Dž. Krišnamurti: Sapratne atnāk nevis trenējot prātu, bet….
Viņš bija veicis tālu ceļu, vairākus tūkstošus kilometru pa ūdeni un gaisu. Viņš prata tikai savu valodu un ar grūtībām iejutās svešajā apkārtnē. Tajā pašā laikā viņš bija erudīts cilvēks, kas bija iepazinies ar rietumu un austrumu filozofiju. Viņš piederēja Romas katoļu baznīcai, taču jau labu laiku viņā bija augusi neapmierinātība un rezultātā viņš tagad atradās šeit. Tā kā viņam bija pietiekoši līdzekļu, lai izpildītu savas vēlmes, viņš bija atstājis ģimeni un atbraucis, lai atrastu Dievu.Vai var atrast Dievu ar neatlaidīgiem meklējumiem? Vai jūs varat meklēt neizzināmo? Lai atrastu, jums ir jāzina, ko jūs meklējat. Tas izrādīsies viens no jūsu prāta produktiem. Tas būs tas, ko meklējat, bet vēlmes izpildīšanās nav patiesība. Meklēt patiesību nozīmē to noliegt. Patiesība neatrodas noteiktā vietā, kādos klimatiskos apstākļos vai kādas noteiktas tautas vidū. Vai var kāds konkrēts skolotājs pievest jūs pie patiesības? Vai jūs domājat, ka patiesību var sakrāt kā naudu vai gleznu kolekciju? Vai vispār kāds cits jums var paziņot patiesību? Vienalga, ko jūs atradīsiet, tā nebūs patiesība, jo pati patiesības meklēšana ir neziņas rezultāts. Jums ir it kā jāpazūd, jūsu “es” klātbūtnē reālais nav uztverams.
“Es visu mūžu esmu meklējis, izlasījis bezgala daudz grāmatas, iepazinies ar dažādām reliģijām un filozofiskām sistēmām, taču neesmu atradis patiesību brīvu no iekšējām pretrunām. Man jāatrod vienalga kas, lai iegūtu mieru un stabilitāti.”
Vairums cilvēku ir neapmierināti. Apmierinātību viņi meklē savā apkārtnē – vai nu tā ir kāpšana kalnos vai citu ambīciju apmierināšana. Ja šī neapmierinātība ir virspusēja, tā ātri tiek apmierināta ar sasniegumiem, bet cilvēks meklē atkal jaunus mērķus. Saprotošs cilvēks ar laiku apjēdz, ka šāda veida mierinājuma meklēšana ir sekošana mirāžai.
Neapmierinātība pazūd, kad beidzas salīdzināšana – to, kas ir pašreiz ar to, kas varētu būt. Kad mēs pasauli uztveram ar “nevainīgu” prātu, mēs tajā atrodam realitāti, kuru nevar ne atrast, ne analizēt, jo tā katru mirkli ir jauna. To mēdz saukt par atklāsmi, kurā nepastāv ne neapmierinātība, ne vēlmes. Meklēt patiesību nozīmē to noliegt. Patiesība neatrodas kādā konkrētā vietā. Uz to neved ceļi, dažādas Mācības vai reliģijas. Ja kāds saka, ka ir atradis patiesību, tas nozīmē, ka viņš dziļi maldās, jo pati patiesības meklēšana ir radusies no neziņas. Jums pašam ir it kā jāizzūd, lai realitātei tuvotos.
“Vai tiešām es nevaru atrast neizteicamo. Es atbraucu uz šo zemi, jo te ir daudz zinošu skolotāju, arī šejienes sabiedrībai ir tieksme šādiem meklējumiem. Šeit nav tik liela loma lietām un mantai, kā tas ir citur pasaulē. Es būtu varējis iet klosterī, taču tas ir tikai psiholoģisks glābiņš. Taču es netaisos meklēt glābiņu organizētā vientulībā, tādēļ es atrodos šeit. Es gribu veltīt savu dzīvi tam, lai atrastu neizteicamo. Vai man ir spējas to atrast?”
Vai tad problēma ir spējās? Vai tad spējas neliek jums darboties kādā noteiktā virzienā? Es saprotu, ka jūs jautājat: “Vai man, parastam cilvēkam ir nepieciešamie dotumi, lai sasniegtu vēlamo?” No jūsu jautājuma izriet, ka tikai īpaši apdāvināts cilvēks var atrast patiesību, ka tā tiek dāvāta tikai nedaudziem, īpaši saprātīgiem. Šādu ilūziju rada tas, ka jums ir kāds paraugs, skolotājs vai elks, kurš, kā mēs domājam, ir atklājis patiesību. Tad nu šis paraugs paceldamies augstu pār mums rada mūsos neticību sev. Paraugs iegūst milzīgu nozīmi un sākas sacensība starp viņu un mums. Arī mēs gribam līdzīgi kā sportā tuvoties šim sasniegumam.
Kādēļ mēs salīdzinām sevi ar ideālu? Vai šis ideāls nav mūsu domu projekcija, mūsu pašdarinājums. Vai sevis salīdzināšana ar citiem nav bēgšana no sevis? Jau pati doma, ka patiesība jeb realitāte ir grūti sasniedzama, rada šķēršļus. Realitāti nevar atkārtot, to nevar propagandēt vai izmantot. Īstenības atkārtojums ir meli.
Ir daudz ceļu bēgšanai no sevis un salīdzināšana sevi ar citiem ir viens no tiem. Bez sevis izpratnes tas dievs, kuru mēs meklējam ir ilūziju dievs, bet ilūzija neglābjami noved pie konflikta un haosa. Sevis izpratne nav gala mērķis, bet tikai pirmais solis, lai tuvotos neizsmeļamajam.
“Vai tas nav ārkārtīgi grūti sevi iepazīt?”
Pati doma par to, ka pašizziņa grūti realizējama, ir šķērslis ceļā uz to. Iepriekš nevajag izlemt vai kaut kas ir grūti vai viegli. Sevis pazīšana ir tas, kas parādās savstarpējās attiecībās – gan ar cilvēkiem, gan ar pārējo pasauli.
Mēs esam dīvaini radījumi. Mēs dodamies uz tālām zemēm meklēt to, kas atrodas mums blakus. Skaistais vienmēr ir citur, bet nevis šeit. Mēs uzskatām, ka īstenība nav mūsu mājās, bet kaut kur tālumā. Mēs braucam uz pasaules malu, lai atrastu Skolotāju, bet neieklausāmies mūsu kalpa vārdos. Mēs nesaprotam mūsu ikdienas norises, bet meklējam noslēpumaino un eksotisko. Mēs nezinām paši sevi, bet esam gatavi sekot katram, kas sola panākumus.
Panākumu vēlme – gan individuāla, gan kolektīva – ved mūs pa ilūziju un sāpju ceļu. Mēs tiecamies ne tikai pēc ērtākas dzīvošanas, bet dzenamies pēc varas, zināšanām un identifikācijas. Viena no intensīvu vēlmju pazīmēm ir griba. Starp vēlmēm vienmēr pastāv konflikts. Vienas vēlmes nodrošināšana uz citu rēķina tikai pastiprina pretestību, ko mēs saucam par gribu. Taču izpratni nekad nevar sasniegt caur pretestību. Sevis izzināšanu griba traucē. Sevis izzināšana rodas no mirkļa uz mirkli kā atbilde uz situāciju, bet griba izslēdz šīs spontānās atklāsmes. Svarīgi ir saprast vēlmes, bet nevis vienas nomākt ar citām.
Mēs cenšamies aiziet no ciešanām ar dažāda veida pašapmānu. Cilvēki meklē glābiņu ideoloģijā, zinātnē, dažādos rituālos, sevis disciplinēšanā vai Skolotājā. Lai sasniegtu to, ko sola guru, jums jāveic noteiktas darbības, jāievēro ēšanas nosacījumi, jāiztur fiziski un garīgi pārbaudījumi. Jūs esat gatavi visu to un vēl vairāk izpildīt, jo tas sniedz varu, gandarījumu un glauda pašcieņu. Jūs vairs neesat vientuļš, jūs piederat Mācībai un esat aizsargāti. Jums sāk šķist, ka jūs esat gudrāks un pareizāks par apkārtējiem, jūsos mostas lepnība.
Laimes meklējumos mēs radam jaunas problēmas, kuras risinot mēs tajās galīgi sapinamies. Mēs visu laiku cenšamies kaut ko sasniegt. Taču laime un apmierinājums, kurš sasniegts ar kādu līdzekli vai paņēmienu, neizbēgami rada konfliktu, jo tā sasniegšanas līdzekļi vienmēr kļūst svarīgāki par pašu laimi.
Sevis disciplinēšana, atteikšanās, rituāli un kalpošana ideāliem, lai arī cik cēla būtu šāda darbība, ir domāšanas rezultāts. Domāšana vienmēr ir virzīta uz rezultātu, sasniegumu virzienā. Prāts ir tikai informācijas analīzes un nodošanas instruments. Tas nespēj izteikt realitāti, bet tikai pagātni. Kad realitāti pārvērš domās vai valodā, tā vairs nav realitāte, bet tās nepilnīgs surogāts.
Arī pašanalīze un sevis novērošana ir šķērslis realitātes apzināšanai. Analīze vienmēr satur motīvu – būt brīvam, saprast, sasniegt – un šīs vēlmes tikai pastiprina “es” apziņu. Arī iztēle izkropļo realitātes uztveri un, neskatoties uz to, mēs ar iztēli un spēju asociatīvi domāt lepojamies. Tāds prāts ar savu sarežģīto domāšanu seko pats savām fantāzijām un būvē gaisa pilis. Iztēle tāpat kā salīdzināšana traucē uztveri un sapratni par to, kas ir. Lai tuvotos patiesībai, prātam ir jāpamet iztēle un spriedelējumi.
Cilvēki bieži runā par pašrealizāciju, tiecas pēc tās. Diemžēl, nekāda sevis realizācija pēc būtības nepastāv. Notiek tikai personības intensifikācija, iegūstot to pēc kā tā cenšas. Jebkurš sasniegums atļauj personībai sajust sevi varenāku, bagātāku, zinošāku un darbīgu. Sapratne atnāk nevis trenējot prātu, bet atļaujot tam klusēt. Diemžēl, prātu nevar padarīt mierīgu ar apņēmību, jo tas, kas to nomierina, ir viņa paša vēlme.
Nav ceļu uz patiesību. To var atklāt, taču nav ne formulu, ne paņēmienu kā to izdarīt. Jums jādodas jūrā bez kartes, un šī jūra esat jūs paši. Neder ne plāni, ne darbības modeļi, jo tie izslēdz atklājumu. Šis atklājums, kas mūs sagaida, atnes prieku, taču tas nav atmiņu vai salīdzināšanas prieks, tā ir nepārtraukta novitāte.
– Džidu Krišnamurti
