Vai esi kādreiz padomājis par to, kāpēc apkārt ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?
Grūti sastapt patiesi laimīgos, tāpēc šķiet, ka dzīve pilna rūgtuma un skumju – un tas ir normāli.
Bet patiesībā tā tam nevajadzētu būt. Normāls dvēseles stāvoklis ir prieks un miers. Nelaimīgus mūs padara uzpūstas un nepamatotas cerības un paaugstinātas prasības pret sevi, saviem tuviniekiem, pret savu materiālo stāvokli, karjeru un daudz ko citu.
Cilvēkam ar pārlieku lielām cerībām un gaidām šķiet, ka pie viņa nestabilā iekšējā stāvokļa vainīga ir sabiedrība un paša nepilnības. Viņš ir pārliecināts, ka nervozē tāpēc, ka realitāte neatbilst viņa vēlmēm un tāpēc, lai nomierinātos, viņam noteikti jāpanāk, ka visi viņa sapņi relizējas dzīvē. Taču pārliekas cerības atšķiras no veselīgiem centieniem un uzlabojumiem ar to, ka tām nav pamata – tās nav nostiprinātas ar reālām tā objekta spējām, uz kuru tās virzītas.
Būtībā tā ir psiholoģiska novirze, kurai līdzi nāk nervozitāte, nemiers un aizdomīgums. Tiem, kuri sirgst ar šo paaugstināto cerību sindromu, vienmēr šķiet, ka ir pelnījuši ko vairāk, nekā šobrīd viņiem ir. Tādi ļaudis nesaprot, ka paši neatbilst savu pieprasījumu līmenim.
Tā bieži sanāk, ka cilvēks pretendē uz amatu, kura ieņemšanai neatbilst viņa kvalifikācija, sapņo apprecēties ar kādu savu elku vai slavenību. Un šīm ambīcijām nav griestu.
Reālās un izdomātās dzīves konflikts, kā arī neiespējamība sasniegt savus izdomātos mērķus, atkal un atkal rada jaunu neapmierinātību un trauksmi – aplis noslēdzas.
Šim sindromam saknes slēpjas mazvērtības kompleksos – tādā veidā cilvēks cenšas kompensēt savu iekšējo nepašpietiekamību – caur ārējiem atribūtiem (skaistu sievu, bagātību, greznu māju).
Saņemot no dzīves atteikumu pēc atteikuma, viņš arvien vairāk ieslīgst savos kompleksos. No šīm paaugstinātajām prasībām un cerībām cieš apkārtējie cilvēki un protams, arī pats cerētājs.
Ļoti bieži tas redzams sievas attieksmē pret vīru. Tādai sievietei vienmēr šķiet, ka viņas vīrs nav gana labs, maz pelna un neprot pareizi izpildīt viņas dotos uzdevumus. Taču pati viņa aizmirst, ka arī nav ideāla. Laulene grauž savu vīru, bet tajā pat laikā, pati ir neapmierināta ar sevi.
To pašu mēs darām ar saviem bērniem, pieprasot, lai viņi būtu brīnumbērni – taču viņi vienkārši IR bērni, kuri pasauli iepazīst caur kļūdām.Paaugstinātas cerības izpaužas arī attieksmē pret sevi: man jābūt labākajam, viss jāizdara visaugstākajā līmenī – no šejienes arī perfekcionisms.
Bet, lūk, kur pats galvenais – visbiežāk mēs esam pelnījuši un esam cienīgi saņemt tieši to, kas mums ir. Un mūsu dvēseles harmonija ir atkarīga tikai no mūsu uztveres un attieksmes. Vai nu mēs būsim pārāk prasīgi pret savu dzīvi un tāpēc – nelaimīgi, jo tā neatbilst mūsu cerībām, vai arī – pieņemsim to tādu, kāda tā ir.
Ir vienkārši jāatceras, ka vīrs (sieva) un bērni ir dzīvi cilvēki un arī viņiem ir savas vājības. Jā, un, protams, ne visi ir dzimuši, lai būtu lielu korporāciju prezidenti…
Pirmais solis ceļā uz prieku un tālāk no paaugstinātām cerībām, ir apziņa, sapratne par to, ka tas ir slazds, kurā nevajag iekrist. Ja visu laiku domājam par to, ka viss varēja būt labāk, tad ciest var bezgalīgi, jo pilnībai robežu nav.
Pašas izdevīgākās investīcijas ir ieguldījums sevī. Un ir naivi domāt, ka augstskolas diploms garantē veiksmīgu tālāko dzīvi. Tikai pastāvīga pašizaugsme var to garantēt. Tikai pastāvīga pašizglītošanās dara cilvēku interesantu apkārtējiem un pašam sev.
Autors: Mihails Jefimovičs Litvaks – psihologs, psihoterapeits, 30 praktiskās psiholoģijas grāmatu autors. Metodes “psiholoģiskais aikido” autors.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2015/11/13/par-parlieku-lielam-ceribam/
