Vakcīnrealitāte Latvijā
Zelta cēlienā vēl neesmu sveicinājusi Jūs, dārgie lasītāji. Laba
diena, kādi laikapstākļi iekš Jums? Ja jāatbild par sevi, tad tie ir pārmaiņu
un iekšējas izlaušanās vēji.
Viena manas būtības daļa vēlas, lai režisētais farss beidzas, un
vairs nav ne vēsts no covid un tā aktieriem; lai šī uzveduma skatuve ar visu
tās masku, vakcīnu, divu metru un cilvēku brīvības ierobežošanas scenogrāfiju
nogrimst jūras dibenā.
Taču otra būtības daļa alkst, lai notiekošais eskalējas tiktāl,
ka katrs viens kļūst tik apspiests, ka vairāk vairs nav, kur. Lai jūras dibenā
iekrīt ne tikai konkrētā ļaunuma skatuve, bet visa vecā pasaule ar tās
materiālisma kultu, varas ļaunprātīgu izmantošanu, digitalizāciju, ģimenes
vērtību izkropļošanu, farmācijas noziegumiem.
Diemžēl pēdējā pus gada laikā ieviestie tiesību un brīvību
ierobežojumi nav pietiekami, lai 99% līdzcilvēku atkabinātos no vecās sistēmas,
atmostos no savdabīgā “neredzu-nedzirdu-uz-mani-tas-neattiecas” letarģiskā
miega.
Kāds Rietumeiropā dzīvojošs cilvēks vakar ierakstīja šādu ziņu:
“Īsi vēlos uzsvērt: es četrus mēnešus dzīvoju valstī ar obligātām maskām. Tas
ir murgs. Tumša, iebiedēta, neveselīga, negatīva sabiedrība”.
Tādus līdzcilvēkus tur un šeit atmodināt spēs tikai ledaini
auksta ūdens šalts - pilnīga apspiešana līdz absurdam, kad iepirkties vai
iepildīt degvielu drīkstēs tikai, uzrādot digitālu vakcinācijas pasi “lai jūs
būtu drošs apkārtējiem”, vai kad pie katra namdurvīm klauvēs militāristu un
mediķu grupējums, lai gādīgi testētu uz vīrusa esamību organismā un pie reizes
piespiedu kārtā vakcinētu (ar “trojas zirgu”) Epidemioloģiskās drošības likuma
ietvaros.
Līdz šim esmu pārliecinājusies, ka Brīvās gribas likums, kas
stāv pāri visiem pasaules likumiem, funkcionē. Minēšu dažus piemērus.
Jādodas uz pieņemšanu privātā klīnikā. Administratore
telefonsarunā informē, ka klīnikas telpās obligāti jāvalkā mutes aizsegs "mūsu
un jūsu drošībai". Ierodos bez un manī nav ne kripatiņas vainas vai
nepārliecības sajūtas, ka, atšķirībā no citiem telpā esošajiem cilvēkiem, mana
seja ir brīva. Nesaņemu nevienu aizrādījumu, atgādinājumu vai lūgumu uzvilkt
masku.
Otrs. Nākas pusdienot ēstuvē, kur ieejas zonu kontrolē
darbinieks, lūdzot ikvienam dezinficēt rokas un pavērst pieri pret lāzera
termometru. Vienkārši paeju visam tam garām, un ne kāds man bloķē ieeju, ne
liek darīt to, ko nevēlos.
Trešais. Cilvēks dodas uz vienu no valstīm, kur lidostā notiek
“obligāta” testēšana, pēc kuras aptuveni divas stundas jāgaida rezultāti. Arī
šis cilvēks testēšanas galdiņam un visiem darbiniekiem vienkārši paiet garām,
kamēr pārējie, bara instinkta vadīti, paklausīgi gaida rindā uz savu Covid
testa kārtu.
Labā, ļoti labā ziņa ir tāda, ka pats laikmeta rats ļaunumam un
destrukcijai piegriež skābekli. Un augstākminētie zvērīgie scenāriji var notikt
tikai tikmēr, kamēr mūsu vidū ir negatīva enerģija, kas ir varas spices
necilvēku un viņu līdzstrādnieku barība. Viņi pārtiek no baiļu, dusmu,
agresijas vibrācijām.
Jaunā pasaule nenokritīs no debesīm. Tā var piedzimt tikai caur
mums. No mazām ikdienas darbībām, tādām kā atteikšanās no uzpirkto mediju
lietošanas; no attieksmju, domāšanas vektora un uzvedības maiņas praksē līdz
lielām lietām, ko iracionālā kārtā spēj paveikt ikviens no mums.
Paldies, ka jau šobrīd, šajā brīdī ikvienā no mums ir viss
vajadzīgais, lai rastos jaunā pasaule. Paldies, ka esam procesā. Paldies katram
vienam, kurš sargā savu iekšējo Brīvību, savu bērnu Brīvību, un iestājas par
mūsu visu – snaudošo un atmošanās procesā esošo cilvēku – Brīvību.
Priecāšos, ja komentārā padalīsieties ar piemēriem, kā Brīvību
izdodas nosargāt Jums.
Kristīna Duņeca
Paldies Kristīn, par drosmi! Brīvība katram ir samērā subjektīvs jēdziens. Es trennējos iekšeji radīt savu realitāti, tādu, kādā vēlos dzīvot. Palielam
izdodas, vēl japatrennējas radīt reisus uz Bali
