(Svarīga
izpratne.)
Smalkās komunikācijas pamatā ir tēls (ko radām mēs paši), indivīdu apmaiņa ar tēliem. Ar
tēliem, kas ielikti valodā (katrā burtā, rūnā), žestos, ķermeņa kustībās,
zīmējumos, fotogrāfijās, filmās, tekstos un simbolos. Tāpēc mēs spējam
sazināties ar būtnēm, kas ir spējīgas radīt - radīt
tēlus. Dabā visas dzīvās būtnes sazinās ar tēlu palīdzību.
Apmaiņa ar tēliem ir telepātiskās saziņas pamatā. Tā
bija pirmā valoda, kura bija garīgu būtņu (cilvēku un dievu) saziņas pamatā.
Sākotnēji cilvēkiem piemita daudzas smalkās maņas un spējas, kas šodien ir
zaudētas. Zaudētas tāpēc, ka tās neesam raduši attīstīt mūsu nepilnīgās
izglītības sistēmas iespaidā, kura pasniedz tikai dziļi materiālās zināšanas,
bez mūsu iedzimto spēju attīstīšanas. Bērni tikko ienākot šajā pasaulē nes sev
līdzi zināšanu bagāžu no iepriekšējās dzīves, bet mūsu pasaules uzspiestā
mākslīgā attīstības modeļa iespaidā un vecāku autoritātes iespaidā, aiziet citā
attīstības virzienā, nekā tas dabiski būtu noticis turpinot attīstīties
harmoniski (spēju izkopšana un iegūto zināšanu attīstīšana no iepriekšējām
dzīvēm). Tas ir labi jūtams tiem cilvēkiem, kas ir savā dzīvē kaut reizi
pārkvalificējušies citā darbā. Kad cilvēks ir iestrādājies kādus 5 – 6 gadus
jaunajā darbā, vecā darba iemaņas un zināšanas mazinās. Tas pats arī notiek ar
bērnu, kurš ienāk šajā pasaulē, nesot sev līdzi iepriekšējās iemiesošanās
zināšanu bagāžu (ne visiem tas jūtami izpaužas).
Tātad sākotnēji, cilvēki sazinājās telepātiski. Šī
ziņa ir aizgājusi pat līdz Torai, Bībelei un citām svētajām grāmatām, kaut gan
runa ir par ļoti seniem laikiem (vairāki simti tūkstošu gadu atpakaļ). Kamēr tie
dzīvoja vienā sabiedrībā ar vienu kultūru un vienām tradīcijām, šī valodas
iezīme saglabājās.
Uz Zemes ierodoties ar vien jaunu
civilizāciju rasēm ar atšķirīgu saziņas kanālu daudzumu, valodu tēli sāka
atšķirties un parādījās nepieciešamība pēc kādas kopējas zīmju sistēmas, kura
būtu saprotama citu ādas krāsu cilvēkiem (rasēm) ar mazāku informācijas kanālu
daudzumu. Tā tika radītas
fonētiskās valodas, kur ar skaņu un vārdu palīdzību tika nodotas ziņas no vienas
cilvēku civilizācijas otrai. Tā radās vienkāršotas valodas ar 144 pamattēliem. (Skaitlis 144 ir slāvu-āriešu apļa nozīmes
skaitlis, kas ir pamatā slāvu āriešu mēru un vienību sistēmā.) Tika pieņemti 144
pamattēli no kuriem varēja sastādīt vienkāršotus vēstījumus un to variācijas.
Lai vēstījumus varētu nodot pastarpināti laikā un telpā, bija jāizveido šo tēlu
pieraksta sistēma. Tā radās pirmie rūnu raksti ar 144
tēliem. Mēs zinām, ka šāda bija h’Āriešu pierakstu sistēma – karūna
(sākotnēji tajā bija 256 rūnas (pamattēli) –
garīdznieku rakstiem - Vēdām), ko izmantoja plašai saziņai starp dažādām
civilizāciju pasaulēm. Vēlāk radās rakstība, ko nosauca Всеясветная грамота (150’000 gadus p.m.ē.), to 1979. gadā
atklāja krievu zinātnieks A. Šubins-Abramovs. Uz Zemes radās tās vienkāršota
versija brīdī, kad slāvu-āriešu skolotāji apciemoja Dravīdiju (aptuveni 5000 gadus atpakaļ) un iedeva viņiem
Vēdas, lai pārtrauktu viņu kanibālisko, degradējošo Kali
kultu, kas izjauca harmoniju planētas aurā un ietekmēja pārējās
attīstītās civilizācijas uz Zemes. Tad līdz ar Vēdiskajām zināšanām viņiem tika
izveidota arī rakstu sistēma, kura palīdzēja izplatīt Vēdas dažādiem cilvēku
slāņiem (kastām), (tika ieviests aizliegums lietot gaļu uzturā, lai šīs ciltis
neatgrieztos pie kanibālisma.) Tā radās Sanskrits (Сам скрыт –
самостаятельно скрытное письмо). Lai Dravīdi un Nagi varētu labāk un
ātrāk apgūt Vēdiskos rakstus, tika izveidota deju simbolu – tēlu valoda
Devanagari (Дева на горе), kur speciāli apmācīta dejotāja varēja dejas tēlu
valodā nodot vēstījumus lielākam cilvēku skaitam vienlaicīgi. Šāda dejas valoda
bija plaši pazīstama visā Dravīdijā tajos laikos un savu nozīmi ir vēl
saglabājusi daudzās Indijas klasisko deju skolās.
Primārs ir tēls, kuru mēs radām smalkajā
pasaulē, tikai tad tas var realizēties materiālajā pasaulē. Piemēram;
lai radītu jebkādu priekšmetu, teoriju, rasējumu, mākslas darbu, vai vienkārši
uztaisītu ēst, mums vispirms ir savā prātā jāiedomājas, kā mēs to paveiksim un
tikai tad, kad mums ir nostabilizējies tēls mūsu prātā, mēs to varam realizēt
materiālajā dzīvē. Šajā procesā mums palīdz izpratne un pieredze no iepriekšējām
radīšanas (darbības) reizēm. Pretējs process vienkārši nav iespējams, jo nevar
neko radīt materiālajā pasaulē, kamēr tā tēls nav radīts smalkajā
pasaulē.
Tātad, sekundāra ir mūsu radītā
tēla realizēšanās dzīvē. Daži mūsu radītie tēli materiālajā dzīvē
realizējas ātri, bet citi realizējas ilgākā laikā. Kāpēc tā notiek un kāpēc ir
atšķirība?
Ir vairāki faktori, kāpēc tēla realizācijas procesā
rodas „inerce” un tie ir:
1)Paša tēlu radītāja nodoma
stabilitāte un noturība – cik daudz savas nodoma enerģijas mēs veltam
šī tēla uzturēšanai un realizācijai. Jo vairāk mēs veltām savas domu enerģijas
sava radītā tēla uzturēšanai, jo ātrāk tas realizēsies materiālajā
pasaulē.
2)Citu tēlu radītāju ietekme uz šo
tēlu. Citiem cilvēkiem var būt tēli, kas ir pretrunā jūsējam. Šis
faktors var būt bremzējošs, vai tieši otrādāk veicinošs, ja tēlu un darbības
informācija ir līdzīga vai sakrīt.
3)Paša tēla radītāja garīgās attīstības pakāpes ietekme uz realizācijas procesu. Jo
vairāk cilvēks ir trenējies strādāt ar savu tēlu piepildīšanu dzīvē, jo viņa
iemaņas viņam palīdz ātrāk tā realizācijā. Jo augstāks garīgais mērķis, jo ātrāk
tas piepildās materiālajā dzīvē.
4)Cik lielā mērā, tēls atbilst
garīgās pasaules likumiem. Ja tēls atbilst garīgās pasaules likumiem,
tas realizējas ātri, ja neatbilst, vai atbilst tikai daļēji, domas radītājam
tiek radīta papildus slodze tēla realizācijā. Piemēram; inženieris, kurš
projektē kādu ierīci ar kuras palīdzību var veikt kādu darbu efektīvāk, nekā ar
rokām, neizdomā (nenoved tēlu līdz pilnībai) līdz galam tehnoloģiju - kā
sasniegt gala rezultātu ar maksimālu efektu un ekoloģiski nekaitīgi. Viņa
konstruētā ierīce vai tehnoloģija nodara piesārņojumu videi, vai kaitējumu citu
cilvēku veselībai, tad šāda tēla realizācijas procesā tiek pielikta smalkā saite
uz tēla radītāja enerģētiku, ar mērķi stimulēt viņu, koriģēt tēlu (labot kļūdu).
Ja cilvēks nereaģē, tad viņam var rasties dažādas
problēmas; juridiskas, veselības, pat letālas, ja
cilvēks apzināti ir kaitējis dabai vai cilvēkiem un nav gribējis labot
situāciju.
Smalkās komunikācijas pamatā ir indivīdu apmaiņa ar
tēliem, tāpēc ir iespējams sazināties ar būtnēm, kuras ir spējīgas radīt tēlus.
Apmaiņa ar tēliem ir jebkuras saziņas pamatā, vai
tā būtu verbālā valoda, telepātiskā sazināšanās, sarakstīšanās, pat
saskatīšanās, mīmikas un žestu valodā.
Pat modernās zinātnes – mārketinga pamatā ir tēla
veidošana un uzturēšana. Saukļi un devīzes mums šķiet atgādina pionieru laikus,
taču tie ir smalki un efektīvi instrumenti apziņas veidošanā un cilvēku
(klientu) izvēles ietekmē. To, šodien, pielieto visas kompānijas, kas vēlas
attīstīt un paplašināt savu darbības lauku un klientu loku. Ir pat nodibināti
veseli institūti un zinātniskās grupas mārketinga un psiholoģijas tehnoloģiju
radīšanā. Visa pamatā ir tēls.
Ļoti iespējams, ka pirmā valoda bija telepātiskā. To
saprata visas civilizācijas un ādas krāsas humanoīdu rases. Arī šodienas cilvēki
to saprot, tikai kopš dzimšanas to neviens nav izkopis, kā saziņas veidu, bet
potenciāli tas ir katrā cilvēkā. Izkopta ir tikai verbālā un rakstības valoda.
Par telepātisko saziņu mūsu organismā atbild čiekurveida
dziedzeris (Epifīze) (шишковидная железа), tas atrodas starp abām
smadzeņu puslodēm. Indiešu sievietes šajā vietā uz pieres mēdz uzkrāsot sarkanu
punktiņu, kā atgādinājumu par smalkās saziņas pārākumu pār verbālo. Smalko
saziņu mūsu organismā bloķē dažādas indes (produktos, dzērienos, zobu pastās) un
starojumi (mobilo telefonu, TV, rādio, u.c. sakaru-, elektromagnētiskie- viļņi
un arī mikroviļņu krāsniņas mūsu mājās).
Kamēr visām uz Zemes dzīvojošajām ciltīm un tautām
bija viena kultūra un katrai savs atsevišķs dzīves areāls ar kopīgām robežām un
miermīlīgu komunikāciju, valoda bija visiem viena. Kad ciltis izpletās, pa visām
dzīvošanai, derīgajām vietām, sākās konkurences cīņas par dzīves telpu un
Vēdiskās kultūras vērtības pamazām sāka nomainīt ar primitīvākām. Šajā procesā,
daudzi cilvēki degradēja un zaudēja arī smalkās uztveres spējas, vairāk
rūpējoties par fiziskās izdzīvošanas jautājumiem. Uz Zemes vairākas reizes
pēdējo 460’500 gadu laikā ir strauji mainījušies klimatiskie apstākļi, par to
liecina Sibīrijā veiktie izrakumi, kur tika atrasti sasaluši bizoņveidīgi
dzīvnieki ar nesagremotu zāli mutē. Izmaiņas ir radušās gan dabisku, gan arī
mākslīgi radītu iemeslu dēļ. Vēdiskajos rakstos (vecticībnieku Inglītu hronikās)
ir diezgan apjomīgi par to pastāstīts.
Vēlāk – pakāpeniski zaudējot smalkās saziņas spējas
cilvēki ar vien vairāk pārgāja uz verbālo un rakstības valodu. Uz rakstības
valodu pārgāja arī tāpēc, ka bieži gadījās, ka ienaidnieku uzbrukumos varēja
negaidīti nogalināt kādu no zināšanu glabātājiem un visas viņa glabātās
zināšanas, kuras cilvēks turēja savā galvā, neatgriezeniski pazuda, ja pēc
kaujas palikušajai jaunajai paaudzei nebija iemācīts, kā iegūt
zināšanas no dzimtas atmiņas. Ar smalko spēju izzušanu (ja cilvēkam
no mazotnes neattīsta smalkās saziņas spējas) pamazām zuda arī spējas
pieslēgties dzimtas zināšanu kopumam Vēdām (ведать – zināt, jaust), (Akašī hronikām).
Par dzimtas zināšanu lauku, jeb
informatīvo lauku eksperimentus
ir veikuši japāņu zinātnieki ar pērtiķiem, to nosauca par „100-ā pērtiķa
efektu”.
(Japānas teritoriālajos ūdeņos ir vairākas nelielas
cilvēku neapdzīvotas salas, kur mīt pērtiķi. Uz vienas no šādām salām veica
eksperimentu: pērtiķiem smiltīs izmeta saldos kartupeļus (batat). Pērtiķi tos
ēda nelabprāt, jo tie bija ar smiltīm. Tad zinātnieki, kas piedalījās
eksperimentā, iemācīja vienam pērtiķim nomazgāt ūdenī šos kartupeļus un tad ēst.
Šis pērtiķis pamazām iemācīja pārējiem sugasbrāļiem mazgāt kartupeļus. Kad uz
šīs mazās salas visi pērtiķi (to bija ap 100) bija iemācījušies mazgāt
kartupeļus – visi pērtiķi uz visām salām iemācījās to pašu, bez tiešiem
kontaktiem ar citu salu pērtiķiem. Tas pierāda, ka apziņas lauks katrai
populācijai eksistē.)
Agrāk visas baltās rases ciltis visā Eirāzijas
kontinentā runāja vienā valodā. Pat līdz viduslaikiem visu cilšu pārstāvji
varēja brīvi sazināties savā starpā bez tulkiem. Viss sāka
mainīties (ap 1000 gadu atpakaļ) līdz ar latīņu valodas un grieķu valodas
mākslīgu ieviešanu vispirms baznīcas, tad arī ārstu leksikā un visās viduslaiku
grāmatās, no kurām 99% bija reliģiskas. Tika mainīta senā rakstība un
valodas sāka mainīties daudz ātrāk, nekā tas būtu dabiski. Tāpēc, šodien, ļoti
atšķiras ne tikai slāvu un āriešu valodas, bet pat vienas valodas ietvaros, ar
kādu 100 vai 200 gadu starpību, nevar vairs saprast agrāko laiku valodu.
Piemēram; senfraņču, vai senvācu valodas no šodienas valodām atšķiras tik ļoti,
ka jaunā paaudze vairs nav spējīga saprast, par ko ir runa senākās grāmatās! Tos
pašus Nostradamusa atstātos rakstus, šodien franči bez tulka vairs nesaprot.
Visi pirmatnējie valodas tēli ir mainīti un
jauno vārdu (to nozīme) ir grūti uztverama,
jo ir pretrunā ar seno vārdu veidošanas tradīciju.
Liels izņēmums šajā ziņā ir slāvu vecticībnieki un
ķīnieši, jo viņi savu pamatrakstību nav mainījuši 5000 gadu,
vecticībnieki savu rakstību saglabā daudz ilgāk. (Skat dok. f. "Igri bogov 7.4
sēriju)
Mainot valodu, pēdējos 80 gados, pēc jaunizgudrotām metodēm sastādot vārdus no grieķu un latīņu vārdu
saknēm, tiek veidota valoda, kas nespēj harmoniski rezonēt ne tikai 3 pasaulēs,
kā senvaloda, bet pat mūsu pasaulē un bieži tiek lietota tikai šauri zinātniskās
aprindās.
Ja mēs saprotam, mehānismu, pēc kura valodu veidoja
mūsu senči, ir jācenšas tā izprast un jāveido vārdi pēc visuma likumu
atbilstības. Ja vēlamies atgriezties uz attīstības ceļa. Kad mēs to paveiksim,
atgriezīsim sev patieso pasaules uztveri (ar pareizas valodas palīdzību), spēsim
ar tēliem, kultūru, sirdsapziņu un pareizu valodu veidot sev apkārt pasauli. Tad
mēs spēsim atgriezt mūsu senču kādreiz nozaudētās spējas un radīt kosmosu sev
apkārt, kā to dara attīstītākās kosmosa civilizācijas. Protams, ja apstāsimies
tikai pie Vēdisko tekstu lasīšanas un apcerēšanas, tālu netiksim, tāpēc ir
pašiem jāturpina apgūt zināšanas (dievu likumus) un garīgās praktiskas, lai šo
mērķi sasniegtu.
Māris Laiks
