Veģetatīvās distonijas sindroms – tie, kuri ir ieciklējušies uz saviem fiziskiem simptomiem, vēl nav gatavi terapijai, jo neapzinās ķermeņa fizioloģiju. Ja šie visi simptomi būtu kaut kā “slikta” vēstneši, tad puse pasaules jau būtu hospitalizēta.Veģetatīvā distonija – šāds termins ir latviešu un krievu valodās, pasaules medicīnā šāda termina nav. Tad, kad es ”slimoju” ar šo sindromu, zem atslēgas vārds ”VD” angļu valodā man neko google nepiedāvāja. Angliski ir panikas lēkmes un trauksmes lēkmes (panic attacks and anxiety attacks).
Kā viss sākās?
Tad, kad uzrodas nesaprotamas sajūtas, kuras cilvēks līdz šim nav izjutis, viņš sāk meklēt atbildes, aiziet pie ārsta, veic izmeklēšanu, bet ārsts neko neatrod, tiek noteikta diagnoze – VD. Vairāk kā pusei Latvijas tāda ir.Sākumā cilvēkam uzrodas kādi dzīves apstākļi, kurus viņš sāk traktēt kā nepieļaujamus, kā kaut ko ļoti briesmīgu. Pēc tam tas viss sāk ievilkties. Cilvēks ilgāku laiku dzīvo pastāvīgā spriedzē. Uzreiz šie simptomi jums neuzrodas. Un tad situācija turpinās, jūs nespējat izpaust savas emocijas, jūsos nostiprinās bērnībā pieņemtie lēmumi par sevi un pasauli. Vairāk par to šeit. Jūs pastāvīgi sajūtat draudus, spiedienu uz sevīm. Nespējat brīvi izpausties, jums kaut kas visu laiku neizdodas. Jūs dzīvojat ar bailēm no kritikas utt.
Ar laiku, kad cilvēks nespēj atrisināt šīs problēmas, viņš jūtās kā izolēts, nespēj atrast izeju, viņš sāk izjust sekojošo – iekšēja spriedze sāk pastiprināties. Psihe sāk lēnam padoties, nespēj tikt galā ar spriedzi, un nodod šo spriedzi ķermenim, un tagad pār to pārvalda ķermenis caur saviem simptomiem. Jo simptomus izturēt ir daudz vieglāk, nekā pašu stresa situāciju.
Simptomi – tie uzrodas tad, kad psihe nespēj atrast atbildes uz sāpīgo situāciju.Tad, kad mēs dienu no dienas baidām sevi, redzam situāciju kā bezizejas, psihe padodas. Un jūs izjūtat ķermeniskus signālus, tādus kā – sirds ātrāk sāk dauzīties (jūs baidāt sevi ar to, ka jums varētu būt infarkts), trauksme, kamols kaklā, barības trakta problēmas, sāpes vēderā, vājuma sajūta, hroniskais nogurums, asinsspiediens augsts vai zems (tas tiek pastāvīgi pārbaudīts). Šie visi ir simptomi, bāzes lietas, kādā veidā ķermenis mēģina jums palīdzēt, bet tā nav nekāda nāvējoša slimība. Patiesībā, nekas briesmīgs nekad ar jums nav noticis.
Veģetatīvā aktivitāte
Tad, kad cilvēks ir dzīvojis ilgāku laiku šādā spriedzē, atnākot pie ārsta, ārsts neko neatrod un tā arī veidojās termins VD (veģetatīvā distonija) . Tad, kad jūs aizejat pie ārstiem, viņi ielīdīs jūsos, izpētīs visu, bet viņi neatradīs reālu pamatu medicīniskai palīdzībai. Un viņi uzrakstīs jums diagnozi – VD, un viņiem būs taisnība, jo viņi piefiksēs jums veģetatīvo aktivitāti, bet ārsti jums neizstāstīs to, ko stāstu es jums. Ja jums ārsts pašā sākumā būtu pastāstījis kaut vai šo, jūs justos pavisam citādāk? Ja jums paskaidrotu, kas ar jums patiesībā notiek, puse no jums neciestu no tām problēmām, jūs nesāktu sevi baidīt, jūs nesāktu visu sarežģīt. Tagad ir jautājums – vai to ar medicīnu var izārstēt? Atbilde ir – nē? Jo ko tad tur ārstēt? Fiziski ar jums ir OK. Nu jums izrakstīs antidepresantus, jums varbūt paliks nedaudz vieglāk, jo šie medikamenti nobloķē jušanas spēju, jūs pārstājat vispār just.Kā šie simptomi izskatās ‘’veselam’’ cilvēkam?
Tad, kad jūs nododat eksāmenu, jūs izjūtat dažādus simptomus (parasti) – jums svīst rokas, jūs sākat biežāk skraidīt uz tualeti, bet jūs no šiem simptomiem nebaidāties? Jūs apzināties, ka ar jums tas notiek tāpēc, ka jūs uztraucaties par eksāmenu. Jums ir trauksme, bailes, bet jūs zināt to iemeslus. Tad, kad jūs neapzināties, kas ar jums notiek, tad jūs sākat baidīties, jo jūs neapzināties, ka ir kaut kādas neatrisinātas problēmas jūsos (jūsu iekšējie konflikti), un tāpēc, ka tās netika atrisinātas, jūs tās apspiedāt sevī, un tagad tas, kas ir tik daudz gadus apspiests un izpaužas kā VD, bet jūs to nesaistāt ar pagātnes notikumiem. Tad, kad problēma ir izstumta no apziņas, jūs neapzināties, kas šos simptomus izsauc, un tieši šī neapzināšanā arī jūs biedē.
Eksāmena laikā iemesls ir zināms, bet tad, kad it kā nekas stresu pavairojošs nenotiek, bet simptomi tie paši, tas arī jūs sāk biedēt. Šī neziņa. Cilvēki nespēj sev apskaidrot sava stāvokļa raksturojumu. Un tieši tas arī jūs biedē. Ja eksāmena laika jūs varat paskaidrot sev, kāpēc jūs tā jūtaties, tad vienkārši mājās, kad jums uznāk tādi simptomi, jūs nevarat sev apskaidrot, tāpēc jūs tas sāk biedēt. Tāpēc ārstēt šeit nav ko. Nav tādas vajadzības, nav iespējams izārstēt bailes. Un tur nav ko ārstēt, jo tā ir psihosomatika. Ir jāstrādā ar savam emocijām. Piemēram, ja jūs eksāmena laikā skraidāt uz tualeti, jūs taču nevarat to izārstēt, jo tā ir dabīga reakcija uz stresu. Lai to izārstētu, ir jānomaina visa smadzeņu darbina. Ārstēt veģetatīvās sistēmas aktivitāti nav nepieciešamības. Tur nav ko ārstēt!
Vd – tā ir normāla reakcija uz ieilgušu distresu. Jūs pārāk ilgi esat sevi baidījuši un apspieduši savu emociju izpausmi. Vd ir apaugusi ar tādiem mītiem, ka cilvēks vairs nesaprot, kur ir patiesība? Patiesība ir tajā, kas ir, un tā ir jūsu reakcija uz jūsu nepazinātam zemapziņas pārliecībām /neizdzīvotam emocijām.
Panikas lēkmes (PL)
Panikas lēkmes – tas ir tad, kad cilvēkam kāds noteikts emocionālais fons ir ieildzis. Panikas lēkme un VD nav viens un tas pats. VD var būt pusei Latvijas, bet ne visiem ir panikas lēkmes. Panikas lēkme nav nekāda slimība. Paši par sevi tie nav draudi vai briesmas dzīvībai. Tā nav dzīves patoloģija. PL – tas ir dabīgs ķermeņa bioloģisks stāvoklis, loti spēcīgs uztraukums par savu dzīvi – pašsaglabāšanās instinkts. Cilvēks tic, ka ar viņu kaut slikts notiks. Tad, kad cilvēks izrunā savas sajūtas, emocijas, tad, kad viņš meklē risinājumu savas dzīves situācijām, viņam PL nebūs, bet tad, ja viņš sāks pats sevi baidīt – ”a ja nu es nokritīšu un visi to redzēs, a ja nu man būs sirdstrieka, a ja nu es te nomiršu un visi ieraudzīs, un tāds nebeidzams ‘’a janu, a janu , a ja nu……’’ un cilvēks pats sevi sāk baidīt, viņam liekas, ka viņš jūt kaut ko tādu, kas nav normāls, bet tā visa ir normāla reakcija uz viņa emocijām. Un tad notiek PL, un cilvēks to uztver kā kaut ko briesmīgu.PL – tā vienmēr ir jūsu personīgā interpretācija, jūsu organisma stāvoklim. PL – tās ir bailes, kurās jūs paši sevi ievedat. Jūs pārāk ilgi esat dzīvojuši lielās bailes. Piemēram, braucat vilcienā (vai jebkurā citā sabiedriskā transportā), jūs sākat domāt – a ja nu man paliek slikti, a ja nu es tagad nomiršu? Un jūs sākat sevi baidīt, un jūsu simptomi tikai paliek spēcīgāki.
Jūs savā dzīvē varētu pārdzīvot vienkāršu stresu, tāpēc, ka attiecībās problēmas, vai finansiālas problēmas, jūs to visu sevī uzskrūvējat, jūs sākat just dažādus simptomus, bet jūs to sev apskaidrojat, ka ar jums kaut kas slikts notiek. Jūs esat nepareizi iztulkojuši veģetatīvo aktivitāti!
Izbēgšana
Kas notiek tālāk? Tālāk jūs sākat izbēgt no šiem simptomiem, un jo vairāk jūs bēgat, jo spēcīgāki tie kļūst. PL atnāk tikai tad, kad jūs domājat, ka ar jums kaut kas slikts var notikt – jūs nomirsiet, vai jūs paralizēs. Jūs tam ticat un jūs sevi biedējat. Nekur pasaule neviens no PL nav nomiris, neviens nav ne apkakājies, ne apčurājies, ne dabūjis infarktu. Tās ir vienkāršas bailes, kurām jūs ticat. Kāpēc jūs ticat, ka jums kaut kas notiks, bet līdz šim vēl nekas nav noticis? Tāpēc, ka šīs bailes ir balstītas uz pašsaglabāšanās instinktu.Ir tāds teiciens – bailēm lielas acis. Šis teiciens nav vienkārši tāpat izdomāts, tad kad cilvēkam ir augsts baiļu līmenis, viņš zaudē spējas adekvāti un kritiski uzņemt informāciju. Viņš pārvēršas par dzīvnieku (reptiļa smadzenes ņem virsroku pār neokorteksu), kurš nezin kā sev palīdzēt, viņš it ka nēsājas pa savannu un bļauj – šausmas, šausmas, ārprāts, kas tagad notiks. Cilvēkam liekas, ka viņš zaudē paškontroli. Paškontrole viņam nepazūd, jo tā ir iešūta mūsu bioloģijā, cilvēks zaudē spēju saprast, ka ar viņu nekas slikts nevar notikt. PL nav bīstama, pati problēma ir tad, kad sākas izbēgšana no šiem simptomiem. Tā ir problēma, un tā ir balstīta uz to, ka cilvēks domā, ka:
1. veģetatīvie simptomi ir viņam bīstami,
2. izbēgšana no PL, pēc tā paša principa, uzskatu ka PL ir bīstamas,
3. būt vienam, tāpēc, ka uzskatu, ka man kaut kas var notikt, man neviens nepalīdzēs,
4. pievērst visus savus radiniekus, jo viņiem man ir jāpalīdz, ja nu man sakas PL,
5. izbēgšana no vietām, kur var notikt PL, kurās es varu sevi biedēt, jo tur es varu nomirt no PL,
6. tabletes – bez zālēm nekur neiešu no mājām ārā. Pilna soma ar dažādām tabletēm, jo, ja nu man paliek slikti, man tas palīdzes.
Šīs ir 6 kļūdas (izbēgšanas stratēģija), kuras uztur jūsu problēmu, un aplis pa kuru jūs skraidāt. Visa jūsu rīcība ir palikta zem šiem 6 elementiem. Ar tiem arī ir jastrādā.
Neiroze – tā neuzrodas kā gripa, tas vienmēr ir kāds ievilkusies spriedzes stāsts. Tas nekad nenotiek spontāni, tas krājas un krājas.
No kā jāsāk?
1) iemācīties netraktēt savus simptomus kā kaut ko bīstamu un nāvējošu;2) iemācīties netraktēt PL ka kaut ko nāvējošu;
3) iemācīties netraktēt attālumu no mājam kā draudus dzīvībai.
Cilvēki domā, ka šo var iemācīties lasot grāmatas vai rakstus par VD. To nevar iemācīties tādā ceļā, tas ir jāizdzīvo.
Iemācīties atpazīt savas emocijas, iemācīties izpaust savas emocijas, ir jābūt instrumentiem, ir jābūt praksei.
Jūs nepierādīsiet savām smadzenēm, ka jums nekas nenotiks, jums tas ir tām jāparāda pastiprinot savus simptomus, ejot virsū savām Pl, just to, ko jūs jūtat. Tas ir pirmais solis, ar kuru es sāku, kad jutos līdzīgi kā jūs.
Panika seko tikai tiem, kuri no tās izbēg. Te jums arī viss noslēpums. Panika seko tiem, kuri no tās baidās un izbēg. Viss. Tas ir viss, kas jums ir jāsaprot, tālāk ir tikai tehnoloģijas. Pierādīt sev, ka PL ir droša var tikai praktiski, jums tas ir jāizdzīvo, nevis tikai jālasa par to.
Lielāka kļūda, kāpēc cilvēki, kuriem ir šis sindroms, nespēj iziet ārā no tā – tāpēc, ka domā, ka problēma ir viņu simptomos. Trauksmē, panikas lēkmēs, dažādos fiziskos simptomos. Veic darbu ar simptomiem. Bet problēma nav simptomos, simptomi ir tikai izpausme tam, kas ir pašā apakšā. Un pašā apakšā ir platforma, kura uztur šos simptomus, un šī platforma saucas – sevis nevērtēšana/nepilnvērtība. Piemēram, cilvēks pats nespēj pieņemt lēmumu, viņš ir atkarīgs no cita cilvēka lēmumiem, domām utt. Zem šī visa ir bērnībā pieņemtie lēmumi, par sevi, – kāds es esmu un par pasauli – kāda ir pasaule. Ar to tad arī ir jāstrādā.
Turpinājums sekos…Vairāk par VD lasīt šeit
Neesat skopi, padalieties ar šo informāciju savos sociālo tīklu profilos.Paldies.
