www.e-misterija.lv
Herodots apgalvo, ka ēģiptieši bija pirmie, kuri
zināja par dvēseles nemirstību. Viņi tiešām bija starp pirmajām vēsturē
zināmajām tautām, taču ir pamats domāt, ka šo dogmu viņi saņēma no senākām,
iespējams, no atlantu zināšanām. Tiešām, visas senās reliģijas balstījās uz šo
doktrīnu, bez kuras reliģijas ideja zaudētu jēgu. Visās tautās senču kults
pamatojas uz ideju par aizkapa dzīvi.
Nāve ir tikai transformācija, un, tāpat kā ķermeņa
katra fiziskā daļiņa turpina eksistēt citā formā, tāpat arī dvēsele, augstākā
substance, turpina savu evolūciju pēc nāves. Tieši tāpēc Taro kārts, kura nozīmē
nāvi, tiek saukta par «Atjaunošanos». Domas par nāvi cilvēku biedē, jo saistītas
ar domām par Beigām. Taču atdzimšana sevī slēpj cerību, jo nozīmē sākumu citai
eksistences formai.
Dievišķīgā dzirksts, kura mīt cilvēkā, nevar ne
nodzist, ne pazust, tāpat kā nevar izzust atoms, kurš veido fiziskā ķermeņa
vielu. Viss ir mūžīgs, vienīgi notiek pārvērtība, jo nekas nezūd. Tāds ir
likums, ko pārbaudījusi zinātne jomā, kura attiecas uz matēriju. Tāpēc
neticīgajam nāve ir šausmīga. Ticīgajam – tā ir atbrīvošanās no zemes dzīves
ciešanām. Pirmais no dzīves prasīs visu, ko tā var dot, jo viņam nāve – tās ir
beigas. Tajā pašā laikā otrajam par viņa eksistences orientieri kļūst pārejas
mirklis uz citu dzīvi.
Kad iestājas pilnīga nāve, tas ir, kad galīgi
pārtrūkst saikne, kas vieno cilvēka trīs daļas, dvēsele atbrīvojas no ķermeņa,
ar kuru saglabājas vāja saite, un klejo ap vietām, kur dzīvoja. Materiālām
vērtībām piesaistīta cilvēka dvēsele raud par zaudējumu, jo tai trūkst iespējas
gūt baudu no zemes priekiem. Tā kavējas netālu no ķermeņa, kuru atstājusi un no
vietām, kurās noritēja prieka pilna dzīve, un mokās vēlmēs, nespējot tās
apmierināt. Un otrādi, garīga dvēsele, kura izpildījusi savu misiju, deg
nepacietībā atbrīvoties no saitēm, kuras traucē doties uz augstākiem
līmeņiem.
Piezīme: Enels
(1863-1963)
www.amorc.lv
http://www.apollo.lv/zinas/kas-notiek-pec-naves/531043
