“Bērnībā piedzīvotas negatīvas pieredzes, piemēram, visa veida vardarbība pret bērnu, vecāku savstarpēja vardarbība, vecāku atkarības, vecāku šķiršanās un citas, rada neatgriezeniskas izmaiņas bērna smadzenēs un ietekmē cilvēka dzīvi arī pieaugušā vecumā – to apliecina nopietni pētījumi,” vecāku organizācijai Mammamuntetiem.lv stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. “Bērniem ar šādu pieredzi ir lielāks risks ne tikai piedzīvot psihiskas saslimšanas, asinsvadu slimības, lieko svaru un citas veselības problēmas, bet arī novērojamas, piemēram, lielākas grūtības iekļauties darba tirgū.”
Kā smadzeņu attīstību ietekmē ģenētika un sociālā vide
To, kā funkcionēs cilvēku smadzenes, nosaka divas svarīgas faktoru grupas: bioloģiskā un sociālā. Ārkārtīgi lielu lomu spēlē ģenētika, tā nosaka, cik lielā mērā cilvēks spēs pretoties dažāda veida negatīvajām vides ietekmēm. Taču, ja ģenētiku var salīdzināt ar arhitekta izstrādātu globālo plānu, tad apkārtējā sociālā vide ir tā, kas savukārt nosaka, kā šis plāns tiks realizēts.
Bioloģiski mēs katrs esam savas dzimtas turpinātāji: ja vecāki vai vecvecāki ir psiholoģiski labili, trauksmaini, dzīves laikā piedzīvojuši depresijas epizodes, ir lielāka varbūtība, ka arī bērni būs psiholoģiski labilāki un jūtīgāki. “No Bībeles nāk stāsts par zemē ieraktu zelta talantu. Parasti cilvēki to tulko kā dažādas spējas, ko varam sevī attīstīt. Taču arī uz katra ievainojamību mēs varam paraudzīties kā uz zemē ieraktu talantu. Piemēram, mums visiem ir talants uz psihozi, depresiju, trauksmi un citiem psihiskiem traucējumiem. Jautājums tik, cik dziļi šis talants ir ierakts. Vai cilvēks dzīves laikā piedzīvos trauksmi, depresiju un citus psihiskos traucējumus, ir atkarīgs tieši no pieredzes, kuru gūstam sociālajā vidē,” uzsver Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
To, kā funkcionēs cilvēku smadzenes, nosaka divas svarīgas faktoru grupas: bioloģiskā un sociālā. Ārkārtīgi lielu lomu spēlē ģenētika, tā nosaka, cik lielā mērā cilvēks spēs pretoties dažāda veida negatīvajām vides ietekmēm. Taču, ja ģenētiku var salīdzināt ar arhitekta izstrādātu globālo plānu, tad apkārtējā sociālā vide ir tā, kas savukārt nosaka, kā šis plāns tiks realizēts.
Bioloģiski mēs katrs esam savas dzimtas turpinātāji: ja vecāki vai vecvecāki ir psiholoģiski labili, trauksmaini, dzīves laikā piedzīvojuši depresijas epizodes, ir lielāka varbūtība, ka arī bērni būs psiholoģiski labilāki un jūtīgāki. “No Bībeles nāk stāsts par zemē ieraktu zelta talantu. Parasti cilvēki to tulko kā dažādas spējas, ko varam sevī attīstīt. Taču arī uz katra ievainojamību mēs varam paraudzīties kā uz zemē ieraktu talantu. Piemēram, mums visiem ir talants uz psihozi, depresiju, trauksmi un citiem psihiskiem traucējumiem. Jautājums tik, cik dziļi šis talants ir ierakts. Vai cilvēks dzīves laikā piedzīvos trauksmi, depresiju un citus psihiskos traucējumus, ir atkarīgs tieši no pieredzes, kuru gūstam sociālajā vidē,” uzsver Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Vai cilvēks dzīves laikā piedzīvos trauksmi, depresiju un citus psihiskos traucējumus, ir atkarīgs tieši no pieredzes, kuru gūstam sociālajā vidē.
Bērniem riska faktori psihiskajām saslimšanām ir visa veida vardarbība – fiziska, emocionāla, seksuāla. Pie vardarbības pieskaitāma arī bērna atstāšana novārtā, emocionāla un fiziska nevērība. Arī ģimenes disfunkcija (vardarbība starp vecākiem, šķiršanās, viena vai abu vecāku atkarības) rada labvēlīgu augsni tam, lai bērns pieaugušā vecumā ciestu no depresijas, trauksmes, šizofrēnijas. Jo vairāk traumatisko notikumu piedzīvots, jo ilgstošāk un regulārāk tie notikuši, jo sliktāka prognoze bērna fiziskajai un psihiskajai veselībai nākotnē.
Šeit gan uzreiz jāpaskaidro: runa nav par bērna sargāšanu absolūti no jebkuras negatīvas pieredzes – bērnam ir jāgūst sava dzīves pieredze, jāmācās risināt konfliktus un tikt galā arī ar pagrūtām savam vecumam atbilstošām situācijām. Stress, kas ikdienā nav pārmērīgs, ir tas, kas bērnu norūda un veido viņa pretestības spējas, lai izaugot viņš spētu tikt galā ar dzīves uzliktiem pārbaudījumiem. Izturība nevar veidoties ideālos apstākļos. Tāpēc arī tad, ja bērnu vecāki audzina “siltumnīcas apstākļos”, viņam izaugot, ir liela varbūtība, ka, saskaroties ar grūtībām, viņš būs dezorientēts un viņa organisma sistēmas var netikt galā ar stresu. Tāpēc bērnam ir jāļauj gūt savu dzīves pieredzi, taču nekādā gadījumā runa nav par to, ka bērns varētu tikt pakļauts jebkāda veida vardarbībai.
Šeit gan uzreiz jāpaskaidro: runa nav par bērna sargāšanu absolūti no jebkuras negatīvas pieredzes – bērnam ir jāgūst sava dzīves pieredze, jāmācās risināt konfliktus un tikt galā arī ar pagrūtām savam vecumam atbilstošām situācijām. Stress, kas ikdienā nav pārmērīgs, ir tas, kas bērnu norūda un veido viņa pretestības spējas, lai izaugot viņš spētu tikt galā ar dzīves uzliktiem pārbaudījumiem. Izturība nevar veidoties ideālos apstākļos. Tāpēc arī tad, ja bērnu vecāki audzina “siltumnīcas apstākļos”, viņam izaugot, ir liela varbūtība, ka, saskaroties ar grūtībām, viņš būs dezorientēts un viņa organisma sistēmas var netikt galā ar stresu. Tāpēc bērnam ir jāļauj gūt savu dzīves pieredzi, taču nekādā gadījumā runa nav par to, ka bērns varētu tikt pakļauts jebkāda veida vardarbībai.
Bērniem riska faktori psihiskajām saslimšanām ir visa veida vardarbība. Arī vardarbība starp vecākiem, šķiršanās, viena vai abu vecāku atkarības rada labvēlīgu augsni tam, lai bērns pieaugušā vecumā ciestu no depresijas, trauksmes, šizofrēnijas.
Pētījums, kas pierādīja – jo vairāk negatīvu pieredžu bērnībā, jo sliktāka dzīves kvalitāte pieaugušā vecumā
Pagājušā gadsimta 90.gados Amerikā tika uzsākts ilgstošs pētījums, kas aktualizēja jautājumu par to, vai un kā agrīni pārciestas negatīvas pieredzes ietekmē cilvēka tālāko dzīvi.
Pētījuma veicēji fiksēja, vai bērns ir piedzīvojis sekojošas negatīvas pieredzes:
- fizisku, emocionālu, seksuālu vardarbību;
- nevērību no aprūpētāju puses;
- vecāku šķiršanos;
- viena vai abu vecāku psihisku saslimšanu
- vardarbību starp vecākiem, kuras liecinieks bijis bērns
- vai bērna vecāki bijuši atkarīgi no apreibinošām vielām.
Tā kā pētījums ilga gadu desmitiem, tā veicēji sekoja līdzi bērnu likteņiem un fiksēja dažādus rādītājus:
- kāda ir fiziskā veselība (aptaukošanās, diabēts, plaušu un sirds slimības)
- kāds ir cilvēka izglītības līmeni, sekmes, darba spējas
- atkarību risks
- psihisko saslimšanu risks
- pašnāvību risks.
Pētījums skaidri parādīja sekojošu tendenci: jo vairāk bērnībā piedzīvotas minētās negatīvās pieredzes, jo lielāks risks dažādām psihiskām un fiziskām saslimšanām pieaugušo vecumā. Statistika parādīja: ja bērns nav piedzīvojis nevienu no rakstā minētajām negatīvajām pieredzēm, risks pieaugušo vecumā, piemēram, kļūt atkarīgam no alkohola, ir apmēram 2%. Ja piedzīvota viena no negatīvajām pieredzēm, varbūtība sasniedz jau 6%, ja divas negatīvās pieredzes – tā pieaug līdz 10%. Šādu saistību starp negatīvajām pieredzēm un dažādiem negatīviem iznākumiem pieaugušā vecumā pētījuma veicēji redzēja gandrīz visos reģistrētajos veselības iznākumos.
Šodien daudzi mediķi runā par to, cik svarīgi atmest smēķēšanu, cīnīties ar lieko svaru, rūpēties par sirds un asinsvadu veselību. Parasti uz šiem jautājumiem speciālisti skatās fiziskās veselības kontekstā, taču minētais pētījums pierādīja, ka šo problēmu cēlonis visbiežāk meklējams tieši bērnībā pieredzētajā.
Kā vardarbība izmaina smadzeņu funkciju
Taču negatīvo pieredžu ietekmē cieš ne tikai fiziskā, bet arī psihiskā veselība.
Smadzeņu attīstība ir asinhrona – dažādas smadzeņu daļas attīstās un nobriest dažādos laikos. Jo evolucionāri vecāka ir smadzeņu daļa, jo dziļāk tā atrodas smadzeņu struktūrā, jo ātrāk tā nobriest arī mūsu katra individuālās attīstības periodā. Savukārt tās smadzeņu struktūras, kas evolucionāri ir jaunākas, nobriest pēdējās. Taču jāņem vērā, ka jebkurai smadzeņu daļai ir arī savs kritiskais attīstības periods, kad tieši apkārtējā vide var atstāt paliekošu iespaidu uz smadzeņu nobriešanu. Viens no svarīgākajiem ir vecums līdz trim gadiem.
Taču negatīvo pieredžu ietekmē cieš ne tikai fiziskā, bet arī psihiskā veselība.
Smadzeņu attīstība ir asinhrona – dažādas smadzeņu daļas attīstās un nobriest dažādos laikos. Jo evolucionāri vecāka ir smadzeņu daļa, jo dziļāk tā atrodas smadzeņu struktūrā, jo ātrāk tā nobriest arī mūsu katra individuālās attīstības periodā. Savukārt tās smadzeņu struktūras, kas evolucionāri ir jaunākas, nobriest pēdējās. Taču jāņem vērā, ka jebkurai smadzeņu daļai ir arī savs kritiskais attīstības periods, kad tieši apkārtējā vide var atstāt paliekošu iespaidu uz smadzeņu nobriešanu. Viens no svarīgākajiem ir vecums līdz trim gadiem.
Ja bērns atkārtoti piedzīvo emocionālu vardarbību, piemēram, viņš tiek lamāts, neirobioloģiski izmainās tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar verbālās informācijas analīzi.
Ja šai laikā bērns atkārtoti piedzīvo emocionālu vardarbību, piemēram, viņš tiek lamāts, neirobioloģiski izmainās tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar verbālās informācijas analīzi. Vēlākos gados šiem cilvēkiem anatomiski var konstatēt izmaiņas smadzeņu garozas deniņu rajonā (tā atbild par dzirdi), ir traucēta baltās vielas saišķa struktūra, kas saista deniņu daivu ar pieres daivu (tā atbild par informācijas analīzi). Turpmākajā dzīvē šiem cilvēkiem būs grūtības analizēt verbālo informāciju.
Tiem bērniem, kas paši uz savas ādas nav izjutuši, bet vardarbību redzējuši savā ģimenē, ir samazināts pelēkās vielas tilpums smadzeņu garozas pakauša daļā, kas atbild par vizuālās informācijas analīzi. Bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības, būs samazināts smadzeņu garozas biezums rajonā, kas atbild par jušanu dzimumorgānu rajonā. Šīs izmaiņas smadzenēs ir paliekošas. Tas ir loģiski, jo mūsu smadzenes pielāgojas videi, kurā mums jādzīvo. Ja bērns eksistē vardarbīgā vidē, viņa smadzenes adaptējas, lai viņu pasargātu no pārdzīvojumiem, tāpēc tās darbojas pēc principa – neredzēt, nedzirdēt, neanalizēt un nejust. Vienlaikus adaptējas arī stresa atbildes sistēma, kas regulāras vardarbības gadījumā tiek pārslogota un kļūst inerta.
Ja bērns eksistē vardarbīgā vidē, viņa smadzenes adaptējas, lai viņu pasargātu no pārdzīvojumiem, tāpēc tās darbojas pēc principa – neredzēt, nedzirdēt, neanalizēt un nejust.
Ir vēl kāda evolucionāri jaunāka smadzeņu daļa, kas nobriest ilgākā laika posmā, bet kura ir ļoti svarīga – tā ir pieres daiva. Tā mūs atšķir no citiem primātiem un atbild par virkni svarīgu funkciju, kas saistītas ar paškontroli: uzvedības, impulsu kontroli, arī par spēju koncentrēties uz kaut ko vienu, par spēju bremzēt kustību un emociju impulsus, spēju paredzēt nākotni (kādas šī brīža darbības varētu radīt iespējamās sekas nākotnē). Pieres daiva atbild arī par cilvēka spēju atlikt baudu. Jo, ko dara pieaugušais, kad strādā? Upurē savu šodienu, jo viņam daudz lielāka bauda būtu gulēt gultā vai pludmalē, nevis strādāt, bet viņš to dara nākotnes ieguvumu vārdā. Pieres daivas attīstība lielā mērā nosaka mūsu panākumus dzīvē. Pieres daivas garoza attīstās līdz 25 gadu vecumam, taču tās pirmais kritiskais attīstības periods ir līdz trīs, trīs ar pusi gadiem.
Diemžēl, ja bērns aug nelabvēlīgā vidē, svarīgo smadzeņu apgabalu attīstība tiek kavēta, bet vēlākos gados to darbību ir grūti mainīt. “Mūsu smadzenes attīstās caur ieprogrammētu šūnu nāvi: jo vecāks esi, jo mazāk šūnu paliek un jo stabilākas ir izveidojušās saites starp šūnām. Bērnam smadzenes ir ļoti plastiskas, šūnas var pielāgoties un pārņemt zaudēto šūnu funkcijas, bet jo vecāks cilvēks kļūst, jo grūtāk tās mainīt. Ir tāds teiciens: vecam sunim grūti jaunus trikus iemācīt. Tas ir tieši tāpēc, ka vecam sunim ir palicis maz nervu šūnu, bet ir ļoti stabilas saites starp šūnām. Ja bērns ilgstoši cietis no negatīvām pieredzēm bērnībā, smadzenes notiekošajam ir pielāgojušās, turklāt viņam augot, smadzeņu plasticitāte strauji mazinās,” skaidro Ņikita Bezborodovs.
Diemžēl, ja bērns aug nelabvēlīgā vidē, svarīgo smadzeņu apgabalu attīstība tiek kavēta, bet vēlākos gados to darbību ir grūti mainīt. “Mūsu smadzenes attīstās caur ieprogrammētu šūnu nāvi: jo vecāks esi, jo mazāk šūnu paliek un jo stabilākas ir izveidojušās saites starp šūnām. Bērnam smadzenes ir ļoti plastiskas, šūnas var pielāgoties un pārņemt zaudēto šūnu funkcijas, bet jo vecāks cilvēks kļūst, jo grūtāk tās mainīt. Ir tāds teiciens: vecam sunim grūti jaunus trikus iemācīt. Tas ir tieši tāpēc, ka vecam sunim ir palicis maz nervu šūnu, bet ir ļoti stabilas saites starp šūnām. Ja bērns ilgstoši cietis no negatīvām pieredzēm bērnībā, smadzenes notiekošajam ir pielāgojušās, turklāt viņam augot, smadzeņu plasticitāte strauji mazinās,” skaidro Ņikita Bezborodovs.
Augot nelabvēlīgā vidē, bērna svarīgo smadzeņu apgabalu attīstība tiek kavēta, bet vēlākos gados to darbību ir grūti mainīt – ar gadiem smadzeņu plasticitāte strauji mazinās.
Trauksme, kas nepāriet
Jāpiemin vēl viens vērienīgs amerikāņu pētījums – “Bukarestes bāreņu projekts”, kuru pētnieki uzsāka 2000.gadā. Pēc Čaušesku režīma gāšanas Rumānijā bērnunamos dzīvoja liels skaits bāreņu. Audžuģimeņu tradīcija tobrīd Rumānijā vēl nebija iedibināta. Amerikāņu pētnieki Rumānijā pirmās audžuģimenes izveidoja un apmācīja 2000.gadā. Turpmākos 16 gadus pētnieki novēroja kā 68 audžuģimenēs ievietotu fiziski veselu bērnu attīstību, tā arī 68 bērnu attīstību, kas auga bērnunamos, un salīdzināja to ar kontroles grupu no 72 bērniem, kas nekad nav bijuši institucionalizēti. Arī šis pētījums apstiprināja, ka vardarbība atstāj graujošas sekas uz bērna smadzeņu attīstību.
Jāsaprot, ka arī dzīve bērnunamā ir uzskatāma par vienu no vardarbības veidiem. Jo institūcijās ievietotiem bērniem nav iespējams saņemt pietiekošu stimulāciju un uzmanību, nav iespējams izveidot drošu piesaisti pie primārā aprūpētāja, jo darbinieki mainās.
Bukarestes pētījums rādīja: ja bērns no bērnunama tiek izņemts līdz 24 mēnešu vecumam, viņa smadzenes pēc laika funkcionē līdzīgi tiem bērniem, kas nekad nav bijuši bērnunamā. Savukārt, ja bērns no institūcijas izņemts vēlāk, smadzenes un to funkcija ir līdzīga bērniem, kas uzauguši bērnunamā.
Institūcijās augušiem bērniem pieaugušā vecumā bieži raksturīgas grūtības koncentrēties, vadīt emocijas un slāpēt impulsus. Pieaugušā vecumā spēja slāpēt impulsus nodrošina ne tikai to, ka cilvēks spēj savaldīt emocijas un nevicināt kulakus, tiklīdz kāds viņu nokaitina, tā rūpējas arī par to, lai mēs spētu pretoties dažādām atkarībām, piemēram, stresa situācijās nesmēķētu, nelietotu alkoholu, nepakļautos nekontrolētai ēšanai, nespiestu gāzes pedāli grīdā, atrodoties auto, bet spētu impulsus vadīt un ievērot arī atļauto braukšanas ātrumu. Tieši šī iemesla dēļ bērniem, kuru smadzenes nav varējušas nobriest, viņiem dzīvojot labvēlīgos apstākļos, ir lielāks risks pieaugušo vecumā arī ciest ceļu satiksmes negadījumos.
Jāpiemin vēl viens vērienīgs amerikāņu pētījums – “Bukarestes bāreņu projekts”, kuru pētnieki uzsāka 2000.gadā. Pēc Čaušesku režīma gāšanas Rumānijā bērnunamos dzīvoja liels skaits bāreņu. Audžuģimeņu tradīcija tobrīd Rumānijā vēl nebija iedibināta. Amerikāņu pētnieki Rumānijā pirmās audžuģimenes izveidoja un apmācīja 2000.gadā. Turpmākos 16 gadus pētnieki novēroja kā 68 audžuģimenēs ievietotu fiziski veselu bērnu attīstību, tā arī 68 bērnu attīstību, kas auga bērnunamos, un salīdzināja to ar kontroles grupu no 72 bērniem, kas nekad nav bijuši institucionalizēti. Arī šis pētījums apstiprināja, ka vardarbība atstāj graujošas sekas uz bērna smadzeņu attīstību.
Jāsaprot, ka arī dzīve bērnunamā ir uzskatāma par vienu no vardarbības veidiem. Jo institūcijās ievietotiem bērniem nav iespējams saņemt pietiekošu stimulāciju un uzmanību, nav iespējams izveidot drošu piesaisti pie primārā aprūpētāja, jo darbinieki mainās.
Bukarestes pētījums rādīja: ja bērns no bērnunama tiek izņemts līdz 24 mēnešu vecumam, viņa smadzenes pēc laika funkcionē līdzīgi tiem bērniem, kas nekad nav bijuši bērnunamā. Savukārt, ja bērns no institūcijas izņemts vēlāk, smadzenes un to funkcija ir līdzīga bērniem, kas uzauguši bērnunamā.
Institūcijās augušiem bērniem pieaugušā vecumā bieži raksturīgas grūtības koncentrēties, vadīt emocijas un slāpēt impulsus. Pieaugušā vecumā spēja slāpēt impulsus nodrošina ne tikai to, ka cilvēks spēj savaldīt emocijas un nevicināt kulakus, tiklīdz kāds viņu nokaitina, tā rūpējas arī par to, lai mēs spētu pretoties dažādām atkarībām, piemēram, stresa situācijās nesmēķētu, nelietotu alkoholu, nepakļautos nekontrolētai ēšanai, nespiestu gāzes pedāli grīdā, atrodoties auto, bet spētu impulsus vadīt un ievērot arī atļauto braukšanas ātrumu. Tieši šī iemesla dēļ bērniem, kuru smadzenes nav varējušas nobriest, viņiem dzīvojot labvēlīgos apstākļos, ir lielāks risks pieaugušo vecumā arī ciest ceļu satiksmes negadījumos.
Bērniem, kas auguši vardarbīgā vidē, raksturīgi ir grūtību priekšā padoties. Taču tas ietekmē gan mācību sasniegumus, gan vēlāk arī panākumus darbā.
Minētais pētījums analizēja arī to, kādas ir no vardarbības cietušo bērnu atbildes reakcijas uz stresa situācijām. Pētījuma ietvaros bērni veica sarežģītu matemātikas uzdevumu, kura laikā tika mērīts stresa hormona kortizola līmenis. Normas variantā, kad stresa sistēma strādā līdzsvarā, brīdī, kad ir paaugstināts stress, kortizolam ir jāpieaug. Taču tiklīdz situācija normalizējas, kortizola līmenim asinīs ir jāsamazinās. Bērniem, kuri dzīvoja bērnunamā, novēroja sekojošu reakciju – tā, kā viņi ilgstoši bija atradušies stresa situācijā, viņu stresa sistēma bija pielāgojusies un uz jauniem stresoriem vairs nereaģēja. Šiem bērniem organismā stresa hormons nedz pieauga, nedz vēlāk kritās. Savukārt tiem bērniem, kuri institūcijās nebija pavadījuši ilgāk par savas dzīves pirmajiem 24 mēnešiem, kortizola reaktivitātes līmenis bija līdzīgs tiem, kuri nekad nebija nonākuši bērnunamā.
Varētu domāt, kas tur liels, ja stresa sistēma nedarbojas. Taču tā cilvēku sagatavo bīstamām situācijām, lai varam cīnīties vai bēgt. Ja šī sistēma nedarbojas, cilvēka ievainojamība palielinās – viņam faktiski nav spējas sevi aizsargāt. Bērniem, kas auguši institūcijās vai piedzīvojuši regulāru vardarbību ģimenē, raksturīgi ir grūtību priekšā padoties. Taču tas ietekmē gan mācību sasniegumus, gan vēlāk arī panākumus darbā, tātad lielā mērā nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Ja ir izmainīta stresa atbildes reakcija, cilvēks visu laiku dzīvo trauksmē. Bet to piedzīvot nav patīkami. Tāpēc nereti alkohols, smēķēšana un agresīva uzvedība kļūst par nevēlamo emociju nomākšanas veidu.
Vieglāk novērst cēloņus, ne cīnīties ar sekām
“Tas būtu jāsaprot sabiedrības līmenī, ka nav pieļaujama ne institucionāla, ne individuāla vardarbība, bērniem ir jādzīvo drošā vidē. Mums katram ir dažādi ģenētiskie riski, bet, ja novēršam vardarbību, mēs būtiski samazinām visdažādākos riskus gan uz psihiskām, gan fiziskām saslimšanām un atkarībām. Jā, arī agrīni cietis cilvēks gadu gaitā var iemācīties apvaldīt impulsus, var ārstēt depresiju un citas saslimšanas, taču šī ārstēšana būs ilga, sarežģīta, un bieži vien tikai simptomātiska, jo mainīt smadzeņu struktūru un funkcijas pieaugušo vecumā ir ļoti grūti,” uzsver Ņikita Bezborodovs.
Vairāk ar rakstā minētajiem pētījumiem var iepazīties šeit:
