Labvakar! Svaigs materiāls no Urānijas (y-kostra.ru) Gaismu un Mīlestību! Jānis
Jautājumi Kraijonam par plejādiešu DNS
Dārgais Kraijon, mani ļoti satrauc informācija, kuru tu nodod caur Lī Kerrollu par lemūriešiem un par plejādiešu mantojumu, kurš tika nodots mums ģenētiskajā līmenī un nostiprināts trijos no divpadsmit daudzdimensionālajiem DNS līmeņiem – 7, 8 un 9. Man radās daudz papildus jautājumu. Pirmkārt, saki lūdzu, vai patiešām patiesa ir informācija par to, ka tieši plejādieši ir ciltstēvi cilvēcei un cilvēku garīgumam tajā veidā, kādā mēs to tagad zinām? Jo šis redzes viedoklis stipri nesaskan ar citiem, tai skaitā ar tiem, kuri izklāstīti seno šumeru mītos, D.Melkisedeka grāmatā “Dzīvības zieda senais noslēpums”, nerunājot jau par zinātniskajiem datiem?
Sveika, dārgā, es esmu Kraijons, un man ir prieks runāt ar tevi. Izcelsmes jautājums, tas ir tas, kas sāk satraukt apziņu tad, kad viņa ir gatava apzināt sevi, kad viņa vēlas saprast sevi labāk un dziļāk un ir gatava pāriet uz jaunu sevis uztveres līmeni. Gara pasaulē nav sākuma un beigu, tur viss atrodas bezgalīgā un mūžīgā tagad, un nekas ne no kā nesākas, nekas nekad nebeidzas. Iemiesošanās pasaulēs viss ir mazliet citādāk. Ķermenim un tā enerģētiskajai sastāvdaļai neapšaubāmi ir sākums un beigas, citādi nenotiktu pieredzes pastāvīgas nomaiņas, nebūtu tās attīstības variantu daudzveidības, kura pastāv. Un tāpēc katrs bērns pieaugot sāk uzdot jautājumus: bet kas ir mani vecāki? Kādi viņi ir? Kā viņi izpildīja savus dzīves uzdevumus? Ko viņi ir nodevuši man mantojumā un kā man rīkoties ar šo mantojumu? Tie visi ir jautājumi, kuri atļauj jūsu apziņai uzbūvēt savas dzimtas vēsturi līnijas veidā, kurā jūsu pašu dzīve – tikai šīs bezgalīgās līnijas daļa. Tai pat laikā katra cilvēka izcelsme nepavisam vienmēr ir tik lineāra. Ja jūs sākat zīmēt savu ģenealoģisko koku, jūs sākat to no sevis paša – es un mani vecāki – lūk, divas galvenās sastāvdaļas, saistītas ar ģimenes vienotību un bieži ar kopēju uzvārdu. Bet mātei taču līdz kāzām bija cits uzvārds, viņa atnāca no citas dzimtas. Tieši tāpat arī tēvam. Katram no jūsu vecākiem bija savi vecāki, jūsu vecmāmiņas un vectētiņi iezīmē ar sevi jau četru dzimtu saplūšanu jūsu personībā. Tālāk – sarežģītāk, jo vecmāmiņām un vectētiņiem taču bija savi vecāki, bet viņiem savi. Un lūk, jūsu ģenealoģiskais koks sazarojas tik ļoti, ka jums nepietiek vietas tam, lai pierakstītu uz papīra lapas visas dzimtas, visus uzvārdus, kuri ir piedalījušies jūsu izcelsmē. Jūsu priekšā sāk nostāties visa daudzveidība un neaptveramība Dieva paletē, Dievišķajā dabā, kura uz šodienu ir iemiesojusies vienā cilvēkā – jūsu personībā. Tad cik gan jums ir vecāku, cik senču? Bezgalīgs daudzums... Tik daudz, ka, uzmanīgi pētot radu rakstus, izrādās, ka tajā savijas kaut kādas vienas dzimtas locekļi, un jūs uzņematies izpētīt šīs dzimtas izcelsmi, tāpēc ka tās asiņu jūsos izrādās mazliet vairāk. Vai izdalāt sev tos jūsu koka zarus, kuri jūs visvairāk interesē, piemēram, mātes, tēva vai vectēva dzimtu, un sākat vērīgāk pētīt tos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka jums intuitīvi liekas, ka tieši šis ģenealoģiskā koka zars jums tagad ir svarīgāks...
Tieši tāpat dzima arī cilvēks kā suga. Protams, viņam nebija viens ciltstēvs, bet vairāki (tāpēc ka jaunas bioloģiskas sugas dzimšanas jautājumos ar pāri ne vienmēr pietiek), un plejādieši piedalījās šajā procesā. Viņi – viens no jūsu vecākiem, bet tālu ne vienīgie.
Ko nodod vecāki savam bērnam? Pirmām kārtām, savu mīlestību, savu pieredzi, savu uztveri – un viss tas ir izteikts ģenētiskajā iedzimtībā. Daloties ar savu bērnu tajā, ko viņi izstrādājuši paši, vecāki izvirza divus galvenos uzdevumus – palīdzēt bērnam pēc iespējas ražīgāk un laimīgāk nodzīvot savu dzīvi un nodot nākošajai aiz viņiem paaudzei to, ko viņi saņēma no saviem vecākiem, turpināt tādā veidā uzkrāt to pieredzi, kuru varētu nosaukt par dzimtas, ģimenes kopējo pieredzi. Garīgums – tā ir viena šīs pieredzes daļa, tā pati, kura atklāj būtnei tās eksistēšanas perspektīvas, dod iespēju aptvert un apzināt sevi apkārtējā telpā, palīdz iziet aiz sava Es robežām un apskaut visumu ja ne ar ķermeni, tad ar apziņu. Tas ir svarīgākais un nepieciešamais etaps būtnes attīstībā, tāpēc pat no zinātniskā redzes viedokļa kultūra un civilizācija sākas tad, kad cilvēks paceļ galvu no savām ikdienas rūpēm un vaicā debesīm: “Kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?” Tad ko gan izdarīja plejādieši? Vai viņi nodeva cilvēcei kopā ar gēniem savu garīgumu, savu pasaules sapratni, savus apziņas sasniegumus? Nepašaubāmi, nodeva. Kādus mērķus pie tam viņi izvirzīja? Tos pašus, ko arī parasti vecāki – palīdzēt savam bērnam, jo, dāvinot savu pieredzi, vecāki it kā saka: “lūk, dārgais, tas, kas mums ir. Lieto, attīsti”. Viņi arī gribēja dot turpinājumu savai dzimtai, savai garīgajai pieredzei, savam pasaules uzskatam, kas arī ir dabiski un saprotami, taču ir ar vienu nelielu niansi – tajā laikā cilvēce nebija plejādiešu darinājums, citiem vārdiem, cilvēki bija sveši bērni. Cilvēce nebija plejādiešu rases radīta tīrā veidā, plejādiskā komponente atradās cilvēka gēnos, taču bija nodota ne no tiem plejādiešiem, kuri atnāca uz Zemi nodot savu garīgumu, bet no viņu daudz agrākiem senčiem, ar citu rasi kopīgiem senčiem, kura tad arī spēlēja vadošo lomu cilvēces radīšanā – orioniešu rases. Orioniešiem un plejādiešiem bija kopējs sencis, un, tieši pateicoties tam, cilvēce izskatās tā, kā tā izskatās, kaut arī ar nelielām atšķirībām no orioniešu- plejādiešu tipa. Plejādieši bija zars, savā laikā atšķēlies no orioniešu galvenās daļas, un, kā sekas viņu civilizācijas ilgstošam savdabīgam dzīves veidam un īpašam attīstības ceļam, kļuvis atšķirīgs no orioniešu zara tik stipri, ka viņus sāka uzskatīt par dažādām rasēm, tai laikā, kad pēc būtības tām ir kopēja izcelsme.
Un tā, cilvēks uz plejādiešu atnākšanas laiku bija lielākā mērā orioniešu darinājums, kaut arī ne tikai viņu. Taču lieta ir tā, ka bērnu, kurš cēlies no daudziem senčiem, tomēr audzina viens vai divi no viņiem. Tā arī cilvēce tika uzskatīta par orioniešu, kā arī sīriusiešu, bērnu, taču orionieši tomēr spēlēja vadošo lomu. Plejādiešiem cilvēce bija vistuvākā pēc fiziskās un enerģētiskās formas un vislabākajā veidā derēja tā uzdevuma atrisināšanai, kurš radās viņiem un kuru viņi nespēja atrisināt patstāvīgi.
Lieta tā, ka viņu civilizācija un viņu suga ilgu laika posmu attīstījās pilnīgi nošķirti. Tā bija to kultūra, kuri aizgāja no pamata civilizācijas ar protesta sajūtu, nepieņemot un nesaprotot tās vadošos aspektus. Par viņu galveno uzdevumu kļuva attīstīt savā kultūrā pretējas īpašības, mēģinot tādā veidā iziet no to uzdevumu karmiskās nastas, kuri karājās pār orioniešu impēriju. Ilgu laiku viņiem izdevās sekmīgi attīstīties, radīt savu, pilnīgi atšķirīgu reliģisko un pasaules uzskatu sistēmu, attīstīt sevi kā augstu vibrāciju enerģētiskas būtnes. Viņu civilizācija sasniedza lielus panākumus enerģētiskajā dziedināšanā, enerģētiskā savu administratīvo struktūru un pat klimata vadīšanā (viņi iemācījās ievērot to iejaukšanās līmeni planētas ekobalansā, kurš palīdzēja viņai uzturēt sevi pilnā harmonijā un reizē ar to sekmēt viņu apdzīvojošo būtņu attīstību). Plejādieši lielāko sava laika daļu nodarbojās ar daiļradi un dažādiem pētījumiem, prata ievērot harmoniju savā kolektīvā, kopīgi audzināt bērnus un pie tam uzturēt to klimatu, kurš atpestīja viņus no smaga darba nepieciešamības sabiedrības apgādāšanai ar visu nepieciešamo. Likās, viņi ir sasnieguši augstāko punktu harmonijā, uz kādu vien ir spējīga līdzīga veida būtne. Viņiem nevajadzēja pat vest jebkādu apmaiņu ar kaimiņu kultūrām un civilizācijām, vēl vairāk, šo apmaiņu neatbalstīja viņu reliģisko-pasaules uzskatu uzstādījumi, tā kā viņu civilizācija bija radusies kā pretsvars orioniešu civilizācijai. Kādu laiku viņiem pat likās, ka viņu harmonija ir nesagraujama, viņi sāka cildināt savu dzīves veidu kā ideālu, uz kuru vajag tiekties visām pārejām civilizācijām Var teikt, ka viņi kļuva lepni par pašu sasniegumiem un kaut kādā etapā pat sāka aicināt pie sevis apmācībā pārstāvjus no citām civilizācijām (izņemot orioniešu).
Cita starpā viņu dzīves harmonija nemanot sāka plaisāt. Sākās izmaiņas uz pašas planētas, planētas dvēsele pārstāja pakļauties plejādiešu priesteru enerģētiskajai iedarbībai, un klimats pakāpeniski sāka dreifēt uz paaukstināšanās pusi. Nepieraduši pie jaunajiem apstākļiem cilvēki sāka ciest no aukstuma un bada, kurnēt uz tiem, kas nodarbojās ar vadību un saimniecību. Kādu dienu situācija pasliktinājās tik tālu, ka notika dumpis pret priesteriem, un vara pazaudēja situācijas kontroli. Sāka valdīt anarhija un haoss, daudzos plejādiešos pamodās tās snaudošās īpašības un aspekti, no kuriem viņi un viņu senči tā centās aiziet – agresija un cietsirdība. Varu sagrāba tie, kuriem bija fizisks spēks un kuri spēja panākt savu. Harmonijas vietā uz viņu planētas atnāca tirānija. Tā kā planēta vēl arvien atradās viņas civilizācijas noskaņojumu un enerģētiskā stāvokļa stiprā ietekmē, viņa sāka izjust ļoti stipru stresu un paust agresiju attiecībā pret saviem bērniem. Jo sliktāki kļuva dzīves apstākļi, jo stingrāka kļuva tirānija. Jo stiprāka bija tirānija, jo vairāk protestēja planēta. Radās noslēgts burvju loks, no kura gandrīz neiespējami bija atrast izeju.
Tad tie no plejādiešu priesteriem, kuri nebija zaudējuši ticību agrākajām vērtībām, uzsāka mēģinājumu glābt savas lielās civilizācijas paliekas un saglabāt to garīgo tradīciju, kura radās daudzu gadsimtu pieredzes rezultātā. Viņi vērsa savus skatienus uz planētu Zeme, kur tajā laikā orionieši audzēja savu bioloģisko sēklu. Raidot augšup lūgšanas Dievam-Radītājam, plejādiešu priesteri nosūtīja savus pārstāvjus uz šo planētu ar to, lai tie varētu fiziski pārnest savas DNS daļu tām būtnēm, kuras bija viņiem radniecīgas, un tādā veidā radīt starp zemiešiem un plejādiešiem sava veida atgriezenisko saiti DNS līmenī. Jo patiesībā pagātne un nākotne neatrodas laika līnijas pretējos galos, tās ir mūžīgā sacilpotā “tagad” daļas, un tāpēc, izmainot pagātni, var izmainīt nākotni, bet izmainīta nākotne ietekmēs pagātni un tagadni. Vienā vārdā, plejādiešu priesteri labi saprata laika ilūziju un pareizi rēķinājās ar to, ka izmainītā zemieša DNS tieši tāpat ietekmēs plejādieša DNS, tāpat, kā arī plejādieša DNS sniegs palīdzību zemieša DNS. Pēc viņu pieņēmumiem, rezultātā visiem bija jābūt ieguvējiem. Viņi sāka savu eksperimentu. Sūtņi no Plejādēm atnāca uz planētu Zeme, atgriezušies atpakaļ laikā, tieši tajā brīdī, kad orioniešu un citu citplanētiešu sugu radītais Cilvēks sāka lēnām izmitināties pa planētu. Viņi ieveda savas izmaiņas viņa DNS, izdarot to bez orioniešu piekrišanas, kuri sevi tajā brīdī uzskatīja par zemiešu saimniekiem un audzinātājiem, un pēc kāda laika aizgāja atpakaļ, uz savu planētu, kuras realitāte viņu iedarbības rezultātā bija pakļauta lielām izmaiņām.
Kāpēc gan tad savos čenelingos caur Lī Kerrollu tu runā par to, ka plejādieši dalījās ar savu ģenētiku nesavtīgi? Kāpēc tā pastāvi uz to, ka plejādieši un viņu mantiniece Lemūrija deva mums to Dievišķumu un garīgumu, kuri cilvēcei bija atņemti?
Dārgā, plejādieši ieradās šeit ar patiešām gaišiem nodomiem. Un ievēro, ieradās tikai paši labākie, tie, kurus atlasīja senie plejādiešu priesteri. Jā, viņi izvirzīja ne tikai cēlu mērķi dalīties savā garīgajā bagātībā, bet arī saņemt palīdzību. Taču, vai tad var viņus tajā vainot? Vai tad visums neatmaksā tam, kas dalās savā gaismā, un, vai tad nav tiesīgs šis kāds palūgt tam tieši to, kas viņam vajadzīgs? Jā, cilvēce piedalās senās plejādiešu (un sākotnēji orioniešu) DNS pārveidošanas eksperimentā, un šī eksperimenta rezultāts vēl nevienam nav zināms. Kādi būs plejādieši un viņu civilizācija? Kādi būs zemieši? Kādi būs orionieši?
Vai bija savs garīgums zemiešiem līdz plejādiešu ierašanās? Protams, bija, tāpēc ka katrai būtnei, Dievišķās dzirksts radītai, ir tieksme meklēt to sevī un sekot pa šo ceļu tā, kā viņai tas patīk. Vai tad ir piemērota citu rasu iejaukšanās iekš DNS? Ir piemērota un ielikta kā varbūtība jau pašā procesa aizmetnī. Iejaukšanās var notikt, bet var arī nenotikt, taču varbūtība eksistē. Kā jums vajag spēlēt uz skatuves ar nosaukumu Zeme, jums esot šīm zināšanām? Vajag spēlēt labi un harmoniski, izejot no tā, kas ir dotajā brīdī, un nenožēlojot par iespējamu zaudētu variantu, tāpēc ka brīdī, kad notiek izvēle, visi pārējie iespējamie varianti pārstāj būt iespējami. Tā ir ierīkots varbūtību visums. Un vēl nevienam nav zināms, kā izvērtīsies šis eksperiments.
Tagad jūs palīdzat Plejādēm, tāpat, kā arī viņi palīdz jums. Koncentrējoties uz Lemūriju, plejādiešiem un viņu ģenētisko mantojumu, jūs nesat savu gaismu šajā virzienā. Lūk, kāpēc tik svarīgi ir darīt to visu ar tīru nodomu. Jūsu vēsture un Plejāžu vēsture tagad ir saistītas, jūs tagad esat dzimtie brāļi. Tad attiecieties ar Mīlestību pret viņiem un pret sevi pašiem.
Un pēdējais jautājums. Kāpēc plejādiešu civilizācija izrādās senāka attiecībā pret zemiešiem, ja no astronomijas redzes viedokļa Plejādes – tā ir jauna zvaigžņu kopa, bet Saules sistēma ir daudz reižu vecāka?
Tas tikai apstiprina to, ka laiks – ir relatīvs jēdziens. Tā zvaigžņotā debess, kuru jūs novērojat, zīmē jums vēl jaunāku Plejāžu sistēmu, kā tā eksistē dotajā brīdī. Taču arī iekš jūsu tagad tā patiešām ir daudz jaunāka kā Saules sistēma. No šī redzes viedokļa plejādiešu vēsture vēl nav sākusies, kaut arī viņu lemūriešu civilizācija jau ir jūsu pagātnē. Tajā tad arī ir paradokss, kuru tik sarežģīti pieņemt jūsu prātam. Laiks ir relatīvs. Un plejādieši jau zina par to. Ir pienācis laiks uzzināt arī jums...
Iekš kā var būt garīgo pārbaudījumu jēga, ja ne mīlestībā un pieņemšanā, dzimstošās tajos, kas patiesi ir tos izgājis? Jūs zināt par to. Un tas patiešām ir tā. KRAIJONS
Urānija
22.07.2011
www.y-kostra.ru
