Ja kaut reiz esat apmeklējuši zinātnes muzeju bērniem, tur noteikti esat redzējuši eksponātus, kas rāda, cik pieaugušie ir lieli, cik bērni mazi. Iztēlojieties, cik liels izskatās pieaugušo krēsls un galds, ja blakus tam stāv trīsgadnieks. Bērns pasauli (ne tikai fizisko) uztver pavisam citādi nekā pieaugušais. Bērns redz citādi, un pieaugušajiem tas ir jāzina.
Iedomājieties sevi bērna vietā - jūs nevarat uzrāpties uz krēsla, jo tas ir pārāk liels. Nevarat redzēt, kas atrodas uz galda, nevarat saskatīt pieaugušo sejas izteiksmes, kad ar viņiem runājat, nespējat atcerēties, uztvert, izdarīt - tikai tāpēc, ka esat mazs.
Kā labāk saprast bērnu. Daži ieteikumi pieaugušajiem:
Neej tik ātri! Ejot kopā ar bērnu, jāatceras, ka bērns nespēj paiet tik ātri kā pieaugušie; ja reiz esat nolēmuši kopā doties, pieaugušajiem jāņem vērā, ka blakus iet mazs bērns.
Nesteidzies, apskati apkārt notiekošo! Ejot bērns vēlas arī apskatīt apkārtni, izpētīt to interesanto pasauli, ko vecāki no sava skatu punkta neredz – to puķīti, kas aug ietves malā un sniedzas līdz mazā degungalam, to pagraba logu, kurš ir lielāks par bērna augumu, bet pieaugušie tās lietas nemaz nepamana, jo tas taču tik zemu! Pieaugušie apkārtnē redz pavisam citas lietas – to, kas ir viņu acu augstumā.
Bērnam mēdz būt bail. Ja bērns apgalvo, ka viņam ir bail, tad tas ir jārespektē. Ja pieaugušais nebaidās no svešā onkuļa, kaimiņu suņa, lielā zirnekļa, tumsas istabā, tad tas nenozīmē, ka bērns, sakot, ka viņam ir bail, melotu. Ja bērns baidās, tad drosmi gūs tad, ja jutīs pieaugušo atbalstu un situācijas skaidrojumu.
Nestāsti par savām bailēm. Pieaugušie arī baidās - no tumsas, no neizdošanās, no slikta horoskopa šai nedēļai... Neviens negrib saskarties ar cita bailēm, vēl jo mazāk to grib bērns, viņam vecāki ir drosmīgi un bezbailīgi. Iedomājieties situāciju – tētis aizbraucis komandējumā, mamma aicina bērnu gulēt viņas guļamistabā, jo pati nav pieradusi gulēt viena, ir neomulīgi vai pat bail. Bērns to tūlīt sapratīs. Tad, kad bērnam būs jāatgriežas savā guļamistabā, viņš sāks domāt par bailēm, jo tās ir milzīgas, ja jau pat mammai bail.
Neliec bērnam darīt vairāk, nekā viņš spēj! Pieaugušie, skatoties uz bērnu nenogurstošo darbošanos, vienmēr ir pārsteigti par viņu spēju ilgstoši būt tik aktīviem. Pieaugušajiem jāatceras, ka tas notiek ar vienu noteikumu – nemitīgu darbošanās maiņu. Bērns nespēj ilgstoši noturēt uzmanību; tikai tad, ja maina darbošanās jomas, bērns spēj darboties ilgstoši un apgūt daudz jaunu prasmju. Nelieciet bērnam ilgstoši darīt vienu darbu – lasīt grāmatu, spēlēt spēli, zīmēt... Ja pēc piecām minūtēm bērns iesākto nevēlas darīt, tas ir tikai normāli. Bērnam pieaugot, spēja noturēt uzmanību palielināsies.
Bērns vienlaikus nespēj uztvert dažādas informācijas. Bieži vecāki pukojas, ka bērns nedzird sacīto. Iespējams, ka bērns tiešām nedzird. Mazāki bērni nav spējīgi veikt kādu darbību un vēl uztvert sacīto. Piemēram, bērns spēlējas, viņš ir ļoti aizrāvies ar rotaļu, bet mamma no blakus istabas stāsta, ka jāsaģērbjas, lai dotos pastaigā. Bērns, iespējams, mammas teikto nemaz nedzirdēja.
Nedodiet vairākas norādes vienlaicīgi! Mazais neatcerēsies un pat nesapratīs, ja vienā elpas vilcienā viņam dosiet četras līdz piecas norādes. Piemēram: “Izvēlies rotaļlietas, kleitu, kurpes, kādu grāmatu, paņem peldkostīmu, saliec visu somā, mēs brauksim uz jūru!”. Nebrīnieties, ka tad, kad būsiet nokļuvuši jūras krastā, nekas no teiktā līdzi nebūs paņemts. Mazs bērns nespēj atcerēties daudz norāžu vienlaicīgi.
Neapgrūtiniet bērnu ar noslēpumu glabāšanu! Dažreiz pieaugušie bērnam liek glabāt noslēpumu, paši domājot, ka tas ir tikai sīkums. Piemēram, ģimenē vienojas, ka saldumus ēdīs brīvdienās, bet tētis, ejot ar bērnu pastaigā, piedāvā: “Es tev nopirkšu saldējumu, bet tu par to nedrīksti teikt mammai!” Bērns piekritīs, bet noslēpuma glabāšana būs apgrūtinājums mazajam. Dažreiz noslēpumu uzspiež abi vecāki, tad vienojas, ka noslēpumu nedrīkst teikt vecmāmiņai, bērnudārza audzinātājai vai kaimiņu bērniem. Tas ir liels apgrūtinājums bērnam.
Kā labāk saprast bērnu. Daži ieteikumi pieaugušajiem:
Neej tik ātri! Ejot kopā ar bērnu, jāatceras, ka bērns nespēj paiet tik ātri kā pieaugušie; ja reiz esat nolēmuši kopā doties, pieaugušajiem jāņem vērā, ka blakus iet mazs bērns.
Nesteidzies, apskati apkārt notiekošo! Ejot bērns vēlas arī apskatīt apkārtni, izpētīt to interesanto pasauli, ko vecāki no sava skatu punkta neredz – to puķīti, kas aug ietves malā un sniedzas līdz mazā degungalam, to pagraba logu, kurš ir lielāks par bērna augumu, bet pieaugušie tās lietas nemaz nepamana, jo tas taču tik zemu! Pieaugušie apkārtnē redz pavisam citas lietas – to, kas ir viņu acu augstumā.
Bērnam mēdz būt bail. Ja bērns apgalvo, ka viņam ir bail, tad tas ir jārespektē. Ja pieaugušais nebaidās no svešā onkuļa, kaimiņu suņa, lielā zirnekļa, tumsas istabā, tad tas nenozīmē, ka bērns, sakot, ka viņam ir bail, melotu. Ja bērns baidās, tad drosmi gūs tad, ja jutīs pieaugušo atbalstu un situācijas skaidrojumu.
Nestāsti par savām bailēm. Pieaugušie arī baidās - no tumsas, no neizdošanās, no slikta horoskopa šai nedēļai... Neviens negrib saskarties ar cita bailēm, vēl jo mazāk to grib bērns, viņam vecāki ir drosmīgi un bezbailīgi. Iedomājieties situāciju – tētis aizbraucis komandējumā, mamma aicina bērnu gulēt viņas guļamistabā, jo pati nav pieradusi gulēt viena, ir neomulīgi vai pat bail. Bērns to tūlīt sapratīs. Tad, kad bērnam būs jāatgriežas savā guļamistabā, viņš sāks domāt par bailēm, jo tās ir milzīgas, ja jau pat mammai bail.
Neliec bērnam darīt vairāk, nekā viņš spēj! Pieaugušie, skatoties uz bērnu nenogurstošo darbošanos, vienmēr ir pārsteigti par viņu spēju ilgstoši būt tik aktīviem. Pieaugušajiem jāatceras, ka tas notiek ar vienu noteikumu – nemitīgu darbošanās maiņu. Bērns nespēj ilgstoši noturēt uzmanību; tikai tad, ja maina darbošanās jomas, bērns spēj darboties ilgstoši un apgūt daudz jaunu prasmju. Nelieciet bērnam ilgstoši darīt vienu darbu – lasīt grāmatu, spēlēt spēli, zīmēt... Ja pēc piecām minūtēm bērns iesākto nevēlas darīt, tas ir tikai normāli. Bērnam pieaugot, spēja noturēt uzmanību palielināsies.
Bērns vienlaikus nespēj uztvert dažādas informācijas. Bieži vecāki pukojas, ka bērns nedzird sacīto. Iespējams, ka bērns tiešām nedzird. Mazāki bērni nav spējīgi veikt kādu darbību un vēl uztvert sacīto. Piemēram, bērns spēlējas, viņš ir ļoti aizrāvies ar rotaļu, bet mamma no blakus istabas stāsta, ka jāsaģērbjas, lai dotos pastaigā. Bērns, iespējams, mammas teikto nemaz nedzirdēja.
Nedodiet vairākas norādes vienlaicīgi! Mazais neatcerēsies un pat nesapratīs, ja vienā elpas vilcienā viņam dosiet četras līdz piecas norādes. Piemēram: “Izvēlies rotaļlietas, kleitu, kurpes, kādu grāmatu, paņem peldkostīmu, saliec visu somā, mēs brauksim uz jūru!”. Nebrīnieties, ka tad, kad būsiet nokļuvuši jūras krastā, nekas no teiktā līdzi nebūs paņemts. Mazs bērns nespēj atcerēties daudz norāžu vienlaicīgi.
Neapgrūtiniet bērnu ar noslēpumu glabāšanu! Dažreiz pieaugušie bērnam liek glabāt noslēpumu, paši domājot, ka tas ir tikai sīkums. Piemēram, ģimenē vienojas, ka saldumus ēdīs brīvdienās, bet tētis, ejot ar bērnu pastaigā, piedāvā: “Es tev nopirkšu saldējumu, bet tu par to nedrīksti teikt mammai!” Bērns piekritīs, bet noslēpuma glabāšana būs apgrūtinājums mazajam. Dažreiz noslēpumu uzspiež abi vecāki, tad vienojas, ka noslēpumu nedrīkst teikt vecmāmiņai, bērnudārza audzinātājai vai kaimiņu bērniem. Tas ir liels apgrūtinājums bērnam.
