Viens, divi, daudz. Šim bērnības skaitāmajam pantiņam ir dziļa jēga. Viss zināmais dzīvais funkcionē tieši šajos trijos kvantumos: vienatnē, divatā, grupā. Vienatnē mēs veicam vissmalkākos uzdevumus, kuros paši sev esam padomdevējs, atbalstītājs un izvērtētājs. Vienatnē mēs esam solisti paši sev. Divatā mēs dziedam duetā. Mums parādās saspēle un iespēja izvērtēt otra cilvēka sniegumu. Mēs tad varam otru atbalstīt un sagaidīt atbalstu no otra. Divatā dzīves uzdevumi krasi atšķiras no tiem, ko veicam vienatnē. Kas gan notiek tad, kad esam trīs un vairāk, tātad - grupa?
Ja mēs aplūkojam dabu, tad varam bieži redzēt dažādas grupas. Augu grupas veido pļavu ziedus, koku grupas - mežus. Dzīvnieku grupas veido barus, kuros ir drošāk. Baros dzīvnieki bieži vien medī. Grupās gājputni spēj pārvarēt tūkstošiem kilometru un mēs tad varam priecāties par putnu kāšiem. Ir zivis, kas dodas uz otru zemeslodes pusi nārstot. Gandrīz nekad dabā šādus varoņdarbus neveic indivīds, bet gan grupa. Pat insekti dabā veido grupas, kur katram īpatnim ir sava vieta un savas funkcijas. Mēs tad novērojam pūžņus un spietus. Kādas funkcijas un nozīme grupu aktivitātēm ir cilvēkiem? Kas raksturo cilvēku grupas?
Tās ir vairākas lietas. Pirmām kārtām, grupā ir spēks. Krievu tautas pasakās ir skaisti aprakstīta liela kāļa izraušana no zemes. Kad kāli mēģina izraut viens pats bērns, tas neizdodas. Talkā nāk tētiņš un mamma, arī nekā! Tad opīši un pat sunītis, kaķītis un pelīte, tad kālis no zemes tiek izcelts. Ir kopīgi pielikta piepūle un ir kopīgs nodoms un ir vēlamais rezultāts. Ir lietas, kuras spējam paveikt tikai apvienojoties grupās.
Grupai ir jauda, arī emocionālā. Iedomāsimies Dziesmu Svētkus. Milzīgā korī dziesmai ir pavisam cita emocionālā jauda un mēs varam pievērt acis un ausis uz neprecizitātēm, kuras būtu nepieļaujamas solo dziedātājiem, duetiem vai mazām grupām, kur mēs viegli pamanītu to, ka kāds šķībi dzied. Lielā korī kāds drīkst arī pagurt, citi noturēs meldiņu. Kad ejam pārgājienā grupā, mēs varam uzticēt savu mugursomu panest arī citam. Dažkārt mums sanāk uzticēt panest arī mūs pašus, ja esam apsirguši vai traumēti. Vienatnē mēs pat varētu aiziet bojā. Grupās mēs apvienojamies, kad jāpaveic liels darbs vai jāuzģenerē lielāka emocionālā jauda. Grupā līksmot bieži vien ir jautrāk.
Un ir vēl viena unikāla lieta, ko mēs vislabāk spējam paveikt grupā. Mēs spējam saredzēt sevi citos cilvēkos. Citi cilvēki mums ir kā spoguļi, kuru atspulgā mēs redzam, kur mēs dzīvē atrodamies. Atlēts sportā redz olimpisko čempionu un saprot, ka vēl daudz sviedru jāizlej treniņos. Mūziķiem ir savi elki, kam līdzināties. Dažkārt mēs redzam citu cilvēku nodarījumus un saprotam, ka tā darīt nevajadzētu, jo tad mūs sagaida posts. Tieši tāpat kā ceļotājam orientieris ir zvaigznes, kalni vai kompass uz rokas, mums citi cilvēki ir orientieri, lai mēs varētu koriģēt savas dzīves kursu. Tieši citos cilvēkos kā spoguļos mēs redzam, kur augt un pielikt savus spēkus un kur esam sasnieguši bīstamu robežu un vēl solis tajā virzienā var būt liktenīgs.
Dažbrīd mēs dzīvē apstājamies, mīņājamies uz vietas un nezinām, kurā virzienā doties. Mēs nezinām, kā izkļūt no nabadzības, vientulības vai rutīnas. Tad mēs meklējam citus cilvēkus, kas atspoguļos mūs un mēs varēsim atrast izeju. Varbūt mums vajag lielāku jaudu vai atbalstu, lai mēs varam kaut ko zīmīgu paveikt. Arī olimpiskajam čempionam bieži vien ir vesela atbalsta komanda. Tieši treneri ar savu piemēru izaudzina čempionus, kā gan savādāk? Lai mēs katrs varētu paveikt savu individuālo varoņdarbu, mums ir jābūt divām lietām - spējai ieskatīties sevī un atzīt to, ka mums ir kaut kādā mērā jāaug un spējai saredzēt sevi citos, tā un tikai tā mēs varam izkustēties no vietas un koriģēt savu dzīves kursu. Par abām šīm lietām lielā mērā ir Spoguļošana. Tā ļauj dzīves kartē atrast sevi, nospraust kursu, novērtēt savu varēšanu un kādu brīdi kāds var panest mūsu mugursomu, kamēr atgūstam dzīves spēkus. Un mēs ar prieku palīdzēsim arī citiem pārvarēt kādu dzīves šķērsli, jo tad mēs savu prieku redzēsim atspoguļojoties citos cilvēkos un būsim patiesi laimīgi, jo mēs esam cilvēki.
Andis
spogulosana@gmail.com
