Sērija „Izdziedināšana”
nodaļa „Atlaižot savu ģimeni”
Nodots caur Pamelu Kribbe , © Pamela
Kribbe, http://www.jeshua.net
Čenelings notika 2004. gada 10.
oktobrī praktiskajā seminārā Tilburgā
Runas teksts tika viegli apstrādāts
lasīšanas ērtībai. Tekstu angļu valodā pārtulkoja dr. Vemdija
Gillisena.
Dārgie, man sagādā milzīgu prieku atkal būt ar jums.
Kad esmu ar jums un runāju caur Pamelu, es jūtu jūsu klātbūtni, un redzu jūs kā
gaismas enerģijas, kuras meklē ceļu caur tumšu pasauli, kurā jūs bieži
saduraties ar grūtībām un enerģijām, ar kurām jūs nezināt, ko darīt.
Visi jūs esat vīrišķīgi kareivji. Jūsu klātbūtne
fiziskajā ķermenī uz Zemes jau vien runā par jūsu vīrišķību un gatavību cīnīties
ar tumšajām enerģijām un šķēršļiem jūsos pašos. Pamela raizējas vārda “cīnīties”
sakarā, kuru es tiku lietojis. Taču es tomēr lietoju šo vārdu, jo jūs zināmā
nozīmē esat kareivji.
Kareivji, kuri pārvar grūtības ne tikai ar mīlestību sirdī, bet arī vērīguma
zobenu. Vērīgums nozīmē: būt spējīgiem skaidri atpazīt, kad enerģijas
neatrodas harmonijā ar jums (lai jūs varētu ļaut tām aiziet no jūsu enerģētiskā
lauka). Vērīgums – tā ir zobena enerģija, vīrišķā
enerģija un tās nozīme tēmā, kuru es apspriedīšu šodien, ir ļoti
liela.
Es gribu runāt par pārejas laiku, kā jūs to saucat,
laiku, kuru dažreiz sauc par pāreju no Zivs Ūdensvīrā vai no trešā piektajā
līmenī. Jūs esat pazīstami ar dažādiem enerģijas nosaukumiem pārejai, pašreiz
notiekošai jūsu zemes sfērā. Es nemīlu runāt par šo pāreju ārējo notikumu
terminos, pareģojumu par to, kas notiks uz jūsu Zemes, terminos. Piemēram, par
zemestrīču vai stihisko nelaimju skaitu, kuri var notikt līdz tam, kamēr
pārmaiņas būs pabeigtas. Es gribu parunāt par izmaiņām
sirdī.
Daudziem no jums ir vajadzība zināma paļāvība. Šī
iemesla dēļ jūs dažreiz paļaujaties uz pārejas teorijām un pareģojumiem, kurus
jūs lasāt un par kuriem dzirdat. Jūs atļaujat sevi vest bailēm un/vai
ziņkārībai. Taču, darot to, jūs dažreiz palaižat garām faktu, ka tikai ļoti
neskaidras enerģijas var tikt asociētas ar šiem pareģojumiem.
Sakarā ar to, es lūdzu jūs – kad jūs lasāt par
nākotnes pareģojumiem, par šo transformācijas periodu, vienmēr meklējiet avotu.
Jautājiet par to savai sirdij, vienkārši sajūtiet, no kāda enerģētiska avota
iznāk šie pieņēmumi, šīs pārejas teorijas. Izmantojiet vērīguma zobenu.
Es ļoti apsveicu šī pārejas laika izpratni iekšējos
terminos. Tādejādi, es runāju par pāreju no apziņas, balstītas uz ego, uz
apziņu, balstītu uz sirdi. Šo iekšējo transformāciju es detalizēti esmu
aprakstījis sērijā, veltītā Gaismas Darbiniekiem, Pamelas un Gerrita vebsaitā.
Es runāju par to tādos terminos, jo runa iet par iekšējo transformāciju, kuru
jūs visi varat just iekšienē. Nav nekā ārpus jums, kas jums būtu nepieciešams
šai izmaiņai, un nekas ārējs nevar atturēt jūs no tās. Tāpat nav nekāda “galējā
termiņa”. Nav noteikta laika, kurā kaut kam ir jābūt izdarītam. Tā ir jūsu iekšējā pāreja, kuru jūs, personīgi un unikāli, izejat soli
pa solim.
Šajā čenelingā es gribētu noilustrēt šo
transformācijas procesu (no ego uz sirdi) ar tēmu, kura dziļi skar jūs visus –
attiecības ar jūsu pašu ģimeni.
Jūsu attieksme pret savu ģimeni ļoti daudz pasaka
par jūsu pašu progresu pārejā no apziņas, balstītas uz ego, uz apziņu, balstītu
uz sirdi. Jūsu piedzimšanu šeit, uz Zemes, var salīdzināt ar sava veida krišanu
tumsā, taču tas nekādi neasociējas ar grēka un vainas jēdzieniem. Tā patiešām ir
grimšana dziļumā, kuru jūs uzņēmāties apzināti no zināma jūsu dvēseles līmeņa.
Pieslēgšanās momentā jūs pārejat “nezināšanas” stāvoklī, kurā jūs izšķīstat
matērijas pasaulē. Tas ir moments, kad jūs nokļūstat jūsu mātes dzemdē.
No vienas puses, jūs nesat sev līdzi ļoti spožu
enerģiju – Māju enerģiju. Jūs vēl aizvien atceraties, kam tas ir līdzīgs – būt
Otrā pusē. Jūs atceraties mīlestību, kuru jūs jutāt apkārt, kā dabisku stāvokli
un saikni ar visu, kas eksistē, ar visu, kas dzīvo.
Šīs Māju enerģijas vēl joprojām ir stipras jūsos,
kad jūs nolaižaties uz Zemes kā embrijs. Taču tai pat laikā jūs saduraties ar
to, ko es saucu par “vecāku paradigmu”.
Paradigma – tas ir vārds, kas nozīmē skatu uz
pasauli, taču tas satur vairāk kā to. Tas aptver ne tikai jūsu vecāku domas un spriedumus, bet arī viņu jūtas un pašas dziļākās
emocijas.
Šis viss veselais “drošības tīkls” ir paradigma,
kurā jūs iegrimstat kā jauna dvēsele, kura ierodas uz Zemes, jaunās iemiesošanās
sākumā.
Jūs iegrimstat “trešās dimensijas” realitātē, jeb,
kā es to nosauktu, – uz ego balstītas apziņas pasaulē, ego, kāds izpaužas jūsu
vecākos. Tā ir enerģētiskā realitāte, kurā dominē zināmas ilūzijas. Es gribu
pieminēt šeit trīs pašas svarīgākās no tām.
1. Meistarības
zaudēšana
Pirmā ilūzija
– tā ir meistarības zaudēšanas ilūzija. Šī ilūzija
piespiež jūs aizmirst, kamēr jūs dzīvojat, strādājat un, vispār, esat dzīvs uz
zemes, ka jūs esat radītājs visam, kas notiek jūsu dzīvē. Jūs neesat spējīgi
atpazīt, ka tas, kas notiek jūsu dzīvē – ir jūsu paša radīts. Laiku pa laikam
jūs jūtaties kā upuris. Jūs ticat, ka eksistē lielāks spēks, nekā jūs, kurš
taisa un organizē jūsu dzīvi. Tā ir meistarības zaudēšana.
2. Vienotības
zaudēšana
Un tad, grimstot dziļumā, grimstot jūsu vecāku
paradigmā, kuri ir dzīvojuši ar to pietiekoši ilgi, rodas arī patiesās
vienotības ar visu dzīvojošo zaudējums. Vienotības starp jums un pasauli
atpazīšana ir priekš jums pazaudēta. Uz ego balstītā apziņā eksistē slēdziens,
ka visi mēs eksistējam atsevišķi viens no otra, katrs savā atsevišķā ķermenī. Tā
ir pārliecība, ka mēs dzīvojam šajā ķermenī un ir nepieciešams pielikt lielas
pūles kontaktiem ar citiem. Tā ir ķermeņa kā cietuma ilūzija. Tā ir otrā ilūzija.
2. Mīlestības
zaudēšana
Trešā
ilūzija, kuru es gribu pieminēt
– tas ir mīlestības zaudējums. Sfērā, no kuras jūs nonācāt uz Zemes, mīlestības
enerģija bija acīmredzams atbalsts. Kad jūs ierodaties šeit, salīdzinoši tumšā
pasaulē, kur eksistē milzīgs daudzums “nemīlestības”, jūs sākat jaukt mīlestību
ar visiem enerģiju veidiem, kuri nav mīlestība. Tādiem, kā jūsmošana par
emocionālo atkarību. Es atgriezīšos pie šī jucekļa vēlāk šajā
čenelingā.
Tagad es gribētu paņemt jūs jūsu dzimšanas momentā
šeit, kad jūs vēl ar vienu kāju esat Debesīs, bet ar otru jau uz Zemes, un vēl
neesat labi pielāgojušies tam visam. Vienmēr eksistē zināmi momenti, kad jūsu
vecāki ir ļoti saistīti ar šo paradigmu, un momenti, kad viņi ir brīvi no tās.
Citiem vārdiem, kad sirds enerģija atbrīvojas viņos. Taču tie vienmēr ir tie
paši punkti, kuros viņi ir stipri iestrēguši uz ego balstītās apziņas
paradigmā.
Un šajā momentā atnākat jūs, svaigs, tā sakot, no
Debesīm. Tūlīt pēc tam bērna attīstībā attiecībās ar vecākiem notiek tas, ka
vispirms viņš ļoti stipri pieslēdzas vecāku paradigmai, bet pēc tam, pieaugot,
sāk lēni atkāpties no tās. Šis augšanas process ir līdzīgs pārejai no ego
enerģijas uz sirds enerģiju, kurš notiek cilvēces kolektīvajā apziņā
kopumā.
Tieši tā, kā tas notiek lielā mērogā, tas notiek arī
mazā mērogā, personības līmenī. Pāreja no ego apziņas uz sirds apziņu
mikrolīmenī bieži reducējas uz nepieciešamību pārkāpt robežas, ar bailēm
pārslogotās enerģijas, kuras jūs esat ieguvis bērnībā no vecākiem.
Es gribu aprakstīt šo apziņas transformāciju mazā
mērogā, piemēram, aprakstot savstarpējās attiecības starp vecāku un bērnu, jo
tas ir viegli atpazīstams jums visiem un pazīstams no personīgās pieredzes. Es
nemīlu pareģojumus vai izteikumus, kuri nesaskan ar pieredzi, pazīstamu jūsu
pašu sirdij, jūsu pašu jūtām. Lūk, kāpēc es atkal, lūdzu, jūs: kad jūs lasāt vai
klausāties materiālus par pārejas periodu, lūdzu, pārbaudiet tos ar savu sirdi
un paskatieties, vai tie saskan ar jūsu pašu pieredzi. Tāpēc, ka jūs vairs
neesat mācekļi, jūs visi esat meistari. Un pārbaudes akmens jums ir jūsu pašu
pieredze.
Jūsu sirdis ir piepildītas ar
intuitīvām sajūtām, maigām un liegām, par to, kas atnāk, lai aizietu.
Ticiet tām. Kādā formā šī iekšējā apziņas pārbīde izpaudīsies uz ārpusi, Zemes
fiziskajā realitātē – tas nav svarīgi. Dzīvosim – redzēsim.
Tas ir sirds solis, iekšējs solis emociju valstībā,
kurš vienīgais patiešām tiek ieskaitīts pārejā uz Jauno Ēru.
Momentā, kad sākas jūsu dzīve šeit uz Zemes, jūs
saduraties ar realitāti pārsvarā caur saviem vecākiem. Ierodoties šeit, jūs vēl
nesat sev līdzi atmiņu par Mājām un jūtat vieglu nostaļģiju. Mēs jau pieminējām
agrāk kosmiskās dzimšanas traumu (sk. šīs sērijas
čenelingu 2), kuru jūs nesat sev līdzi kā dvēsele cauri visam ceļam atpakaļ līdz
pašam jūsu ceļojuma sākumam, cauri visām dzīvēm šeit uz Zemes vai, kur tas vēl
arī nebūtu. Taču katra reize, kad jūs sākat jaunu dzīvi uz Zemes kā bērns, arī
ir dzimšanas trauma. Es ar domāju pamatā vārda psiholoģisko jēgu. Katru reizi šī
aiziešana no Mājām un nepieciešamība piemēroties atrod savu ceļu Zemes enerģijā.
Jūsu dzimšanas momentā jūsu vecāki jau pieder Zemes enerģijai. Viņi jau ir
piemērojušies šai dimensijai un šeit strādājošajiem likumiem. Bieži tie ir
ierobežojošie likumi sociālo normu un ideju sfērā, kurus jūsu vecāki pilnībā ir
pieņēmuši, bet kuri, ne visi ir acīmredzami bērnam.
Vecāki, tādejādi, pārstāv bērnam ego apziņu.
Trīs ilūziju paradigmu. Bērns sastopas ar to
vecāku mājā, un forma, kuru šī paradigma pieņem viņa vecākos, ļoti stipri
ietekmē visu viņa dzīvi.
Protams, vecāki – Pamela lūdz mani attīstīt šo domu,
jo viņa negrib, ka vecāki parādītos sliktā gaismā – arī bija savā laikā bērni un
ir izgājuši caur to pašu procesu. Vecāki nepārnes apzināti savas bailes un
ilūzijas uz bērniem. Tomēr, kā pieaugušie viņi negribot uzsūc vecās, uz ego
balstītās, paradigmas enerģijas, paradigmas, kuru noformējušas šīs trīs, agrāk
pieminētās, ilūzijas.
Bērns ienāk visā tajā svaigs un jauns un sāk
apzināties, ka realitāte neatbilst, nav harmonijā ar to, pie kā viņš ir
pieradis. Šajā ļoti agrajā dzīves fāzē bērns atrodas pasīvākā apziņas stāvoklī.
Visa viņa būtne, prāts un jūtas ir ļoti atklātas, un viņš
iesūc visu, kas viņu aptver. Īpaši pirmajos trīs
mēnešos viņa spēja uzsūkt ir neticama. Viņš asimilē viņu aptverošo
enerģētisko realitāti visdziļākajā šūnu līmenī. Tuvākās apkārtnes enerģētisko
realitāti, parasti vecākus, viņš dzer un pieņem kā realitāti. No otras puses,
viņā vēl joprojām eksistē “debesu daļiņa”, kura ir avots tīrajai, nenosacītajai,
ilūzijām nepakļautajai eksistencei. Zināmā nozīmē šīs enerģētiskās realitātes ir
pretrunā viena otrai, taču bērns slēpj to no sevis, jo šis konflikts ir pārāk
sāpīgs šajā ievainojamajā stadijā, kurā bērns atrodas, kad viņš ir tikko nesen
dzimis. Lai paslēptu šo sadursmi, šo iekšējo konfliktu no sevis, bērns pakļaujas
apkārtnei. Viņš grib atrast savā apkārtnē apstiprinājumu tai mīlestības,
vienotības un meistarības enerģijai, kura vēl joprojām ir klāt viņā pašā viņa
dabiskajā stāvoklī.
Bērns vēl arvien ir savas realitātes meistars,
saimnieks. Viņš jūt vienotību, veselumu, viņam ir mīlestība, taču viņš grib
saņemt apstiprinājumu visam tam no savas apkārtnes. Viņš sāk meklēt šos
apstiprinājumus, taču bieži vien saņem no tās mulsinošas atbildes.
Viņa vecāki negrib dot viņam mīlestību, un viņos ir
tik daudz baiļu. Ir tik daudz bloķētas enerģijas, kura nevar brīvi plūst, jo
viņi neļauj sev plūst. Ir vecākos arī ilgas un nostalģija pēc viņu pašu
meistarības, mīlestības, pēc sajūtas būt saistītam ar Visu Esošo, taču viņi sen
ir pazaudējuši šo prāta stāvokli. Viņi ir tik ļoti pieraduši dzīvē uz Zemes pie
visām šīm ilūzijām, ka sākuši uztvert šīs ilūzijas kā kaut ko reālu.
Tā, negribot, vecāki audzina bērnu enerģijās, kuras
baida viņu. Un atkal, līdz zināmam punktam, vecākus nevar vainot šajā. Tajā
nozīmē, ka apzinātā līmenī viņi ļoti cenšas dot savam bērnam pašu labāko.
Ar bērna piedzimšanu vecāki bieži vairāk atveras
gaismai un mīlestībai. Šajā laikā Dievišķais avots, beznosacījuma mīlestība
pieskaras viņiem. Viņi jūt dzimšanas un mazās radības, kura uztic sevi viņiem
dzīvē, svētumu. Bērnam dzimstot, viņu sirdis plaši atveras, un viņi stājas
kontaktā ar pašu Dievišķīgumu, svēto būtību. Taču bieži tas ir tikai uz laiku,
jo vēlāk viss sāk nokārtoties, atkal sakārtoties atpakaļ viņu enerģētiskajā
realitātē, kāda bija līdz bērna piedzimšanai. Un, tādejādi, logs uz sirds
realitāti atkal var aizvērties, bieži tā arī notiek. Vecāki krīt atpakaļ vecajā
domu, jūtu un vēlmju tēlā. Un kas tad notiek ar augošo bērnu?
Vairums bērnu izvēlas tik labi adaptēties pie vecāku
paradigmas, ka viņi zaudē kontaktu ar sākotnējo savas dvēseles enerģiju, kuru
viņi vēl labi apzinājās savas iemiesošanās sākumā. Šajā pirmajā dzīves fāzē
(līdz dzimumbriedumam) viņi ir tik ļoti koncentrēti uz šo pasauli un mīlestības
un uzmanības saņemšanu no saviem vecākiem, ka paši aizmirst, kas viņi ir.
Bērnam eksistē nepiepildāmas mīlestības un tuvības
slāpes, un, kad vecāki nevar pietiekami nodrošināt to, bērns izdarīs visu, lai
tā vai citādi dabūtu tās. Tas rada iluzoru mīlestības tēlu. To uzdod par
mīlestību aplamas enerģijas, piemēram, vecāka
lepnums, kad bērns sasniedz kaut ko, kas ārējā pasaulē skaitās gudrs
vai labs. Šis vecāku lepnuma veids īstenībā nekādi nav saistīts ar pašu bērnu.
Tas nav lepnums no iekšējiem sasniegumiem, bet no ārējas iztēlošanās, kurai nav
nepieciešams bērna iekšējs impulss. Šo lepnuma veidu bērns var kultivēt, lai
pieņemtu par mīlestību. Un bieži viņš ļoti smagi strādās savā nākošajā dzīvē un
nespēs saprast, kļuvis pieaudzis, kāpēc viņš visu laiku ir spiests tik smagi
strādāt, kāpēc darbs ir kļuvis viņam par nepieciešamību.
Otrs mīlestības izkropļojums jeb iluzors tēls rodas,
kad bērns sāk jaukt mīlestību ar emocionālu
atkarību. Daudzi vecāki paši ir izjutuši bērnībā īstas mīlestības
trūkumu. Viņi nejutās pa īstam pieņemti siltuma un drošības atmosfērā. Kad tagad
viņiem pašiem ir bērns, viņi ieskauj to ar jauktiem signāliem. No vienas puses –
tā ir īsta mīlestība, no otras – neapzināta vajadzība aizpildīt zaudējumu.
Vecāki mēģina izdziedināt emocionālu rētu sevī, atrodot mīlestību un emocionālu
drošību, kuru viņi ir palaiduši garām pagātnē, attiecībās ar viņu bērnu. Kad tas
notiek, bērns saņem no vecāka ļoti sajauktus signālus.
Enerģētiskie signāli “Es mīlu tevi” un “Tu man esi
vajadzīgs” būs nesaraujami saistīti un samudžināti. Šīs sajaukšanas dēļ, kuru
jūs varat iztēloties kā spirālveidīgi savītu auklu, bērns sāk asociēt mīlestību
ar vajadzību pēc kāda. Šis sajukums sākas ar emocionālās atkarības attiecībām
starp vecākiem un bērnu, un tam var būt ļoti postošas sekas ne tikai attiecībās
vecāks–bērns, bet arī turpmāk, intīmajās attiecībās, kuras būs bērnam, kad viņš
pieaugs.
Nākotnes savstarpējās attiecībās ar citiem
pieaugušajiem viņš vai viņa viegli var padomāt, ka “būt
vajadzīgam” ir nepieciešama mīlestības komponente. Viņš var sākt
uzskatīt atkarības vai pat greizsirdības jūtas un īpašuma
jūtas kā mīlestības formu, tai laikā, kad šīs
enerģijas ir diametrāli pretējas tai.
Summējot visu teikto pirmajā daļā, jūs redzat, ka
esat ieradušies uz Zemes, dzimuši vecāku paradigmā, kura sākumā, teiksim,
pirmajā dzīves pusē, var izsaukt pietiekami lielu sajukumu. Tā jūs, ar sajauktu
prātu, ar zināmām izredzēm un iespējām, ieejat savā dzīvē, kura uzaicina jūs
izpētīt un atšķetināt šo mezglu. Jūs esat pārcietuši pašidentifikācijas krīzi,
kad nekas nav noteikts, un jūs pastāvīgi šaubāties par to, kas jūs esat, un kas
nē. Tas bija aprakstīts sērijā “Gaismas Darbinieki” kā pirmā fāze pārejā no ego
uz sirdi.
Īsta jūsu ilūziju un kļūdu noskaidrošana notiek, kad
jūs sakārtojat sakarus ar sirds enerģiju. Tas arī
bija aprakstīts sērijā “Gaismas Darbinieki”. Bet, kas attiecas uz jūsu vecākiem,
tad tas nozīmē būt patiešām spējīgam atlaist viņus, piedot viņiem dvēselē un
sākt iet pa savu paša ceļu.
Zināmā nozīmē jūs bijāt savu vecāku, kā ego apziņas
pārstāvju jūsu bērnībā, upuri. Uz laiku un daļēji jūs dzīvojāt atbilstoši viņu
ilūzijām. Būdami viņu bērni, jums vienkārši nebija izvēles. Taču, šī upura
stāvokļa pārvarēšana – tā ir viena no pašām svarīgākajām izlaušanām, kuras jūs
varat izdarīt dzīvē. Tas padara jūs par brīvu cilvēku, kad jūs varat atpazīt no
bērnības atnestos enerģētiskos imprintus un lemjat, kuri no tiem jums der un
kurus jūs uzskatāt labāk atlaist. Tā ir meistarība. Šajā
gadījumā jūs vairs nepieskaņojaties zemapziņā jūsu vecāku vēlēšanām un gaidām,
kuras neatbilst jūsējām. Tajā pat laikā jūs vairs
nesaceļaties pret viņiem. Jūs varat uzskatīt jums neatbilstošos
imprintus vienkārši kā kaut ko, jums nepiederošu. Jums vairs nav vajadzības
tiesāt savus vecākus, apgrūtinot sevi ar to. Jums vairs nav jācīnās ar
to.
Jūs piederat ego apziņai caur jūsu vecākiem, un jūs
atkal pārvarat ego caur viņiem, taisni atlaižot viņus mīlestībā un piedošanā un
apzinoties sevi kā neatkarīgu meistaru, kādi jūs arī esat. Tā ir savas
meistarības pieprasīšana, apzināšanās, ka jūs esat savas dzīves radītājs un
pieņemat visas savas izvēles, pat aplamās.
Gaismas darbinieki un viņu vecāki
Šajā daļā es gribu atsevišķi parunāt par gaismas
darbinieku dvēselēm. Viņas iegrimst vecāku paradigmā, kurus paši ir
izvēlējušies, tāpat arī kā savu dzimšanu. Tagad gaismas darbinieki bieži atnes
sev līdzi speciālu uzdevumu attiecībā pret vecākiem jeb vecāku paradigmu.
Gaismas darbiniekiem, kad viņi nāk uz Zemi, ir nodoms iesēt Kristus apziņas,
Jaunās Ēras enerģijas sēklu, dēstus. Gaismas darbinieku dvēseles, pat stiprāk,
nekā citas, ir noskaņotas sirds paradigmas realizācijai zemes realitātē. Tieši
šī iemesla dēļ – un tas var izskatīties paradoksāli – daudzas gaismas darbinieku
dvēseles izvēlas iemiesoties ģimenēs, kurās ir daudz tumsas. Ar tumsu es saprotu
tikai vienīgi ilūzijas, par kurām es runāju agrāk, trīs ilūzijas, kuras ved pie
jūsu meistarības, īstenās vienotības un mīlestības zaudēšanas.
Tādejādi, kad gaismas darbinieki atnāk uz Zemi ar
attīstītu, attīrītu apziņu jeb “vecuma” sajūtu dvēselē, viņi apstājas ģimenēs,
kurās “kaut kas notiek”, kur tās vai citas ilūzijas pieredze tiek pārdzīvota
ekstremāli. Savas misijas dabas dēļ gaismas darbinieki kā magnēts pievelkas
situācijām, kur enerģija iestrēgst, kur tā sastāvas kā strupceļā. Palīdzēt
enerģijai atkal tecēt šeit viņi jūt kā savu uzdevumu. Lūk, kāpēc gaismas
darbinieki bieži dzimst grūtās ģimenēs.
Pirms jaunās dzīves sākuma gaismas darbinieki bieži
ir pilnīgi pārliecināti, ka viņi atradīs savu ceļu uz gaismu un pārvarēs šo
ierobežojošo enerģiju. Taču, kad viņi piedzimst kā bērni un aug, viņi atveras
tām pašām dilemmām un juceklim, tāpat kā citi bērni. Zināmā nozīmē viņi izjūt šo
samulsumu pat dziļāk un stiprāk. Tā kā viņi nes sev līdzi vairāk Māju enerģijas,
viņi (iekšēji) kā ar pieri sienā saduras ar bloķētajiem enerģijas šabloniem savā
apkārtnē, un tas viņus ievaino dziļāk. Tādejādi, gaismas darbinieku ceļojums uz
šīm tumsas un kļūdu vietām satur sevī zināmu risku. Tā ir bīstama misija.
Atcerieties, es nosaucu jūs par drosmīgiem kareivjiem – tieši šī iemesla
dēļ.
Jūsu piedzimšana šeit – tā ir izkāpšana neviesmīlīgā
vietā tikai ar sevi, jūsu iekšējo zināšanu, kā bagāžu. Šeit eksistē ļoti neliela
rezonanse ar apkārtējo vidi, ļoti neliela pazīšanas un atzīšanas pakāpe tam, kas
jūs esat. Kā gaismas darbinieks jūs meklējat kaut ko nevietēju. Kā gaismas
darbinieks, jūs esat pionieris, kurš grib izmainīt un pārvirzīt kaut ko, un jūs
vienmēr esat pirmais, kurš to dara dotajā apkārtnē. Un, tātad, jūs ne uzreiz
atrodat līdzīgus sev. Un tas ievaino, tas ir smagi cilvēciskajai dvēselei. Kā
garīga būtība, jūs apzināti esat izvēlējies šo ceļu, taču cilvēciskajai būtnei,
bērnam tas ir bargi un nepatīkami. Lūk, kāpēc es aicinu jūs atpazīt sevī šīs
sāpes, jo tikai izdarot to, jūs varēsiet ar to strādāt un atbrīvot tās. Tās ir
bezpajumtes bērna sāpes, kurš nekad neatrod savas unikalitātes sapratni. Bērns –
ir “ārzemnieks” šajā apkārtnē. Gaismas darbinieki izjūt to pat ilgāk, jo viņi:
1. ir ļoti stipri “citādi”, 2. meklē apkārtni, kur šo atšķirību neatzīst vai
atzīst ar grūtībām.
Pilno ceļu bērnam uz pieaugušo un pat uz vecumu var
uzskatīt kā izaicinājumu meklēt ceļu atpakaļ pie sevis, pie savas dabiskās
iekšējās gaismas.
Izaicinājumu, kurš sākas dziļi iekšā no zināšanas un sajūtas:
“Tas esmu es, un tas ir tas, ko es atnesu uz šejieni”.
Tas ir īpaši pareizi gaismas darbiniekiem. Tas ir
viņu pamata uzdevums – kļūt par to, kas viņi ir. Darot to, viņi izpilda savu
misiju. Tas nav jūsu uzdevums – padarīt pasauli labāku. Jūsu uzdevums – atrast
sevi. Un tad patiešām pasaule kļūs par labāku vietu, jo jūsu Gaisma iemirdzēsies
savā dabiskajā veidā. Taču jums nav jāstrādā priekš tā, tas vienkārši
notiks.
Īstais darbs – ir atbrīvoties no visām šīm ego
paradigmas sastāvdaļām (bailes, ilūzija), kuras jūs esat uzsūkuši tik dziļi,
būdami bērni, pirmajos trīs mēnešos un vēlāk. Šī
atlaišana – ir ļoti smaga misija. Es negribu vājināt jūsu vīrišķību, sakot to.
Vēl vairāk, es gribu iemācīt jūs izjust cieņu pret sevi, jo jūs – esat paši
drosmīgākie kareivji, kurus es zinu. Izaicinājums – patiešām būt visam, kas jūs
varat būt apkārtnē, kura nav jūsu. Tas ir pioniera darbs, tā darbs, kurš klāj
ceļu jaunai apziņai šeit, uz Zemes.
Ģimenes karmas atrisināšana
Tekstā, kurš nopublicēts agrāk saitā (sērijā
“Gaisnas Darbinieki”), es daudz runāju par soļiem, kuri jums jāsper, lai
atbrīvotos no apziņas, kas balstīta uz ego, un sāktu virzīties sirds virzienā.
Tajā es šeit neiedziļināšos. Es speciāli apstāšos pie savstarpējām attiecībām ar
jūsu vecākiem un gribu saistīt tās ar meditatīvajiem vingrinājumiem, kurus
izpildīja Gerrits sākumā. (Šajā čenelingā nav aprakstīti.)
Ir ļoti svarīgi apzināties visas jūtas, kuras
iesaistītas savstarpējās attiecībās ar vecākiem, īpaši jūtas, kuras jūsu
iekšējais bērns jūt attiecībā pret viņiem. Var būt ļoti pamācoši pilnībā
izmainīt lomas, kā tas tiek darīts vingrinājumā (vingrinājumā jūs satikāties ar
saviem vecākiem kā bērniem). Lietas var parādīties pilnīgi negaidītā
gaismā.
Šī lomu maiņa nes sevī patiesības graudu. Pēc
būtības jūs (tāpat) esat jūsu vecāku vecāks. Tas bija jūsu nodoms spēlēt vecāka
lomu, kad jūs atnācāt uz Zemi šajā noteiktajā ģimenē: jūs gribējāt atvest jūsu
vecākus kaut kur, vai aizvest no kaut kā; jūs gribējāt aicināt viņus izaugt
gaišākā realitātē.
Jūs bieži domājat, ka esat cietis tajā zaudējumu.
Jūs jūtat, ka tas nav izdevies, ka jūs esat izrādījies nespējīgs palīdzēt jūsu
vecākiem ceļā, kuru jūs redzat. Taču tas tā nav.
Visa lieta ir tajā, lai patiešām saprastu, ko nozīmē
“palīdzēt”. Tas strādā sekojošā veidā: jūs dzimstot iegrimstat paradigmā, pie
kuras, pēc savas dabas, nepiederat. Taču jūs sākat dzīvot saskaņā ar to. Jūs
iesūcat to tik stipri, ka tas kļūst par daļu no jums. Tas tik ļoti kļūst par
daļu no jums, ka no šī laika jūs patiešām nezināt, kas šeit ir jūsu, un kas nē.
Zemapziņā tas ievaino un ved pie iekšēja konflikta. Kad jūs izaugat, jūs varat
izvēlēties apzināties šīs sāpes un strādāt ar tām.
Jūs nostājaties uz iekšējās izaugsmes un apzināšanās ceļa. Jūs sākat apzināties
arvien dziļākus sāpju slāņus sevī un dziedināt tās. Neatzīšanas sāpes,
vientulības sāpes, visas šīs daļas iznāk virspusē.
Un, kad jūs to darāt – jūs izpildāt jūsu uzdevumu.
Jūs palīdzat saviem vecākiem, ne tieši, bet netieši. Tas, ko jūs darāt – jūs
klājat ceļu, enerģētisku taciņu.
Jūs kāpjat augšup no ielejas, tumšas vietas, kur
valda ilūzijas, un atstājat aiz sevis enerģētiskas pēdas. Šī kāpšana prasa
milzīgu spēka un enerģijas daudzumu. Un tā ir jūsu misija. Uzdevums, kuru jūs
esat uzlikuši sev. Attīrot “risinājuma ceļu”, šīs enerģētiskās pēdas kļūst
enerģētiski iespējamas jūsu vecākiem, jūsu ģimenei un visiem, kas gribēs to
izmantot; katrs, kurš ir strupceļā, var izmantot šo risinājuma enerģiju, kuru
jūs padarījāt pieejamu ar savu kāpšanu no dziļuma. (Sk. arī čeneligu “Slazdi
ceļā uz to, lai kļūtu par dziednieku”.)
Tādejādi, pēdas, kuras jūs atstājat aiz sevis ceļā
uz savu paša apgaismotību, paša prieku, tad arī ir jūsu uzdevuma pildīšana. Tas
nav jūsu uzdevums, papildus stiept uz sevis vai aiz sevis savus vecākus. Jums
nav jāmaina viņi, nav jāatdala no ilūzijām un bailēm. Tas nav jūsu uzdevums.
Jūsu uzdevums – atstāt enerģētiskās pēdas, kuras jūs radāt ar savu paša iekšējo
izaugsmi, un atlaist to.
Ģimenes karmas ideja, kuru izmanto ezotēriskajās
aprindās, var novest pie nepareizas izpratnes. Ģimenes karmas gadījumā ir
paredzēta karmas eksistence ārpus indivīda un, ka to kāds no ģimenes (protams,
gaismas darbinieks) var pieņemt sev. Tas patiešām ir tiesa, ka ģimenē – un tas
var tikt novērots daudzas paaudzes – zināmas tēmas un problēmas var atkārtoties
atkal un atkal. Tajā pat var iesaistīties ģenētika. Šīs problēmas – tā ir
risinājuma meklēšana zināmā līmenī, tās tiks izietas, tiklīdz parādīsies
risinājums. Daudz dvēseļu, ne tikai gaismas darbinieki, pieņem ģimenei
piederošas karmas daļiņu, dzimstot zināmā ģimenes līnijā. Gaismas darbinieki
bieži izvēlas to vairāk vai mazāk apzināti ar skaidru mērķi ienest savu
ieguldījumu šīs nostāvējušās enerģijas atšķetināšanā. Taču šis ieguldījums nenes
sev līdzi pienākumu atbrīvot ģimeni no karmas. Te runa iet par paša sevis
atbrīvošanu no karmas. Darot to, jūs radāt enerģētisku
iespēju telpu, kuru citi var izmantot, ja viņi to grib. Citi var arī izvēlēties
nedarīt to. Tās ir viņu tiesības un tas ir tas, ko jums ir tik smagi pieņemt un
atlaist.
Dažreiz jūs patiešām uzskatāt, ka jums ir, figurāli
sakot, jāvelk savi vecāki vai mīļie augšup kalnā. Ka jūsu misijas panākumi
patiešām ir atkarīgi no izmaiņām, kuras notiek citu cilvēku dzīvē.
Tas tā nav. Tie citi, kurus jūs mīlat un tik stipri
gribat aizvest uz Gaismu, var nodzīvot vēl vairākus gadsimtus ielejā. Taču
vienreiz viņi atradīs mazas pēdas, kuras ved augšup, un nodomās: “O, tas ir
interesanti. Tas izskatās tik labi, lai to pamēģinātu. Man patiešām ir ne pārāk
labi šeit apakšā”. Un tad viņi dosies ceļā. Viņi ies paši pa savu iekšējās
izaugsmes ceļu, ar savu paša kāpšanu uz Gaismu. Un, vai tad tas nav brīnišķīgi
un fantastiski, ka viņiem būs pēdas, pie kurām viņi varēs turēties.
Viņi ies pa savu ceļu, taču vienmēr eksistēs bāka.
Ceļš, izklāts priekš viņiem, un, tātad, viņiem būs vieglāk spert šos soļus.
Pateicoties jums. Tajā ir jūsu uzdevums. Tajā ir pioniera loma: attīrīt ceļu
caur mežonīgu apvidu, caur kaut ko, kas vēl nebija iekarots un
aprakstīts.
Ja jūs esat tikuši vaļā no šīm trīs ilūzijām, ja jūs
atļaujat meistarības, vienotības un mīlestības
enerģijai plūst savā dzīvē, tad jūs esat kontaktā
ar savu sirdi un dzīvojat ar apziņu, kas balstās uz sirdi. Jūs varat
tad atlaist veco paradigmu un zināmā nozīmē pamest savus vecākus. Ne burtiski,
bet iekšēji. Iekšēji atstāt savus vecākus nozīmē: atļaut viņiem būt tiem, kas
viņi ir, necensties vairs izmainīt viņus. Jūsu uzdevums ir izpildīts. Jūs esat
veikuši ceļu ar mīlestību. Tas ir tas, kādēļ jūs atnācāt, jūs neesat
kļūdījušies. Jūs ieraudzīsiet, ka pēc šīs iekšējās atvadīšanās attiecības ar
vecākiem kļūs mazāk saspīlētas, ka cīņas, pārmetumu un vainas enerģijas var
noiet no skatuves.
Jūsu tiešajā apkārtnē var parādīties citi cilvēki,
kuri ir daļa no jūsu “garīgās ģimenes”. Jūsu garīgajai ģimenei nav nekā kopīga
ar bioloģiju, gēniem un iedzimtību. Te runa ir par radniecīgām dvēselēm. Bieži
tās ir dvēseles, pazīstamas jums no iepriekšējām dzīvēm. Bieži jūs saista ar
viņiem draudzīgas attiecības. Kad jūs satiekat kādu tādu, jūs brīnāties par to,
cik ātri nodibinās kontakts un cik ātri jūs iepazīstat viens otru no visām
pusēm.
Sākumā jūs pārvarējāt lielas grūtības, lai saglabātu
savu atšķirību no citiem un dzīvotu ar to. Bieži jūs jutāt, ka “neierakstāties”.
Taču tagad, kad jūs patiešām esat atlaiduši veco paradigmu, jūsu ceļā parādīsies
cilvēki, ar kuriem var kontaktēties, atšķiroties no viņiem. Tas atnesīs jums
milzīgu prieku un apmierinājumu. Tā ir jūsu īstās ģimenes, jūsu garīgo radinieku
enerģija, pie kuriem jūs atradīsiet atzīšanu, kuru meklējāt visu šo laiku.
Kad jūs esat spējīgi atzīt sevi kā neatkarīgu no jebkura,
kurš tas arī nebūtu, tad brīnišķīga draudzība un savstarpējas attiecības
parādīsies jūsu dzīvē automātiski ar burvīgu nepiespiestību.
Sērija „Izdziedināšana”
nodaļa „Atlaižot savu ģimeni”
Nodots caur Pamelu
Kribbe
© Pamela Kribbe
http://www.jeshua.net
http://www.jeshua.net
tulkoja Jānis Oppe
