Kā sasniegt
apgaismību?
“Lūdzu, pilnībā pieredziet, izdzīvojiet sāpes!
Fiziskās sāpes kā tādas tad kļūst par svētību. Sirsnīgi
pieredziet visas psiholoģiskās sāpes! Ja tās pilnībā izdzīvojat, tad tās kļūst
par prieku. Necentieties paglābties, nemūciet. Ja cilvēks cenšas paglābties no
sāpēm, tad patiesībā cenšas tās pabāzt zem paklāja. Pēc kāda laika sāpes sāk
smakot. Tieši tas ir tas, ko lielākais cilvēku vairums dara. Tie nekad
neieskatās acīs savām sāpēm. Kāds ģimenē nomirst, tiek zaudēts darbs vai ir
kāda cita problēma, bet cilvēks nepieredz sāpes, neizdzīvo sāpes.
Cilvēks mūk bailēs no sāpēm un skatās TV, filmas, iet
ciemos, veic kādu pudžu (rituālu). To sauc par bēdu menedžmentu. Kādu laiku tas
palīdz, bet pilnīgi noteikti neatbrīvo no sāpēm.
Pārstājiet teikt - es centīšos nebūt greizsirdīgs, būšu
laipns un mīlošs; tas viss ir neīsti. Tu esi tu. Tev ir greizsirdība,
vardarbība, naids. Visas šīs ēnas ir cilvēkā iekšā. Ieraugi, konfrontē tās. Es
nesaku - esi tāds vai citāds. Nē. Esi tas, kas tu esi.
Cilvēks grib būt jauks un patīkams. Un viss tiek skaisti
apklāts. Bet, ja sāk rakt dziļumā, tad redz tikai atkritumus.
Vispirms saskatiet šos netīrumus, atkritumus. Tie ir. Tad
pieņemiet tos, jo tie tur ir! Kā gan no tiem varētu aizmukt? Tas ir sāpīgi, bet
cilvēkam tas viss ir jāierauga, un pēkšņi tas kļūst par prieku. Kur ir prieks,
tur nebūs ēnas. Laimīgs cilvēks nespēj sāpināt citus. Tikai nelaimīgs cilvēks
spēj sāpināt savu sievu vai sieva - vīru. Nelaimīgi bērni sāpina vecākus,
nelaimīgi padotie sāpina darba devēju.
Nelaimīgi cilvēki izplata bēdas un ciešanas. Laimīgi cilvēki
nevar radīt sāpes. Ja cilvēki ir laimīgi, tad nespēj izdarīt neko nepareizu.
Tie ir laimīgi un tieši tāpēc nevar izdarīt nepareizi. Nelaimīgi cilvēki nonāk
likstās, kļūst par zagļiem, noziedzniekiem utt.
Pamatā tātad, jābūt kādam laimes minimumam; un patiesa laime
nāk tad, kad sevi konfrontē.
Jūs sakāt- “man bail no tā cilvēka”. Tā nav patiesība.
Patiesībā jums ir bail no sevis. Ja pazaudēsit bailes no sevis, tad pazaudēsit
bailes no visa cita.
Cilvēks baidās no sevis, jo sevi nemīli. No otras puses,
cilvēks saka - man jāpārvar savas bailes, man kāds ir jāmīl. Bet patiesībā
cilvēks nemīl pats sevi. Tāda ir situācija. Ieejot sevī, cilvēks atklāj - kāds
tas ir.
Un tā,- tad nu pieņem! Kad cilvēks sāk pieņemt, tad sāk sevi
mīlēt. Tas ir ļoti dabiski un viegli - dziļi ieiet sevī, atklāt un pieņemt,
mīlēt sevi un pārvērst ciešanas priekā.
Ja tā dara, tad ģimene būs izcila. Un tad tajā brīdī, kad
ieraudzīsi savu vīru vai sievu, tu ieiesi priekā. Kad viņš vai viņa redzēs tevi
esam priekā, tad arī viņā ienāks prieks. Jūsu mājas kļūs par tempļiem. Tad
cilvēks ir gatavs apgaismībai.
Es jau teicu, ka apgaismība ir neirobioloģisks fenomens.
Neviens nekad nav kļuvis par apgaismotu cilvēku, sekojot kādai mācībai, jo
cilvēki domā, ka tas ir psiholoģisks vai filozofisks process.
Mācības atrodas prātā.
Atbrīvošanās no prāta ir apgaismība. Tad esi pilnībā brīvs.”
Šrī Bagavāns
