Tumšā matērija. Teorētiskās fizikas banālais reizrēķins
Visums ir brīnumaina vieta. Visumā var atrast visu ko, tādēļ jau tas ir visums. Šajā ziņā visums ir līdzīgs miskastei. Vai internetam. Vai arī internets un miskaste ir līdzīgi visumam. Caurmēra fiziķis teiktu, ka abi variani labi, viņš pat teiktu, ka ir pilnīgi vienalga, vai orbītā palaista tenisa bumbiņa griežas ap zemi vai zeme griežas ap tenisa bumbiņu. Viņam vienkārši po, kas ap ko griežas un kas kam ir līdzīgs. Viņš gan neteiks, ka po, vienkārši atzīmēs, ka viss ir relatīvs. Ir jau ar.
Tātad, relatīvi patālā visuma nostūrī, vairāk vai mazāk spirāliskas galaktikas nomalē, kas tikai relatīvi šķiet nomale, nosacītā tukšumā peldēja milzīgs degošs hēlija un ūdeņraža burbulis. Zvaigzne. Ap zvaigzni pa orbītām, ko tikai ar milzīgu iztēles piepūli var nosaukt par eliptiskām, joņoja dažas planētas. Uz vienas no tām mita idiōti.
Izlaižot gaŗo vēstījumu par planētas vēsturi, dzīvības evolūciju un saprātīgu būtņu rašanos, atzīmēšu tikai faktu, ka būtnes bija visai relatīvi saprātīgas, ne velti planētu sauca par idiōtu planētu. Viņi pat viens otru uzrunāja par idiōtu. satiekoties teica, nevis ‘Sveicināts, kungs’, bet ‘Lai tev dulla diena, idiōt’.
Idiōtiem bija arī zinātne. Visai relatīva zinātne. Tā, lūk, gadsimtu gaitā viņi bija atklājuši, ka 2×2=2+2. Būdami pazīstami ar algebru un loģisko indukciju, viņi izdarīja tālejošu secinājumu, ka X²=2X un ļoti lepojās ar šo sasniegumu. Nevis relatīvi lepojās, bet absolūti.
Laika gaitā, protams, atklājās, ka 3+3 diezgan nopietni atpaliek no 3². Lai netraumētu esošo teoriju, jo tā kā nekā noteica valdošo fiziski-matemātiskās domas paradigmu, tika pieņemts, ka neatbilstību rada mērījumu kļūda un veltīja vairāk pūļu mērījumu precizitātes uzlabošanai. Pilnveidojot mērījumus, atklājās, ka 4+4 jau ir uz pusi mazāk par 4×4.
Likās, zinātne nonākusi strupceļā.
Par laimi uzradās kāds idiōts, kam pietika apķērības aizvietot vārdu ‘pretruna’ ar vārdu ‘paradokss’ un radīja viltīgu formulu, kas ļāva novienādot četrinieku summu ar reizinājumu. Tā radās slavenais ‘relatīvās dubultsummas paradokss’. Sākumā šī doma daudziem nepatika. Bija mēģinājumi to nosaukt par ārprātu, tomēr beigās virsroku guva veselīgā idiōtija. Un tā tās lietas aizgāja.
Izrādījās, ka brutālos matemātiskās būtības un fizikālās jēgas meklējumus var aizstāt ar izsmalcinātu prāta konstrukciju veidošanu. Ja kaut kas nesaskanēja ar realitāti, vienmēr atradās vieta ‘mērijumu novirzēm’, kas tika koriģētas ar elegantiem koeficientim. Ja nu bija galīgi aubē, nāca smagā artilērija ‘relatīvās dubultsummas paradoksa’ personā. Pret to iebilst bija neiespējami. Nepieļaujami. Zaimojoši.
Tā kādu laiku idiōti dalīja un apguva 'grantus', rakstīja disertācijas, saņēma zinātniskos grādus un prēmijas par sasniegumiem, kamēr vienā nejaukā dienā gaismā nāca skandalozs fakts, ka 2×10 sastāda vien 20% no 10². Tas bija par daudz pat koriģējošiem koeficientiem un paradoksiem, pārskatīt paradigmu arī bija par vēlu, jo tā jau bija ieguvusi turpat vai reliģijas statusu, bet kur, pie velna, rodas un atrodas pārējie 80%?
Par laimi idōiti pilnīgi nejauši bija atklājuši LSD un labprāt to lietoja sadzīvē izklaides un relaksācijas nolūkos. Tā kāda idiōta nokaitētajās smadzenēs radās relatīvi kreatīva doma. Nav jēgas uztraukties par tiem 80%, vienkārši tie jau saknē jānodala no pārējās konstrukcijas. Bija pienācis laiks atklāt ‘tumšo matēriju’. Šis jaunievedums izrādījās varen izdevīgs visiem. Vajadzības gadījumā tumšā matērija varēja sastādīt ne tikai 80%. Tā varēja aizņemt visus 90% vai pat 95%. Cik vajaga, tik aizņem. Tai varēja veltīt pētījumus, kongresus, monogrāfijas, disertācijas, apgūstot milzīgus idiōtu planētas budžeta līdzekļus. Tā ļāva kļūt slaveniem, mīlētiem un apbrīnotiem. Pateicoties ‘tumšajai matērijai’ idiōti varēja saglabāt savu identitāti un palikt tie, kas viņi bija. Idiōti. Absolūti idiōti.
Un tā arī palika.
Autors: Roberts Degums
Raksta avots: http://tizleni.lv/two.php?article=dark_m…
http://www.draugiem.lv/user/5148658/blog…
Paldies
