Pavērojiet sevi, un jūs redzēsiet, kā cīnāties no rīta līdz vakaram un kā jūsu enerģija tiek izšķiesta šajā cīņā. Ja vienkārši izskaidrosiet, kāpēc šī cīņa noti...ek, jūs apmaldīsieties skaidrojumos un cīņa turpināsies; toties, ja jūs novērosiet savu prātu ļoti mierīgi un bez skaidrošanas, ja vienkārši ļausiet savam prātam apzināties tā cīņas, jūs drīz vien piedzīvosiet tāda stāvokļa rašanos, kurā nav vispār nekādas cīnīšanās, tikai brīnumains vērīgums. Šajā vērīguma stāvoklī nav nekādu domu par augstāko un zemāko, ievērojamo un niecīgo cilvēku, nav nekāda guru. Visi šie absurdi ir izzuduši, jo prāts ir pilnībā atmodies, un šāds prāts ir prieka pilns. – Džidu Krišnamurti
Pavērojiet sevi, un jūs redzēsiet, kā cīnāties no rīta līdz vakaram un kā jūsu enerģija tiek izšķiesta šajā cīņā. Ja vienkārši izskaidrosiet, kāpēc šī cīņa notiek, jūs apmaldīsieties skaidrojumos un cīņa turpināsies; toties, ja jūs novērosiet savu…
normundsastra.eu|By Normunds Astra
Vai jūs kādreiz esat padomājuši, kāpēc cilvēkiem, kļūstot vecākiem, zūd viss prieks par dzīvi? Šobrīd vairums no jums, jauniešiem, ir diezgan laimīgi; jums gan ir savas nelielās problēmiņas, eksāmeni, par ko jāuztraucas, bet, par spīti tam, jūsu dzīvē valda zināms prieks, vai ne? Jūs spontāni, nepiespiesti pieņemat dzīvi, skatāties uz esošo viegli un laimīgi. Bet kāpēc mēs, kļūstot vecāki, zaudējam šo priecīgo izjūtu par kaut ko turpmāk sagaidāmu, kam ir lielāka nozīme? Kāpēc tik daudzi no mums, sasniedzot tā sauktos brieduma gadus, kļūst garlaicīgi un nejūt prieku par plašajām debesīm un brīnišķīgo zemi?
Kad cilvēks uzdod sev šo jautājumu, prātā rodas vairāki izskaidrojumi. Mēs esam tik pārņemti ar sevi – tas ir viens izskaidrojums. Mēs cīnāmies, lai kļūtu par vērā ņemamu personu, lai iegūtu un noturētu noteiktu sociālo stāvokli, mums ir bērni un citi atbildības veidi, un mums jāpelna nauda. Visi šie ārējie faktori drīz vien mūs nospiež, un tāpēc mēs zaudējam dzīvošanas prieku. Paskatieties uz vecāku cilvēku sejām sev apkārt, un jūs redzēsiet, cik bēdīgi ir vairums no tiem, cik raižu sagrauzti un sirgstoši, flegmatiski, rezignēti un reizēm neirotiski, bez viena smaida. Vai jūs nejautājat sev, kāpēc gan tā? Un pat ja jūs tā pajautājat, daudzi no mums apmierinās ar paviršu izskaidrojumu.
Vakar vakarā es redzēju laivu, kas, rietumvēja dzīta, brauca augšup pa upi ar pilnām burām. Tā bija liela, piekrauta ar malku pilsētai. Saule rietēja, un šī liellaiva uz debesu fona bija pasakaini skaista. Stūrmanis to vadīja viegli, bez jebkādas piepūles, jo vējš paveica visu darbu. Līdzīgā veidā, ja ikviens no mums saprastu cīņas un konfliktu problēmu, tad, manuprāt, mēs spētu dzīvot nepiepūloties, laimīgi, ar smaidu sejā.
Es domāju, ka mūs izposta tieši piepūle un šī cīnīšanās, kurai mēs veltām gandrīz ikvienu savas dzīves mirkli. Ja pavērojat vecākos ļaudis sev apkārt, jūs redzēsiet, ka vairumam no viņiem dzīve ir cīņa – pašiem ar sevi, ar sievu vai vīru, kaimiņiem un sabiedrību; un šī nemitīgā cīņa izšķērdē enerģiju. Tas, kurš ir priecīgs, pa īstam laimīgs, neiestrēgst piepūlē. Dzīvot bez piepūles nebūt nenozīmē, ka cilvēks apsīkst, kļūst truls un aprobežots; tieši otrādi – tikai viedie, sevišķi inteliģentie ir patiešām brīvi no piepūles un cīņas.
Redziet, izdzirdot par dzīvošanu bez piepūles, mēs gribam tā dzīvot, mēs gribam sasniegt stāvokli, kurā nav cīņu un konfliktu; mēs padarām to par savu mērķi, ideālu un tiecamies pēc tā, un tajā brīdī, kad to izdarām, zaudējam dzīvošanas prieku. Mēs atkal iestrēgstam piepūlēs un cīņās. Cīņas objekts mainās, bet cīņa pēc būtības paliek tā pati. Cilvēks var cīnīties, lai īstenotu sociālās reformas vai atrastu Dievu, izveidotu labākas attiecības ar sievu, vīru vai kaimiņu; viņš var sēdēt Gangas krastā, klanīties kādu guru priekšā un tamlīdzīgi. Tā visa ir piepūle, cīņa. Tāpēc svarīgais ir nevis cīņas objekts, bet gan sapratne par pašu cīņu.
Vai prātam ir iespējams nevis tikai pavirši apzināties, ka uz brīdi tas neiesaistās cīņā, bet arī būt pilnībā brīvam no cīnīšanās visu laiku, lai piedzīvotu tādu prieka stāvokli, kurā nav domu par augstāko un zemāko?
Mums rodas grūtības, jo prāts jūtas zemāks, nu tāpēc tas cīnās, lai būtu vai kļūtu par kaut ko vai lai apvienotu savas pretrunīgās vēlmes. Taču nesniegsim skaidrojumus par to, kāpēc cilvēka prāts nemitīgi cīnās. Ikviens domājošs cilvēks zina, kāpēc pastāv iekšējā un ārējā cīņa. Mūsu skaudība, alkatība, ambīcijas, sāncensība, kas noved pie nežēlīgas efektivitātes, ir acīmredzami faktori, kuri liek cīnīties šajā pasaulē vai aizsaulē. Tātad mums nav jāizlasa psiholoģijas grāmatas, lai uzzinātu, kāpēc mēs cīnāmies; svarīgi ir noskaidrot, vai prāts spēj būt pilnībā brīvs no cīņas.
Cīnoties tiek uzturēts konflikts starp to, kādi esam un kādiem mums vajadzētu vai gribētos būt. Vai ir iespējams noskaidrot visu cīņas procesu, nesniedzot izskaidrojumu, lai tas vienreiz beigtos? Buru laivai ir nepieciešams vējš; vai prāts spēj pastāvēt bez cīņas? Tieši tāds ir galvenais jautājums, nevis kā panākt stāvokli, kurā neeksistē cīņa. Jau pati piepūle, lai sasniegtu šādu stāvokli, ir cīņa, tāpēc stāvokli, kurā neeksistē cīņa, nav iespējams sasniegt. Taču, ja jūs ik brīdi novērojat, kā prāts iestrēgst nemitīgā cīņā, ja vienkārši vērojat šo procesu, nemēģinot to mainīt, necenšoties uzspiest prātam noteiktu stāvokli, ko dēvējat par mieru, tad pieredzēsiet, ka prāts spontāni izbeidz cīnīties, un šajā stāvoklī tas spēj ārkārtīgi daudz mācīties. Tad mācīšanās ir nevis vienkārša informācijas vākšana, bet gan to apbrīnojamo bagātību atklāšana, kas atrodas viņpus prāta sniedzamības; un cilvēka prātam, kas tās atklāj, rodas prieks.
Pavērojiet sevi, un jūs redzēsiet, kā cīnāties no rīta līdz vakaram un kā jūsu enerģija tiek izšķiesta šajā cīņā. Ja vienkārši izskaidrosiet, kāpēc šī cīņa notiek, jūs apmaldīsieties skaidrojumos un cīņa turpināsies; toties, ja jūs novērosiet savu prātu ļoti mierīgi un bez skaidrošanas, ja vienkārši ļausiet savam prātam apzināties tā cīņas, jūs drīz vien piedzīvosiet tāda stāvokļa rašanos, kurā nav vispār nekādas cīnīšanās, tikai brīnumains vērīgums. Šajā vērīguma stāvoklī nav nekādu domu par augstāko un zemāko, ievērojamo un niecīgo cilvēku, nav nekāda guru. Visi šie absurdi ir izzuduši, jo prāts ir pilnībā atmodies, un šāds prāts ir prieka pilns.
Jautājums. Es gribu izdarīt vienu konkrētu lietu, un, kaut gan esmu mēģinājis vairākas reizes, man tas vēl nav izdevies. Vai man jāatsakās no mēģinājumiem vai arī tomēr jāturpina?
Krišnamurti: Gūt panākumus nozīmē nokļūt pie mērķa, kaut ko sasniegt, un mēs taču apbrīnojam panākumus, vai ne? Kad nabadzīgs zēns izaug un kļūst par miljonāru vai kad vienkāršs students kļūst pat premjerministru, viņam visi aplaudē un slavina; tāpēc katrs zēns un meitene vēlas gūt panākumus.
Vai vispār pastāv tāda parādība kā panākumi, vai arī tas ir tikai priekšstats, kam cilvēki seko? Jo tajā mirklī, kad jūs sasniedzat kāroto, vienmēr tālāk priekšā parādās cits mērķis, kas atkal jāsasniedz. Kamēr tiecaties pēc panākumiem jebkurā virzienā, jūs neizbēgami iekļūsiet cīņā, konfliktā, vai ne? Pat tad, kad esat sasniedzis mērķi, jums nav miera, jo jūs gribat kāpt augstāk, kārojat iegūt vairāk. Vai jūs mani saprotat? Tiekšanās pēc panākumiem ir kārošana pēc kaut kā vairāk, un cilvēka prāts, kas nemitīgi pieprasa vairāk un vairāk, nav inteliģents; tieši otrādi – tas ir viduvējs, aprobežots, jo šī prasība pēc vairāk un vairāk nozīmē nerimtīgu cīņu sabiedrības ierādītās matricas ietvaros.
Kas vispār ir gandarījums, un kas ir neapmierinātība? Neapmierinātība ir tiekšanās pēc vairāk un vairāk, un gandarījums ir šīs cīņas izbeigšanās, taču jūs nevarat iegūt gandarījumu, nesaprotot visu vairāk un vairāk kārošanas norisi un to, kāpēc prāts kaut ko tādu pieprasa.
Piemēram, ja izkrītat eksāmenā, jums tas jākārto vēlreiz, vai ne? Katrā ziņā eksāmeni ir neadekvāti, jo tie neliecina ne par ko svarīgu, tie neatklāj jūsu saprāta patieso vērtību. Eksāmena nokārtošana galvenokārt balstās uz atmiņu vai veiksmi, taču jūs cenšaties to nolikt un, ja tas neizdodas, mēģināt atkal. Vairumam no mums katru dienu šis process atkārtojas. Mēs cīnāmies, lai kaut ko iegūtu, un nekad neapstājamies un nepajautājam, vai mūsu iekārotais ir cīnīšanās vērts. Mēs nekad sev nepajautājam, vai tas ir pūliņu vērts, tāpēc neesam noskaidrojuši, ka nav tā vērts, un nepretojamies savu vecāku, sabiedrības, skolotāju un guru viedoklim. Tikai tad, kad esam izpratuši kārošanas pēc vairāk un vairāk nozīmi, mēs pārtrauksim domāt neveiksmes un panākumu kategorijās.
Redziet, mēs tik ļoti baidāmies ciest neveiksmi un izdarīt kļūdu ne tikai eksāmenā, bet visā dzīvē. Izdarītās kļūdas tiek uzskatītas par ko briesmīgu, jo tiksim kritizēti, kāds mūs sabārs. Tomēr kāpēc lai jūs neizdarītu kļūdu? Vai tad visi cilvēki neizdara kļūdas? Un vai tad pasaulē vairs nevaldītu šis drausmīgais juceklis, ja jūs nekad nepieļautu nevienu kļūdu? Ja baidāties no kļūdām, jūs nekad neko neiemācīsieties. Vecāki ļaudis nemitīgi kļūdās, bet viņi negrib, lai jūs izdarītu kļūdas, un tāpēc nosmacē jūsu iniciatīvu. Kāpēc? Tāpēc, ka, novērojot un apšaubot itin visu, eksperimentējot un kļūdoties, jūs uzzināsiet kaut ko un izlauzīsieties ārā no vecāku, sabiedrības, tradīciju autoritātes. Tāpēc jums tiek rādīts panākumu ideāls, lai jūs tam sekotu; un panākumi, kā jūs ievērosiet, vienmēr atrodas respektabluma teritorijā. Pat svētajam savos tā dēvētajos garīguma panākumos jākļūst respektablam, citādi viņam nav atzinības un sekotāju.
Tātad mēs allaž domājam panākumu, aizvien vairāk un vairāk iegūšanas kategorijās; un respektabli sabiedrība izvērtē šo “aizvien vairāk”. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība ļoti rūpīgi ir iedibinājusi noteiktu šablonu, pēc kura tā pasludina jūs par panākumus guvušo vai neveiksminieku. Bet, ja jums ļoti patīk kaut ko darīt no visas sirds, jūs vairs neinteresē panākumi vai neveiksme. Tā tas ir visiem neatkarīgi domājošiem cilvēkiem. Diemžēl ir ļoti maz neatkarīgi domājošo, un neviens jums par to nepastāsta. Neatkarīgi domājošam galvenais ir saredzēt faktus un izprast problēmu, nedomājot panākumu vai neveiksmes kategorijās, tikai tad, kad mēs nemīlam to, ko darām, mēs domājam šajās kategorijās.
Jautājums. Kāpēc mēs pēc būtības esam savtīgi? Mēs cenšamies ar visiem spēkiem būt nesavtīgi savā rīcība, bet, kad runa ir par mūsu pašu interesēm, kļūstam egocentriski un vienaldzīgi pret citu interesēm.
Krišnamurti: Es domāju, ka ir ļoti svarīgi nedēvēt sevi par savtīgu vai nesavtīgu, jo vārdiem ir milzīga ietekme uz prātu. Nosauciet kādu par savtīgu, nu viņš jau ir nolemts; nosauciet viņu par profesoru, un kaut kas notiek jūsu attieksmē pret viņu; nosauciet viņu par mahātmu, un tūlīt ap viņu rodas oreols.
Pavērojiet savas reakcijas, un jūs redzēsiet, ka tādiem vārdiem kā “jurists” , “biznesmenis”, “gubernators”, “kalps”, “mīlestība”, “Dievs” ir savāda iedarbība uz psihi un prātu. Vārds, kas apzīmē konkrētu amatu, rada sociāla statusa izjūtu, tāpēc vispirms jāatbrīvojas no šī neapzinātā ieraduma asociēt noteiktas izjūtas ar noteiktiem vārdiem, vai ne? Jūsu prāts ir ievirzīts domāt, ka termins “savtīgs” apzīmē kaut ko ļoti nepareizu, negarīgu, un tajā brīdī, kad attiecināt šo terminu uz jebko, jūsu prāts to nosoda. Tātad jautājumam “Kāpēc mēs pēc būtības esam savtīgi?” jau piemīt nosodījums.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka noteikti vārdi rada psiholoģisku, emocionālu vai racionālu atzinības vai nosodījuma reakciju. Nosaucot sevi, piemēram, par greizsirdīgu, jūs jau bloķējat turpmāku izzināšanu, pārtraucat turpmāku greizsirdības problēmas izpēti. Līdzīgā veidā daudzi cilvēki apgalvo, ka viņi strādā brālīguma vārdā, tomēr viss viņu darītais ir pret brālīgumu; taču viņi to nesaprot, jo vārds “brālīgums” tiem kaut ko nozīmē un tas viņus ir pārliecinājis; viņi papildus neinteresējas un tāpēc nekad nenoskaidro, ka pastāv fakti, kas nav atkarīgi no psiholoģiskās vai emocionālās reakcijas, ko tie izraisa.
Tātad – eksperimentējiet un noskaidrojiet, vai jūs varat paskatīties uz faktiem bez atzinīgām vai uzslavējošām, ar noteiktiem vārdiem saistītām asociācijām. Ja spējat paskatīties uz faktiem bez nosodījuma vai atzinības, jūs pieredzēsiet, ka pašā šajā norisē izgaisīs visas barjeras, ko prāts uzcēlis starp sevi un faktiem.
Vienkārši pavērojiet, kā jūs izturaties pret cilvēku, ko citi nosaukuši par izcilu. Apzīmējums izcils ir jūs iespaidojis; laikraksti, grāmatas, sekotāji apgalvo, ka viņš ir izcilība, un jūsu prāts to ir akceptējis. Vai ari jums ir pretējs viedoklis un jūs sakāt: “Cik stulbi! Viņš it nemaz nav izcils.” Toties, ja varat atsaistīt savu prātu no visām ietekmēm un vienkārši palūkoties uz faktiem, tad piedzīvosiet, ka jūsu attieksmi kļūst pavisam citāda. Tāpat arī vārds “laucinieks”, kas norāda uz nabadzību, netīrību, panīkumu vai tamlīdzīgi, iespaido jūsu domāšanu. Taču, kad prāts ir brīvs no ietekmēm, kad tas nedz nosoda, nedz uzslavē, bet vienkārši skatās, vēro, tad tas nav iestidzis sevī un vairs nepastāv problēma – savtīgums, kas cenšas būt nesavtīgs.
Jautājums. Kāpēc notiek tā: no piedzimšanas līdz nāvei cilvēks visu laiku grib, lai viņu mīl, un, nesaņēmis šo mīlestību, viņš nav tik līdzsvarots un pašpārliecības pilns kā citi līdzcilvēki?
Krišnamurti: Vai jums šķiet, ka līdzcilvēki ir pašpārliecinātības pilni? Viņi var staigāt dižmanīgi, uzvesties augstprātīgi, bet jūs redzēsiet, ka aiz pašpārliecinātības izrādīšanas vairumā gadījumu slēpjas tukši, aprobežoti, viduvēji cilvēki. Un kāpēc mēs visi gribam būt mīlēti? Mēs taču gribam, lai mūs mīl vecāki, skolotāji, draugi! Un, ja esat pieauguši, jūs gribat, lai jūs mīl sieva vai vīrs, jūsu bērni vai jūsu guru. Kāpēc gan pastāv šī nepārtrauktā vēlme tikt mīlētam? Ieklausieties uzmanīgi! Jūs gribat būt mīlēti, jo paši nemīlat, taču tajā brīdī, kad jūs mīlat, tas izbeidzas; jūs vairs nejautājat, vai kāds jūs mīl vai nemīl. Tik ilgi, kamēr pieprasāt, lai jūs mīl, jūsos nav mīlestības, un, ja nejūtat mīlestību, jūs esat neglīti un brutāli. Kāpēc jūs tādi būtu jāmīl? Bez mīlestības jūs esat nedzīvs, un, kad nedzīvais pieprasa mīlestību, viņš, vienalga, ir nedzīvs. Toties, ja sirds ir mīlas pilna, jūs nekad neprasāt, lai jūs mīl, nekad neizliekat ubaga cepuri, lai kāds to piepildītu. Tikai tukšie pieprasa, lai tos piepilda, bet tukšu sirdi nemūžam nevar piepildīt, skrienot pakaļ guru un meklējot mīlestību simtiem citādos veidos.
Jautājums. Kāpēc pieaugušie zog?
Krišnamurti: Vai tad jūs arī reizēm kaut ko nenozogat? Vai tad jums nav bijuši gadījumi, kad mazs zēns nočiepj kaut ko sev iekārotu citam zēnam? Tas pats notiek visā dzīvē, vienalga, vai mēs esam jauni vai veci, tikai pieaugušie to dara daudz viltīgāk, ar daudziem skaistiem vārdiem; viņi kāro pēc bagātības, varas, sociāla statusa un visu ko izdomā, izgudro, izfilosofē par to. Viņi zog, taču sauc to nevis par zagšanu, bet gan kādā respektablā vārdā. Un kāpēc mēs zogam? Vispirms tāpēc, ka sabiedrība, kāda tā šodien ir izveidota, liedz daudziem dzīvei pašu nepieciešamāko; noteiktiem iedzīvotāju slāņiem nepietiek pārtikas, apģērba un mājokļa, tāpēc viņi mēģina kaut ko darīt savā labā. Zog arī tie, kuriem netrūkst pārtikas, bet kuri ir tā dēvētie antisociālie elementi. Viņiem zagšana ir kļuvusi par spēli, izklaides paveidu, un tas nozīmē, ka viņi nav guvuši pareizo izglītību. Pareizā izglītība ir dzīves nozīmes saprašana, nevis tikai iezubrīšana, lai nokārtotu eksāmenus. Pastāv zagšana arī citā līmenī: citu cilvēku ideju, zināšanu nozagšana. Kad mēs kārojam aizvien vairāk un vairāk jebkura izpausmē, mēs nodarbojamies ar zagšanu.
Kāpēc notiek tā, ka mēs visu laiku lūdzam, pieprasām, vēlamies, zogam? Tāpēc, ka mūsos iekšēji nekā nav; iekšēji, psiholoģiski mēs esam kā tukšas bungas. Būdami tukši, mēs cenšamies sevi aizpildīt, ne tikai zogot mantas, bet arī atdarinot citus. Atdarināšana ir zagšanas paveids: jūs neesat nekas, bet viņš, lūk, ir ievērojams, tāpēc jūs saņemsiet daļu no viņa slavas, atdarinot viņu. Šī samaitātība caurauž visu cilvēka dzīvi, un tikai ļoti nedaudzi ir brīvi no tās. Tādēļ svarīgais ir noskaidrot, vai iekšējo tukšumu vispār jebkad var aizpildīt. Tik ilgi, kamēr prāts cenšas piepildīt sevi, tas vienmēr būs tukšs. Tikai tad, kad prāts vairs nav aizņemts ar sava tukšuma aizpildīšanu, šis tukšums pārstāj eksistēt.
– Džidu Krišnamurti
……………………
© Tulkojums latviešu valodā, Normunds Pukjans
© Tulkojums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC
© ISBN: 978-9934-0-0648-7
https://normundsastra.eu/dzivot-nepiepuloties/
Vai jūs kādreiz esat padomājuši, kāpēc cilvēkiem, kļūstot vecākiem, zūd viss prieks par dzīvi? Šobrīd vairums no jums, jauniešiem, ir diezgan laimīgi; jums gan ir savas nelielās problēmiņas, eksāmeni, par ko jāuztraucas, bet, par spīti tam, jūsu dzīvē valda zināms prieks, vai ne? Jūs spontāni, nepiespiesti pieņemat dzīvi, skatāties uz esošo viegli un laimīgi. Bet kāpēc mēs, kļūstot vecāki, zaudējam šo priecīgo izjūtu par kaut ko turpmāk sagaidāmu, kam ir lielāka nozīme? Kāpēc tik daudzi no mums, sasniedzot tā sauktos brieduma gadus, kļūst garlaicīgi un nejūt prieku par plašajām debesīm un brīnišķīgo zemi?
Kad cilvēks uzdod sev šo jautājumu, prātā rodas vairāki izskaidrojumi. Mēs esam tik pārņemti ar sevi – tas ir viens izskaidrojums. Mēs cīnāmies, lai kļūtu par vērā ņemamu personu, lai iegūtu un noturētu noteiktu sociālo stāvokli, mums ir bērni un citi atbildības veidi, un mums jāpelna nauda. Visi šie ārējie faktori drīz vien mūs nospiež, un tāpēc mēs zaudējam dzīvošanas prieku. Paskatieties uz vecāku cilvēku sejām sev apkārt, un jūs redzēsiet, cik bēdīgi ir vairums no tiem, cik raižu sagrauzti un sirgstoši, flegmatiski, rezignēti un reizēm neirotiski, bez viena smaida. Vai jūs nejautājat sev, kāpēc gan tā? Un pat ja jūs tā pajautājat, daudzi no mums apmierinās ar paviršu izskaidrojumu.
Vakar vakarā es redzēju laivu, kas, rietumvēja dzīta, brauca augšup pa upi ar pilnām burām. Tā bija liela, piekrauta ar malku pilsētai. Saule rietēja, un šī liellaiva uz debesu fona bija pasakaini skaista. Stūrmanis to vadīja viegli, bez jebkādas piepūles, jo vējš paveica visu darbu. Līdzīgā veidā, ja ikviens no mums saprastu cīņas un konfliktu problēmu, tad, manuprāt, mēs spētu dzīvot nepiepūloties, laimīgi, ar smaidu sejā.
Es domāju, ka mūs izposta tieši piepūle un šī cīnīšanās, kurai mēs veltām gandrīz ikvienu savas dzīves mirkli. Ja pavērojat vecākos ļaudis sev apkārt, jūs redzēsiet, ka vairumam no viņiem dzīve ir cīņa – pašiem ar sevi, ar sievu vai vīru, kaimiņiem un sabiedrību; un šī nemitīgā cīņa izšķērdē enerģiju. Tas, kurš ir priecīgs, pa īstam laimīgs, neiestrēgst piepūlē. Dzīvot bez piepūles nebūt nenozīmē, ka cilvēks apsīkst, kļūst truls un aprobežots; tieši otrādi – tikai viedie, sevišķi inteliģentie ir patiešām brīvi no piepūles un cīņas.
Redziet, izdzirdot par dzīvošanu bez piepūles, mēs gribam tā dzīvot, mēs gribam sasniegt stāvokli, kurā nav cīņu un konfliktu; mēs padarām to par savu mērķi, ideālu un tiecamies pēc tā, un tajā brīdī, kad to izdarām, zaudējam dzīvošanas prieku. Mēs atkal iestrēgstam piepūlēs un cīņās. Cīņas objekts mainās, bet cīņa pēc būtības paliek tā pati. Cilvēks var cīnīties, lai īstenotu sociālās reformas vai atrastu Dievu, izveidotu labākas attiecības ar sievu, vīru vai kaimiņu; viņš var sēdēt Gangas krastā, klanīties kādu guru priekšā un tamlīdzīgi. Tā visa ir piepūle, cīņa. Tāpēc svarīgais ir nevis cīņas objekts, bet gan sapratne par pašu cīņu.
Vai prātam ir iespējams nevis tikai pavirši apzināties, ka uz brīdi tas neiesaistās cīņā, bet arī būt pilnībā brīvam no cīnīšanās visu laiku, lai piedzīvotu tādu prieka stāvokli, kurā nav domu par augstāko un zemāko?
Mums rodas grūtības, jo prāts jūtas zemāks, nu tāpēc tas cīnās, lai būtu vai kļūtu par kaut ko vai lai apvienotu savas pretrunīgās vēlmes. Taču nesniegsim skaidrojumus par to, kāpēc cilvēka prāts nemitīgi cīnās. Ikviens domājošs cilvēks zina, kāpēc pastāv iekšējā un ārējā cīņa. Mūsu skaudība, alkatība, ambīcijas, sāncensība, kas noved pie nežēlīgas efektivitātes, ir acīmredzami faktori, kuri liek cīnīties šajā pasaulē vai aizsaulē. Tātad mums nav jāizlasa psiholoģijas grāmatas, lai uzzinātu, kāpēc mēs cīnāmies; svarīgi ir noskaidrot, vai prāts spēj būt pilnībā brīvs no cīņas.
Cīnoties tiek uzturēts konflikts starp to, kādi esam un kādiem mums vajadzētu vai gribētos būt. Vai ir iespējams noskaidrot visu cīņas procesu, nesniedzot izskaidrojumu, lai tas vienreiz beigtos? Buru laivai ir nepieciešams vējš; vai prāts spēj pastāvēt bez cīņas? Tieši tāds ir galvenais jautājums, nevis kā panākt stāvokli, kurā neeksistē cīņa. Jau pati piepūle, lai sasniegtu šādu stāvokli, ir cīņa, tāpēc stāvokli, kurā neeksistē cīņa, nav iespējams sasniegt. Taču, ja jūs ik brīdi novērojat, kā prāts iestrēgst nemitīgā cīņā, ja vienkārši vērojat šo procesu, nemēģinot to mainīt, necenšoties uzspiest prātam noteiktu stāvokli, ko dēvējat par mieru, tad pieredzēsiet, ka prāts spontāni izbeidz cīnīties, un šajā stāvoklī tas spēj ārkārtīgi daudz mācīties. Tad mācīšanās ir nevis vienkārša informācijas vākšana, bet gan to apbrīnojamo bagātību atklāšana, kas atrodas viņpus prāta sniedzamības; un cilvēka prātam, kas tās atklāj, rodas prieks.
Pavērojiet sevi, un jūs redzēsiet, kā cīnāties no rīta līdz vakaram un kā jūsu enerģija tiek izšķiesta šajā cīņā. Ja vienkārši izskaidrosiet, kāpēc šī cīņa notiek, jūs apmaldīsieties skaidrojumos un cīņa turpināsies; toties, ja jūs novērosiet savu prātu ļoti mierīgi un bez skaidrošanas, ja vienkārši ļausiet savam prātam apzināties tā cīņas, jūs drīz vien piedzīvosiet tāda stāvokļa rašanos, kurā nav vispār nekādas cīnīšanās, tikai brīnumains vērīgums. Šajā vērīguma stāvoklī nav nekādu domu par augstāko un zemāko, ievērojamo un niecīgo cilvēku, nav nekāda guru. Visi šie absurdi ir izzuduši, jo prāts ir pilnībā atmodies, un šāds prāts ir prieka pilns.
Jautājums. Es gribu izdarīt vienu konkrētu lietu, un, kaut gan esmu mēģinājis vairākas reizes, man tas vēl nav izdevies. Vai man jāatsakās no mēģinājumiem vai arī tomēr jāturpina?
Krišnamurti: Gūt panākumus nozīmē nokļūt pie mērķa, kaut ko sasniegt, un mēs taču apbrīnojam panākumus, vai ne? Kad nabadzīgs zēns izaug un kļūst par miljonāru vai kad vienkāršs students kļūst pat premjerministru, viņam visi aplaudē un slavina; tāpēc katrs zēns un meitene vēlas gūt panākumus.
Vai vispār pastāv tāda parādība kā panākumi, vai arī tas ir tikai priekšstats, kam cilvēki seko? Jo tajā mirklī, kad jūs sasniedzat kāroto, vienmēr tālāk priekšā parādās cits mērķis, kas atkal jāsasniedz. Kamēr tiecaties pēc panākumiem jebkurā virzienā, jūs neizbēgami iekļūsiet cīņā, konfliktā, vai ne? Pat tad, kad esat sasniedzis mērķi, jums nav miera, jo jūs gribat kāpt augstāk, kārojat iegūt vairāk. Vai jūs mani saprotat? Tiekšanās pēc panākumiem ir kārošana pēc kaut kā vairāk, un cilvēka prāts, kas nemitīgi pieprasa vairāk un vairāk, nav inteliģents; tieši otrādi – tas ir viduvējs, aprobežots, jo šī prasība pēc vairāk un vairāk nozīmē nerimtīgu cīņu sabiedrības ierādītās matricas ietvaros.
Kas vispār ir gandarījums, un kas ir neapmierinātība? Neapmierinātība ir tiekšanās pēc vairāk un vairāk, un gandarījums ir šīs cīņas izbeigšanās, taču jūs nevarat iegūt gandarījumu, nesaprotot visu vairāk un vairāk kārošanas norisi un to, kāpēc prāts kaut ko tādu pieprasa.
Piemēram, ja izkrītat eksāmenā, jums tas jākārto vēlreiz, vai ne? Katrā ziņā eksāmeni ir neadekvāti, jo tie neliecina ne par ko svarīgu, tie neatklāj jūsu saprāta patieso vērtību. Eksāmena nokārtošana galvenokārt balstās uz atmiņu vai veiksmi, taču jūs cenšaties to nolikt un, ja tas neizdodas, mēģināt atkal. Vairumam no mums katru dienu šis process atkārtojas. Mēs cīnāmies, lai kaut ko iegūtu, un nekad neapstājamies un nepajautājam, vai mūsu iekārotais ir cīnīšanās vērts. Mēs nekad sev nepajautājam, vai tas ir pūliņu vērts, tāpēc neesam noskaidrojuši, ka nav tā vērts, un nepretojamies savu vecāku, sabiedrības, skolotāju un guru viedoklim. Tikai tad, kad esam izpratuši kārošanas pēc vairāk un vairāk nozīmi, mēs pārtrauksim domāt neveiksmes un panākumu kategorijās.
Redziet, mēs tik ļoti baidāmies ciest neveiksmi un izdarīt kļūdu ne tikai eksāmenā, bet visā dzīvē. Izdarītās kļūdas tiek uzskatītas par ko briesmīgu, jo tiksim kritizēti, kāds mūs sabārs. Tomēr kāpēc lai jūs neizdarītu kļūdu? Vai tad visi cilvēki neizdara kļūdas? Un vai tad pasaulē vairs nevaldītu šis drausmīgais juceklis, ja jūs nekad nepieļautu nevienu kļūdu? Ja baidāties no kļūdām, jūs nekad neko neiemācīsieties. Vecāki ļaudis nemitīgi kļūdās, bet viņi negrib, lai jūs izdarītu kļūdas, un tāpēc nosmacē jūsu iniciatīvu. Kāpēc? Tāpēc, ka, novērojot un apšaubot itin visu, eksperimentējot un kļūdoties, jūs uzzināsiet kaut ko un izlauzīsieties ārā no vecāku, sabiedrības, tradīciju autoritātes. Tāpēc jums tiek rādīts panākumu ideāls, lai jūs tam sekotu; un panākumi, kā jūs ievērosiet, vienmēr atrodas respektabluma teritorijā. Pat svētajam savos tā dēvētajos garīguma panākumos jākļūst respektablam, citādi viņam nav atzinības un sekotāju.
Tātad mēs allaž domājam panākumu, aizvien vairāk un vairāk iegūšanas kategorijās; un respektabli sabiedrība izvērtē šo “aizvien vairāk”. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība ļoti rūpīgi ir iedibinājusi noteiktu šablonu, pēc kura tā pasludina jūs par panākumus guvušo vai neveiksminieku. Bet, ja jums ļoti patīk kaut ko darīt no visas sirds, jūs vairs neinteresē panākumi vai neveiksme. Tā tas ir visiem neatkarīgi domājošiem cilvēkiem. Diemžēl ir ļoti maz neatkarīgi domājošo, un neviens jums par to nepastāsta. Neatkarīgi domājošam galvenais ir saredzēt faktus un izprast problēmu, nedomājot panākumu vai neveiksmes kategorijās, tikai tad, kad mēs nemīlam to, ko darām, mēs domājam šajās kategorijās.
Jautājums. Kāpēc mēs pēc būtības esam savtīgi? Mēs cenšamies ar visiem spēkiem būt nesavtīgi savā rīcība, bet, kad runa ir par mūsu pašu interesēm, kļūstam egocentriski un vienaldzīgi pret citu interesēm.
Krišnamurti: Es domāju, ka ir ļoti svarīgi nedēvēt sevi par savtīgu vai nesavtīgu, jo vārdiem ir milzīga ietekme uz prātu. Nosauciet kādu par savtīgu, nu viņš jau ir nolemts; nosauciet viņu par profesoru, un kaut kas notiek jūsu attieksmē pret viņu; nosauciet viņu par mahātmu, un tūlīt ap viņu rodas oreols.
Pavērojiet savas reakcijas, un jūs redzēsiet, ka tādiem vārdiem kā “jurists” , “biznesmenis”, “gubernators”, “kalps”, “mīlestība”, “Dievs” ir savāda iedarbība uz psihi un prātu. Vārds, kas apzīmē konkrētu amatu, rada sociāla statusa izjūtu, tāpēc vispirms jāatbrīvojas no šī neapzinātā ieraduma asociēt noteiktas izjūtas ar noteiktiem vārdiem, vai ne? Jūsu prāts ir ievirzīts domāt, ka termins “savtīgs” apzīmē kaut ko ļoti nepareizu, negarīgu, un tajā brīdī, kad attiecināt šo terminu uz jebko, jūsu prāts to nosoda. Tātad jautājumam “Kāpēc mēs pēc būtības esam savtīgi?” jau piemīt nosodījums.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka noteikti vārdi rada psiholoģisku, emocionālu vai racionālu atzinības vai nosodījuma reakciju. Nosaucot sevi, piemēram, par greizsirdīgu, jūs jau bloķējat turpmāku izzināšanu, pārtraucat turpmāku greizsirdības problēmas izpēti. Līdzīgā veidā daudzi cilvēki apgalvo, ka viņi strādā brālīguma vārdā, tomēr viss viņu darītais ir pret brālīgumu; taču viņi to nesaprot, jo vārds “brālīgums” tiem kaut ko nozīmē un tas viņus ir pārliecinājis; viņi papildus neinteresējas un tāpēc nekad nenoskaidro, ka pastāv fakti, kas nav atkarīgi no psiholoģiskās vai emocionālās reakcijas, ko tie izraisa.
Tātad – eksperimentējiet un noskaidrojiet, vai jūs varat paskatīties uz faktiem bez atzinīgām vai uzslavējošām, ar noteiktiem vārdiem saistītām asociācijām. Ja spējat paskatīties uz faktiem bez nosodījuma vai atzinības, jūs pieredzēsiet, ka pašā šajā norisē izgaisīs visas barjeras, ko prāts uzcēlis starp sevi un faktiem.
Vienkārši pavērojiet, kā jūs izturaties pret cilvēku, ko citi nosaukuši par izcilu. Apzīmējums izcils ir jūs iespaidojis; laikraksti, grāmatas, sekotāji apgalvo, ka viņš ir izcilība, un jūsu prāts to ir akceptējis. Vai ari jums ir pretējs viedoklis un jūs sakāt: “Cik stulbi! Viņš it nemaz nav izcils.” Toties, ja varat atsaistīt savu prātu no visām ietekmēm un vienkārši palūkoties uz faktiem, tad piedzīvosiet, ka jūsu attieksmi kļūst pavisam citāda. Tāpat arī vārds “laucinieks”, kas norāda uz nabadzību, netīrību, panīkumu vai tamlīdzīgi, iespaido jūsu domāšanu. Taču, kad prāts ir brīvs no ietekmēm, kad tas nedz nosoda, nedz uzslavē, bet vienkārši skatās, vēro, tad tas nav iestidzis sevī un vairs nepastāv problēma – savtīgums, kas cenšas būt nesavtīgs.
Jautājums. Kāpēc notiek tā: no piedzimšanas līdz nāvei cilvēks visu laiku grib, lai viņu mīl, un, nesaņēmis šo mīlestību, viņš nav tik līdzsvarots un pašpārliecības pilns kā citi līdzcilvēki?
Krišnamurti: Vai jums šķiet, ka līdzcilvēki ir pašpārliecinātības pilni? Viņi var staigāt dižmanīgi, uzvesties augstprātīgi, bet jūs redzēsiet, ka aiz pašpārliecinātības izrādīšanas vairumā gadījumu slēpjas tukši, aprobežoti, viduvēji cilvēki. Un kāpēc mēs visi gribam būt mīlēti? Mēs taču gribam, lai mūs mīl vecāki, skolotāji, draugi! Un, ja esat pieauguši, jūs gribat, lai jūs mīl sieva vai vīrs, jūsu bērni vai jūsu guru. Kāpēc gan pastāv šī nepārtrauktā vēlme tikt mīlētam? Ieklausieties uzmanīgi! Jūs gribat būt mīlēti, jo paši nemīlat, taču tajā brīdī, kad jūs mīlat, tas izbeidzas; jūs vairs nejautājat, vai kāds jūs mīl vai nemīl. Tik ilgi, kamēr pieprasāt, lai jūs mīl, jūsos nav mīlestības, un, ja nejūtat mīlestību, jūs esat neglīti un brutāli. Kāpēc jūs tādi būtu jāmīl? Bez mīlestības jūs esat nedzīvs, un, kad nedzīvais pieprasa mīlestību, viņš, vienalga, ir nedzīvs. Toties, ja sirds ir mīlas pilna, jūs nekad neprasāt, lai jūs mīl, nekad neizliekat ubaga cepuri, lai kāds to piepildītu. Tikai tukšie pieprasa, lai tos piepilda, bet tukšu sirdi nemūžam nevar piepildīt, skrienot pakaļ guru un meklējot mīlestību simtiem citādos veidos.
Jautājums. Kāpēc pieaugušie zog?
Krišnamurti: Vai tad jūs arī reizēm kaut ko nenozogat? Vai tad jums nav bijuši gadījumi, kad mazs zēns nočiepj kaut ko sev iekārotu citam zēnam? Tas pats notiek visā dzīvē, vienalga, vai mēs esam jauni vai veci, tikai pieaugušie to dara daudz viltīgāk, ar daudziem skaistiem vārdiem; viņi kāro pēc bagātības, varas, sociāla statusa un visu ko izdomā, izgudro, izfilosofē par to. Viņi zog, taču sauc to nevis par zagšanu, bet gan kādā respektablā vārdā. Un kāpēc mēs zogam? Vispirms tāpēc, ka sabiedrība, kāda tā šodien ir izveidota, liedz daudziem dzīvei pašu nepieciešamāko; noteiktiem iedzīvotāju slāņiem nepietiek pārtikas, apģērba un mājokļa, tāpēc viņi mēģina kaut ko darīt savā labā. Zog arī tie, kuriem netrūkst pārtikas, bet kuri ir tā dēvētie antisociālie elementi. Viņiem zagšana ir kļuvusi par spēli, izklaides paveidu, un tas nozīmē, ka viņi nav guvuši pareizo izglītību. Pareizā izglītība ir dzīves nozīmes saprašana, nevis tikai iezubrīšana, lai nokārtotu eksāmenus. Pastāv zagšana arī citā līmenī: citu cilvēku ideju, zināšanu nozagšana. Kad mēs kārojam aizvien vairāk un vairāk jebkura izpausmē, mēs nodarbojamies ar zagšanu.
Kāpēc notiek tā, ka mēs visu laiku lūdzam, pieprasām, vēlamies, zogam? Tāpēc, ka mūsos iekšēji nekā nav; iekšēji, psiholoģiski mēs esam kā tukšas bungas. Būdami tukši, mēs cenšamies sevi aizpildīt, ne tikai zogot mantas, bet arī atdarinot citus. Atdarināšana ir zagšanas paveids: jūs neesat nekas, bet viņš, lūk, ir ievērojams, tāpēc jūs saņemsiet daļu no viņa slavas, atdarinot viņu. Šī samaitātība caurauž visu cilvēka dzīvi, un tikai ļoti nedaudzi ir brīvi no tās. Tādēļ svarīgais ir noskaidrot, vai iekšējo tukšumu vispār jebkad var aizpildīt. Tik ilgi, kamēr prāts cenšas piepildīt sevi, tas vienmēr būs tukšs. Tikai tad, kad prāts vairs nav aizņemts ar sava tukšuma aizpildīšanu, šis tukšums pārstāj eksistēt.
– Džidu Krišnamurti
……………………
© Tulkojums latviešu valodā, Normunds Pukjans
© Tulkojums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC
© ISBN: 978-9934-0-0648-7
https://normundsastra.eu/dzivot-nepiepuloties/
