Tā kā arvien aktīvāk notiek katra cilvēka emocionālā 
ķermeņa tīrīšanās, tad šis raksts var būt noderīgs.
  
  
Jautājums ir par emocionālo saišu atbrīvošanu. Kā 
pareizi izbeigt attiecības emocionālajā līmenī ar cilvēkiem un notikumiem, kuros 
esam bijuši saistīti, bieži vien tas iestiepjas jau no bērnības un to visu mēs 
"nēsājam līdzi". Bieži vien jāsecina, ka ,,kaut kas ir palicis nenokārtots. Tas 
traucē virzīties uz priekšu. Ik pa brīdi "atmiņā uzpeld" cilvēki, situācijas un 
atkal jāizdzīvo nepatīkamas izjūtas. Pāri nodarījums bieži vien ir netīši 
nodarīts vienai vai otrai pusei un ne vienmēr otrs pieņem vēlākos 
paskaidrojumus, pat ir lūgta piedošana, bet... aizvainojums tik un tā paliek, 
cilvēku ceļi šķirās...... Arī Tēvreize nepalīdz. Gribētos jau dzīvot tā: "Caur 
sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu..." Nesanāk. Vai tas tagad maz ir 
iespējams? 
  
Visa gāju Sidrabota! 
  
Metafiziska aksioma: „Jebkuras parādības, kuras ir 
bijušas kontaktā, saglabā kontakta pēdas (saņemto ietekmju seku veidā) visā 
tālākajā eksistences laikā.” 
Psiholoģiska aksioma: „Atmiņas zudums ir saistīts 
ar nespēju koncentrēties uz notikumiem (iespaidiem) nepareizu priekšstatu, 
domāšanas kļūdu vai traumu rezultātā.” 
Šīs divas aksiomas stāsta par to, ka apziņa kā tāda 
ir veselums, kurš eksistē tikai kā iespaidu (atmiņu) kopums un no šo iespaidu 
daudzuma, rakstura un kvalitātes ir atkarīga gan sevis kā veseluma apziņa, gan 
šī veseluma veselība. Veseluma nepieņemšana, atsevišķu daļu (iespaidu) 
izstumšana ir savas apziņas noliegšana, graušana un ievešana slimīgos – 
neskaidras apziņas (krēslas) stāvokļos. Neskaidra apziņa noved pie uztveres, 
lēmumu un rīcības kļūdām. 
Dabas Likumi nosaka to, ka norma ir mūsu spēja 
saglabāt pilnu atmiņu par visu savu dzīvi. Norma ir atmiņu 
saglabāšana. Izvairīšanās no atmiņām ir personības vājuma pazīme 
(aizsardzības mehānisms) un slimīgu apziņas stāvokļu kultivēšana. Vēl vairāk – 
tā ir Cilvēka dzīves jēgas noliegšana un izvairīšanās no dzīves. Dzīve ir lēmumu pieņemšana. Lēmumus var pieņemt tikai 
pietiekami stiprs, pieredzes bagāts un labi informēts Cilvēks. 
Pieredze, zināšanas un informētība stiprina 
Cilvēku. Pieredzi, zināšanas un informāciju Cilvēks iegūst tikai iespaidu 
iegūšanas un saglabāšanas (atmiņu) rezultātā. Cilvēks ir viņa 
atmiņas. Zaudējot atmiņas – izvairoties no tām, Cilvēks zaudē daļu no 
sevis – kropļo sevi. Daba ir žēlīga un atbrīvo vājos no tā, 
ko tie nevar nest. 
Antīkā filosofija definē psiholoģiju kā mācību par 
domāšanas ietekmi uz psīhi. Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele (emocijas + 
dzīvnieciskais intelekts), kuru var ietekmēt Cilvēciskā dvēsele – Saprāts caur 
tā radīto Cilvēcisko intelektu, ja tāds personībā ir Saprāta emanēts (ja ir ko – 
ja tāds ir iepriekšējo dzīvju iespaidā izveidots) un tas ir ticis psihes 
pieņemts (ja tā vietu neaizņem dzīvnieciskais intelekts). Psīhe ir plastisks 
astrālās matērijas veidojums, kuru formē apkārtējās vides iespaidi. Šo iespaidu 
pieņemšanu, sapratni, vērtējumus un attieksmi pret tiem – sekas formē Saprāts 
(ja tā emanācija – Cilvēciskais intelekts ir pieņemts) vai arī iepriekšējo 
ietekmju atstātās pēdas un to veidotā dvēseles struktūra – dzīvnieciskā 
apziņa. 
Tie cilvēki, kuros darbojas Saprāts, pieņem dzīvi 
visā pilnībā tādu kāda tā ir. Viņi izvērtē notiekošo objektīvi un izdara 
secinājumus. Tas, ko mēs saprotam, mūsos nerada saturiskas ciešanas. Tas var 
radīt formālas ciešanas, kā nepatīkamas ietekmes patreizējā ietekme (traucējums) 
vai pārspēcīgas ietekmes sekas. Piedot nozīmē 
saprast. Saprast nozīmē atgūt līdzsvaru. Ja nevar 
atgūt līdzsvaru, tad nav sapratnes. 
Līdzsvars ir vienaldzība pret 
emocionālo kontaktu formālo pusi un objektīva attieksme pret šo kontaktu 
saturisko daļu. Tad nav 
ciešanu sakarā ar šo pārdzīvojumu, bet var saglabāties ciešanas šī pārdzīvojuma 
cēloņa sakarā, ja mēs izjūtam līdz cietību un žēlumu pret otru kontaktā 
iesaistīto pusi. Tās nekad nebūs sāpes pašam par sevi, bet par otra 
sāpēm. 
Tie, kuros darbojas dzīvnieciskā apziņa un 
dzīvnieciskais intelekts, meklē aizmirstību, izvairās no nepatīkamu pārdzīvojumu 
atgādinājuma tādēļ, ka tos neinteresē notikumu saturiskā daļa, bet tikai pašu 
komforts un savas pilnvērtības pierādījumi tajos. 
Cilvēks, pārdomājot un saprotot notikušo, atmet to 
ārējo čaulu un paņem satura esenci. Emocionālo piesaisti veido čaula. Esence 
pāriet rīcībā. Tad, kad ir pietiekama tieksme un kustība uz priekšu čaulas 
atkrīt pašas. Ja kāda no tām nevar atbrīvoties, tad nav pienācīgas sapratnes, 
trūkst virzības vai zudusi tieksme. Reizēm der saruna ar saprotošu un labvēlīgu, 
gudru cilvēku, vai vienkārši jauni piedzīvojumi – dzīves uguns, kas sadedzina 
vecos sārņus. Tādi sārņi velkas līdzi tiem, kuri iegremdējas sevis mīlēšanā, 
žēlošanā un izbaudīšanā. Tiem, kuri vērīgi un ieinteresēti lūkojas līdzcilvēkos, 
sārņi pazūd pašiem nemanot. 
Caur Sidraba birzi gāju 
Nez zariņa nenolauzu, 
Būt’ zariņu nolauzusi 
Visa ietu Sidrabota. 
Šī Daina vēsta par garāmpalaistajām lielākajām 
dzīves iespējām – dzīvot pilnskanīgu un bagātu Cilvēka dvēseles dzīvi. Tajā 
gadījumā, ja cilvēks pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir visā savā pilnībā, īstumā un 
pilnskanībā – pilnskanības skaistumā. 
Kā Cilvēks domā – tā viņš runā. Kā runā, tā dzīvo. 
Vesels Cilvēks domā un runā līdzsvaroti. Viņš nebaidās redzēt to, kas ir un 
atzīt tā esamību, jo tikai tā viņš var pieņemt adekvātus lēmumus, saprast sevi 
un līdzcilvēkus. Tāds saka: „Tas ir labs”, „Tas ir slikts”. Viņam ir iespēja 
Labo padarīt vēl labāku, bet slikto vērst par labu. 
Nelīdzsvarots 
cilvēks grib un redz dzīvi 
vienpusīgi – nepieņem to – „iet caur Sidraba birzi zariņu nenolauzis” – bēg no dzīves un tās īstuma. Viņš saka (pats radioraidojumā 
dzirdēju!): „Mazas un ne tik mazas upes”. Kropla runa, greiza doma, slima 
apziņa, cilvēki un sabiedrība. Šis prāta, domas un dvēseles vājums nāk no sevis 
žēlošanas – visu depresiju barotājas. Tā ir bēgšana no 
dzīves. 
Tam pretstatā ir rūpes par savu tuvāko un visa 
dzīvā labklājību. Tad nav laika žēloties un sevi žēlot. Tad katra diena liek 
darīt labāk un skaistāk kā vakar! 
To sauc par Dzīvi! 
Dzīvojiet un esiet laimīgi ar to, ko Dzīve jums 
dod. Tas ir labākais tur, kur Tēvreize vairs nelīdz. 
Staigājiet Sidrabota! 
  
Pauls Stelps 
Sociopsiholoģijas 
asociācija 
  
http://www.philos.lv/Sidrabota.html