Lūk, divi raksti, kuros skaidri var
saredzēt, kā tiek manipulēts ar tautu uz tās mazvērtības un baiļu
rēķina.
Izlasi un domā!
Dace
Lētticīgā letiņa rīcības
tāfelīte
Pēdējo dienu masu psihoze pie bankomātiem liecina par
kuplu skaitu padomju Latvijas nostalģijā iestrēgušo - pat pēc 20 neatkarības
gadiem viņi netic nevienam un nekam. Šiem klāt jāpieskaita lētticīgie, kuri,
redzot rindas pie bankomātiem un lasot pļāpas soc.medijos, "drošības dēļ" arī
ļāvās panikai. Šķiet, ka daudziem no mums kaut kas nav kārtībā ar galvu, jo
vainu notikušajā saskatām citos, nevis paši sevī.
Būs avis, būs kas viņas
cērp
Varētu domāt, ka nekas traģisks nav noticis, bankas
darbojās un turpinās darboties arī turpmāk. Tomēr būtu aplami mazināt ažiotāžas
ap Swedbanku nozīmi. Ir sasniegta
kritiskā robeža, kad jāapstājas un jāatskatās – kādēļ tik viegli var atkal un
atkal zombēt desmitiem tūkstošus cilvēku? Šoreiz tie bija lielas bankas
noguldītāji, citreiz tie ir vēlētāji, skolotāji, mediķi u.c.
Visvienkāršākais būtu nešķirojot visu vainu novelt
uz iepriekšējām/tagadējo varu. Piemēram: kādēļ banku uzraugs FKTK atļāva blēdim
V.Antonovam iegūt kontrolpaketi Krājbankā
2005.gadā; kādēļ Godmaņa valdība nemeklēja veidu, kā uz Parex bijušo īpašnieku Krasovicka un Kargina pleciem
uzkraut bankas 700 miljonu vērto sindicēto kredītu nastu; kādēļ Dombrovska
valdība sadarbojās ar blēdīgiem šeftmaņiem airBaltic aviokompānijā; kādēļ banku krīzes
pieredzējusī valdība un FKTK vēl arvien neprot visiem saprotamā valodā
izstāstīt, kāpēc Krājbanka aizgāja pa
burbuli, bet Swedbankai nekas nedraud;
kādēļ lielākais banku lobijs valstī M.Bičevskis bezatbildīgi aicināja uzticēties
Krājbankai dienas pirms tās kraha utt.
Minētie pārmetumi neapšaubāmi ir pamatoti. Tomēr
tas būtu pārāk vienkāršs skaidrojums. Šādi argumentējot nenovēršami nonāksim
līdz secinājumam - pag, bet kurš īsti ievēl Saeimu, pastarpināti arī valdību un
visus pārējos, kuri tieši vai netieši regulē mūsu dzīves kvalitāti?
Mums katram sen bija laiks padomāt, kā izvairīties
no likstām, pirms tās ir notikušas, nevis nodarboties ar krīzes menedžmentu,
meklējot nozagto laimi tur, kur tās nav, – ārpus sevis.
Izvēle
Ja promaskaviski orientētiesaskaņieši precīzi zina, ko grib sasniegt – Latvijas
atkarību no Kremļa stingrās rokas, tad vairāki desmiti tūkstošu mūsu brīvās
valsts pilsoņu nespēj tikt vaļā no abstraktas nostalģijas par visuvarenā
"vadoņa" spēcīgo ķepu, kas atbrīvos no mokošām sāpēm – no izvēles.
Izvēle prasa nemitīgu piepūli - kā labāk rīkoties;
kur noguldīt naudu; kāpēc uzticēties vai apšaubīt; kam atdot savu balsi
vēlēšanās, kāpēc... Un arī aktīvu līdzdalību sociālpolitiskajos un ekonomiskajos
procesos kaut vai entuziasta līmenī, iegūstot aktuālo informāciju no vairākiem
avotiem, nevis tikai no draugiem, kaimiņiem, tantēm vai ļaunprātīgiem
baumotājiem.
Acīmredzot tādēļ ir prāvs pulks cilvēku, kuriem tā
šķiet svētlaime – nomest "brīvības važas" un dzīvot mucā - ne bagāts, ne nabags,
bet laimīgs savā kurlumā pret apkārtējo pasauli.
Ar šādu destrukciju mēs savu valsti neuzcelsim.
Varbūt vienīgi suņa būdu, kurā paši dzīvosim, jo pārāk daudz prasām no citiem,
bet par maz darām paši - atbildību par savu izvēli, lēmumiem un rīcību uzveļam
citiem, nevis turam grožus savās rokās.
Zemais uzticības
līmenis
Vien 14% Latvijas iedzīvotāju tic augstāko
amatpersonu teiktajam par stāvokli Latvijā, valsts finanšu sistēmas stabilitāti
un tamlīdzīgām tēmām, secināts jaunākajā pētījumu centra SKDS aptaujā (17. - 30.
novembris*). Tiesa, pirms gada tādu bija vēl mazāk - 12%, savukārt
2008.gada novembrī 16% iedzīvotāju uzticējās valsts amatpersonu
teiktajam.
Pēc SKDS sniegtajiem datiem redzams, ka uzticības
trūkums iedzīvotāju vidū ir katastrofāli zems vairāku gadu garumā. Tādēļ nevar
viennozīmīgi teikt, ka pēdējās nedēļas notikumi ar mākslīgi radīto ažiotāžu ap
Swedbank ir īpaši atšķirīgi, piemēram,
salīdzinot ar Parex bankas "glābšanu".
Droši gan var apgalvot, ka iepriecinošus secinājumus aptaujas rezultāti
neraisa.
Līdzdalība rosina
abpusēju uzticību
Spēja operēt ar informāciju un adekvāti spriest ir
atkarīga no tā, cik daudz un bieži katrs no mums ikdienā seko līdzi notikumiem
publiskajā telpā. Citiem vārdiem, nav citu šķēršļu aktīvi līdzdarboties
demokrātijas procesos kā vien mūsu pašu iniciatīva vai tās trūkums.
Tādēļ viens no galvenajiem nosacījumiem
savstarpējās uzticības veicināšanai ir līdzdarbošanās, paužot atbalstu vai
pretenzijas, arī pasīvi vērojot diskusijas sabiedriskajos medijos un sekojot
valstī notiekošo aktualitāšu atainojumam vairākos medijos, jo nav noslēpums, ka
dažu mediju īpašnieku politiskā ietekme negatīvi atsaucas uz kvalitatīvas
informācijas ieguvi.
Paralēli pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm
Saeimai un valdībai ir jāpiedāvā savs redzējums situācijas sistemātiskai
uzlabošanai, ārpus varasvīru acīmredzami rupjām kļūdām un hroniskai vārdu/darbu
neatbilstībai. Primitīvākais variants - apgūt Austrālijas pieredzi, kur
piedalīšanās parlamenta vēlēšanās ir obligāta visiem pilsoņiem, tāpat kā nodokļu
maksāšana.
Līdz šim neviens Austrālijā nav sodīts par
neierašanos vēlēšanu iecirknī, kaut arī simbolisks administratīvais sods ir
paredzēts. Tomēr pilsoņu līdzdalība Austrālijas parlamenta vēlēšanās svārstās no
80% līdz pat 90 un vairāk procentiem. Kā pastāstīja Austrālijas televīzijas ABC
žurnālists Endrjū Grīns - lielāka līdzdalība vēlēšanās pozitīvi iespaido
savstarpējo uzticības līmeni starp Austrālijas amatpersonām un valsts
iedzīvotājiem.
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/402990-letticiga_letina_ricibas_tafelite
Lato Lapsa: Stulbā tauta? Nē,
melīgā un nolaidīgā valsts vara
Pavisam īsi un vienkārši – pēdējo pāris dienu jezga
ap bankām mums neparāda neko īpaši jaunu, iepriekš nenojaustu ne par Latvijas
banku stāvokli, ne par banku uzraugu profesionalitāti, ne par plašo tautas masu
veselo saprātu. Toties tā uzskatāmi apliecina, kāds ir patiesais Latvijas
cilvēku viedoklis par savu valsti un jo īpaši tās pārvaldītājiem. Pilnīgi
pamatotais viedoklis.
Jūs taču redzat, dzirdat un sajūtat paši – anonīma
īsziņa vai "viena tante teica" aģentūra nevis kādiem atsevišķiem pilnmēness
sadrebelētiem dīvaiņiem, bet plašām iedzīvotāju masām izrādās daudz nopietnāks
un ticamāks informācijas avots par visiem valsts vadītājiem, finanšu uzraugiem
un citām augstām amatpersonām ar viņu vismaz šķietami racionālajiem
argumentiem.
Kāpēc tā? Tikai un vienīgi tāpēc, ka, kā mums
mēģina iestāstīt, cilvēki Latvijā ir apmulsuši, nedroši, nepietiekami racionāli,
viegli ietekmējami un visādi citādi ne īsti pilnvērtīgi kapitālisma pasaules
iemītnieki? Ka gluži vienkārši, izsakoties slavenā žesta popularizētāja Jāņa
Lagzdiņa pirmdienas vārdiem "Rietumu radio", "sabiedrības neuzticība un
skeptiskā attieksme pret visu ir padomju laika mantojums"?
Nē, nudien ne. Patiesībā – tāpēc, ka visi šie
valsts varas (un nevis kādas aizgājušas padomju valsts varas, bet mūsējās –
pašreizējās, tagadējās) pārstāvji, viņiem pielīmējušies indivīdi un vispār jau
visa valsts vara līdz šim ir to vien darījuši kā cītīgi apliecinājuši, ka ir
melīgi, neuzticami, divkosīgi, muļķīgi un neprasmīgi.
Kāpēc gan cilvēkiem, kuriem vēl nupat tika stāstīts
par lieliski uzraudzīto un drošo "Krājbanku", vajadzētu ticēt, kad, piemēram,
Komercbanku asociācija (kuru vada tas pats Mārtiņš Bičevskis, kurš tik
pārliecinoši ieberzās "Krājbankas" gadījumā) tagad bez kādu konkrētu aprēķinu
piesaukšanas apgalvo, ka nu citai bankai "pietiek līdzekļu gan darbam normālā
režīmā, gan arī šādā nestandarta situācijā"?
Jā, kāpēc ticēt, jo vairāk, ka arī jaunajā "baumu
krīzē" visi šie valstiskie kungi un dāmas ar savu rīcību atkal mums apliecina to
pašu – ka mums ir valsts pseidovara ar apjomīgu kuņģi, bet bez galvas, varēšanas
un gribēšanas.
Tā tas ir no pašas augšas. Ja mums patiešām būtu
īsts valsts vadītājs, kam valsts un tās iedzīvotāji un nevis savs
pieprihvatizētais bankas konts ir pirmajā vietā, mēs jau svētdien vakarā būtu
redzējuši, kā valstiskais Bērziņkungs telekameru un fotoobjektīvu ielenkumā
paraksta maksājuma dokumentus, lai visus savus miljonus vai vismaz daļu no tiem
pārskaitītu uz baumās visbiežāk pieminēto banku, - jo viņam, rau, ir lietas, kas
svarīgākas par personisko maku.
Ja viņam šādi te pievienotos vēl bariņš dažādu
"valstsvīru", tad šāda te rīcība – nevis tukša gvelšana, bet tieši rīcība, savu
vārdu patiesību apliecinot ar personisko maku – varēja "baumu krīzi" likvidēt
faktiski momentāni.
Bet, protams, neko tādu mēs nesagaidījām. Jo, kā
zināms, mūsu valsts varas pārstāvjiem tradicionāli nav pieņemts piemēru rādīt ar
vārdiem, ne darbiem. Un tieši tāpat, kā zināms, viņiem nav pieņemts arī mācīties
no kaut pašiem savām kļūdām.
Vairāk nekā traģikomisks bija banku uzraugu
pārstāves Ludmilas Vojevodas pirmdienas atzinums, ka šajā jomā "ļoti svarīga ir
pārdomāta un laicīga komunikācija", kam sekoja Ministru prezidenta Valda
Dombrovska uzdevums "strādāt pie pārdomātas komunikācijas, lai sabiedrību
informētu par situāciju banku jomā".
Kas tieši te traģikomisks? Tas, ka, neraugoties uz
visām pārdzīvotajām banku krīzēm, pēkšņi atklājās – daudztūkstošlatu algu
saņēmēji nav spējuši pēcpuses vai ko nu tur pakustināt kaut tik daudz, lai, ja
reiz nespēj uzraudzīt dažādus Antonovus, vismaz sagatavotu skaidru shēmu,
atbilstoši kurai šādā situācijā neizbēgamās nākamās krīzes laikā "pārdomāti
komunicēt" un "informēt par situāciju".
Bet tak pat ne tik daudz. Pa brīvdienām šīs ļengani
ļerpatainās valsts varas pārstāvji nebija spējuši pat, piemēram, pārrunāt
notiekošo ar kaut vai sabiedrisko mediju vadību, lai vismaz tai liktu pie sirds,
cik svarīgi no šīs te varas viedokļa ir necelt paniku, - un rezultātā vēl
pirmdienas rītā Latvijas radio tiem, kas pa brīvdienām bija izvairījušies no
masu saziņas līdzekļiem, drūmi stāstīja – nu, jā, var būt tā, bet var būt arī
šitā, neko jau nevar zināt...
Protams, tā vietā, lai beidzot vienreiz sarīkotu
vienu paraugprocesu par nolaidību šiem augsti sēdošajiem dienaszagļiem un
parazītiem, Jāņa Reinika vadītā Drošības policija pirmdien jau tradicionāli
uzmeistaroja kriminālprocesu par finanšu sektora situācijas destabilizēšanu un
nepatiesas informācijas izplatīšanu par valsts finanšu sistēmas stāvokli.
Kas tālāk? Lai attaisnotu noēstos valsts budžeta
līdzekļus un "nolaistu tvaiku", visticamākais, kāds kārtējais ekonomists
Smirnovs vai kādi nebūt citi līdzīgi dumiķi uz brīdi arī tiešām tiks sašņorēti,
caur kādu nebūt "Nekā Personīga" tiks palaista kārtējā "versija" par krievu vai
kādu citu specdienestu sazvērestību pret Latvijas valsti – un ar to arī viss
beigsies.
Beigsies – bet tikai līdz nākamajai reizei, uz ko
ilgi nebūs jāgaida. Jautājums tikai, kā nākamreiz izpaudīsies cilvēku totālā
neticība savai muļķīgajai, melīgajai un savtīgajai valsts varai, kura neizrāda
ne mazāko vēlēšanos mainīties – acīmredzami apzinātā vai neapzinātā cerībā, ka
gan jau tās mūžam visa pietiks.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/lato-lapsa-stulba-tauta-ne-meliga-un-nolaidiga-valsts-vara.d?id=41977572
