Zemes dancis ap savu asi dod iespēju gan radīt dienas gaišajā daļā, gan saglabāt un atjaunoties tumšajā diennakts periodā. Nākamais ar maņām taustāmākais ir Mēness cikls, ko varētu tēlaini salīdzināt ar kosmosa elpošanas sistēmu: uz Jaunmēnesi tiek ievilkta elpa, uz vecu Mēnesi – izelpota, un tai līdzi – visi procesi uz Zemes. Pāri tam visam – Saules cikls, kad Zeme apceļo Saulīti no visām pusēm, smeļot šo Gaismu no visiem rakursiem, gan pavasara modinošo spēku, gan veļu laika trasformatīvo, vasaras zelta rasu un ziemas sidraba vizuļus.
Tas ir ceļojums gada garumā, kad atkal un atkal Lielās dienas rītā – 20. vai 21. martā – atgriežas tajā pašā punktā. Mēs sakām – Saule atgriežas, bet īstenībā mēs atgriežamies līdz ar Zemi, tajā pašā sākuma punktā, un drīkstam sākt atkal visu no jauna, tikai ar vēl lielāku pieredzi nekā iepriekš.
No bezgalīgās mūžības plašumiem šā Visuma robežās, atbilstoši Dieva kārtībai, mēs dzīvojam pēc Laika cikliskuma principiem. Cilvēka mērķis ir, visu šo laiku mainoties, atkal un atkal, augstāk un augstāk pietuvoties vai, precīzāk sakot, atgriezties jaunā kvalitātē Radītāja pirmatnējā idejā.
Tieša Dieva gaisma priekš cilvēka acs vēl nav uztverama, tāpēc tās ātrums vairākkārt ir palēnināts caur dažādiem debesu objektiem, lai mēs katrs, atbilstoši savam līmenim, spētu to saņemt savā ātrumā un virzienā, lai attīstītos uz priekšu un palēnām arī uz Augšu.
Saule ir Radītāja gaismas tiešais nesējs uz Zemes un dzīvības avots visām esības formām. Gaisma, kas ļauj radīt, augt, attīstīties, nobriest. Pilnīgi visi radošie procesi uz pasaules ir atkarīgi no Saules siltuma un gaismas. Lai šī dievišķā gaisma iekļūtu arī pašos dziļākajos un tālākajos nostūros, tiek vēl vairāk palēnināts šis gaismas ātrums un radīts Mēness, kas atspīd no Saules, ļauj atjaunoties, izdziedināties, saglabāt un apzināt jaunus tumsas tukšuma dārgumus un zināšanas. Ieraudzīt briljantus tumšā pagraba stūrī. Mēness senos rakstos ir dēvēts par nakts Sauli, mirušo Sauli.
Kā debesīs – tā arī uz zemes, viss notiek sinhroni. Makro kosmosā cilvēks ir kā maza šūna, kurai ir savs, svarīgs uzdevums, bez kura viss organisms nevar pastāvēt. Līdzīgi kā tad, ja iedur pirkstā, tiek traumētas pāris šūnas, bet viss ķermenis satrūkstas no sāpēm. Tā šai it kā mazajai kosmosa šūnai–cilvēkam ir savs mikrokosmos, kurā sava daļa ir no pilnīgi visām Saules sistēmas planētām un no Dieva. Saule – enerģija, spēks, siltums, mirdzums, radītāja potenciāls. Lai rastos doma, vārds, rīcība un rezultāts, ir vajadzīgs Gaismas impulss – dievišķās uguns dzirkstele. Bez Mēness, kas atbild par dvēseles mājām, iekšējo, slēpto pasauli, emocijām, saglabāšanu, par iesētās sēklas iznēsāšanu, Zemes ātrums būtu tik liels, ka dzīvība nespētu pastāvēt un attīstīties. Un tā visas planētas un zvaigznāji ir neatņemamas mikro kosmosa daļas.
Dabai nav tik daudz prāta kontroles, tā brīvi pakļaujas Saules ritmiem un plūst tai līdz, izmantojot tās spēku, nevis, mēģinot to iespaidot. Pavasaris ir dots, lai vieglāk sāktu jaunus projektus un lietas, lai pamodinātu sēklu jaunam ciklam; vasara – lai smeltos Saules gaismu, pilnveidotu savu jaunradījumu, veidotu attiecības, rudens – lai novāktu ražu, ieraudzītu augļus, nofiksētu, ko esi izveidojis, un saņemtu algu par padarīto. Tad nāk ziemas laiks, kad tiek atkal iegūtas jaunas zināšanas, plānots un sapņots, sagatavoti instrumenti jaunam ciklam. Tā gadu no gada, tāda tā Dieva kārtība!
Viss, kam mēs ticam, strādā. Viss, kur mēs raidām savu enerģijas impulsu, norezonē pretī. Seni ļaudis, kas dzīvoja šajos platuma grādos, pielūdza Sauli kā Debesu gaismas nesēju – auglības un spēka simbolu. Laimīgā kārtā arvien vairāk un vairāk ļaudis atkal svin Saules gadskārtas, priecājās par saullēktiem, ne tikai par saulrietiem. Jo vairāk cilvēki, savu uzmanību un enerģiju virzīs pretī Saules spēkam, jo lielāka cerība uz gaismas atgriešanos kolektīvajā apziņā un uz zemes kopumā.
Šo prātojumu vadīta, es vairākus gadus savā ikdienā izmantoju Saules dienu kalendāru, kam saknes meklējams Zoroastriešu seno astrologu pierakstos. Šogad Saules gada 1. Saules diena ir 21.03. saullēktā, kad latvieši svin Lielo dienu un Saule lec Auna zīmē. Tiešā pāreja no Zivs zvaigznāja uz Aunu ir 20. marta pievakarē, kad saulīte jau taisās uz rietu, tāpēc par 1. Saules dienu uzskatāms 21. marts.
Saules mēnesī ir 30 dienas, un katra no šīm dienām ir veltīta kādai debesu dievībai, kas dod svētību dažādām darbībām un procesiem. Gada beigās paliek 5–6 dienas, ko dēvē par klusajām dienām, kad labi veltīt sevi meditācijām, gavēt, pārdomāt dzīvi un gatavoties kopā ar dabu uzplaukt jaunam Saules ciklam, sagaidot jaunā saules gada saullēktu. Katrai Saules dienai kā instrumenti nāk palīgā gan kristāli, gan krāsas, zīmes, skaitļi. Var veidot ēdienkarti atbilstoši saules ritmiem. Kā vienmēr, blakus stāvoši ir labais un sliktais totēms no pirmatnējās dabas spēkiem: labais nāks palīgā piepildīt savus mērķus un sliktais mēģinās izprovocēt negatīvās vibrācijas, bet, ja tu to ņem vērā un atpazīsti sevī šīs emocijas, var pārvaldīt savu rīcību, notikumus un uzņemties atbildību.
Kad ir dienas gaišā daļa un pār zemi valda Saules gaisma, ņemu vērā Saules dienu ietekmi, kad tā norietējusi un pār zemi slīd Mēness, sekoju Mēness ciklam. Mēness laikā labi veikt dažādus rituālus un tad tos izvest saulītē – gaismā, tātad ļaut realizēties. Jebkurš solis pretī gaismai ir solis pretī veiksmīgākai un skaistākai ikdienai un radošajam potenciālam, tātad – tuvāk dievišķai kārtībai.
Šogad esmu apkopojusi Saules dienu ritumu galda kalendārā, kurā katru dienu pāršķirot virzienā uz sevi, tu aktivizē šīs saules vibrācijas. Vienlaikus var redzēt visus gada datumus, kurā iekritīs šī konkrētā Saules diena. Akli sekot nevajag nekam uz pasaules, bet pamēģināt un papētīt gan ir vērts, kā ir dzīvot vienā ritmā ar Sauli. Es ticu – jo vairāk cilvēku vērsīsies pie Saules, jo siltākas būs mūsu vasaras un pašiem būs labāks prāts, domas un notikumi!
