| 
Fragments no topošās Elvitas 
Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas 
mācība”.  
Aizkuņģa dziedzeris 
medicīnas skatījumā  
Aizkuņģa dziedzeris (Latīņu val.: pancreas) ir iekšējās un 
ārējās sekrēcijas dziedzeris. Aizkuņģa dziedzeris atrodas vēdera dobuma kreisajā 
augšējā kvadrantā, t.i., aiz kuņģa pie vēdera dobuma mugurējās sienas. Tas 
atrodas horizontāli ķermeņa kreisajā pusē viduklī, jostas daļā. Tā augšdaļa 
balstās pret divpadsmitpirkstu zarnas izliekumu, bet apakšējā daļa kā ligzdā rod 
pamatu liesas ieliekumā. Aizkuņģa dziedzeris dala ķermeni un saules pinumu uz 
pusēm. Tas ir lielākais endokrīnais dziedzeris organismā, un tas veic divas 
svarīgas funkcijas — producē gremošanas fermentus, kas šķeļ taukus, cukuru, 
olbaltumus, kā arī hormonus — insulīnu un glukagonu, kuri regulē cukuru 
vielmaiņu.  
Aizkuņģa dziedzeris 
garīgajā skatījumā  
Aizkuņģa dziedzera 
simboliskā nozīme ir personības orgāns jeb prasme būt 
vienatnē.  
Aizkuņģa dziedzera atrašanās ķermeņa kreisajā pusē 
simboliski 
nozīmē vīrišķo pusi. Pats aizkuņģa dziedzeris – mīkstie audi - simboliski ir 
sieviete. Aizkuņģa dziedzera horizontālais stāvoklis 
liecina, ka tas ir robeža starp pagātni un nākotni. Pagātne ir ikviena cilvēka 
bērnības māja, kas rod sākotni tēvā un mātē un kas kā ēna un nasta mūs pavada 
līdz brīdim, līdz mēs iemācāmies to pareizi saprast. Vecāki un viņu radītais 
mājas pavards var būt dažāds, ja to vērtējam vienpusīgi, taču ikviens no mums 
vecākus izvēlējies pēc paša brīvas gribas, lai iemācītos to, ko nav apguvis 
iepriekšējās dzīvēs.  
Ja mēs ticam savam darbam, 
tad neļaujam citiem sevi ietekmēt, un aizkuņģa dziedzeris ir 
vesels. Ticība un 
pašpārliecinātība ir pretišķības, kas ir viena veseluma divas 
puses.  
Aizkuņģa dziedzera „iekšējais šķidrums” ir insulīns, 
kas regulē cukura vielmaiņu un izdalās tieši asinīs. Viss ķermenī ieplūstošais 
saldais ir kā no ārpuses iekšā ienesama, bailes līdzsvarojoša drosme. Jo mazāk 
cilvēkam tās ir, jo vairāk viņš vēlas būt drosmīgs. Patiesa drosme ir brīvi 
plūstoša enerģija. Šķietamu drosmi katru dienu ieēdam ar cukuru. No brīža, kad 
cilvēks sāk pieprasīt pateicību, sākas 
diabēts.  
Kuņģis un aizkuņģa dziedzeris ir savstarpēji 
savienoti ar divpadsmitpirkstu zarnas palīdzību. Simboliski tas nozīmē – cilvēks 
kā persona (kuņģis) un cilvēks kā personība (aizkuņģa dziedzeris) ir savstarpēji 
tieši savienoti caur citiem cilvēkiem (divpadsmitpirkstu zarna). To, ko persona 
dod citiem cilvēkiem, citi cilvēki pilnīgā veidā nodod personībai. Aizkuņģa 
dziedzeris, savukārt, acīm neredzamā formā caur asinīm nodod kuņģim to, kas 
kuņģim nepieciešams, lai dzīvotu un darītu savu darbu. Personība, savukārt, caur 
acīm neredzamu darbību nodod personai to acīm neredzamo, kas personai ir 
nepieciešams, lai dzīvotu un strādātu. Tātad citi cilvēki ir nepieciešami manai 
veselībai jeb laimei, un tas, kā es pret viņiem attiecos, nosaka manu būtību jeb 
dzīvi vai nāvi.  
Ja ar cilvēku kā personu viss ir kārtībā, viņa kuņģis 
ir vesels, bet, ja ar cilvēku kā personību viss ir kārtībā, viņa aizkuņģa 
dziedzeris ir vesels. Abos gadījumos pārējais organisms tāpat ir vesels, t.i., 
materiālā dzīve sākas no sīkumiem, un, ja ar tiem viss ir kārtībā, arī lielās 
lietas ir kārtībā. Kuņģis un aizkuņģa 
dziedzeris ir materiālie orgāni, tas nozīmē, ka to 
saslimšana ir saistīta ar attieksmi pret materiālo dzīvi. Simboliski dzīves 
izpratnē ar sīkumiem nodarbojas 
kuņģis un ar 
lielām lietām nodarbojas aizkuņģa dziedzeris. 
 
Horizontālā enerģija ir 
materiālā enerģija. Vertikālā enerģija ir garīgā 
enerģija. Aizkuņģa 
dziedzeris ir galīgā 
robeža, līdz kurai var iet, pārspīlējot dzīves 
materiālās puses nozīmi. Ja cilvēka materiālā attieksme pret dzīvi pāraug sirds 
čakras līmeni, viņš iznīcina savu nākotni, kā arī savu bērnu nākotni. Materiālā 
attieksme nozīmē materiālu mīlestību, saskarsmi materiālas došanas un ņemšanas 
līmenī, prasību atalgot par ķermeņa ziedošanu kā seksa objektu, turklāt ticot 
savai labvēlībai. Nākotni rada sievietes mīlestība, kas materializējas caur 
vīrieti. Kāda ir mātes mīlestības izpratne, tāds veidojas tēva pasaules 
redzējums un viņa iemiesojums dzīvē. Vīrietis var protestēt pret sievietes 
vēlmēm un tās nepildīt, taču viņš mētāsies gluži kā sievietes izmestā tīklā 
noķerta zivs, kamēr neatbrīvosies no savām bailēm un sevi neatradīs. Ja sieviete 
uzskata, ka vīram devusi visvērtīgāko – savu ķermeni, nevainību un tāpēc viņam 
jānodrošina laimīga dzīve, rodas labvēlīga augsne diabētam.  
Tā kā aizkuņģa dziedzeris ir personības orgāns, tad 
līdz ar personības audzināšanu tiek audzināta lepnība, kamēr aizkuņģa dziedzeris saslimst. 
Piemēram, ja cilvēks vēlas, lai pret viņu attiecas cilvēciski un ar cieņu, bet 
saņem tieši pretēju attieksmi, viņa aizkuņģa dziedzeris saslimst. 
Jo lielāks ir cilvēka lepnums, jo 
smagāka ir aizkuņģa dziedzera slimība.  
Viena no personības audzināšanas īpatnībām ir 
pavēles un 
aizliegumi. Aizliegumi traucē aizkuņģa dziedzera 
insulīna šūnu darbību, un tādējādi cukura vielmaiņu visā ķermenī, trāpot kā 
lodes mērķī – tieši un bez žēlastības. Pēkšņs un absolūts protests pret visu rada situāciju, kad 
aizkuņģa dziedzeris neko nedod ārā. Rezultāts ir akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums. 
 
Aizkuņģa dziedzera hronisks 
iekaisums izvēlas 
ēdienu tā, kā cilvēks izvēlas sev paciešamus līdzgaitniekus. Ja šim cilvēkam 
vairs nepatīk neviens, tad viņam pašam jāpamet šī pasaule, jo viņa aizkuņģa 
dziedzeris vispār vairs nestrādā. Ja viņš sāk vēlēt sliktu tiem nepatīkamajiem, 
kurus viņš ir padarījis par saviem ienaidniekiem un kuru ņirdzīgos apvainojumus 
viņam pastāvīgi bijis jānorij, viņam rodas vēzis.  
Aizkuņģa dziedzera vēzis 
rāda, ka personība ir pilnībā iznīcināta, apkaunota, tā nemaz 
neeksistē. Ja cilvēks 
par katru cenu vēlas pierādīt, ka viņš ir personība, tad viņš liek sev atrasties 
vienlaikus visur un darīt visiem tikai labu. Jo strādīgāks un slavētāks viņš ir, 
jo vairāk no viņa gaida, jo neviens netiek bez viņa galā. Kļuvis par 
nenogurstošu darba dzīvnieku, kuru darbina un baro uzslavas, esot ārkārtīgi 
lepns par savu neaizvietojamību, viņš nemaz neievēro, ka viņam radies aizkuņģa 
dziedzera vēzis. Jo vairāk viņš baidījies no neapmierinātības, kuru viņš 
norijis, lai izliktos, ka nebaidās, jo stiprākas ir radušās sāpes. 
 
Jebkāds aizliegums kairina 
aizkuņģa dziedzeri. Jo 
vecāks kļūst cilvēks, jo mazāk viņam aizliedz citi cilvēki un jo vairāk viņš 
aizliedz pats sev. Jo gudrāks viņš ir, jo vairāk, gūstot informāciju par visu, 
kas ir labs un kas ir slikts, viņš prot sev aizliegt. Ja citu aizliegumā ir kāda 
loģika, tad, aizliedzot sev, tās var pilnībā nebūt. Aizliegšana sev kaut kāda 
mērķa sasniegšanas vārdā ir visidiotiskākā aizliegšana, jo šis aizliegums šā vai 
tā netiek ievērots. Un, ja tiek ievērots, tā ir īpaši liela pieķeršanās mērķim, 
kas ir tas pats, kas pieķeršanās aizkuņģa dziedzerim, kas tādēļ nevar normāli 
darīt savu darbu. Labā aizliegšana sev īpaši kaitē aizkuņģa dziedzerim. Reizēm 
ir ļoti nepieciešams mazs sliktais, lai, to piedzīvojot, varētu izvairīties no 
liela sliktā. Aizliegšana izsaka sevi ar vārdiem: „Nedrīkst, Nevar. Nedari.” Jo 
vairāk vēlme, lai citi padara manu dzīvi labu, paliek neizdzīvota, neizkliegta, 
neizbļauta, nepateikta, neizraudāta, jo tuvāk ir cukura diabēts. Diabētiķim 
jāaizliedz sev ļoti daudz, tas nozīmē, ka viņa slimība arī nevar pazust. 
Tikai tad, ja cilvēks iemācās visus 
aizliegumus aizvietot ar solījumiem, kas sev nekaitē, diabēts var 
aiziet. Aizliegšana ir pavēlēšanas otra puse. 
Aizliegšana un pavēlēšana pēc būtības ir vienādas enerģijas un tā ir 
piespiešana. 
Gan sevis, gan citu pavēlēšana „sit” pa aizkuņģa dziedzera ārējās sekrēcijas 
funkciju, un no tās izplūst gremošanas fermenti. Pavēlēšana paaugstina glikozes 
saturu asinīs. Īslaicīgs glikozes satura paaugstinājums labi ietekmē galvas 
smadzenes un nervu audus kopumā. Pārspīlēšana ar pavēlēm noved pie protesta un 
asins pārsātināšanās ar vielām, kas protesta dēļ vairs netiek no asinīm šūnās. 
Protests pret pavēlēšanu bloķē insulīna izdalīšanos, tādēļ glikozes līmenis 
nekrītas. Katrā nākamajā ēdienreizē tas palielinās, un šādi arī ir radusies 
cukurslimība.  
Cukurslimība rodas tad, kad 
cilvēkam aizliegumi ir līdz kaklam un viņš pēc citu piemēra kļūst par 
pavēlētāju. Katru 
reizi, kad bezjēdzīgi tiek aizliegts, aizkuņģa dziedzeris saņem triecienu, no 
kura asinīs ieplūst papildu insulīna deva, kas nogādā glikozi uz šūnām. Šūnas 
šādi kļūst lielākas, bet asinīs rodas hipoglikēmija. Smadzeņu šūnas, kas nevar 
ne sekundi ilgāk atrasties glikozes badā, informē par savu situāciju ar 
uzbudinājumu un izsalkumu. Tās rūpējas par savu pastāvēšanu, radot apetīti, 
kurai nevar pretoties. Maza labā aizliegšana ar mērķi iegūt lielu labo beidzas 
ar aizkuņģa dziedzera saslimšanu, jo aizkuņģa dziedzeris necieš 
aizliegumus.  
Ja cilvēks domās un jūtās pieņem dzīvi tādu, kāda tā 
ir un nesāk to novērtēt, tad viss ir kārtībā, un cilvēks ir vesels. Stresi 
rodas, kad cilvēks pret mācību stundām sāk protestēt, kas savukārt rada 
slimības. Pieturēšanās pie vecām dogmām, kuras esi pieņēmis no vecākiem un 
sabiedrības, var radīt aizkuņģa dziedzera slimību, piemēram, ir cilvēki, kas 
uzskata: ja cilvēks dzīvo viens, tad tas nekur neder. Ja cilvēks atbrīvojas no 
šīs domas, tad aizkuņģa dziedzeris sāk strādāt.  
Autore: Elvita Rudzāte  
http://domatajs.lv/aizkunga-dziedzera-saslimsanas-celoni/ | 
 
