Mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mācīties ir viegli un patīkami. Taču katram no mums ceļā gadās skarbi skolotāji, kuri pārbauda mūsu izturību.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.
Par skolotājiem…
Jo ātrāk tas notiek, jo sarežģītāks ir uzdevums. Vairs ne viņa, bet tavs.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.
Katrs no mums, nokļūstot aiz savas iekšējās elles robežām, izdzīvo kā prot. Un kādam tu, pašam to nezinot, kļūsi par skarbo skolotāju.
Un nākas līdzcietīgi izturēties pret savu sajūtu iespēju robežām, jo viss mainās, ja to godīgi atzīstam, pakāpeniski, ar atvertu sirdi.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.
