“Vienotības mācība patiesībā ir ļoti, ļoti vienkārša mācība.
Ja cilvēkam šķiet, ka tā izklausās sarežģīta, tad tas
nozīmē, ka viņš ir kaut ko pārpratis. Ja cilvēks domā, ka ir jāpieliek kādas
pūles vai centieni, tad mācība atkal ir pārprasta. Sakot, ka nav jāpūlas,
netiek ar to domāts, ka tā ir vienaldzība. Nevajadzētu te jaukt ar vienaldzību.
Tūlīt paskaidrošu. Visu vienotības mācību izsaka viens
vārds. APZINĀŠANĀS. Bieži cilvēki saka: “Zinu, ka esmu slikts, greizsirdīgs,
nemīlošs, dusmīgs, vardarbīgs, cenšos pieredzēt ciešanas, un nekas nenotiek.
Kad tad es mainīšos? Esmu bezpalīdzīgs.”
Tādi jautājumi tiek uzdoti. Svarīgi saprast, ka prāta saturs
NEPAVISAM nav svarīgs. Tas var būt jebkas. Prātā var būt vardarbība,
miermīlīgums, dusmas, naids, greizsirdība, bailes, neapmierinātība un kas vēl
nē. Visplašākais domu, sajūtu un emociju klāsts. Tas mūs neinteresē. Jo to visu
mēs necenšamies mainīt. Nepastāv centieni to visu mainīt, jo tas nav izdarāms.
Un prāta saturu nav iespējams mainīt, jo viss tas ir cilvēces prāta īpašums. Un
prāts ir ļoti sens, un pastāv tikai viens prāts.
Ko tad cenšamies darīt? Par kādām pārmaiņām te ir runa? No
vienas puses, sakām - nekādu pārmaiņu, bet no otras puses tomēr runājam par
kādām pārmaiņām. Mēs runājam tikai un vienīgi par to, ka, lūdzu, intensīvi
apziniet to, kas notiek. Viss. Neko vairāk cilvēks nevar izdarīt. Nekas vairāk
cilvēkam nav jādara. Tāpēc mēs to saucam par bezpiepūles pūlēm. Vienīgie
centieni ir pamazām apzināt to, kas notiek, sakot: “Labi, sāku apzināt.” Tas ir
viss.
Tad, kad cilvēks sāk censties apzināt, tad šķiet, ka tas ir turpat
vai neiespējami. Tik grūti ir to sākt. Tad cilvēks izmisumā iesaucas: “Mans
Dievs, tas ir nepiespējami!” Tajā brīdī sakām, ka tad labāk ir ļauties un
paļauties. Te netiek runāts par verdzisku pakļaušanos. Tā ir tikai cilvēka
sajūta, ka viņš neko nevar un nekas nenotiek. Un tajā brīdī cilvēks piesauc
dievišķā svētību. Un šī svētība viņu nogādā īstajā vietā. Kur? Pirmkārt jau
nekur citur, jo nav citur, kur nokļūt. Cilvēks tikai aizvien vairāk un vairāk
sāk apzināties to, kas notiek.
Mācība saka, ka pirmais solis ir arī pēdējais solis. Tas
nenozīmē, ka, sperot pirmo soli, cilvēks nonāks kaut kur citur. Nepavisam nē.
Iemesls tam ir sekojošs - nav kur nonākt. Kāds ir pirmais solis? Pirmais solis
ir apzināšanās. Kāds ir pēdējais solis? Apzināšanās. Un, kas vēl ir? Ir tikai
apzināšanās. Apzināšanās ir viss un visu lietu noslēgums. Cilvēkam ir jāsaprot,
ka apzināšanās viņu neaizvedīs kaut kur citur. Tā neatbrīvos no greizsirdības.
Ir jāapzinās, ka apzināšanās neatbrīvos cilvēku no dusmām.
Tā nepadara viņu par svēto. Nepavisam nē. Apzināšanās tikai
sniegs brīvību greizsirdībai, dusmām, naidam. Cilvēks pārstāj tās aiztikt
(bakstīt) un izbeidz centienus mainīt greizsirdību, dusmas, naidu. Pašā sākumā
ir apzināšanās. Vidū ir apzināšanās. Un beigās ir apzināšanās. Kad cilvēks
apzinās, tad ir pilnībā atmodies. Kad cilvēks ir atmodies, tad dzīvo un vairs
neeksistē.
Patlaban cilvēks atrodas sapņošanas stāvoklī. Cilvēks ir
ierauts domu radītos konfliktos. Cilvēks cenšas kaut kur nokļūt citur, kaut ko
mainīt. Tāda ir domas kustība. Cilvēks ir tajā iesaistīts un sagūstīts. Tāpēc
arī cilvēks nedzīvo, bet eksistē.
Šī situācija sāka mainīties 2012. gadā. Ar daudziem tas
notika jau pirms tam. Ja vien tika pareizi saprastas mācības. Atkārtoju,
cilvēks nenokļūs nekur citur. Cilvēks neko nevar izmainīt. Cilvēkam nekas nav
jāmaina.
Neko cilvēks nevar mainīt. Viss, kas tiek sagaidīts no
cilvēka, ir intensīvi apzināt to, kas notiek. Tā ir skaista filma, kuru var
izbaudīt. Nav labākas filmas par šo. Un nav labākas grāmatas par šo. Tikai šo
grāmatu nevar sākt lasīt tikmēr kamēr nav sākusies apzināšanās. Apzināšanās ir
viss, kas ir. Būt apzināšanās stāvoklī nozīmē, ka cilvēkā ir klātbūtne.
Apzināšanai padziļinoties, padziļinās arī klātbūtne. Pienāk brīdis, kad cilvēks
spēcīgi apzinās un klātbūtne ir gandrīz pilnīga. Šo klātbūtni cilvēks sauc par
Dievu. Tajā brīdī cilvēks kļūst par Dievu. Cilvēks un klātbūtne ir absolūti
viens. Cilvēks, apzināšanās un klātbūtne kļūst par vienu. Tad cilvēks pats
redz, ka ir Dievs. Mēs tiecamies nonākt tur.
Ceru, ka no šī brīža, jūs vienkārši sāksiet redzēt to, kas
notiek. Nekas nav jācenšas darīt. Neko arī nevar izdarīt. Viss ir. Tāda ir
patiesība. Tas ir iekšējais veselums. Tas nozīmē būt patiesam. Nav jābūt
vienaldzīgam.
Lūdzu, ir tikai intensīvi jāapzina. Tas ir viss, kas
cilvēkam jādara.
Tā ir vienotības mācība. Tā ir pamata mācība. Pārējās tikai
atsaucas uz šo mācību. Pirmais solis ir tāds pats kā pēdējais. Pieredziet to.
Kad cenšaties pieredzēt, tad nenotiek nekāda pieredzēšana. Kad apzināties, tad
pieredzēšana notiek automātiski. Cilvēks tad pieredz realitāti tādu, kāda tā
ir. Cilvēks mēdz censties, pieliekot pūles, sakot: “Tagad man jāpieredz
ciešanas. Jāpieredz realitāte tāda, kāda tā ir. Tad būšu labāks cilvēks.” Nav
labāku vai sliktāku cilvēku.
Apzināšanās pavisam spontāni rada arī kādu rīcību, darbību.
Apzinātu darbību saucam par rīcību vai darbību. Visu pārējo var saukt par
darbību, kuras nozīme ir - aktivitāte. Neatmodinātais to sauktu par labu vai
sliktu, pareizu vai nepareizu rīcību vai darbību. Atmodinātajam tā būs rīcība
(bez labs vai slikts). Viņam tā būs perfekta. To nosaka un tā rodas no pilnīgas
apzināšanās.”
Šrī Bagavāns
Facebook SAULES TEMPLIS
