Iedomājieties, kā izskatītos un kā smaržotu cilvēks, kurš kopš dzimšanas ne reizi nebūtu nomazgājies, iztīrijis zobus, apgriezis matus un saķemmējies? Kaut arī dažreiz viņš tomēr atļautos lietot parfimēriju un kosmētiku, lai uzlabotu savu vizuālo tēlu un radītu patīkamāku aromātu – vai spējat iedomāties, kā tas izskatītos dzīvē? Un vēl piedevām, šis cilvēks būtu tik ļoti pieradis pie sava aromāta, ka to nemaz nejustu, taču apkārtējo smaka viņu nemitīgi tracinātu un viņš nebeigtu izrādīt par to savu sašutumu – par šo kopējo smirdoņu.
Prātam neaptverošs stāsts. Bet tā nu tas ir.
Kaut kādu iemeslu dēļ tiek uzskatīts par pareizu iemācīt saviem bērniem ķermeņa higiēnu, tas pat šķiet dabiski. Un ja gadās, ka bērns vai pieaugušais no rīta nav nomazgājis muti, kāds noteikti to viņam liks saprast, pasakot: "Tev šodien skābs ģīmis" vai "Draudzenīt, Tev, tuša notecējusi?" Šādas piebildes ir ne tikai ierastas, bet jau atzītas par kaut ko pilnīgi pieņemamu un pašsaprotamu. Cilvēkiem mūsdienās ir arī pilnīgi dabiski rūpēties par kārtību savā mājoklī un ļoti piedomāt par tīrību savā garderobē.
Bet ja kaut kas izlīst uz grīdas, nereti mēs sakām: "Ņem lupatu un saslauki, kamēr vēl nav piekaltis."
Izprotiet šīs frāzes jēgu: "Saslauki, kamēr vēl nav piekaltis?" Cilvēki spēj apzināties, ka piekaltuši netīrumi ir grūtāk atmazgājami, nevis nesaprātīgi izsakās: “Neaiztiec, kamēr svaigs, ar laiku iztīrīsies”. Kaut kādu iemeslu dēļ, šajā gadījumā pašsaprotams, ka labāk satīrīt kamēr svaigs, jo pažuvusi un piekaltusi kafija ar laiku no grīdas nepazudīs, labākajā gadījumā, tā pielips pie istabas čībām, sliktākajā gadījumā – sāks apaugt ar citiem netīrumiem. Tā nu gadījies, ka cilvēki to ļoti labi saprot.
Tad kādēl tik bieži nākas dzirdēt: "Laiks dziedē"? Patiesībā, tas neko nedziedē, netīrumi piekalst un atmazgāt tos kļūst aizvien grūtāk.
Pastāstiet man, lūdzu, kāds, kādēļ tad pret apziņas atkritumiem un sārņiem pastāv tendence attiekties pavisam citādāk? Par savas apziņas higiēnu nepavisam nav pieņemts rūpēties. Pat ne mazliet.
Labākajā gadījumā cilvēki apmeklē kaut kādas mācības, kas tomēr atgādina mēģinājumu sev vienā acu mirklī uzliet veselu kasti ar smaržām, un nezināmu iemeslu dēļ tiek uzskatīts, jo dārgākas smaržas, jo labāks rezultāts. Taču tas ir tik pašsaprotami, ka netīrā istabā izsmidzinot gaisa atsvaidzinātāju, tā tīrāka nekļūs, to vēlams izmazgāt un izvēdināt, un tad arī gaisa atsvaidzinātājs vairs nebūs nepieciešams.
Mans skolotājs ķermeniskajās praksēs Vladimirs Ņikitins reiz teica, ka ķermenis trennējas nepārtraukti, un, ja cilvēks pavada stundu dienā praktizējot, bet visu pārējo laiku neatrodas savā ķermenī – viņam nebūs iespēja sasniegt veselīgu organismu, labākajā gadījumā tas būs tikai trenniņš, īsti neizprotot kādiem nolūkiem.
Un ar mūsu apziņu notiek tieši tas pats. Identiski, kā mūsu ķermenis vai mūsu mājoklis, tā tiecas pēc noteiktas higiēnas, gan trenniņos, gan sadzīvē. Vislabāk, protams, ja cilvēks iemācās nepārtraukti rūpēties un tikt gala ar savas apziņas nēērtību, tieši tās parādīšanās brīdī, uzreiz kā izlijis, nevis gaidīt kamēr izžūs vai kamēr kāds cits atnāks to saslaucīt. Tur arī slēpjas grūtības darbā ar apziņu. Jo, ja mājas uzkopšanai var nolīgt apkopēju, tad apziņas higiēna pat ar ārēju palīdzību, tomēr pieprasa jūsu līdzdalību.
Tāpat kā, stāvot blakus cilvēkam, pāris minūšu laikā top skaidrs, cik ilgi viņš nav mazgājies, tā arī ar apziņu - pāris minūtes parunājot ar cilvēku, top skaidrs, cik ļoti viņš rūpējas par savu apziņu: vai šis nav mazgājies kopš dzimšanas, vai šim patīk sasmaržoties, vai šis pāris reižu pabijis īstā pirtī, vai šis vispār nespēj nosmērēties. Lietpratējs.
Šajā pasaulē nav sliktu cilvēku, ir tikai zināšanu trūkums apziņas higiēnā. Neticami, taču divdesmit pirmajā gadsimtā joprojām eksistē cilvēki, kas uzskata, ka ķermeņa saslimšana, dzīves sarežģījumi un piesārņota apziņa ir trīs dažādi procesi, kas savā starpā nav saistīti. Mācīti, izglītoti cilvēki.
Kad mēs bijām pie indiešiem, es viņu sejās pamanīju pārsteidzošu līdzjūtības un iecietības izteiksmi. "Kāpēc jūs uz mums tā skatāties?" es jautāju. "Jūs pie mums ierodaties ļoti netīri", viņi atbildēja. Ko Jūs par to teiksiet? Skumji.
Manā skatījumā, ir minimālais apziņas higiēnas prasmju kopums. Spēja tikt galā ar pašsaprotamiem atkritumiem. Prasme tikt galā ar negatīvajiem nosodījumiem jau pašos pamatos, tādiem kā: skaudība, greizsirdība, apvainošanās, vilšanās, naids, dusmas, tiekšanās uz atkarībām, konflikti. Tas ir tāds pats minimālais higiēnas aprīkojums, kā nomazgāties, iztīrīt zobus un noskūt paduses. Pašsaprotams saraksts – tas pat nav vidējais līmenis, vēl jo mazāk – augstākā pilotāža. Bez šī minimālā komplekta, jebkura apziņa drīz vien pārvērtīsies par miskasti. Tā vietā lai vienkārši uzkoptu savas attiecības, cilvēki tiecas izmest vecās un ieviest jaunas – tīras attiecības. Taču atkritumi no iepriekšējajām attiecībām tādēļ nekur nepazudīs!!! Nekur.
Pēc pašsaprotamajām prasmēm, būtu labi arī attīstīt sevī līdzekļus un spējas darbam ar sarežģītākiem savas dzīves brīžiem. Jo ikviens, kas prot izaudzēt no atkritumiem puķes un palīdz ar šīm spējām arī citiem – sniedz visnozīmīgāko ieguvumu.
Reiz mēs sēdējām trijatā ar Meistaru un viņa sievu. Man ar Meistara sievu uzradās savstarpējas simpātijas. “Nebaidies, ka starp mums varētu kaut kas notikt?” – es viņam, jokojot ,vaicāju. “Tātad būs jāizdzīvo sava greizsirdība” – aci nepamirkšķināis atbildeja Meistars. Lūk, atbilde no cilvēka, kas pārvalda savu apziņu. Viņš neteica: “Uzskatīšu Tevi par mērgli”, vai: “Pārmācīšu sievu”. Viņš teica: “Strādāšu ar savu apziņu”. Tādēļ arī viņš tiek godāts par Meistaru, “Izdziedē pats sevi un tūkstošiem tiks dziedēti”.
Priekš manis tā ir neatminama mīkla, kādēļ civilizēta pasaule tik ļoti nemīl garīgo higiēnu. Man ir tikai viens variants: neizsakāmas bailes kaut ko pazaudēt. Pat ja tas ir kaut kas sen novecojis, vai pārvērties par atkritumu. Ļoti līdzīgi kā vecāku cilvēku uzvedība, kuri, jo vairāk baidās nāves, jo grūtāk šķiras no dažādiem krāmiem. Jebkurš pilnvērtīgs darbs ar apziņu nozīmē pārvērtības, lai arī mazas, bet paliekošas. Čaula nolido, bet īstenais paliek. Kultūrā, kas tik ļoti neprātīgi un neapzinīgi baidās no nāves, pārsvarā turās pie čaulas tik stipri, ka pazaudē savu patieso būtību. Nāve ir varena apkopēja. Viņa satīra.
No apziņas izstumtie gruveši nekur nepazudīs, tie uzkrājas biosfērā. Civilizētā sabiedrība tam vēl pagaidām netic. Bet tā tas ir. Tāpat kā urnai garām aizmestā banānu miza, kāds cits var paslīdēt, tā arī enerģijas, izmestas tās nekur nepazūd, tās vai nu sāk atspoguļoties kā ķermeņa slimība, vai izplatīties biosfērā atkritumu veidā, kurā tagad jebkurš var iekļūt, ja neprot, rūpēties par savu apziņas higiēnu.
Šajā gadījumā terorismu var definēt kā "pastāvīgu cilvēces pārliecību, ka trula vardarbība palīdz atrisināt jebkāda veida konfliktu". Ikviens, kurš tā uzskata, pats ir terorists, pat ja viņš neskraida pa ielām, apkāries ar sprāgstvielām, bet tikai terrorizē savus mājniekus. Manā skatījumā, šī pasaule jau bērnu padara par teroristu, kad tiek uzsākta pirmā klase, kur viņš tiek apkrauts ar piespiedu pienākumiem, nevis motivāciju. Un tā ar visām pārējām sociālajām parādībām, kā piemēram: noziedzību, korupciju, nabadzību, bezdarbu utt.
Ikviens, kas uztur savu apziņu tīru, veido veselīgāku sabiedrisko telpu. Tādēļ visgrūtākais uzdevums šajā pasaulē ir nemelot pašam sev. Un tad jau arī visa pārējā cilvēce pavilksies.
* Autors: Vjačeslavs Gusevs, snob.ru;
* No krievu valodas tulkoja Anna Sundukova.
