Neērtā vēsture 2. (turpinājums
sekos)
Bet jāpatur gan prātā , ka daudzās dziesmās „Mēness”
vietā ir ienācis „Dievs” tātad Mēness dziesmu būs vairāk nekā minēts.(Un tagad iztēlojieties kādu apvērsumu latviskās dievestības pētīšanā
var izraisīt fakts ka Mēness un Dievs vismaz dažreiz var būt sinonīmi!?
Indoeiropiešu leģenda par Dieva vārtiem ērgļa zvaigznājā saistībā ar Mēnesi
iegūst pavisam citu skanējumu, kad Mēness ir ērgļa zvaigznājā ”vārtos” mūsu
tautai loģiski būtu jābūt īpašam sakrālam momentam – tas taču ir lielisks
instruments, lai pārbaudītu restaurēto laika skaitīšanas sistēmu ( kalendāru)
pareizību!) Jāatminas ; jo senāka mitoloģija, jo lielāka nozīmeir
zvaigznēm un Mēnesim. Sauli, kas ik rītu ar savu spīdumunodzēš zvaigznes,
primitīvā apziņa dažreiz uzlūkoja pat par ļaunumu. Turpretī Mēness bija zvaigžņu
sargs, labais radījums, debesu karapulku virsnieks. Tālabad nav brīnums, ka
Mēness kults raksturo lopkopjus un karavīrus, bet Saules kults zemkopju un
dārzkopju reliģiju ( nepiekrītu tas nav
viennozīmīgi!) Bet no tā nevar secināt, ka latvieši vienmēr bijuši
zemkopji.Zvaigžņu un Mēness dziesmas taču liecina par to, ka tauta šīs dziesmas
ir dziedājusi un tās ir nākušas no - gana sirds. (Indoeiropiešu ciltis sākotnēji esot bijuši klejotāji
lopkopji) Bet tas ir tik sen, ka šo dziesmu, tīri dabīgi, ir atlicis
ļoti maz. Domāt ka šis materiālspar Mēnesi un zvaigznēmbūtu patapināts no svešām
tautām, jeb, vienkārši tikai tādēļ , ka šīm parādībām būtu jāatspoguļojas tautas
dvēselē, neklājas, ja gribam kaut cik iedziļināties tautas dziesmās.
Mēness – karavīrs, vecais tēvs, vecais
brālis.
(par veco tēvu bieži dēvēts arī
Pērkons, bet vecā brāļa tēls mums sasaistījies ar pērkona dzērienu –
alu)
Mēness ir Saules pretinieks. Viņam pieder nakts un
zvaigznes – Debesu karavīri, Saulei – diena un ļaudis./.../Mēness, tāpat kā
Saule, darbojas bez mitēšanās; arī viņam nav laika atpūsties:
„Mēnestiņš karavīrs, dienu ,nakti laiviņā.”
/.../Debesis uzlūkoja par debesu ūdeni, kas pa Zemes malām saplūs kopā ar jūras
ūdeni. Tātad Zeme ir Pasaules okeānā , un vienīgi Debess cietā čaula neļauj
debesu ūdenim noslīcināt zemi. ( vidū jūras uz
akmeņa...?) Tā kā zvaigznes ir debesu kara pulki, tad arī Mēnesi ,
pretēji mierīgajai Saulei, attēlo kā karavīru:
„Kur tecēsi Mēnestiņi
Ar to zvaigžņu pudurīti?
-Karā iemu, karā teku,
Jaunu puišu palīgā.”
Uzskats par karavīru Mēnesi irgaužām sens, saistījies
arkara un lopkopības laikmetu. Pēc babiloniešumitoloģijas Mēness, dievs Sīns, ir
Saules dieva Šamaša tēvs.
Arī latviešu dziesmās Mēness ir apbalvots ar vectēva
epitetu. Tāpat Mēnesi dēvē par vecu un viedu vīru. Ir vēl citi mitoloģiski
uzskati, ka Saule un Mēness ir brāļi. Arī šī ideja ir pamanāma, jo Mēnesi nosauc
par vecāko brāli. Vēl pēc citiem prātojumiem Saule ir Mēnesim dažreiz pat sieva.
Tāpēc Saule latviešu dziesmās ir sieviešu kārtas, /.../ Saule un Mēness, mainās
izpildīdami savus spīdētāja pienākumus, ne tikai vienas dienas, bet arī gada
laikā. Jautāts, kur tas tek, Mēness atbild: „Tiem ļaudīm palīgā, ko bez Saules
strādināja.”( Interesanti kuriem- vergi bija neļaudis, tātad
uz viņiem tas varēja neattiekties. Varbūt runa ir par polāro nakti vai atmiņām
par kādu senu katastrofu , kad debesis satumsuša – liekas kaut kas tāds ir
minēts senākajos ķīniešu un indoeiropiešu rakstu pieminekļos) Tomēr
Saule un Mēness savā starpā nevar mierīgi sadzīvot. Karš ir pavasaros un
rudeņos: pavasarī uzvar Saule, rudenī – Mēness./.../
Tā pavasarī kumeļā sēstas Saule, bet rudenī – Mēness.
Mugurā kāptacīmredzot ir uzvarētāja tiesības. ( atcerēsimies
ķoniņciemu ģērboņus – jātnieki zirgos kā dominējošais motīvs, vai tam nav cits,
dziļāks pamatojums?) Doma par pavasara laiku, kad dienas un naktis ir
vienādi garas, ir attēlots kā Saule Mēnesi kuļ:
„Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba čakārnīti
- Ai ,Saulīte, nekul mani
Tev dieniņa man naksniņa.”
Saules meita – Ausekļa un Mēness
līgava. Tās darbs un tās gals jūrā.
Var būt ka visā latviešu tautas dzejā nav skaistāka
tēla kā šī sieviete, kas simbolizē planētuVenēru. Nerunājot par kareivīgo
Mēnesi, arī māmuliņa Saule ir tomēr svešāka tautas sirdij nekā šī tautu meita,
kas atnes ļaudīm prieku un laimi. Ne velti tautas dziesmas to apveltī visādiem
mīlināmiem vārdiem. Viņa ir vienkārši meita un balta jumpraviņa, zelta
jumpraviņa vai dzeltenīte, jumpraviņa „spodra zvaigzne debesīs, tā iekrita
jūriņā”, jūras meita, Svētā Māra, jumpravīņa. (
Mīlas dieviete, debesu līgava, Ištara, Atrāte, Inana,
Afrodīte, Venēra, Aušra, Ušra, Austra – un Izīda, kuras slepenais vārds ir
...Māra. – Māra – tas nozīmē arī jūra arī visas Mātes – Piena Māte, Meža Māte,
Vēja Māte; auglības simbols – raibā cūka. Piedevām skaistule un Ķēniņmeita no
pasakām, kurās tā var simbolizēt gan cilvēka dvēseli, gan darboties kā sava
pretiniece – ļaunā pamāte/vīramāte – jā te vielas pārdomām pietiks ilgam
laikam!) /.../
Būt svešā zemē latviešu tautas dziesmās nozīmē būt
„vāczemē”. Tātad rietumoskur aiziet Saule. Lūk tādēļ Saule ved savu meitu no
vāczemes ( Saule veda savu meitu no veļiemi šai
zemē), bet Mēness rāda vedējiem ceļu aizdedzinot sudraba lukturus.
Saule ved vedeklu un dzen pūru 100 govis (naktis) un 100 zirgus(dienas).
( Kā te neatcerēties melno govi ar svecēm uz ragiem, kuru Līgo
vakarā ved apkārt ap svinēšanas vietu?) Lai saprastu savādo pūru ,
paturēsim prātā, ka senajām tautām bija 9 lunārie mēneši ,kas ir 265 diennaktis
pieliekot 100 dienas un 100 naktis mēs iegūstam Saules gadu, kurā ir 365
diennaktis. Bet te nu arī redzam pavasara sākuma apzīmējumu. Proti 100
trūkstošās diennaktis ir trīs lunārie mēneši un tās 10 – 11 dienas, nesaskan
starp Mēness gada 12 mēnešiem (354 dienas) un Saules gada 12 mēnešiem. (
365dienas). Ar pavasara sākumu izdzen lopus ganībās. ( Tātad
mēs zinām vēl vienu metodi kā noteikt pavasara sākumu/ Lieldienas. Venēra
parādās „no veļiemi šaizemē” – interesanti kur tajā brīdī atradīsies Ērgļa
zvaigznājs un kas tajā atradīsies, jo Saule „ved” un Mēness „rāda
ceļu”.) Pēc citām dziesmām Saule izdod savu dēlu Mēness dēlam, citur
– Dieva dēlam ( kas, ja ņem vērā to ka daļā dainu vārds Mēness
aizstāts ar vārdu Dievs...) Dažreiz dieva dēlu tieši nosauc par
Mēness dēlu. /.../ Saule un Mēness – saticīgi savieši. Bet blakus šim variantam
ir daudz primitīvākas tautas dziesmas. Pēc tām Saule un Mēness paši ir Zelta
zvaigznes tīkotāji. Tā arī karš to vidu:
„Mēnestiņš agri lēca,
Saules meitu gribēdams;
Lec ,Saulīte, pati agri,
Nedod meitu Mēnešam”
Mēnesim šis pavasara karš nav nekāds labais:
”Saul’ ielaida Mēnesim
Ar sudraba čakārniņu,
Kam noņēma Ausekļam
Saderētu līgaviņu”
( Čakārnis nav nekāds akmentiņš vai
sieksta, bet gan kaujas āmurs vai cirvis, kam asmeņa vietā ir spic „knābis”.
Sākotnēji domāts lai iecirstos pretinieka vairogā un pavilktu to uz leju pēcāk
šķiet kļuvis par varas simbolu un rituālu ieroci, visbeidzot – apkarināts ar
zvārguļiem-par mūzikas instrumentu).
„Saule kūla Mēnesīti ar sudraba pātadziņu”. „Saule
laida Mēnešam( Dievam) ar sudraba akmentiņu”. Rudenī uzvaru gūst Mēness un atņem
Saulei Venēru; toties, kad uzvarētā Saule atgriežas pavasarī, tā bargi soda
Mēnesi par noziegumiem.
Zemkopju tautas tradīcijās, protams, mīļāka ir Saule,
tamdēļ tai piešķir Mēness pārmācītājs godu. Bet zemkopis zina, ka Saules vara ir
tikai līdz rudenim, un tamdēļ lūdz Mēness gaismu, kāmēr nav īstās uguns
devējiņas – Saules.( Diev’palīgu deva tikai lietām, kas
augušas Saules gaismā par zālēm un gaļu paldies neteica, bet linus plūcot
Diev’palīgu neatņēma)/.../
Saules uzvara pavasarī ir arī zemkopja uzvara. Tālab
Saule rūpējās par pavasara sidraba izsējumu: „Saule sēja sudrabiņu celmainā
līdumā”/.../
Galu galā pienāk Saules meitas gals un Dieva
dēliematliek noraudzīties ūdens burbulīšos un vaiņagā./.../ Noslīkst saules
meita savu darbudarīdama, proti,- mazgādama „zelta kannu”(
krūka , kanna – trauks – saprāta simbols).
(Tur kur darbojas vairākas saules
meitas)... saules meitas ir planētas, no kurām viena ir
Venēra. Dieva dēli ir zvaigznes jeb, labāk teikt, Zodiaka zvaigznāji. Zodiaka
zīmju skaits ir dažāds. Tagad runā par 12 zīmēm; tās tad nu arī sastopamas
tautas pasakās, kur daudzina 12 brāļus, 12 zirgus utt. Senajā Mēness Zodiakā
bija 27 zīmes, bet sastopamas ziņas arī par 28, 29, 30 zīmēm. Šos skaitļus
atrodam tautas dziesmās : trejdeviņi un trīsdesmit. ( man gan
vairāk šķiet ka šie skaitļi apzīmē dienu skaitu mēnesī). Kad
Lakstīgala aizlaižas aiz trejdeviņām jeb trīsdesmit zemēm (
lakstīgala – atkal Saules meita?) , tad tā atgriezīsies atpakaļ reizē
ar Sauli, kas būs pa šo laiku nogājusi visas 30 Zodiaka zīmes.( vai tad mums ziema ilgst visu gadu? ) Debesu iedalījumu
27 daļās simbolizē debesu koks. /.../ Ja nušis debesu koks ir ozols, tad var
saprast, kādēļ Dieva Dēli raugās Saules meitās caur ozola lapām./.../ Tie nolūko
sev sievas, precas, unjāšusdodas pēc noraudzītās līgavas:
„Steidzmazgāt ,svēt’ Mār’
Rīt’ agr’ savvs galdin;
Rīt’ agri Diev’dēl’
Atjās tev precēties”
Te acīm redzot domā pavasara Zodiaka zīmi, kas
steidzas uz jauna gada sākumu,kad arī Mārai
( Venērai) jāsapošas kā līgavai. Interesanti, ka
daudzas dziesmas piemin tikai vienu dieva dēlu, bet citas daudzina divus vai
vairākus. Jāj viņi kopā. Tā atminēsimies, ka senāk pavasara zīmē bija Teļš
(Vērša zvaigznājs), bet vēl agrāk Dvīņi, tad arī
sapratīsim, ka ne vienmēr daudzina tikai vienu Dieva dēlu. Nav ko šaubīties, kas
šie divi jātnieki. Ja tā tad dziesmas, kuros redzam saderam divus Dieva dēlus ir
ļoti seni varianti ( pēc žurnāla „Zvaigžņotā Debess”
publicētajiem materiāliem – apmēram pirms 65000 gadiem)./.../
Galvenie dabas varoņi tātad ir: Mēness, Saule,
Venēra, Saules meitas ( planētas) un Dieva dēli( Zodiakālās aploces zīmes jeb
zvaigznāji). Nu daudz vieglākvarēs saprast daudzas dziesmas, kurās jūtamas
dramatiska dialoga pēdas. Īpaši te var noderēt dziesmas par kokiem(visvairāk
daudzinapupu), pa kuriem uzkāpj debesīs ( Piena
ceļš?) /.../
Nav liels brīnums, kadebesīs kāpējs satiek Dieva dēlu
( zodiaka zīmi). Kāpējs apprasās par savu tēvu, māti. To tur augšā nav, kāpums
par velti. Tēvs ar māti svešā pusē, velna zemē. Kāpējs nu paņem zobenu, iet uz
tālozemi, nogalina veco velnu. Asinīm nolijušais varonis grib nomazgāties. Šos
mazgāšanās kultus parasti redzams pavasaros un rudeņos. No visiemfaktiemvaram
vērot, ka varonis pieder Saules ciklam. Tamdēļ mazgāšanās ir pavasarī, „viņā”
upes galā (bet šī upe- putnu ceļš), kur parādās pavasara zvaigzne ( Māra). Tātad
debesu austrumu pusē, tātadDebesu austrumu pusē ir Māras upes sākums deviņiem
avotiem. /.../Ja iesāktais gads beigtos 9 mēnešos ( no 21.marta līdz 24
decembrim), tad pietiktu ardeviņiem avotiem ( putnu ceļa deviņas zīmes!). Bet
Mēness gads, kurā ir 354 dienas, nesakrīt ar Saules gadu, kurā 365 dienas. Tādēļ
jānākčetras reizes pa deviņi, kas būs36 mēneši. Dalīti ar 12, būs trīs gadi.
Tālabad, bez mazgāšanās, drēbes jākaltē koka deviņoszaros, izkaltētās drēbes
jārullē deviņiemruļļiem un drēbe jānoglabā deviņās lādēs. Tikai pēc tam varonis
var atkal drēbes apvilkt un kāpt pa debesukoku pie Dieva dēla.
Pēc citiem variantiem Pērkons Mēness kāzās ar Saules
meitu vārtos sasper zelta ozolu. (Atgādina ēģiptiešu mītu par
gabalos sacirsto Ozirisu – Usiru) Pērkona dusmas labi saprotamas, jo
šim pavasara varonim atņem tā iecerēto līgavu: Saules meitai nodzer kāzas rudenī
tālāzemē, kur to aprec Mēness. (Atgādina helēniskās
mistērijas) Bet arī Saule ir nosodīta par mānīšanos; pat Saules meita
nepaliek sveikā. Abas raud, lasīdamas saspertā ozola zarus:
„Trīs gadiņus Saule raud,
Zelta zarus lasīdama;
Ceturtajā gadiņā
Uzjem pašu galotnīti.”
Skaidrs, ka trīs Saules darba gadi ir četridarbi pa
deviņiem mēnešiem: drēbju mazgāšana, kaltēšana,rullēšana un glabāšana. Šistriju
gadu laiks ir sīki noteikts, jo „Ceturtajā gadā Saule uzjempašu galotnīti”
Tiešām, 36 lunārie mēneši ir 3 Mēness gadi, bet tie ir tomēr īsāki nekā3 Saules
gadi, par vienu mēnesi un dažām dienām ( 365 – 3=33). Tātadjāpaiet apmēram,
līdz, beidzot, būtu atnācis jauns Saules gads. Paturot Prātā šos dienu atlikums,
var izskaidrot dažu labu tautasdziesmu. Tā teic, ka „vakar Saule segloja
trīsdesmit kumeliņu”, jautā „vai būs jel Ausekļam trīsdesmiti jājējiņu”. Citā
vietā dzirdam, ka „vakarSaule samērkusi treideviņu vilnānīšu”.
Vēl interesantākas ir dziesmas, kas runā par liekajām
trim dienām jeb trim naktīm, jeb pat par divām dienām ar pusi jeb tikai divām
dienām. Šais no mēneša pāri palikušajās dienās cīnās Mēness ar Sauli par skaisto
planētu – Saules meitu. Tauta tā izskaidrofaktu, ka gads ir beidzies, bet rīta
zvaigznes vēl nav, ka zvaigzne ir bijusi ieslēgta „kambarī”. Arī citu tautu
senajā folklorā
Šo triju gadu laikmeti ir ievēroti. Tā zināms, ka
romiešiem jaunā gada simbols bijis lauru koks. Ar lauru lapuvaiņagiem izgreznoja
dievnamus jaunajā gadā. Kā par brīnumu, arī latviešu dziesmās lasām:
„Trīs gadiņi Saule lēca
Caur lozbera lapiņām
Saules meitas kroņus vija
No lozbera lapiņām. ”
Pēc cita variantanav viss trīs dienasun trīs naktis,
bet gan sešas. Tiešām – atņemot no33 – 6=27 tātad sidērisko ( zvaigžņu) mēnesi,
kāmēr sidoniskajājeb apaļajā mēnesī ir 30 dienas. Tātad pieminētais variants ir
daudz senāks, jo saistās ar sidērisko laika skaitījumu. Nebūs lieki vēlreiz
atgādināt, ka Saules ( laika skaitīšanas) sistēma
ir jaunāka par Mēness ( laika skaitīšanas) sistēmu.
Saule baras ar Dieva dēli, trīs dienas un trīs naktis. Uzvar Dieva dēli, tātad
Mēness un tā dēli ir īstie varoņi:
„Dieva dēli nomaukuši
Saules meitas gredzentiņu.”
Citāvariantā lasām trīs gadus, pēc kuriem nomauc
gredzenu jeb salauž Saules meitas vaiņadziņu. Bet dažreiz arī Saule ir
uzvarētāja: tās meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu.
Tā, pirmajā gadījumā, gada rudens sākumā , Dieva dēli
– rudens Zodiaka zīmes- nolaupīja Venēras gredzenu Jeb vaiņagu, un Saule nespēja
aizsargāt savu meitu. Otrajā gadījumā, kad gads pavasarī , uzvarēja Saule un tās
meitas salauza Mēness dēla zobenu. Cik skaisti un gleznaini ir tautas dziesmu
simboli!/.../ Tāpatvar saprast ozolu (Pērkona koks)
, kas simbolizē lunāro kalendāra laiku , bet liepa noderējusi Saules kalendāram.
( Ozols kā vertikālā – laicīgā- Pasaules koka ass, bet saule
kā horizontālā – pasaulīgā – Pasaules koka ass) Liepa un Ozols –
Saule un Mēness. Arī šo vārdu dzimtes brīnum labi sakrīt. /.../ Bet pienāks
laiks un šo ozolu saspers Pērkons. Sāksies jauns laiks un būs arī jauns ozols no
saules salasītajām vecā ozola šķēpelēm. /.../
Visām tautāmZodiakālais laika koks nav viens un tas
pats: romiešiem tas ir lauru koks, japāņiem koks, kas stāv pašā jūrmalā,
latviešiem – Ozols un Liepa. /.../ Tā cilvēce savās dziesmās un
reliģiskajāscermonijās izteic savus uzskatus par lielo debesu pasauli( lielais
kalns, koks, debesu trepes, jūra). Bet blakusšiem augstajiem tēliem dziesminieks
protnostatīt ne mazāk skaistus zemes tēlus. Tauta ne tikai vēroja un prātoja,
izveidoja tēlus,bet dzīvoja šiemradījumiem līdzi. /.../
( Šeit es beidzu citēt V.
Sinaiskaraksta fragmentu.)
Tantra kā mācība par juteklisko pasauli – par
parādību pasauli ir izprotama tikai caur labo smadzeņu puslodi – tātad mistiskā
ceļā. Galvenais mistikas izteiksmes veids ir metafora, kura kalpo nevis kā
līdzeklis valodas izteiksmīgumam un daiļskanībai, bet funkcionē kā alegorisms
simbolu veidojošie jutekliskie dotumi kalpo it kā par spoguli, kurā savācas
garīgā realitāte un rāda sevi.
Atšķirību starp smadzeņu puslodēm nosaka nevis tas
kādu informāciju tās saņem, bet kā šo informāciju tās pārstrādā. Kreisā strādā
diskrēti un pa etapiem, bet labā domā acu mirklīgi un sintezē no kopuma. Tātad
cilvēkam jāaktivizē labās puslodes domāšana – tā ir tā pati „acumirklīgā
domāšana” par kuru tik daudz runā zintniece Anželika Zelma Tamaša. Savukārt
kreisās smadzeņu puslodes darbību vēlams „piebremzēt”. Tieši tāpēc mums ir tik
svarīgi izprast Senās Eiropas Mistēriju kultūru, ka tā ir kultūra, kura
balstījās uz labās puslodes darbību.
Ja labā puslode ir dominējošā cilvēks iegūst spēju
manipulēt ar laika uztveres mērogu. ( Bet nav izslēgts ka pa tiešo iespaidot
laika struktūru). Kamēr kreisā puslode 1 sekundē pārsrtādā100 informācijas
vienības labā ir tikusi galā ar 10 000 000 – jūtama atšķirība?
Apziņas orientācija uz sevi un kvalitatīvās izmaiņas
tajā ir raksturīga mistiskās pieredzes īpatnība. Tādejādi jutekliskie dotumi
tiek uztvertikā noteiktas neredzamās pasaules simboli un tiek radoši pārveidoti
zīmēs, lai orientētos šajā Pasaulē. Velkot paralēles ar biosfēru un nanosfēru
mēs šādu Pasauli varam nodēvēt par „Dainu sfēru”. – Dainu sfēru var uzskatīt par
vienotu mehānismu vai varbūt organismu? Tāpēc šajā gadījumā primārs būs nevis
viens vai otrs „ķieģelītis”, bet gan dainu sfēra kā organisms. Paskaidrošu ar
piemētu – ja salīmē kopā daudzus atsevišķus bifštekus – nevar iegūt teļu, bet no
teļa var iegūt daudzus bifštekus.
Dainu sfērai piemīt norobežotība un induvidualitāte.
Loģiski tā ir norobežota no citām garīgajām sfērām, kuras eksistē tai kaimiņos.
Lai ne-dainu sfēras teksti jēdzieni vai simboli kļūtu reāli dainu sfērā tos
nepieciešams tulkot dainu valodā un otrādi:
Lūk fragments no Jogatava upanišada( jogas būtības
slepenā mācība): „To krūti, kas viņu zīdījusi, nu , kaisles pārņemts viņš
sažņaudz, un klēpī, kas viņu reiz dzemdināja, viņš tagad ir atdevies baudai. Un
tā, kas reiz bija par māti, ir viņam sieva, bet sieva ir atkal par māti, kas
viņamreiz bija par tēvu, tagad ir dēls, un bijušaisdēls tagad viņam par tēvu. Tā
radības riņķo līdzīgi ūdens smēlēja kausasiem, viņš maldās šeit, iedzimstot
mātes klēpī, un pasaulē pārnāk.” – tātad šeit izteikta reinkarnbācījas ideja.
Blakus liekam latvisko variantu.-
Pie pupiņa roku liku,
Kā pie zelta gredzentiņa:
Pupiņš mani izaudzēja
Lielu vīru arājiņu.
Tādejādi dainu sfēras robežpunktus var salīdzināt var
salīdzināt ar receptoriem, kuri ārējo kairinājumutulko mūsu nervu sistēmas
valodā.
Tāpat kā cilvēka seja var atspoguļoties veselā
spogulī vai tikai tā lauskā dainu pasaules uzskats var atspoguļoties gan visā
sfērā, gan atsevišķā dainā. Visā Pasaulē un visos laikos, pie jebkuriem
apstākļiem cilvēkiem piemīt tieksme veidot mītus. Viss ko radījis cilvēka rokas
un prāts ir mūsu iedvesmas augļi – iztēles, kura pasmelta mītu avotā. Mīts ir kā
brīnumains kanāls caur kuru kosmiskās enerģijas un informācija apaugļo cilvēces
kultūru visās tās izpausmēs.- Reliģijā, filozofijā, mākslā, tādos sociālajos
veidojumos kā valsts; zinātnes un tehnikas atklājumi un mūsu sapņi – tas viss
nāk no mitoloģijas Pasaules. No kādām smadzeņu dzīlēm nāk mīts? Kāpēc mīti visām
Pasaules tautām, savā dziļākajā būtībā ir tik līdzīgi? Ko tie grib mums
iemācīt?
Saules Meita kā Māra Tā ir robeža, kura nosaka
sakārtotās Pasaules robežu – vieta, kurā eksistē telpa, laiks un cēloņsakarība
(3 lietas kuru nav Haosā) .Tā ir „Kosmiskās olas” čaumala – spēks kurš ar savu
pievilcību aicinājis Dievu/ Mēnesi uz radīšanas aktu.
Ja Mēness un Dieviņš ir sinonīmi, tad Dieva (Mēness)
Suņi – vilkači ir sinonīms Dieva dēliem un tātad zvaigznēm...
Arī Maori leģendās Mēness ir Dievs un vienlaicīgi
pirmais cilvēks vārdā Muvetsi viņa sieva un visu augu māte ir Massassi – Rīta
zvaigzne. Rīta zvaigzne bijusi Mēness sieva 2 gadus, pēc 2 gadiem un 8 dienām
Mēness dabūja par sievu- Morongo – Vakara zvaigzne – visu dzīvnieku un cilvēku
pirmmāte.
Šumēru mitoloģijā Pasaules Māte asociējas ar planētas
Venēra fāzēm: kā Rīta zvaigzne – viņa ir jaunava, kā Nakts Debesu pavēlniece
viņa ir Mēness dzīves biedre, kā Vakara Zvaigzne – viņa ir tempļa prostitūcijas
aizgādne (Latvju daināsšisaspekts nav tik viegli atrodams), kad planēta Venēra
noslēpjas Saules staros tā kļūst par raganu, bet iznākot no tiemtā atkal kļūs
par Saules meitu – jaunavu. Iespējams ka tieši no šejienes radies viens no
visvairāk diskusiju izraisījušajiem Krīvu krīva dotajiem likumiem – „Katram
vīrietim var būt līdz trim sievām, bet ja tas ņem ceturto- tas norīdams ar
suņiem...” Varbūt tieši tāpēc šī dīvainā attieksme pret 4. sievu.
Mīta attainojums ir rituāls.
Debesu kāzas – Mēness un Saules Meitas darbības
atkārtojums uz Zemes ir kāzu rituāls. Līgavas nolūkošana, saderēšana, zagšana,
panākstnieki, Goda vārti, pūra izpirkšana ( par zelta gabalam uz katra pūra
lādes stūra – varbūt ziedojums 4 debesu pusēm un Pūrs kā Pasaules simbols?),
kāzu dzeršana un mičošana – t.i. vaiņaga noņemšanas rituāls, Un pēc tam
vienkārši iet gulēt un „visi dzīvoja ilgi un laimīgi līdz pašam mūža galam...”?
Un nekā vairāk? Maz mūs latviešu ir palicis, bet izmiruši tomēr vēl
neesam!
Noteikumi, kuri jāievēro lai notiktu
pilnvērtīgs dzimumakts:
Nu es iešu sētiņā,
Nu man sava līgaviņa,
Nu mēs abi gulēsim,
Rokas kājas salikuši.
1.Kad?- Tad, kad sievietei ir vēlēšanās, bet vīrietim
ir iespēja.
2. Kāpēc?- Lai apmierinātu savas un partnera
fiziskās, emocionālās un garīgās vajadzības.
3. Kas? – Darbojošās personas ir vīrietis un
sieviete.
4. Kur? – Intīmos apstākļos. T.i. ērtā, pasargātā
vietā. Šīm prasībām atbilst Pajumte pēc sistēmas Ozols- Liepa.Jēdziens Pajumte
sevī vel ietver nozīmi „pasargāt ” – kavēt ārējo apstākļu kaitīgo iedarbību uz
mūsu augumiem. Jumts mūs sargā no lietus un sniega, sienas no vēja un aukstuma.
Viss ir pareizi, taču šīs mākslīgi novilktās robežas kavē arī dabīgo varas
plūsmu vai cirkulāciju.
Sistēmas Ozols – Liepauzdevums tātad ir sakārtot
Pasauli un Pajumti tā , lai vara veidotos Pajumtes iekšpusē un tās daudzums būtu
lielāks nekā Pajumtes ārpusē. Tas ir lai jūsu Pajumte spētu ātri un efektīvi
atjaunot jūsu spēkus. Tai jāpasargā jūs ne tikai no sliktiem laika apstākļiem,
bet arī no slimībām, priekšlaicīgas nāves, no ļauniem ļaudīm (cietoksnis), no
ekonomiskām katastrofām (klēts). Ja pajumte ir pareizi veidota tā palīdz
cilvēkiem labāk saprasties vienam ar otru, mīlēt vienam otru un gala rezultātā
stiprināt dzimtu un ja vēlaties – pat valsti.
5. Ar kādiem līdzekļiem? – Kontaktējoties ar
dzimumorgānu palīdzību, kas savukārt modina sievietē vairāk vēlēšanās, bet
vīrietī – iespēju.
Seksuālā akta laikā garīgajā sfērā notiek kontakts
smalko sajūtu līmenī ar skaisto kas stimulē mākslu un notiek energo informatīvā
apmaiņa ar Kosmosu un Zemi. Raksturīgā sajūta –siltums.
Aun, meitiņa, baltas kājas
Jāj man līdzi pieguļā!
Tu kumeļu paganīsi;
Es sakuršu uguntiņu.
( mazliet atgādina „Uzakmeņa malku cirtu
Srautā kūtu uguntiņu” ?)
Cilvēcisko enerģiju sfērā notiek organisma
attīrīšanās un atveseļošanās pateicoties pozitīvām emocijām un ritmiskai
elpošanai. Šajā līmenī notiek energo apmaiņa starp aktā iesaistītajiem
subjektiem. Ja tās nav – nav arī prieka un svētlaimes sajūtas pēc akta beigām.
Fizisko ķermeņu līmenī notiek fiziskā sprieguma nomešana, apaugļošanās. Vienmēr
aktā tiek iesaistīti visi šie līmeņi, taču kāds no tiem var būt vairāk vai mazāk
uzsvērts.
Dzimuminstinkta mērķis ir apaugļošanās, kura notiek
dzimumakta ceļā.
Lai varētuveikt dzimumaktu vīrietim ir nepieciešama
erekcija.
Apaugļošanās ir iespējama, ja sievietes olšūna
vajadzīgajā attīstības fāzē saskaras ar vīrieša spermu.
Stimuls, kas mudina veikt dzimumaktu ir orgasms. Pēc
orgasma var iestāties nirvānai vai samathi līdzīgs stāvoklis. Kas ir arī
augstākais sasniegums pareizi veiktai meditācijai. Tāpēc pareizi veiktu
dzimumaktu var uzskatīt par efektīvu un visiem pieejamu spēcīgas meditācijas
formu. – Katrā ziņā daudz efektīvāku par askēzi.
Mīļais tēvs, mīļā māte,
Do’ man savu mīļo meitu;
Es pie viņas tā gulēšu
Ūdens cauri netecēs.
Dzimumakta kvalitāti var iespaidot liels daudzums
faktoru.- Barība, vieta, kurā tiek veikts dzimumakts , abpusēja vēlme, partneru
veselības stāvoklis, partneru pieredze un fiziskā pievilcība.
Cilvēks ir enerģētiska sistēma, kuru var raksturot ar
attiecību starp ienākošo un izejošo enerģijas (varas) daudzumu. Viens no
tantrisma mācības mērķiem ir palielinot ienākošās enerģijas daudzumu un
samazinot izejošās enerģijas daudzumu, kas atļauj palielināt organisma
enerģētisko potenciālu.
Dzimumakta laikā, tāpat kā erotisko sapņu un
fantāziju laikā, caur dzimumorgāniem un nervu centriem ( čakrām) tiek izstarots
liels enerģijas daudzums. Daļa no šīs enerģijas nonāk pie partnera, ja tāds ir.
Pateicoties aktīvai elpošanai, domu un jūtu koncentrācijai uz seksuālo objektu
liels enerģijas daudzums pieplūst no apkārtējās telpas... vai no iekāres
objekta. T.i. no objekta kurš stimulē šo situāciju. Atkarībā no ienākošās un
izejošās enerģijas proporcionālajām attiecībām dzimumakts var būt
veselībailabvēlīgs vai kaitīgs. Tas var veicināt organisma atjaunošanos vai
gluži pretēji – paātrināt tā novecošanu; nest baudu vai vilšanos.
Vīrieši visvairāk enerģijas patērē uz ejekuāciju
orgasma laikā. Lai šo energo zudumu novērstu vīrietim ir izdevīgāk veikt vienu
ilgstošu dzimumaktu nekā vairākus īsus.
Minimālais dzimumakta ilgums pie kura notiek
pozitīvas izmaiņas kā vīrieša tā sievietes organismā ir 20 minūtes. Tas ir
minimālais nepieciešamais laiks, lai iesildītu ķermeni, nomierinātu nervu
sistēmu un panāktu pilnīgu enerģētisko kontaktu starp partneriem.
Apdomā, līgaviņa,
Kā mēs mīļi runājam
Visu cauru garu nakti
Viens uz otra gulējam.
Miedziņš nāk, miedziņš nāk,
Izgāj’šu nakti negulēju,
Visu nakti sienu pļāvu
Tai melnā’i pļaviņā.
Daudziem vīriešiem šāds laiks šķiet par ilgu. Tam par
cēloni var būt sekojoši iemesli:
Vāja veselība,
Vairošanās sistēmas slimība,
Pārāk spēcīga vēlme,
Slikti ārējie apstākļi,
Nepietiekama pieredze,
Jauna partnere,
Nepiemērota partnere.
Daži padomi:
Priekšspēles laikā partneru jostas vietām jāatrodas
siltumā t.i. telpai jābūt pietiekami siltai vai jāizmanto sega. Pirms dzimumakta
vēlams veikt masāžu īpaši pievēršot uzmanību tam lai jostas vietas rajons
sajustu siltumu. Jāveicina asiņu un enerģijas pieplūdums iegurnim un nierēm
nevis rokām, mugurai, krūtīm vai kaklam. Tas zināmā mērā ierobežo pozu izvēli.
No šī aspekta labākās ir pozas, kurās abi partneri sēd.
Lai panāktu ilgstošu dzimumaktu sākuma stādijā, kamēr
šo mākslu apgūst elpas un sirdsdarbības kontrole ir obligāta – līdzīgi kā
skrienot garās distances. Atcerieties – sekss nav sports – tajā neuzvar tas kurš
pirmais pabeidz distanci! Uzmanīgi sekojiet sievietes reakcijai, jo erotika ir
māksla diviem nevis vienam –( tad to sauc savādāk.) Vāciet un kolekcjonējiet
pozitīvos pārdzīvojumus. Ievērojiet patīkamos momentus un nostipriniet tos.
Distancējties no traucējošajiem un nepatīkamajiem momentiem.
Dabai nav izdevīgs ilgstošs dzimumakts. Dzimumakta
mākslīgā pagarināšana ir līdzeklis ar kuru sasniegt jaunas enerģijas un baudas
virsotnes. Šeit vajadzīgs kompromiss starp diviem.
Dzimumakta laikā enerģijas plūsma viļņveidīgi pieaug
un atslābst .Parasti laikā kad tuvojas orgasms vīrietim enerģijas kritumi notiek
arvien retāk, visas darbības un iespaidi sablīvējas, jo tuvāk nāk akta
noslēgums. ( Tas atgādina principu uz kura darbojas impulsa lāzeris). Ja
vīrietis grib pagarināt dzimumaktu viņam periodiski jāmazina sava uzbudinājuma
pakāpe, pie kam vadoties pēc principa – labāk par ātru nekāvēlu. Iepriekš vēlams
nodrošināties ar partneres sapratni un atbalstu. Ilustrēsim šo darbību ar
ritmiskās elpošanasvingrinājumu – pieņemsim ka dvēsele ir vīrietis, augums –
sieviete, bet elpa
izpilda dzimumlocekļa lomu. Izdariet bez pārtraukuma
15 – 20 ieelpas un izelpas. – Sākas hiperventilācija ,jūs apreibstat sirds
darbība ir nedabīga. Atpūtieties. Tagad pamēģiniet elpot pavisam citādi –
Apmēram 6 sekundes – ieelpa 3 aizture, 6 izelpa, 3 aizture. Tikko jūsu
sirdsdarbība nomierināsies, jūs šādā ritmā varēsiet elpot ļoti ilgi ( ņemsim par
robežu tās pašas 20 minūtes – pagaidām...) Uztvērāt līdzību. Ko jūs sākat izjust
jau pēc pirmām 5- 6 min. šādas elpošanas? Pareizi mieru un patīkamu
atslābumu.
Puiši meitas neņemat,
Līdz pupiņus apraugat;
Man kaziņa vienu ragu,
Vienu pupu līgaviņa.
Ir saglabājušās ziņas ka amazones, lai tām vieglāk
šaut ar loku un mest šķēpu izdedzinājišas sev labo krūti. Vai šī daina norāda uz
līdzīgu tradīciju karasievām.?
Meitu mākas.
Palaid mani, māmuliņa,
Brūklenītes palasīt,
Lai es augu tik sarkana
Kā sarkana brūklenīte.
Dziedi, dziedi ganu meita,
Lai aug pupi lielumā;
Ja tu labi nedziedāsi,
Saruks ruku rukumā.
Ganīdama es uzgāju
Divi puiši pieguļā
Es vidū ielaidos
Siltumiņa gribēdama.
Man priekšā izaugusi
Maza melna papardīte
Jāņu nakti puiši nāca
Zelta ziedus lūkoties.
Šķiet, šeit vēl ir zināma īstā papardes zieda nozīme
un tā papardīte, kas meitai priekšā alegoriski salīdzināta ar kaut ko tai laikā
visiem zināmu...
Es meitiņa zema, resna
Ar apaļu vēderiņu.
Ciči mani sudraboti
Kūsis zelta lapiņām.
No sirmas senatnes līdz 20. gs. trīsdesmitajiem
gadiem – tieši tāds bija vispār pieņemtais skaistuma ideāls.
Dod , Laimiņa, man maizītes
Dod ir savu arājiņu:
Bez maizītes gara diena,
Bez arāja grūts mūžiņš.
Uzkalniņa dziedāt gāju,
Uz akmeņa gavilēt.
Lai dzird mans arājiņš
Lai zviedz viņa kumeliņš.
Nāc ,puisīti, tu pie manis
Es tev došu medu ēst;
Man bitīte iešuvusi
Vēderiņa galiņā.
Mans mīļais , mans jaukais,
Kam tu kāpi ozolā?
Vai tev trūka salda medus
Manā liepas šekumā?
Vilkaču leģenda.
Vilkači – saukti arī par Dieva Suņiem, pēc V.
Sinaiska raksta tas varētu skanēt kā Mēness Suņi.Dievs senos lakos esot savus
suņus barojis. Kas varētu būt šī Mēness barība?- „Tāda kā balta pupa”...
Kā vilkači radušies? Viena no leģendām ( interesanti,
kurā laikā radusies?) vēsta:
Laiku pa laikam cilvēku asinis sāk maitāties. Tad
Pērkons sūtot Mēra mātes dēlu Vilkati uz Zemes. Viņš uzsūc sevī Pasaules ļaunumu
un iznīcinot sevi kopā ar to tā attīrot Pasauli no ļaunuma. ( Uz jaunu ciklu).
Tad nocirstā svētozola celmā iespēris zibens (Pērkona bulta?) no tā izkūņojotoes
maziņš vilkacis ne lielāks par peli (šādas ziņas ir arī „Latviešu buramajos
vārdos” par vilkača amata „uzdzeršanu” – alus kausā atrasts mazs vilks „maziņš
kā pele” ) un ieracies zem ozola saknēm. Pēc trīssimt gadiem viņš iznāks
virszemē, lai sāktu savu darbu.
Dieva Vārti.
Tā ir vieta Debesīs (Pelēkajā Akmenī – pēc
indoeiropiešu ticējumiem), kur Diena ar Nakti satiekas . Pa šiem vārtiem Gaisma
nomaina Tumsu. Šis mistiskais apgabals atrodas tai vietā, kurā Debesu Daugava –
Piena ceļš sazarojas „Y” veidā. Šajā vietā atrodas Ērgļa zvaigznājs. Pavasarī
,kad sākas Gaišais laiks tas atrodas Austrumos un Pasaule ir savā kārtības fāzē.
Rudenī Ērgļa zvaigznājs ir Rietumos un pasaules kārtība ir izjaukta – pienākuši
Tumsas un Haosa laiki, kuros jāveic īpaši aizsardzības rituāli ( mūsu senči
piemēram gāja ķekatās). Laiks kad Saule atkal sāk lekt Ērgļa zvaigznājā varēja
tikt uzskatīts par gada sākumu.
Mistiskajā Pasaules uzskatā Zemi apņem Jūra –
Pasaules Okeāns, kas savienots ar Debesu Daugavu – Piena ceļu. Pa šo upi augšup
uz Debesīm ( un tām cauri ) veļu laivās dodas mirušo dvēseles. Šķiet ka ir
bijušas tikai dažas dienas gadā, kurās dvēseles varējušas šķērsot Dieva vārtus –
noteiktā laikā visas dvēseles, kurām šajā gadā jādzimst ienākcauri Dieva vārtiem
un nomirušās- iziet.
Pasaules koks Ozols –
Ozolam zelta lapas
Zelta rasa galiņā
Tur Saulīte noiedama
Ik vakaru jostu kāra.
Vasaras vakaros Saulei rietot Ērgļa zvaigznājs –
Dieva Vārti atrodas Rietumu pusē, bet no rīta - Austrumu Pasaulē valda kārtība,
kad otrādi – Haoss .
Dieva Dēli ir divas zvaigznes, kas rītausmā glābj
Sauli no Nakts ūdeņiem.
Uguns Zobens.
( Nezinu cik sena ir šī leģenda – vai tā radusies 19.
gs. romantisma ietekmē, Pirmās Republikas laikā, varbūt tā ir vēl jaunāka vai
daudz senāka – spriediet paši...)
Debesīs kādu nakti parādījusies ugunīga zīme – tāda
kā zobens. Aiztraukusies ar lielu troksni un pazudusi rīta pusē. To redzēdams
kuršu virsaitis teicis saviem ļaudīm, ka nu tiem esot laiks aut kājas un doties
meklēt jaunu dzimteni Dieva zemi(par Dieva zemēm sauktas zemes bez saimnieka –
tās kuru saimnieks bijis pats Dievs – pēc augstāk minētā teksta Mēness?).
Kurši devušies ceļā savā karogā šūdinot šo zīmi – no
tā laika kuršu kara karogā mēs redzam uz mēļa fona šķērsu sarkanu svītru ar
baltām malām – ceļu ko naksnīgajās debesīs izcirtis Uguns Zobens. Dodoties
pretim Rītiem viņi taujājuši pēc zemes, kuru tiem Dieviņš apsolījis: „Kurzeme?”
– Tā arī jaunā Dievzemīte nosaukta par „Kurzemi.” Bet pati tauta sevi sākusi
saukt par kuršiem.
Interesanti vai šeit domāts meteorīts – planētas
Fajatons atlūza – tad – tas bijis labi sen un diez vai runa varētu būt par
kuršiem, vai varbūt kāda komēta?
Kuršu ceļš.
Žurnālā „Zvaigžņotā debess”1988. – 1989.g.numuros var
atrast rakstu sēriju par latvju Dainu izpēti ar asrtonomijas palīdzību – pētot
Dainās aprakstītās astronomiskās parādības raksta autors nācis pie slēdziena, ka
latvju dainas ataino notikumus , kas pie debesīm risinājušies pirms vairāk kā 65
000 gadu. – Nu ko pirms noliegt ir vērts ieklausīties.
Pirmo reizrakstu avotos tauta no kuras radušies Kurši
minēta ir Ninēves ķīļrakstu bibliotēkā, kad Bābeles valdnieks Ašurbanapals
padzina no Mesopotāmījas tautu Kimbri (šis fakts esot minēts arī Bībelē).
Nesenie zinātniskie pētījumi pierādījuši ka Divupes
tautām raksturīgie gēni ir no Eiropas tautām ir atrasti tikai baltu tautām (un
igauņiem, kuri ģenētiski arī ir baltu tauta).
Iespējamie baltu cilmes vārdi Palestīnā (iz Bībeles
ņemti):
Māras4. Mozus grāmata33. nod. 9.p (iespējamais
pierakstīšanas laiksap 1250.g.p.m.ē.)
Acerota33. nod. 9.p
Ritma 33. nod. 9.p
AinaJozus gr.15.nod. 32.p.
Asna Jozus gr.15.nod. 33.p.
Lūķis Jozus gr.15.nod.39.p.
EglonsJozus gr.15.nod.39.p.
UzdotsJozus gr.15.nod.47.p.
Gozens Jozus gr.15.nod. 51.p.
Ģilus Jozus gr.15.nod.51.p.
JanumaJozus gr.15.nod.52.p.
Karmelis Jozus gr.15.nod.55.p.
Sīva Jozus gr.15.nod.55.p.
JutaJozus gr.15.nod.55.p.
Aluls Jozus gr.15.nod.58.p.
ElkateJozus gr.19.nod.25.p.
Alus Jozus gr.19.nod.25.p.
Betene Jozus gr.19.nod.25.p.
AskaveJozus gr.19.nod.25.p.
Zīdana Jozus gr.19.nod.28.p.
OsaJozus gr.19.nod.29.p.
CeraJozus gr.19.nod.35.p.
Amata Jozus gr.19.nod.35.p.
RākataJozus gr.19.nod.35.p.
ĶēdesJozus gr.19.nod. 37.p.
ĒdējiJozus gr.19.nod.37.p.
Turpināt?
:Sema,Bāla,Ķesils,Silima,Jarmute,Sukus,Āsena,Adītaima,Ģedara,Ģederota,Adasa,Maķēda,Lībna,Asana,Ķeila,
Nacibe,Maresa,Gaza,Sekaka,Enzeme,Azeme,Bētule,Saruēne,Saride,Dabasēta,Īte,
Kaziņi, Ķezulote, Suname, Gnūda, Ramate, Aksība, Jelata, Elteķe, Balāte, Rakona,
Lēzma, Pārvara, Sarona, Loda un ... Galileja.
Kādas asociācijas tagad jums, latvieši, izraisa vārdi
5. Mozus grāmatā 12.nod.2. :” Izpostiet visai visas tās vietas, kur tie pagāni,
ko jūs uzvarēsit, kalpojuši saviem dieviem, uz augstiem kalniem, uz pakalniem un
apakš zaļiem kokiem. ”
3.p. „ Un viņu altārus jums būs apgāzt un viņu stabus
salauzt, un viņu elku kokus nocirst , un viņu elku tēlus sadedzināt, un viņu
vārdus izdeldēt no tās vietas.”
20.nod16.p „Bet no šo ļaužu pilsētām, ko tas kungs,
tavs Dievs, tev dospar īpašumiem, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva
dvaša.”
17. p. „Bet izdēldi tos pavisam: etiešus,
amoriešus,kanāniešus , veresiešus , eviešus un jebuziešus ,itin kā tev tas kungs, tavs Dievs ,tev ir pavēlējis.”
Leģendārais farons Ramzes III esot Vidus jūrā
uzvarējisjūras tautu kimbrus, taču...pēctam ēģiptieši pārstājuši būvētciedra
kokakuģus un iziet Vidusjūrā ,šim nolūkam tika līgti tikai feniķiešu jūrnieki un
kas ir viss dīvainākais uzvarētāji zaudētājiem snieguši bagātīgas dāvanas kas
taj laikā (kā arī mūsu dienās) tā īsti nav pieņemts.Vai nav ticamāk domāt ka
ziņas par leģendārā farona spožo uzvaru ir mazliet ”pārspīlētas ”? (Ziņas ņemtas
no grāmatas „Jūras tautas”- krievu valodā iznācis apcerējums par pirātisma
vēsturi).
Latviski skanošie vārdi
Ēģiptē:
Dzalt (dzēlējs)-skorpionu pavēlnieks,
Sati (šaut)- šāvējaDieviete ar loku un bultām,
Taf – tēvs,
Taf-taf – (ēvu tēvs)-vectēvs.
Vai pārliecinoši – manuprāt nevisa, bet pagājuši gadu
tūkstoši un pierādījums tam ka mūsu senči kādreiz būtu iekarojuši Ēģipti, laikam
vēl nav manīts...Varbūt vienota pirmvaloda, bet varbūt
vienkārši sakritība?...
Tikai viens fakts, pirms nosliecamies par labu tam
vai citam pieņēmumam rakstniece un okultisma pētniece Diona Forčūna savāgrāmatā
„Jūras priesteriene” min ka Izīdas (Ēģiptes dievība) slepenais, tikai
augstākajiem priesteriem zināmais vārds bijis...Māra. Nezinu kurš no sen
mirušajiem priesteriem viņai to pasacījis , bet mani tas ieinteresēja.
Aleksandrs Asovssavā grāmatā „Slāvu Dievi un
Krievijas pirmsākumi” izdevniecība VečeMaskavā1999.g ir publicējis karti, kurāuz
rietumiem no Volgas un Kamas esošās zemes apzīmētas kā kimbru zemes. Spriežot
pēc Marijas Gimbutienes grāmatā „Balti aizvēsturiskos laikos”1994.g.Rīga
izdevniecība Zinātne 17l.p.p. publicētās kartes kurā atainota baltu hidronīmu
izplatība – man šķiet ka teritorijas sakrīt. .No tā es atļaujos secināt ka vai
nu kāduā vēstures posmā baltu tautas (tai skaitā Kuršusenči) ir apdzīvojuši tās
pašas teritorijas ko kimērieši, vai ...(kas man patiktu daudz labāk) ka mēs esam
atraduši zemes kuras kādreiz apdzīvojuši mūsu senči...
Kimērijas karte pēc A.Asova.
Indoeiropieši ienāk Kimēriešu zemēs.
Arkaima senākā pagaidām zināmā indoeiropiešu
pilsēta.
Lasot Simona Grūnava „Prūsijas hronikas” (diemžēl
manā rīcībā ir tikai žurnālā Viedas Vēstis1993. gadā publicētais saīsinātais
variants) un manuprāt nopietnākā druīdisma (sena ķeltu reliģija ,vai varbūt
mistiski - ētiska mācība, kura manuprāt maz atšķirās no mūsu senču senās
ticības) es esmu nonācis pie slēdziena kadaļa kimēriešu , kuri pameta Britāniju
un Brutēna (vēlāk pazīstams kā Krivo Krivaitis vai Krīvu Krīvs) vadībā atceļoja
uz zemi kuratagad tiek dēvēta par Prūsiju dibinot tur savu svēto pilsētu Rāmavu
(Romuve).
Pērkona tēls No Rāmavas ( Retras) tempļa.
Elfu tēli no Rāmavas ( Retras) tempļa.
Figūra no Rāmavas ( Retras) tempļa
Pērkona tēls no Rāmavas (Retres) tempļa.
Kāpēc daļa? – Tāpēc ka atlikušie turpina mierīgi
dzīvot Britānījā ,Velsā ,jo velsiešu senais nosaukums ir. .kimbri. Tātad mēs
zinām arī karogu zem kura viņi gājuši cīņās – balts ar zaļu un virsū sarkans
pūķis.
Es rakstu par kuršiem, tad kādēļ runāju par prūšiem?
Prūši ir rietumbaltu cilšu kopējais nosaukums. No prūšiem savā laikā izdalījās
profesjonālu karavīrurobežsargu kārta – kurši, kā jau nojaušat viņi ar laiku
kļuva par atsevišķu tautu. Ja šis mans pieņēmums ir pareizs –tad viegli
izskaidrot dažas kuršiem piemītošās rakstura īpašības.
Par mūsu iespējamajām saiknēm ar velsiešiem var
atrast manuprāt pārliecinošu vai vismaz interesantu ziņu latviešu tautas
pasakās. Dievs ar Velnu saderējuši, kurš ātrāklidz desmit noskaitīs .Velns sācis
skaitīt : „Vimpum, PUMPUM – tas man viens ... Vimpum, PUMPUM – tas man divi”,
bet Dievs skaitījis pavisam ātri :”Viens – PIECI , div’ pieci – tas man desmit”.
–Tā Dievs kārtējo reizi apkrāpis lētticīgo Velnu . Atliek tikai piezīmēt ka
PIECI velsiešu valodā ir PUMPUM.(Vai varētu būt tā ka vārds” Velns”
atvasinātsnevis no vārda „ velis „ ,bet gan no vārda „velsietis”? – vai mūsu
tautas pasakas tad neparādītos pavisam citā gaismā?)
Un vēl par britu ieceļotājiem Latvijas vēsturē varētu
liecināt arī tāds vards kā „neģēlis„ – ja jau kādu sauc par ne-ģēlitātad
runātājs ir bijis ģēlis (ģēļi ir cilts no kuriem radušies skoti) ir vērts
paskatīties vai ko pazīstamu nevar atrast seno ģēļu valodā.
Lūdzu :
- cleath (klēts) – slēpt slepus turēt ,glabāt
-uasal (ozols) –dižciltīgs, gudrs – arī
vasalis
- ach + men (akmens) – lauks+akmens
- fainneag (vainags) – mazs riņķis
- fer’hunn (Pērkons) – laistīt , liet
- naomh (nams) –svētums , svēts Varbūt tāpēc saka
„Dievnams” nevis” Dieva māja”
-gealik (gailītis, gaidelis) – ģēlis
- naomhach ( Namejs) – svētītais ( viens no ķeltu
virsaišiem, kas J. Cezara”Piezīmēs par Gallu karu.” arī tika saukts par
Nameju.)
-lugh (lūgšana) – zvērests + draudzība.
Ja sakritības ir vairāk par vienu – tad ticamāk ka tā
jav ir likumsakarība...
Ģēļu tuvākie kaimiņi Īri – ja jau tad jau .
Rig’a – karaļkalns
Duntz (duna, Dunalka) – dziesma
Duana + guthu (dungot ) – dziesma + balss
Senajiem Īriem bija slavens karotājs un valdnieks
Fīnskurš ticis nogalināts 283.g.p m.ē.
Ja ņem vērā ka mūsu senči dīvaini necietuši burtu „F”
un to visur aizstājuši ar „P” Tad latviskots viņa vārds skanētu Pīns un ar kuršu
galotni „iķis ” – man nez kāpēc pēkšņi sāk atgādināt kuršu ķoniņu uzvārdu
„Peniķis”.
Thenga (ķengat, Ķengarags) – mēle
Smer(l ) ( Šmerlis) – kazenes
Dagda – Dieva vārds Īrijā un vietvārds
Latvījā.
Tacīts darbā „Ģermanija” ir minējis , ka aistiem
blakus dzīvojot kāda tauta fenni „Fenorum” kas īsti – somi (fīni ),lībieši vai
...finajieši ?
Ko par šīs zemes vēsturi saka arheologi?
Senās Eiropas civilizācija esot bijusi matri lineāra
(mantoja pa mātes līniju) un egalitāra ( vīriešiem un sievietēm bijušas vienādas
tiesības . Šie ļaudis nepazinuši zirgus un metāla (vismaz dzelzs) ieročus ,
viņiem bijusi augsti attīstīta keramika un skulptūru veidošana. Viņi ir bijuši
mongolīdas rases un viss vairāk pēc aprakstaatbilst ķeltu leģendu elfiem vai
skandināvu vāniem – meža ļaudis kuri pieprot meža burvības medīt, slēpties,dzīt
pēdas saindēt bultas, uzbrukt no slēpņiem, bet galīgi nezin kas ir ierinda un
karš.
Trīs viļņos pār seno Eiropu vēlās indoeiropiešu
iebrukuma vilnis:
4400 – 4200 .g. p. m.ē.
3400 – 3200.g .p.m.ē.
3000. – 2800.g.p.m.ē.
Šie iebrucēji pazina zirgus, lietoja vairogus un
daudz pilnīgākus ieročus. Viņi nesa sev līdz citu kultūru un citus dievus. Viņi
nāca ar patriarhālām idejām. Iebrucēju bija maz bet viņi spēja uzspiest savu
kultūru un reliģiju vietējiem .Viss ticamākais viņi uzspieda arī savu valodu.
Daļēju priekšstatu mēspar šo procesu varam gūt lasot „Seno Ēdu”- skandināvu
svētos rakstus .Parkaru starp Asiem un Vāniem. Latvijas senticībā arī šie
notikumi ir atstājuši savas pēdas kāpēc tik grūti dievturiem izveidot vienotu
latvisku pasaules uzskatu – pavisam vienkārši – vīrieši pārņēma indoeiropiešu
patriarhālo reliģiju, bet sievietes saglabāja senās Eiropas matriarhāloreliģiju
tāpēc blakus Dieviņam un pērkonam parādās Māra un Laima. Vīriešiem un sievietēm
pat bijuša dažādas svinamās dienas. Kā piemēru var minēt līdz mūsu dienām
nonākušo paražu Mārtiņus svinēt puišiem, betKatrīnas – meitām. Vai Māras diena
un „”Usiņ diena.
Tad kas ir tauta – miesa vai gars?Pamēģiniet atbildēt
uz šo jautājumu, kad ar atnācēju indoeiropiešu zirgu cilvēkbērns ,kuram ir lemts
kļūt par kursi tiek vests (jāšus – visas sakrālās darbības tikai jāšus, Kurzemes
mūžamežos mūža mežos ,kur pat kājniekiem grūti iziet?) Māras baznīcā vārdiņu
meklēt. Kas notiks ar viņu notiks Xlll g.s. un kas XVIII g.s. kad pār Kurzemi
nāk mēris? Vai viņa ceļš būs galā ? Vai tas turpināsies ? Tagad XXl g.s.
Templiešumīkla.
Svētais Bernards (1091 – 1153) savā sacerējumā „Jaunā
karaspēka godam” rakstīja: „Nav tāda likuma, kas aizliegtu kristietim pacelt
zobenu. ... Evanģēlijs ir aizliedzis tikai netaisnus karus kristiešu starpā.
Priekš tiem, kas izvēlējušies sev karavīra taku nav cēlāka uzdevuma, kā
nogalināt pagānus,...Lai ticības bērni ņem katrā rokā pa zobenam un ceļ tos pret
ienaidnieku! ”
1104. gads grāfa Igo de Šampaņa pils. Notiek slepena
tikšanās , kurā piedalās no 1. krusta kara atgriezušies dižciltīgākie Francijas
bruņinieki. Dzīmst pārdrošs plāns – atrast svēto Grālu JeruzālemēZālamana tempļa
drupās, vietā kur kadreiz atradies Derības šķirsts. Pēc šīs apspriedes grāfs Igo
kopā ar savu brāļa dēludodas uz Svēto zemi, kur piecus gadus veic priekšdarbus
projektam „Templis” Pēc 5 gadiem viņš atgriežas ar blāķi vecu dokumentu, no
kuriem daudzi rakstīti ebreju un aramiešu valodā. Francijā tie tiek nodoti pirms
septiņiem gadiem dibinātā cisterciešuordeņa abatam Etjēnam Hardingam.Ordenis
uzsāk ebreju tekstu rūpīgu tulkošanu, šajā darbā pēc padoma griežoties pat
pieAugšburgundijasrabīniem – neparasts solis tikai 10 gadus pēc lielajiem ebreju
grautiņiem. Tulkojuma rezultātā rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. UnIgo
brāļadēlam nojauna jāmēro ceļš līdz Jeruzālemei.1114. gadā viņš no turienes
atgriežas, šķiet atradis kāroto. Grāfs Igo bagātīgi atalgo cisterciešu mūkus
dāvinot tiem Barsiboras mežu. Klervo tiek
dibināta otrā cisterciešu abatija. Par abatu ieceļ
jaunu mūku Bernardu – vēlāk pazīstamu kā Bernardu no Klervo vai svēto Bernardu -
pāvesta HonorijaII uzticības personu.
1118.gadā Jeruzālemē 9 franču bruņinieki apvienojās „
lai aizsargātu svētceļiniekus un ūdens cisternas no laupītājiem.” Viņus vadīja
nabadzīgs augstmanis no Šampaņas Hugo de Peins un kopā ar viņu Gotfrīds de
Sentomērs, Andrē de Monbārs ( svētā Bernarda tēvocis), Penjēns de Mondibjē,
Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds vārdā nenosaukts bruņinieks. Viņiem
pievienojās divi cisterciešu mūki Konrāds un Gundemārs. Jertuzālemes karalis
Balduīns otrais deva viņiem pajumti savā pilī , bet jau nākošajā gadā atvēlēja
kanoniķa māju, kura bija uzcelta uz Zālamana tempļa drupām. Jeruzālemes
patriarhambruņinieki paziņoja par savu apvienību , kas domāta garīgiem
meklējumiem un deva solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī
nepagurstoši cīnieties ar neticīgajiem. Tā radās Templiešu ordenis. Pilns šī
ordeņa nosaukums ir: „Tempļa kareivju brālība, tempļa bruņinieki, nabadzīgie no
Zālamana tempļa, kuri cīnās kopā.” Viņi bija zvērējuši 9 gadus neuzņemt jaunus
bruņiniekus savā ordenī. Kad noliktais laiks bija pagājis Hugo devās uz Franciju
pēc jauniem brāļiem ordenim. Francijā viņš saņēma atbalstu no tā laika
garīgajiem līderiem sv. Bernarda un Klervo un no laicīgās varas, pirmām kārtām
no Šampaņas grāfa. Kā rezultātā viņš atgriezās Palestīnā 300 bruņinieku
priekšgalā. Tajos laikos tas bija ievērojams spēks – jāņem vērā ka tajos laikos
bruņinieka zelta pieši kotējās kā mūsdienu īpašo uzdevumu vienību kapteiņa
pakāpe. Un reāli prast viņiem vajadzēja ne mazāk. Jeruzālemes karaļa armijā tai
laikā bija ap 300 bruņinieku un 2000 kājnieku. Pateicoties jaunpienācējiem
ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Atbilstoši
paplašinājāsviņu darbības sfēra: kristiešu valsts robežu apsardze, tuvāko
musulmāņu valstu iekarošana, iedzīvotāju dumpju apspiešana jauniekarotajās
zemēs.
Templieši kopā ar Joanītiem ( Hospitaljēriem,
vēlākais Maltas ordenis) sāka spēlēt nopietnu lomu visos kristiešu militārajos
pasākumos. Šie 300 jaunpienācēji patiesi devās visgrūtākajos uzdevumos –
uzbrukumā pirmie, bet atkāpjoties – pēdējie.
1187.g. pēc Jeruzālemes krišanas Templieši vispār
bija palikuši kā vienīgā kaujas spējīgā vienība arābu Austrumos. Nav brīnums ka
viņu pārvaldē nonāca daudzas nocietinātās vietas, īpaši pierobežā. Tā 1150. gadā
Templiešiem uz mūžu tika piešķirts Gazas cietoksnis. 1152.g. – Tortozu cietokšņa
drupas. Viņu īpašumos nonāca pilis : Bet Žibelina un Toron de Ševaljē. Templiešu
skaļā militārā slava pulcināja zem viņu karogiem daudzus bruņiniekus. 1306. gadā
Templiešu bija jau 30 000. Tas ir gads, kad Ordeņa vadība atgriezās Francijā.
Templiešu īpašumi un ordeņa brāļi bija izklīduši pa visu Eiropu. Ordeņa vadībā
bija Lielmaģistrs, kuru izvēlēja 13 vēlētāju kolēģija. Lielmaģistra tuvākie
palīgi veidoja ģenerāl kapitulu. Tiem bija pakļauti reģionālo nodaļu maģistri.
Maģistriem pakļāvās priori – vietējo nodaļu priekšnieki, bet prioriem – komutori
( pils vai cietokšņa komendanti). Visus no Lielmaģistra līdz vienkāršajam
bruņiniekam savā starpā saistījadzels disciplīna un noslēpums. Bet par šo noslēpumu – mazliet vēlāk.
Eiropā Templiešiem piederēja simtiem piļu un
desmitiem tūkstošu citu ēku (dzīvojamās ēkas, noliktavas, tirgi, dzirnavas,
darbnīcas), milzīgi zemes īpašumi. Austrumos templiešu garnizoni atradās gandrīz
visās Jeruzālemes, Antiohijas, Tripoles un Edaessas pilsētās. Tāpat viņiem
piederēja daudzi ciemi ar visiem zemniekiem – dzīmtļaudīm. Ordenim piederēja
desmitiem kuģu ar kuriem par maksu tie pārvadāja preces un svētceļiniekus. Uz
templiešu ordeni kā no pārpilnības raga no visām pusēm bira dāvanas, ziedojumi,
atvieglojumi. Romas pāvests Inokentijs II 1135. gadā ieviesa nodokli – visiem
Eiropas bīskapiem un abatiem ik gadus par labu Templiešiem bija jāmaksā viena
marka zeltā vai sudrabā. Viņiem nebija jāmaksā muita un nodokļi, pat no desmitās
tiesas un jebkuras citas baznīcas nodevas viņi bija atbrīvoti kopš 1139.gada. (
Šādas privilēģija, bet tikai attiecībā uz desmito tiesu vēlāk tikusi piešķirta
arī divām tagadējās Latvijas pilsētām – Rīgai un Kuldīgai – interesanti kāpēc?).
Vēl templieši drīkstēja paturēt pilnībā bez nodevām jebkuru kara laupījumu. Francijas karalis Ludviķis VII1138.
gadā atbrīvo Templiešu ordeni no jebkurām nodevām Francijas valstij. Aragonas
valdnieks Raimunds IV dāvā Templiešiem veselu piļu virteni un desmito daļu no
saviem ienākumiem. Anglijas karalis Henrijs II1217. gadā dāvā ordenim dāvā 42
000 markas sudrabā un 500 markas zeltā. No valdniekiem savā dāsnumā neatpalika
arī mazāki feodāļi. Un tas vēl nav viss! Turīgie svētceļiniekidodoties
svētceļojumā uzticēja Templiešiem iegādāties priekš viņiem zemes īpašumus
Jeruzālemē un atgriežoties mājās viņi šo īpašumu dāvināja ordenim.
Uzkrājuši sākuma kapitālu Templieši sāka nodarboties
ar augļošanu aizdodot naudu pret lieliem procentiem. Bagātāku par viņiem
kristīgajā pasaulē toreiz nebija. 1191. gadā Templieši par 100 000 bezantiem
nopirka no Ričarda Lavassirds Kipras salu. ( Par vienu bezantu varēja nopirkt
jaunu un spēcīgu vergu). Bet 1306. gadā – laikā kad viņi atgriezās Francījā viņu
gada ienākums bija 112 miljoni franku (!) tam laikam neaptverama summa.
Kāpēc Templiešiem bija tik vajadzīgs zelts? Kā sv.
Bernars raksturoja tos pirmos 300 bruņiniekus, kuri devās uz Jeruzālemi? Priekš
ticības bruņiniekiem diezgan dīvains raksturojums no viņu garīgā aizgādņa puses:
„Bezgoži, svētuma zaimotāji, zvēresta lauzēji, izvirtuļi, laupītāji un
slepkavas! ” Viņš atklāti priecājās, ka attīrījis Franciju no tik nevēlamiem
elementiem un atradis viņu „talantiem” cienīgu pielietojumu Austrumos. Jo pēc
viņa vārdiem nogalinot neticīgos un sagrābjot viņu zemes bruņinieki veikuši
Dievam tīkamu darbu. Ordenim nostiprinot savas pozīcijas tam pievienojās daudzi
bruņinieki no visa Eiropas. Arī starp viņiem netrūka neliešu. Kristīgā ticība
tos interesēja vismazāk. Piederība pie Templiešu ordeņa ļāva nogalināt, laupīt,
izvarot un spīdzināt ļaudis soda vietā par to saņemot vispārēju atzinību.
Neticīgie ir sliktāki par suņiem! Nekādi žēlsirdības likumi uz viņiem nevar tikt
attiecināti!
Ja gūstā nokļuva laicīgais bruņinieks musulmāņi par
to labprāt ņēma izpirkumu, vai mainīja pret saviem sagūstītajiem tautiešiem.
Templiešus gūstā vienmēr sagaidīja tikai lēna nāve pēc ilgstošas spīdzināšanas,
jo paši viņi bija sliktāki par zvēriem.
http://www.draugiem.lv/blogs/#/blogs/?p=9696653
