Freids neapšaubāmi bija ģēnijs. Viņa laikos runāt par to, ka bērnība ietekmē visu tālāko dzīvi, būtu līdzīgi kā stāstīt par mirgojošām „kastītēm”, kuras visi nēsās līdzi un ar to palīdzību varēs sarunāties ar jebkuru kaut vai otrā pasaules malā.
Šodien tikpat reāla kā mobilo telefonu esamība, ir pieaugšanas ietekme uz smadzeņu attīstību. Bērnībā iegūtā pieredze burtiski veido, „salipina kopā” cilvēku. Personība aug, kopējot vidi, kurā dzīvo, caur to, kā cilvēks atspoguļo apkārtējo pasauli, tajā skaitā “kas par idiotu, no kuras vietas gan tev aug rokas”, “slinkā niecībā, taisies ātrāk,” ar “tu esi tāds pats muļķis kā tavs tēvs”. Smadzenes mācās automātiski, kritiskās domāšanas matrica izaugs vēlāk, tagad viss tiek uztverts bez filtra. Tā iekārtots, ka zināšanas par pasauli un par sevi bērns neizvērtējoši saņem no personas, ar kuru viņam izveidojusies saikne.
Eksperimenti pierāda, ka gatavība rīcībai nerodas mūsu lēmuma rezultātā, bet gan gluži pretēji – mūsu apziņa tikai vēro un lielākais, ko tā var darīt, ir uzlikt veto. Samazināt ātrumu. Un, maigi sakot, tam nav daudz laika. 200 milisekundes. 200 milisekundes brīvības.
Tad kas pieņem lēmumus? Smadzenes? Un pēc kāda algoritma to dara? Tās aktivizē visbiežāk izmantoto uzvedības shēmu – tajā skaitā to, kuru bērnībā izveidoja apkārtējā vide. Tā laika gaitā rakstura iezīmes var pārvērsties patoloģijā – mazliet aizdomīga sieviete vecumdienās var kļūt par īstu paranoiķi (es mazliet vienkāršoju, ģenētika arī veido neironu savienojumus, kas formē reakciju matricu un atbild par to, cik spilgti ieradumi izpaudīsies).
Vispār, cilvēces kultūra radās ar pirmo tabu parādīšanos – apziņa sāka pildīt super sarežģīto uzdevumu – nobremzēt. Tā ir vissvarīgākā prasme, kas izrauj cilvēku no bioloģiskās automātiskās cēloņsakarības ķēdes reakcijas. Kāpēc tas ir tik grūti – nobremzēt? Jebkura reakcija ir spēks, lai to apturētu, vajadzīgs vēl lielāks spēks. Turklāt bremzēšanas enerģija arī kaut kur jāliek.
No pirmās pasaulē parādīšanās minūtes mums kaut kas jādara ar enerģiju, kas rodas saduroties mūsu vēlmēm (vai nevēlēšanos) ar realitāti. Jaundzimušais izsalkušais bērns raud, pieaugot viņš jau var ATLIKT raudāšanu. Un laika gaitā viņš iemācīsies paciest daudzas lietas un atlikt līdz īstajam brīdim – izsalkumu, gājienu uz tualeti, seksuālos impulsus. Par šo Freids rakstīja, runājot par attīstības stadijām: orālā, anālā, ģenitālā – kurā ķermeņa daļā dislocējas vēlmes, kuras cilvēks mācās nobremzēt.
Kur paliek bremzēšanas laika enerģija? Atkal atcerieties Freidu un viņa koncepciju par tādu kā zemapziņas “konteineru”, kuram viena no funkcijām ir saglabāt enerģiju no nerealizēto vēlmju bremzēšanas. Jaundzimušajam ar to ir slikti (bet tā jābūt – šī prasme veidojas saskarē ar vidi) – viņam visi impulsi uzreiz izpaužas uzvedībā. Tālāk visa dzīve ir mācības. Tikai apmācības nosacījumi katram atšķirīgi.
Bērnam nozīmīgais pieaugušais ir viņa konteiners – “uzticēt nepatikšanas mammai”, kas nozīmē, ka viņa mazais konteiners netiek pārpildīts un var normāli attīstīties. Mazuli var stipri saraudināt sīka skrambiņa, viņš atskries pie mātes un saliks viņas konteinerā sev tik svarīgos pārdzīvojumus. Pats viņš pagaidām nespēj paciesties kā pieaugušais.
Bērns pārliek savas grūtības uz pieaugušo. Ja vien, protams, pieaugušajam ir vieta, kur likt… “Pats vainīgs, kāpēc tur līdi”, “tā tev vajag, nākamreiz uzmanīsies” vai mammas vienkārši nav blakus. Neviena nav blakus. Tad sāpes sasalst. Un kā partizāns tranšejā gaida savu brīdi – karš sen beidzies, un tad viņš pēkšņi parādās no nekurienes ar granātu un kliedz”Mirstiet visi!” Bieži vien tas notiek pašam cilvēkam negaidīti. Pētījumi liecina, ka dusmu lēkmes bieži vien ir saistītas ar sarežģītu bērnību.
Tvertne ir piepildīta ar traumām kā saldētava? Tad dienas neapmierinātībai nav, kur palikt un mēs novērojam cilvēku, kurš ir gatavs nodedzināt kafejnīcu ar visu personālu, jo viesmīlis nebija pieklājīgs. Viņam nav kur likt savu aizvainojumu, tāpēc jaunais”piliens” aktivizē visu dzīves laikā uzkrāto un REĀLĀS subjektīvās sāpes no skarbā vārda ir tādas, it kā cilvēkam būtu nodarīts kas briesmīgs. Tāpēc tāda neadekvāta reakcija. Cilvēks pēc tam var nožēlot, bet tas nenozīmē, ka šādas reakcijas nākotnē nekad nebūs.
Totalitārās valstīs agra atšķiršana no vecākiem ir kā daļa no audzināšanas politikas. PSRS, bērnam sasniedzot trīs mēnešu vecumu, sievietei bija jāiet uz darbu un bērns jāatstāj silītē. Šāda sistēma kropļo ne tikai bērnus, bet arī vecākus, apdraudot pat bioloģisko pieķeršanos pēcnācējiem. Vecāku fiziski un/vai emocionāli (konteiners ir slēgts bērniem) nav blakus un visas realitātes grūtības bērnam ir kaut kur jāliek. Tās somatizējas (ķermeņa slimībās) vai iesaldējas līdz citiem laikiem.
Iesaldētas bērnības traumas – jebkādas citu vajāšanas un pazemošanas pamats. Devianta uzvedība bērniem. Problēmas ar pieņemtajiem bērniem. Vidusskolēni ņirgājas par jaunākajiem bērniem tāpat kā reiz ņirgājās par viņiem. Pedofili paši bieži vien bijuši vardarbības upuri. Armija. Cietums. Šķiet – kāpēc tu dari citiem to, ko darīja tev, jo zini, kā tas sāp? Tāpēc, ka tev (tavām neironu ķēdēm) šķiet, ka beidzot ir iespēja atlaist iesaldētās sāpes. Uz tiem, kas ir vājāki un tāpēc būs spiesti to pieņemt – bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, garīgi slimajiem, dzīvniekiem… Tas ir kārdinājums kā lielveikalā bez apsardzes – tagad vari visu un nekas tev par to nebūs. Bet tā ir tikai ilūzija. Pagaidu atvieglojuma ilūzija. Un tāpat traumētie bērni rīkojas, kad paši kļūst par vecākiem.
Sabiedrībā, kur legalizēta toksiska attieksme pret bērniem, tāda komunikācija ar bērnu nerada jautājumus apkārtējos – visi tā dzīvoja un dzīvo. Tas dod galīgo indulgenci vardarbībai ģimenē, attiecībās ar bērniem. Tad gandrīz nav iespējams parādīties šīm 200 milisekundēm bremzēšanas brīvības, kas apturētu sitienam pacelto roku un vārdus “kāpēc es tādu izdzimteni vispār laidu pasaulē”. Nav ne resursu, ne laika, ne stimula, lai apturētu patoloģiskās, bet jau par tradīciju kļuvušās tradicionālās metodes, kā sazināties ar bērnu.
Jautājums – ko darīt ar ikdienas neapmierinātības enerģiju? Iztērēt, sākot ar stand-up komēdiju par tabu tēmām skatīšanos (sociāli legalizēta agresija) līdz vakara treniņiem boksā (legalizēta fiziska agresija). Jo brīvākas sociālās normas, jo vairāk drošu metožu enerģijas no bremzēšanas, savaldīšanās izlietošanai. Daudzi papildus bezjēdzīgi “nē” atkal spiež bremzēt (laulības šķiršana ir nepareiza pat tad, ja vīrs sit; izskatam jāatbilst noteiktiem standartiem; par šīm tēmām nedrīkst runāt utt.).
Ja ar aprakstīto konteineru ir globālas problēmas, tas ir jautājums par terapiju (terapeits būtībā ir rezerves konteiners, kas darbojas saskaņā ar konkrētiem noteikumiem un terapeitisko attiecību ietvaros, uzņem lietas, kuras nav pienākums uzņemt cilvēkiem draudzības vai tuvu attiecību ietvaros) un ticīgajiem – jautājums par reliģiju.
Visu iepriekš minēto nevar atrisināt šeit un tagad. Tas ir laika jautājums, bet redzot, kā adekvāto vecāku kļūst vairāk, ka nav obligāti atdot bērnu kādā valsts iestādē gandrīz no dzimšanas, ka kļūst pieņemami runāt par audzināšanas jautājumiem skaļi bez zīmoga “tu taču esi māte nečīksti” – tas viss dod cerību, ka būs citi laiki ar cilvēkiem ar noturīgāku psihi.
Tas ir mīlēt savus bērnus, neskatoties uz balsu kori no pašu traumatiskās bērnības un apkārtējo piezīmēm “neņem uz rokām, izlutināsi”, “neaudzini par mīkstpēdiņu”, “sadod viņam kā nākas, lai citreiz zina”, “pasaki, lai vienmēr dod pretī”. Tas ir neatriebties tam, kurš pēc visiem cilvēka standartiem atriebību ir pelnījis.
Runā, ka uz pasaules nav taisnības. Jā, bet pasaulē ir Mīlestība, un Mīlestība ir vislielākā netaisnība. Nav taisnīgi palīdzēt tam, kurš it kā skaitās tavs ienaidnieks. Tas nav taisnīgi mīlēt kādu, kurš nes tev sāpes. Nav taisnīgi darīt labu, nesaņemt atzīšanu, bet turpināt to darīt. Tas nav taisnīgi atdot svešiniekiem savu grūti nopelnīto naudu, lai atrisinātu viņu problēmas.
Un ļoti gribētos, lai tādai netaisnībai cilvēki vienmēr atrastu spēku un resursus – gan pašos, gan tuviniekos.
Avots: gestaltclub.com
