Kāds PPP lasītājs man atsūtīja provokatīvu jautājumu – “Cerība, ilgas. Tas ir labi vai slikti?” Paldies par jautājumu. Lūk, dažas pārdomas, kuras droši varat papildināt komentāru sadaļā.
Cerēt un ilgoties, manuprāt, ir iekšējs stāvoklis, ar kuru varam samērā labi iesākt ceļu pretim pozitīvām pārmaiņām pašsajūtā un savā realitātē. Līdzīgi kā ticot, ka gan jau kaut kad būs labāk nekā ir patlaban. Tomēr šis stāvoklis nevar būt ilgstošs. Tas tērē mūsu iekšējos enerģija...s resursus, jo nākas atkal un atkal sevi uzmundrināt, ka gan jau nāks kaut kas, kas darīs mūs laimīgākus, kas atrisinās mūsu problēmas. Ticot, cerot vai ilgojoties mēs faktiski atbildību par pozitīvajiem risinājumiem no sevis noņemam un uzveļam kam citam – apstākļiem, gadījumam, augstākiem spēkiem, citiem cilvēkiem. Tas var dot rezultātus, bet kad? Vēl šajā dzīvē?
Iekšējie stāvokļi, kas enerģiju piesaista nevis tērē, ir paļāvība un zinība (zināšana). Tieši šī enerģijas piesaistīšanās dod mums pārliecību, mazina šaubas, bailes un neticību par to, ka viss būs labi un mudina arī mūs pašus iesaistīties pārmaiņu procesā.
Paļāvības mehānismu visbiežāk lieto mazi bērni un tiešām viņiem visvairāk arī veicas. Viņi prot atrast, radīt, ... Ziemsvētku vecītis viņiem vienmēr atnes to, ko viņi ir vēlējušies. Savukārt, zinātāji ir pieredzējušie, neveiksmes pārvarējušie pieaugušie, kuri bez dažādu gudrību atrašanas ir atjaunojuši arī saiti ar savu iekšējo, paļauties protošo bērnu. Šie zinātāji rēķinās ar to, ka visu uzzināt un saprast nav iespējams, nezināmo kompensē ar paļāvību un droši paši organizē savas pozitīvās pārmaiņas.
Citiem vārdiem, paļāvību un zinību es nodēvētu par mīlestību. Par tādu mīlestību, kur es šūnu līmenī izjūtu, kā mīlu sevi, kā mīlu pasauli un kā pasaule mīl mani. Tā ir tāda noskaņa, kurā nav uzbāzības, baiļu, skaudības, dusmu, lielības, bet kurā mīt laipnība, miers un, šķiet, pilnīgi visas atbildes.
Ko teiksiet?
Cieņā,
Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com
Paļāvības mehānismu visbiežāk lieto mazi bērni un tiešām viņiem visvairāk arī veicas. Viņi prot atrast, radīt, ... Ziemsvētku vecītis viņiem vienmēr atnes to, ko viņi ir vēlējušies. Savukārt, zinātāji ir pieredzējušie, neveiksmes pārvarējušie pieaugušie, kuri bez dažādu gudrību atrašanas ir atjaunojuši arī saiti ar savu iekšējo, paļauties protošo bērnu. Šie zinātāji rēķinās ar to, ka visu uzzināt un saprast nav iespējams, nezināmo kompensē ar paļāvību un droši paši organizē savas pozitīvās pārmaiņas.
Citiem vārdiem, paļāvību un zinību es nodēvētu par mīlestību. Par tādu mīlestību, kur es šūnu līmenī izjūtu, kā mīlu sevi, kā mīlu pasauli un kā pasaule mīl mani. Tā ir tāda noskaņa, kurā nav uzbāzības, baiļu, skaudības, dusmu, lielības, bet kurā mīt laipnība, miers un, šķiet, pilnīgi visas atbildes.
Ko teiksiet?
Cieņā,
Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com
