«Jāņos pasaule atrodas aktīvā stāvoklī – enerģijas šajā laikā ir visvairāk,» saka mākslinieks, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, latviešu rakstu zīmju un mitoloģijas pētnieks Valdis Celms. Mūsdienu cilvēks sevi psiholoģiski atdala no dabas, bet pēc tam sūdzas par stresu un depresiju. Jāņi ir laiks, kad to var labot, piepildot sevi ar dabas enerģiju. Nakts no otrdienas uz trešdienu būs gada īsākā, bet 21. jūnijā būs gada garākā diena – vasaras saulgrieži.
«Nav jāskatās uz sekundēm vai minūtēm, būtiskākais šajās dienās ir būt dabā un atskārst, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa, nācis no Dieva,» iesāk dievturis, latviešu zīmju pētnieks. Apmēram no 20. līdz 24. jūnijam «saule līgo» - it kā šūpojas debesīs un tad sāk iet lejup, respektīvi dienas kļūs aizvien īsākas. Mitoloģijā tie ir «Jāņa vārti» jeb «laika vārti», stāsta Celms.
Lai gan pasaules kontekstā saulgrieži ir universāli, latviskajā tradīcijā tiem vienmēr bijusi īpaša vieta. Pirmās rakstītās ziņas par Jāņu svinēšanas tradīciju pamatīgumu latviešu vidē atrodamas Garlība Merķeļa darbos. Rituālās darbības – ugunskura iekuršana, papardes zieda meklēšana, siera siešana apļa formā, saules sagaidīšana, sadošanās rokās un iešana aplī - netiek izpildītas tāpat vien – tās ir psiholoģiski motivētas. Skandējot Jāņu dziesmas, cilvēki sevi psiholoģiski sakārto, piepilda ar enerģiju, uzlādē veiksmei.
Mūsdienu cilvēkiem liekas dīvaini ar rituālam darbībām piesaukt sauli, bet, līdzko gaismas pietrūkst, tā uznāk depresija,
stāsta Celms. Tāpat kā senie cilvēki, mēs esam atkarīgi no dabas procesiem.
«Jāņi ir laiks, kad sākotnējā dabas vienotība atklājas pilnīgā skaistumā, saderībā, harmonijā. Ja cilvēks to spēj apjaust ar sajūtām un prāta dzīlēm, viņš pietuvojas laimes brīdim. Tas dod pieturas punktu, ļauj apzināties, kāpēc mēs vispār esam pasaulē, kāda ir dzīvošanas jēga. Un tā ir iespēja piedzīvot pasauli,» stāsta Celms. Ne velti Jāņu tematikai veltītas vairāk nekā 2000 tautasdziesmu.
Ja vien vēlamies, vasaras saulgrieži var kļūt par spēka avotu, no kura pasmelties enerģiju visam gadam. Tomēr, lai nonāktu līdz saulgriežiem sevī, mums jārīkojas apzināti, izvēloties, kur un kā svinēt vasaras pilnbrieda svētkus. Tad saulgriežu garīgums mums panāksies pretim pa piemirkušu pļavu.
Maģiskais Jāņu aplis
Senās liecībās minēts, ka cilvēks devās mežā un papardes tuvumā pavadīja nakti. Šis rituāls cilvēkiem palīdzēja pārvarēt bailes. Paparde kā maģisks augs bija zināms jau viduslaiku Eiropā, kur to lietoja kā talismanu, kvēpināja, uzglabāja mājas bēniņos, stādīja dārzā. Papardei bija sargājoša un attīroša nozīme.
Mūsdienās zaļi domājošās ģimenēs un viesu namos atdzimst senā prakse pildīt ar papardēm matračus, gatavojot tā sauktos cisu maisus.
Jāņu zāles vajag salasīt pašam, jo tirgū pirktām puķēm nav jēgas - tikai komerciāla vērtība. Senos avotos atrodamas sarežģītas zāļu lasīšanas tradīcijas. Piemēram, meitas gāja laukā un aizsietām acīm lasīja zālītes, pēc kurām pēc tam zīlēja nākotni. Vēl viens variants – ejot pa apli (to samazinot virzienā uz centru) lasīt trejdeviņas zālītes. Savukārt Jāņu vainags ir maģiskais aplis.
Jāņu simbols ir viss, kas apaļš, – siers, vainags, ugunskurs.
Arī ienākšana sētā un iziešana no tās notiek apļa kompozīcijā, kas apzīmē vienotību, skaidro Celms.
Jāņuguns - Visuma centrs
Būtiskākais saulgriežu elements – uguns stihija pilnībā maina formu, attīra, atbrīvo no vecā.
Liesmu mēles, kas rodas no nekā, iznīcina lieko, veco, nevajadzīgo, līdz paliek tikai pelni, no kuriem var atdzimt jaunā kvalitātē. Uguns ir tiekšanās pēc izmaiņām.
Jāņuguns ir gan gaisma, gan simbolisks Visuma centrs, jo Visums rodas caur degšanu – lielo sprādzienu, skaidro Celms.
Viņš saka, ka pirmā Jāņuguns būtu jāiededz nevis uz zemes, bet kārts galā. Šī Jāņu rituāla detaļa mūsdienās ir piemirsusies. Liesma vertikālā Jāņu staba galā simboliski zemi savieno ar debesīm. Kad dzirkstele nokrīt zemē, jāiededz ugunskurs.
Vispareizāk uguni iešķilt no krama kā senos laikos.
Jāņi kļūs par neaizmirstamu piedzīvojumu, ja ar iedegtām lāpām apstaigāsiet laukus, pļavas, kalnus. No kalna var laist lejup uguns ratu un palaist ezerā uguns plostu. Kopā būšana pie uguns rada savstarpēju piederības sajūtu, kuras mūsdienu cilvēkiem pietrūkst.
