni, mūsu prieks un mūsu asaras…
Autors: Marina Ivļeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
