(Svarīga 
izpratne.) 
Smalkās komunikācijas pamatā ir tēls (ko radām mēs paši), indivīdu apmaiņa ar tēliem. Ar 
tēliem, kas ielikti valodā (katrā burtā, rūnā), žestos, ķermeņa kustībās, 
zīmējumos, fotogrāfijās, filmās, tekstos un simbolos. Tāpēc mēs spējam 
sazināties ar būtnēm, kas ir spējīgas radīt - radīt 
tēlus. Dabā visas dzīvās būtnes sazinās ar tēlu palīdzību. 
Apmaiņa ar tēliem ir telepātiskās saziņas pamatā. Tā 
bija pirmā valoda, kura bija garīgu būtņu (cilvēku un dievu) saziņas pamatā. 
Sākotnēji cilvēkiem piemita daudzas smalkās maņas un spējas, kas šodien ir 
zaudētas. Zaudētas tāpēc, ka tās neesam raduši attīstīt mūsu nepilnīgās 
izglītības sistēmas iespaidā, kura pasniedz tikai dziļi materiālās zināšanas, 
bez mūsu iedzimto spēju attīstīšanas. Bērni tikko ienākot šajā pasaulē nes sev 
līdzi zināšanu bagāžu no iepriekšējās dzīves, bet mūsu pasaules uzspiestā 
mākslīgā attīstības modeļa iespaidā un vecāku autoritātes iespaidā, aiziet citā 
attīstības virzienā, nekā tas dabiski būtu noticis turpinot attīstīties 
harmoniski (spēju izkopšana un iegūto zināšanu attīstīšana no iepriekšējām 
dzīvēm). Tas ir labi jūtams tiem cilvēkiem, kas ir savā dzīvē kaut reizi 
pārkvalificējušies citā darbā. Kad cilvēks ir iestrādājies kādus 5 – 6 gadus 
jaunajā darbā, vecā darba iemaņas un zināšanas mazinās. Tas pats arī notiek ar 
bērnu, kurš ienāk šajā pasaulē, nesot sev līdzi iepriekšējās iemiesošanās 
zināšanu bagāžu (ne visiem tas jūtami izpaužas). 
Tātad sākotnēji, cilvēki sazinājās telepātiski. Šī 
ziņa ir aizgājusi pat līdz Torai, Bībelei un citām svētajām grāmatām, kaut gan 
runa ir par ļoti seniem laikiem (vairāki simti tūkstošu gadu atpakaļ). Kamēr tie 
dzīvoja vienā sabiedrībā ar vienu kultūru un vienām tradīcijām, šī valodas 
iezīme saglabājās. 
Uz Zemes ierodoties ar vien jaunu 
civilizāciju rasēm ar atšķirīgu saziņas kanālu daudzumu, valodu tēli sāka 
atšķirties un parādījās nepieciešamība pēc kādas kopējas zīmju sistēmas, kura 
būtu saprotama citu ādas krāsu cilvēkiem (rasēm) ar mazāku informācijas kanālu 
daudzumu. Tā tika radītas 
fonētiskās valodas, kur ar skaņu un vārdu palīdzību tika nodotas ziņas no vienas 
cilvēku civilizācijas otrai. Tā radās vienkāršotas valodas ar 144 pamattēliem. (Skaitlis 144 ir slāvu-āriešu apļa nozīmes 
skaitlis, kas ir pamatā slāvu āriešu mēru un vienību sistēmā.) Tika pieņemti 144 
pamattēli no kuriem varēja sastādīt vienkāršotus vēstījumus un to variācijas. 
Lai vēstījumus varētu nodot pastarpināti laikā un telpā, bija jāizveido šo tēlu 
pieraksta sistēma. Tā radās pirmie rūnu raksti ar 144 
tēliem. Mēs zinām, ka šāda bija h’Āriešu pierakstu sistēma – karūna 
(sākotnēji tajā bija 256 rūnas (pamattēli) – 
garīdznieku rakstiem - Vēdām), ko izmantoja plašai saziņai starp dažādām 
civilizāciju pasaulēm. Vēlāk radās rakstība, ko nosauca Всеясветная грамота (150’000 gadus p.m.ē.), to 1979. gadā 
atklāja krievu zinātnieks A. Šubins-Abramovs. Uz Zemes radās tās vienkāršota 
versija brīdī, kad slāvu-āriešu skolotāji apciemoja Dravīdiju (aptuveni 5000 gadus atpakaļ) un iedeva viņiem 
Vēdas, lai pārtrauktu viņu kanibālisko, degradējošo Kali 
kultu, kas izjauca harmoniju planētas aurā un ietekmēja pārējās 
attīstītās civilizācijas uz Zemes. Tad līdz ar Vēdiskajām zināšanām viņiem tika 
izveidota arī rakstu sistēma, kura palīdzēja izplatīt Vēdas dažādiem cilvēku 
slāņiem (kastām), (tika ieviests aizliegums lietot gaļu uzturā, lai šīs ciltis 
neatgrieztos pie kanibālisma.) Tā radās Sanskrits (Сам скрыт – 
самостаятельно скрытное письмо). Lai Dravīdi un Nagi varētu labāk un 
ātrāk apgūt Vēdiskos rakstus, tika izveidota deju simbolu – tēlu valoda 
Devanagari (Дева на горе), kur speciāli apmācīta dejotāja varēja dejas tēlu 
valodā nodot vēstījumus lielākam cilvēku skaitam vienlaicīgi. Šāda dejas valoda 
bija plaši pazīstama visā Dravīdijā tajos laikos un savu nozīmi ir vēl 
saglabājusi daudzās Indijas klasisko deju skolās. 
Primārs ir tēls, kuru mēs radām smalkajā 
pasaulē, tikai tad tas var realizēties materiālajā pasaulē. Piemēram; 
lai radītu jebkādu priekšmetu, teoriju, rasējumu, mākslas darbu, vai vienkārši 
uztaisītu ēst, mums vispirms ir savā prātā jāiedomājas, kā mēs to paveiksim un 
tikai tad, kad mums ir nostabilizējies tēls mūsu prātā, mēs to varam realizēt 
materiālajā dzīvē. Šajā procesā mums palīdz izpratne un pieredze no iepriekšējām 
radīšanas (darbības) reizēm. Pretējs process vienkārši nav iespējams, jo nevar 
neko radīt materiālajā pasaulē, kamēr tā tēls nav radīts smalkajā 
pasaulē. 
Tātad, sekundāra ir mūsu radītā 
tēla realizēšanās dzīvē. Daži mūsu radītie tēli materiālajā dzīvē 
realizējas ātri, bet citi realizējas ilgākā laikā. Kāpēc tā notiek un kāpēc ir 
atšķirība? 
Ir vairāki faktori, kāpēc tēla realizācijas procesā 
rodas „inerce” un tie ir: 
1)Paša tēlu radītāja nodoma 
stabilitāte un noturība – cik daudz savas nodoma enerģijas mēs veltam 
šī tēla uzturēšanai un realizācijai. Jo vairāk mēs veltām savas domu enerģijas 
sava radītā tēla uzturēšanai, jo ātrāk tas realizēsies materiālajā 
pasaulē. 
2)Citu tēlu radītāju ietekme uz šo 
tēlu. Citiem cilvēkiem var būt tēli, kas ir pretrunā jūsējam. Šis 
faktors var būt bremzējošs, vai tieši otrādāk veicinošs, ja tēlu un darbības 
informācija ir līdzīga vai sakrīt. 
3)Paša tēla radītāja garīgās attīstības pakāpes ietekme uz realizācijas procesu. Jo 
vairāk cilvēks ir trenējies strādāt ar savu tēlu piepildīšanu dzīvē, jo viņa 
iemaņas viņam palīdz ātrāk tā realizācijā. Jo augstāks garīgais mērķis, jo ātrāk 
tas piepildās materiālajā dzīvē. 
4)Cik lielā mērā, tēls atbilst 
garīgās pasaules likumiem. Ja tēls atbilst garīgās pasaules likumiem, 
tas realizējas ātri, ja neatbilst, vai atbilst tikai daļēji, domas radītājam 
tiek radīta papildus slodze tēla realizācijā. Piemēram; inženieris, kurš 
projektē kādu ierīci ar kuras palīdzību var veikt kādu darbu efektīvāk, nekā ar 
rokām, neizdomā (nenoved tēlu līdz pilnībai) līdz galam tehnoloģiju - kā 
sasniegt gala rezultātu ar maksimālu efektu un ekoloģiski nekaitīgi. Viņa 
konstruētā ierīce vai tehnoloģija nodara piesārņojumu videi, vai kaitējumu citu 
cilvēku veselībai, tad šāda tēla realizācijas procesā tiek pielikta smalkā saite 
uz tēla radītāja enerģētiku, ar mērķi stimulēt viņu, koriģēt tēlu (labot kļūdu). 
Ja cilvēks nereaģē, tad viņam var rasties dažādas 
problēmas; juridiskas, veselības, pat letālas, ja 
cilvēks apzināti ir kaitējis dabai vai cilvēkiem un nav gribējis labot 
situāciju. 
Smalkās komunikācijas pamatā ir indivīdu apmaiņa ar 
tēliem, tāpēc ir iespējams sazināties ar būtnēm, kuras ir spējīgas radīt tēlus. 
Apmaiņa ar tēliem ir jebkuras saziņas pamatā, vai 
tā būtu verbālā valoda, telepātiskā sazināšanās, sarakstīšanās, pat 
saskatīšanās, mīmikas un žestu valodā. 
Pat modernās zinātnes – mārketinga pamatā ir tēla 
veidošana un uzturēšana. Saukļi un devīzes mums šķiet atgādina pionieru laikus, 
taču tie ir smalki un efektīvi instrumenti apziņas veidošanā un cilvēku 
(klientu) izvēles ietekmē. To, šodien, pielieto visas kompānijas, kas vēlas 
attīstīt un paplašināt savu darbības lauku un klientu loku. Ir pat nodibināti 
veseli institūti un zinātniskās grupas mārketinga un psiholoģijas tehnoloģiju 
radīšanā. Visa pamatā ir tēls. 
Ļoti iespējams, ka pirmā valoda bija telepātiskā. To 
saprata visas civilizācijas un ādas krāsas humanoīdu rases. Arī šodienas cilvēki 
to saprot, tikai kopš dzimšanas to neviens nav izkopis, kā saziņas veidu, bet 
potenciāli tas ir katrā cilvēkā. Izkopta ir tikai verbālā un rakstības valoda. 
Par telepātisko saziņu mūsu organismā atbild čiekurveida 
dziedzeris (Epifīze) (шишковидная железа), tas atrodas starp abām 
smadzeņu puslodēm. Indiešu sievietes šajā vietā uz pieres mēdz uzkrāsot sarkanu 
punktiņu, kā atgādinājumu par smalkās saziņas pārākumu pār verbālo. Smalko 
saziņu mūsu organismā bloķē dažādas indes (produktos, dzērienos, zobu pastās) un 
starojumi (mobilo telefonu, TV, rādio, u.c. sakaru-, elektromagnētiskie- viļņi 
un arī mikroviļņu krāsniņas mūsu mājās). 
Kamēr visām uz Zemes dzīvojošajām ciltīm un tautām 
bija viena kultūra un katrai savs atsevišķs dzīves areāls ar kopīgām robežām un 
miermīlīgu komunikāciju, valoda bija visiem viena. Kad ciltis izpletās, pa visām 
dzīvošanai, derīgajām vietām, sākās konkurences cīņas par dzīves telpu un 
Vēdiskās kultūras vērtības pamazām sāka nomainīt ar primitīvākām. Šajā procesā, 
daudzi cilvēki degradēja un zaudēja arī smalkās uztveres spējas, vairāk 
rūpējoties par fiziskās izdzīvošanas jautājumiem. Uz Zemes vairākas reizes 
pēdējo 460’500 gadu laikā ir strauji mainījušies klimatiskie apstākļi, par to 
liecina Sibīrijā veiktie izrakumi, kur tika atrasti sasaluši bizoņveidīgi 
dzīvnieki ar nesagremotu zāli mutē. Izmaiņas ir radušās gan dabisku, gan arī 
mākslīgi radītu iemeslu dēļ. Vēdiskajos rakstos (vecticībnieku Inglītu hronikās) 
ir diezgan apjomīgi par to pastāstīts. 
Vēlāk – pakāpeniski zaudējot smalkās saziņas spējas 
cilvēki ar vien vairāk pārgāja uz verbālo un rakstības valodu. Uz rakstības 
valodu pārgāja arī tāpēc, ka bieži gadījās, ka ienaidnieku uzbrukumos varēja 
negaidīti nogalināt kādu no zināšanu glabātājiem un visas viņa glabātās 
zināšanas, kuras cilvēks turēja savā galvā, neatgriezeniski pazuda, ja pēc 
kaujas palikušajai jaunajai paaudzei nebija iemācīts, kā iegūt 
zināšanas no dzimtas atmiņas. Ar smalko spēju izzušanu (ja cilvēkam 
no mazotnes neattīsta smalkās saziņas spējas) pamazām zuda arī spējas 
pieslēgties dzimtas zināšanu kopumam Vēdām (ведать – zināt, jaust), (Akašī hronikām). 
Par dzimtas zināšanu lauku, jeb 
informatīvo lauku eksperimentus 
ir veikuši japāņu zinātnieki ar pērtiķiem, to nosauca par „100-ā pērtiķa 
efektu”. 
(Japānas teritoriālajos ūdeņos ir vairākas nelielas 
cilvēku neapdzīvotas salas, kur mīt pērtiķi. Uz vienas no šādām salām veica 
eksperimentu: pērtiķiem smiltīs izmeta saldos kartupeļus (batat). Pērtiķi tos 
ēda nelabprāt, jo tie bija ar smiltīm. Tad zinātnieki, kas piedalījās 
eksperimentā, iemācīja vienam pērtiķim nomazgāt ūdenī šos kartupeļus un tad ēst. 
Šis pērtiķis pamazām iemācīja pārējiem sugasbrāļiem mazgāt kartupeļus. Kad uz 
šīs mazās salas visi pērtiķi (to bija ap 100) bija iemācījušies mazgāt 
kartupeļus – visi pērtiķi uz visām salām iemācījās to pašu, bez tiešiem 
kontaktiem ar citu salu pērtiķiem. Tas pierāda, ka apziņas lauks katrai 
populācijai eksistē.) 
Agrāk visas baltās rases ciltis visā Eirāzijas 
kontinentā runāja vienā valodā. Pat līdz viduslaikiem visu cilšu pārstāvji 
varēja brīvi sazināties savā starpā bez tulkiem. Viss sāka 
mainīties (ap 1000 gadu atpakaļ) līdz ar latīņu valodas un grieķu valodas 
mākslīgu ieviešanu vispirms baznīcas, tad arī ārstu leksikā un visās viduslaiku 
grāmatās, no kurām 99% bija reliģiskas. Tika mainīta senā rakstība un 
valodas sāka mainīties daudz ātrāk, nekā tas būtu dabiski. Tāpēc, šodien, ļoti 
atšķiras ne tikai slāvu un āriešu valodas, bet pat vienas valodas ietvaros, ar 
kādu 100 vai 200 gadu starpību, nevar vairs saprast agrāko laiku valodu. 
Piemēram; senfraņču, vai senvācu valodas no šodienas valodām atšķiras tik ļoti, 
ka jaunā paaudze vairs nav spējīga saprast, par ko ir runa senākās grāmatās! Tos 
pašus Nostradamusa atstātos rakstus, šodien franči bez tulka vairs nesaprot. 
Visi pirmatnējie valodas tēli ir mainīti un 
jauno vārdu (to nozīme) ir grūti uztverama, 
jo ir pretrunā ar seno vārdu veidošanas tradīciju. 
Liels izņēmums šajā ziņā ir slāvu vecticībnieki un 
ķīnieši, jo viņi savu pamatrakstību nav mainījuši 5000 gadu, 
vecticībnieki savu rakstību saglabā daudz ilgāk. (Skat dok. f. "Igri bogov 7.4 
sēriju) 
Mainot valodu, pēdējos 80 gados, pēc jaunizgudrotām metodēm sastādot vārdus no grieķu un latīņu vārdu 
saknēm, tiek veidota valoda, kas nespēj harmoniski rezonēt ne tikai 3 pasaulēs, 
kā senvaloda, bet pat mūsu pasaulē un bieži tiek lietota tikai šauri zinātniskās 
aprindās. 
Ja mēs saprotam, mehānismu, pēc kura valodu veidoja 
mūsu senči, ir jācenšas tā izprast un jāveido vārdi pēc visuma likumu 
atbilstības. Ja vēlamies atgriezties uz attīstības ceļa. Kad mēs to paveiksim, 
atgriezīsim sev patieso pasaules uztveri (ar pareizas valodas palīdzību), spēsim 
ar tēliem, kultūru, sirdsapziņu un pareizu valodu veidot sev apkārt pasauli. Tad 
mēs spēsim atgriezt mūsu senču kādreiz nozaudētās spējas un radīt kosmosu sev 
apkārt, kā to dara attīstītākās kosmosa civilizācijas. Protams, ja apstāsimies 
tikai pie Vēdisko tekstu lasīšanas un apcerēšanas, tālu netiksim, tāpēc ir 
pašiem jāturpina apgūt zināšanas (dievu likumus) un garīgās praktiskas, lai šo 
mērķi sasniegtu. 
Māris Laiks 
 
