Nav pareizi vai nepareizi, nav sods vai dāvana, ir vienkārši fiziskā
līmeņa izpausme arī tādos jēdzienos kā Mīlestība. Gluži kā atomelektrostacijas
būtība ir ražot kodolenerģiju, un nekāds betons, dzesējot tās sirdi, nav spējīgs
iznīcināt stacijas pamatuzdevumu, tā arī katra cilvēka būtība ir ražot
mīlestību, un mūsu pamatuzdevums ir BŪT Gaismā un Mīlestībā.
Patreiz mūsu būšana savas esības vissaspiestākajā punktā rada
skumjas, kuras mūs šķeļ sīkās drumslās un rada dvēseles sāpes. Ja vaicā, kas
sāp, tad atbilde nav rodama prāta apcirkņos, tā ir skaidrojama ar neapzinātām
roku kustībām, tverot pie sirds, un asarām, kuras raisās. Ir tik bezgala skumji,
ka vēlamies būt savas mātes klēpī, kur bijām viņas soļu un sirds pukstu ritmā
ieaijāti, lai kaut brīdi gūtu atelpu no pēdējā laika procesiem.
Tas notiek ar mums visiem, un katram šodien ir iespēja tikt līdz
savai dzīlēs apslēptajai Gaismas un Mīlestības sēklai, kuras potenciāls ir būt
bezgalīgai savā apjomā un dailē.
Kā veikt šo pāreju no iznīcinošas/noslēgtas dzīvošanas nebrīvē uz
brīvu dzīvošanu Gaismā?
Pats pirmais ir apstāties bēgt no sevis paša un ikviena, ko mūsu Ego
atsakās pieņemt. Ieraudzīt, ka process, kas risinās mūsos (arī mūsu galvā),
vizualizējot un ļaujot iztēlei radīt (spēlēt), manifestē mūsu domas materiālo
izpausmi apstākļu, cilvēku, situāciju, attiecību un notikumu veidolā, kurus
varam saukt par mūsu rezultātiem (“bērniem”).
Pēc tam mēs varam sākt aptvert, ka tieši šo vai citu fiziski radīto
rezultātu (“bērnu”) mēs esam radījuši paši, tas audzis un veidots no mūsu
matricā ievietotā iekšējā potenciāla (pašu kvalitātēm un arī domām, izjūtām,
emocijām).
Mēs pirmsākumā sevī spēlējam (radam, būvējam) ar to, kas ir pieejams
mūsu iekšējā potenciālā, un tam visam mijiedarbojoties ar mūsu sākotnējiem
nodomiem, tiek radīts kāds rezultāts (“bērns”), kas jau veidojas kā dzīva
matērija ārpus sevis (sava apjoma) un nostājas mums pretī, sakot, - lūk, tādu Tu
mani radīji!
Tad sākas dualitāte, - salīdzināšana un vērtēšana. Sākumā mums ir
grūti to apzināties, ka šī dzīvā substance rezultāts (“bērns”), apstākļu,
cilvēku, situāciju, attiecību un notikumu veidolā, ir mūsu radītais. Taču tas
ieķēries mūsu stērbelē klunkurē mums līdzi. Jo ātrāka mūsu gaita, jo neērtāka šī
nasta, kas traucē mums skriet ātri un veikli. Mēs kliedzam, - tas nav mans, tas
kādam citam, lai iet prom, no kurienes nācis. Taču, kurp lai tas iet? Tas pašu
radīts! Šobrīd vairs bēgšana nelīdz, jo risinājuma atrašanai ir atlicis gaužām
mazs laika sprīdis, ko mēs varam saukt par TAGAD.
Kādēļ tik grūti pieņemt savu paša radīto rezultātu (“bērnu”)? Kādēļ
tik grūti noticēt šai dižajai alķīmijai, ka esam Radītāji?
Pirmsākumā, pirms fiziskās radīšanas, mēs esam pašpietiekami un savā
spēkā dēļ iekšējā potenciāla, kurā ir viss, lai radītu domās. Mēs uzdrīkstamies
radīt (spēlēt, būvēt) prātam neaptveramas situācijas, notikumus, attiecības un
lietas, par kurām radīšanas brīdī aizmirstam uzņemties atbildību, jo esam
pārņemti ar radīšanas spēli, vai arī viss norit bez apziņas stāvoklī, jo mūsu
prāts steidz apmierināt Ego pieprasījumu. Daudzi no mums teiks, ka nav zinājuši
par savu, kā Radītāja, atbildību, taču jāpiezīmē, ka likuma nezināšana neatbrīvo
no atbildības arī Garīgajā Pasaulē. Un šīs mūsu domas dodas pasaulē ar augstāko
nodomu realizēties, jo tāda ir bijusi mūsu neapzinātā vai apzinātā griba. Un, ja
mēs saprotam šo mehānismu, tad mums sevi jādisciplinē un notiekošais jātver caur
Radītāja prizmu, un jāuzņemas atbildība par savām domām.
Taču tad, kad domās radītais ir radīts
fiziski,mēs savā aizrautībā turpinām spēlēt ar to pašu spēka jaudu,
ko bijām raduši vērst sevī, jūtot un apzinoties savas robežas un iespējas. Taču,
šī jaunradītā potenciāls ir sākotnēji saudzīgi atverams un audzējams līdz tā
megalielajam apjomam. Gluži kā trausls stāds, kurš audzis maigs un lekns,
nokraukšķ zem mūsu nevērīgā zābaka. Taču ar mīlestību lolots un saudzēts aug par
dižozolu gadu simtus.
Mēs skolā esam apguvuši universālu fizikas likumu - enerģijas
nezūdamības likumu, kur teikts, ka enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai
pārvēršas no viena enerģijas veida citā, vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. Un
daudzi no jums ir dzirdējuši sakām - bioenerģija. Tā ir enerģija, kas iegūta no
biomasas. Tātad arī mūsu domāšanas procesa rezultātā tiek radīta enerģija, kuru
varam uzskatīt par dzīvu, jo tā dodas veidot mūsu domu rezultātus (“bērnus”). It
viss ir dzīvs, pat galds un durvju rokturis mūsu mājās, kuru ir radījis mūsu
nodoms un biomasa (matērija). Kā, apzinoties šo, mēs varam meklēt vainu CITOS?
Tad, kad jau esam realizējuši mūsu nodomos radīto (izspēlēto), tad
savā straujumā mums jāprot rimt un sakopojot savu apjomu un jaudu mazā smalkā un
mīlestības piepildītā punktā, būt līdzās jaunajam, kas pašu radīts, ļaujot tam
apzināties savu Radītāja būtību.
Ja meklējam ārpus sevis, ne sevī pašā, tad šādi meklējumi mūs ved
pie dusmām, agresijas, naida vai bēgšanas, jo adata (katra cilvēka būtība), kura
zaudēta siena zārdā (meklējumi ārpus sevis), ir mūsu vienīgais dzīvību
uzturošais instruments. Saruna ir par dzīvību un nāvi (radīšanu un
iznīcināšanu), taču savā aklumā mēs turpinām savu skrējienu nīcinot un bradājot.
Mums jāapstājas un, esot mierā un pieņemšanā, jāsāk audzēt, šī ārpus mums
radītā, (tas, kas realizēts) dižā sēkla par dižozolu. Nav CITU, kuri to spēj
paveikt, tikai katrs PATS.
Dzīve rit savu gaitu, un katrs mirklis ir Jauns, un katrs Pagājušais
ir māns attiecībā pret Tagad. Šīs patiesības izpratne mums ļauj ieraudzīt un
pieņemt to, ka ne viss mūsu nodomos izspēlētais (radītais) un pēc tam
realizētais fiziskajā pasaulē ir veiksmīgs, jo nav spējīgs dot mums pilnīgu
gandarījumu Tagad mirklī un tādēļ ir pārradāms. Kā mēraukla it visam, ko sajūtam
par veiksmīgu, ir sirds gaviles, bērnišķīgs prieks un bezgalīgas mīlestības
sajūta. Ja mēs negūstam prieka enerģiju par Esošo, tad mūsu nākamais solis ir šī
Esošā (mūsu iepriekš radītā) pārradīšana, kas prasa drosmi to atzīt un rīkoties.
Ja mēs iepriekš radīto esam pārradījuši vienreiz, mēs esam atklājuši
sevī spēju to darīt atkārtoti, jo zināšanas par pārradīšanu ir mūsu matricā.
Šo sevī atklāto rīcības spēju ir jābūt drosmīgiem pielietot ik
reizi, kad nonākam līdz apziņai par pārradīšanu. Mēs varam radīt kaut ko jaunu,
kā bāzi paņemot to labāko no iepriekš veidotā, vai arī izdarīt izvēli neņemt
neko un radīt ko jaunu. Tādējādi mēs paplašinām savu iekšējā potenciāla telpu,
atveram durvis uz jaunām iespējām un notikumiem mūsu dzīvē. Sastopoties ar
pārradīšanu, mūsos nav drosmes pieņemt to viegli un ar prieku tad, kad pavīd
vārds - MANS. Mana māja, mans darbs, mans bērns, mans draugs, mana ideja, mana
atpūta… MANS ir pieķeršanās, un tā rada bailes pārradīt un veido piesaisti, kura
liedz viegli un ar baudu ļauties jaunai iedvesmai. Kurš no mums ir gatavs
pārradīt paša veidoto rezultātu (“bērnu”)?
Viss, ko mēs radam, ir
dzīvs. Viss Visums ir saslēgts vienā vienotā dzīvā pulsācijā,
un ir laiks apzināties visa esošā dzīvumu, - kas ir mūžīgi dzīvs, un, kura
dzīvums ir pielietojams citas dzīvības radīšanai (laicīgs). Apzināšanās par
laicīgo un mūžīgo ļauj mums sajust to, ar ko lai mēs sevī uzsākam darbu. Kā
pamats vienmēr ir vērsties pie sevis kā Radītāja un pieņemt, ka viss ir paša
veidots un izvēlēts. Tad lūkojam, vai tas ir tas, kam jāpaliek, vai tā ir
monumentāla „ēka” vai pagaidu „baraka”, un katrs no mums šo iedalījumu izvēlas
pēc savas mērauklas.
Ja tam ir jāpaliek, un tā ir monumentāla "ēka", tad mainām savu
kvalitāti un attieksmi, rokam dziļi un pamatīgi. Tas rada bailes, kaunu,
izmisumu un šaubas, taču esot mīlestības apspīdēti, rodam risinājumu, lai pat
vismazākā detaļa šajā "ēkā" un tā visa kopumā mūsos raisa harmonijas un laimības
sajūtu, dod spēku un drosmi. Un tas ir iespējams katrā mirklī, piesaucot mūsu
iekšējās Gaismas un Mīlestības potenciālu. Tas ir kā bāka, kā pavadonis šajā
izvēlē un atbalsts, un spēks šai ceļā. Mēs ceļamies un ejam savās ikdienas
gaitās ar spēka mantru: Es Esmu Gaisma un Mīlestība, un Prieks. Prieks un
Mīlestība, un Gaisma Esmu ES!
Tad notiek tas, kam jānotiek, un mēs plaši atvērtām acīm un sirdīm
saņemam sava darba augļus, gūstot šajā vētrā izskaloto dzintaru/pērli/atziņu.
Ja manis radītais mani neapmierina pilnībā, ja nav gandarījuma un
prieka, tad tā ir "baraka", kas savlaicīgi jānojauc un mēs varam paņemt no tās
to, kas ir labākais, un, tad mēs vēršamies pie sevis un Savas Gaismas un
Mīlestības, jo šis labākais var būt par pirmsākumu nākamajam jaunajam. Daudz
drosmes tas prasa no mums atzīt paša radīto rezultātu (“bērnu”) - apstākļus,
cilvēkus, situācijas, attiecības un notikumus - par laicīgu, jo mūsu vēlme ir
būt pareiziem, perfektiem, viszinošiem un uzvarētājiem.
Esam uzticīgi savai Gaismai un Mīlestībai, jo šīs kvalitātes ļauj
bezgalīgā mīlestībā un pateicībā sev un radītajam uzsākt pārrades procesu, kurš
atkal ir meklējams mūsu pašu iekšējā telpā un ir pamats, lai paplašinātu apziņu.
Drosmīgi savienojot labāko no iepriekš radītā ar jauniem elementiem, būvēsim
Jaunu substanci, kura izpaudīsies mūsu realitātē, un būs jāuzlūko aci pret aci.
Ja mēs esam Radītāji ar Gaismu un Mīlestību, tad kur gan mūsos rodas
bailes un mukšana no pašu veidotās dzīves? Tas rodas dēļ tā, ka vēršamies uz
ĀRU, nevis uz IEKŠU. Ja Esot Sevī, mēs Esam Beznosacījuma Mīlestība, Prieks un
Daile, tad NAV ne salīdzinājumu, ne baiļu un ne vēlmes mukt!
Ļausimies gara un matērijas saplūšanai, izmantojot savas Gaismas un
Mīlestības sēklas, pārejai uz harmoniju un jaunu dvēseles Esības līmeni. Ja mēs
esam vienoti savu siržu pulsācijā ar visu Visuma pulsu un noskaņojamies uz savu
Dvēseli, tad radīšana kļūst par Gaismas un Mīlestības SPĒLI!
Cieniet un lolojiet cits citu, un mīliet paši sevi, jo jūs esat
Radītāja Gaisma un Mīlestība!
Vienmēr uz tikšanos,
Iveta
2011. gada 22.oktobrī
