Kāds svētais reiz kopā ar saviem mācekļiem devās uz Gangas
upi, lai izpeldētos. Upes krastā viņi sastapa kādu ģimeni, kuri dusmās viens uz
otru kliedza. Svētais pagriezās pret saviem sekotājiem un smaidot jautāja: “Kāpēc
cilvēki, kad ir dusmīgi, kliedz viens uz otru?”
Mācekļi brīdi domāja, tad viens teica: “Mēs kliedzam tāpēc,
ka zaudējam mieru.”
“Bet kāpēc ir
jākliedz, ja otrs cilvēks ir turpat blakus? Var taču savu sakāmo pateikt
pavisam saudzīgi,” neatlaidās svētais.
Mācekļi izteica dažādus minējumus, bet neviens no tiem neapmierināja
svēto.
Beidzot viņš teica: “Kad divi cilvēki dusmojas viens uz
otru, tad viņu sirdis ļoti attālinās. Lai pārvarētu šo attālumu, nākas kliegt. Jo
dusmīgāki tie ir, jo nākas skaļāk kliegt, lai sadzirdētu šajā lielajā attālumā.
Bet, kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Tie nekliedz viens uz
otru, bet mīļi sarunājas, jo viņu sirdis ir ļoti tuvu. Starp viņiem distances
vai nu nemaz nav, vai arī ir ļoti maza.”
Un turpināja: “Kad cilvēki iemīl viens otru arvien spēcīgāk,
kas tad notiek? Viņi nerunā, tikai čukst un pietuvinās mīlestībā viens otram arvien
vairāk un vairāk. Visbeidzot nav vairs pat jārunā. Pilnīgi pietiek ar skatienu.
Tik tuvu ir cilvēki, kad mīl viens otru.”
Un beigās piebilda: “Kad strīdaties, tad neļaujiet
attālināties sirdīm. Nesakiet vārdus, kas jūs attālinātu vēl vairāk, citādi
pienāks diena, kad šis attālums būs tik liels, ka vairs nespēsiet atrast ceļu
atpakaļ.”
