Daudzas meitenes ārkārtīgi fanātiski uztver mainīšanos, uzskatot, ka noteikti vajag sevi pārvarēt, pat lauzt, lai līdzinātos kādam ideālam, kas aprakstīts dažādos rakstos, un par ko dzirdējušas dažādās lekcijās.
Viņas uzskata, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk ķļūt par citu cilvēku – par katru cenu, maksimāli ātri. Tas ir kas līdzīgs “ekspress novājēšanai”, kad lietā tiek liktas “supertabletītes”, badošanās, skarbas slodzes ķermenim, dažādas operācijas un vēl dažādi bīstami “instrumenti”.
Tas viss tā vietā, lai vienkārši mainītu savus ēšanas paradumus, iemācītos mīlēt savu ķermeni, dzirdēt to, izdzīvot savas emocijas, kuras bieži tiek “aizēstas” – tātad maziem solīšiem aiziet pie liela mērķa. Bet šis problēmu risināšanas ceļs tiek atstumts, jo nav pietiekami ātrs (kaut arī daudz efektīvāks tieši garā distancē).
Viss, ko meklē sieviete, viņā pašā JAU IR. Reiz viņa piedzima piepildīta, vesela un ideāla. Neticiet?
Paskatieties uz mazām meitenēm – viņas jau visu prot, gan piedot, gan palūgt, paklausīt, uzticēties un rūpēties. Viņas nezin, kas ir slinkums, viņas dienām var rūpēties par savām lellēm. Viņas ir īstas savās emocijās, atvērtas un patiesas. Viņas ir tīras.
Taču ar laiku kāds noteikti meitenītei paskaidros, ka viņa visu dara ne tā, ka viņai jābūt citiem mērķiem, ka viņai jābūt neatkarīgai un noderīgai sabiedrībai. Un viņa tam tic (viņa vienmēr tic tiem, kurus mīl) un tā atsakās no sevis pašas un visa tā, kas viņai ir svarīgi un vērtīgi.
Jo tālāk, jo vairāk viņa sapinās. Iespējams, viņai jau viss ir, viņa daudz ko ir sasniegusi, bet iekšā – tukšums. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ar milzīgu piepūli jau daudzus gadus kārpījusies augšup pa kāpnēm, kuras tai nolikuši vecāki, pedagogi, sabiedrība – un daudzi labi ļaudis, taču šīs kāpnes stāv pie nepareizās sienas.
Sievieti nedara laimīgu lietas un notikumi paši no sevis.
Daudzas paliek nelaimīgas pat tad, kad apprecējušās ar mīļoto vīrieti, dzemdējušas pat gaidītus bērnus, kļuvušas par savas sapņu mājas saimniecēm. Pat tad, kad viņām ir visas iespējamās skaistās lietiņas – rotas, drēbes un viss pārējais, par ko, iespējams, citas var tikai sapņot.
Ja pie visa tā sieviete “nav sevī”, ir tāla no sevis un savas būtības, viņa mētāsies kā ievainots zvērs būrī un meklēs kaut ko vēl, kaut ko – citu. Un nesaprotot, ka meklēt vajag sevī pašā, viņa sāks meklēt ārpusē – pūloties nomainīt vīru, aizejot priekšlaicīgi darbā, būvējot biznesu.
Bet, lai meitene – jau sieviete – varētu kļūt laimīga – viņai jāatgriežas atpakaļ. Tajā punktā, kur sākas spēks un tīrība. Tajā punktā, kur viņa ir gabaliņš no lielā Visuma, dzīvojoša harmonijā.
Viņai nav vajadzības strādāt ar sevi, lauzt sevi, izvarot savu dvēseli, censties “piedzīt” sevi kaut kādiem standartiem. Tas viss atnāks pats, kad viņa atgriezīsies savā Spēka Punktā. Kad viņa atgriezīsies Pie Sevis.
Tad atrisinās visas viņas problēmas – viņa varēs izpildīt gan savus pienākumus, gan mīlēt, gan atrast savu aicinājumu, sakārtot savas attiecības. Bet galvenais – viņa varēs izjust to Laimi, pēc kuras dzinusies visu mūžu. To, kuru var atrast pat tad, ja nepielietosi dažādos “obligātos laimes atribūtus” – tādus kā vīrs, bērns, personīgā māja, savs bizness u.t.t.
Tāpēc es vēlos, lai maratons jūs vestu ne kaut kur – mistiskā saulainā nākotnē, bet gan pie SEVIS. Taču, lai tā notiktu, nepieciešama jūsu vēlēšanās, lai tieši tā viss arī notiktu.
Tas nenozīmē, ka tas viss notiks pats no sevis un nekas nebūs jādara. Pie sevis atgriešanās process nemaz nav tik vienkāršs – apzināties to, kur tu kārpījies tik ilgus gadus un kāpēc. Ir jānokāpj lejā, jānovērtē, pie kuras sienas piesliet savas kāpnes un no jauna veikt savu “kāpienu” tur, kur vajadzīgs. Tas nav pats vienkāršākais ceļš. Tas mēdz būt smagi, sāpīgi un mokoši. Un daudzkārt ir daudz vieglāk stāvēt uz savām ierastajām kāpnēm, kaut arī – ne pavisam ne priecīgi.
Maratona mērķis ir palīdzēt atgriezties pašai pie sevis, izdzirdēt savas patiesās vēlmes, savu sirds balsi, sākt uzticēties savai intuīcijai, savam ķermenim, kļūt godīgai pret sevi, patiesākai attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Kā minimums – spert pirmos soļus šajā virzienā (tāds ceļojums nevar pabeigties pāris mēnešos) un kaut vai saprast to, kurā virzienā iet un kā.
Tieši tā šis maratons var jums palīdzēt, ja to vēlēsieties. Ja tā laikā katru dienu vērsīsieties pati pie sevis un sava iekšējā “ES”, izzināsiet to, atgriezīsiet visu pazaudēto, attīrīsieties no visa liekā, izmēģināsiet kaut ko jaunu vai sen aizmirstu.
Dzīvot daudz apzinātāku dzīvi, būt tuvāk sev – un tas nozīmē – tuvāk savai laimei. Pasaule mainās, kad maināmies mēs paši.
Dzīvot daudz apzinātāku dzīvi, būt tuvāk sev – un tas nozīmē – tuvāk savai laimei. Pasaule mainās, kad maināmies mēs paši.
Mainīties – tas taču ir tik sievišķīgi – atgriezties pie pirmavota, atgriezties pie sevis. Tas viss, kas jums vajadzīgs ir jūsos. Atliek vien atcerēties to.
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja Ginta FS
