Šajā rakstā parunāsim par emocijām. Nesen, man pienāca vēstule no klienta, kurā viņš nosauc savas emocijas par vājumu. Es aizdomājos, kāpēc gan tā?
Jo emocijas ir spēks, ja tās izdzīvo pilnībā, nevis apspiež.
Kas notiek ar emocijām jūsu dzīvē? Cilvēki baidās pārdzīvot sāpes, mūsu sabiedrībā nav pieļaujamas dusmas, arī bērniem mēs prasām, lai tie skaļi nesmejas…tas viss noved pie emocionālo traumu rašanās, un kā sekas – emocionālie bloki ķermenī.
Bieži mūsu dzīvē notiek tā, ka mēs pametam pusceļā savas emocionālās traumas, baidoties tās pārdzīvot.
Pēc šķiršanās sievietes bieži vien pārslēdzas uz jaunām attiecībām vai atrod mierinājumu bērnos, reliģijā vai radošumā. Zaudējot kādas dzīves iespējas, sieviete cenšas par to nedomāt, aizmirst, pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu, mierinot sevi ar daudzajiem „toties,…bet…”.
Zaudējot bērnu (spontānais aborts, aborts, pārtrūkusi grūtniecība) sieviete atmet visas savas emocijas, un koncentrējas uz lūgšanām un notikušā cēloņu apzināšanos.
Kad dzīvē notiek kaut kas traumatisks, mēs sākam meklēt iemeslus, izejas vai atvieglojumu, vai cenšamies aizmirst. Taču sāpes un trauma nekur nepazūd, tas viss paliek dziļi mūsos iekšā un traucē dzīves pilnīguma un prieka izjušanai. Īpaši drūmās dienās mēs domājam par to, kā varētu būt, ja vien ne..
Līdz galam neizdzīvoto psiholoģisko traumu dēļ, negatīvās emocijas turpina mūs apciemot gadu no gada, kamēr mēs neiemācāmies dzīvot ar šīm fona sāpēm. „Tā sanāca, tas ir mans krusts, un man tas jānes līdz galam.”
Neizdzīvotās emocijas ne tikai rada iekšēju neapmierinātību, depresiju un slimības, bet arī formē notikumus mūsu dzīvē.
Tās meklē iespēju beidzot piepildīties pēc pilnas programmas, lai sieviete to visu pārdzīvotu un atlaistu.
Un katra jauna bēgšana no sāpēm atgriež sievieti atpakaļ šajā noslēgtajā aplī.
Kāda mana kliente vēl padomju laikos dzemdībās zaudēja savu bērniņu. Raudāt un sērot nebija pieņemts. Vēl ilgu laiku viņu turēja dzemdību namā, kur viņa nevarēja atbrīvoties no savām sāpēm. Viņa tur pavadīja piecas drausmīgas dienas, vērojot laimīgās mammas, kas baro savus jaundzimušos. Viņa vienkārši apspieda savas emocijas. Iznākot no dzemdību nama, viņu sagaidīja ierastā dzīve, bez mierinājuma, līdzjūtības, bez iespējas palikt vienai un vienkārši apzināties notikušo. Viņai pat neparādīja mirušo bērniņu. Laiks palīdzēja šīs sāpes sevī dziļāk noglabāt. Un pēc gada viņa atkal palika stāvoklī. Visus 9 mēnešus viņa bija lielā stresā, bailēs un priekšnojautās par nelaimi. Galu galā piedzima puisītis, kas sāka nopietni slimot. Nākamā grūtniecība, atkal baiļu un izmisuma emocijas. Piedzima meitiņa, kas agrā vecumā gandrīz nomira. Bērni ļoti slimoja un bija ļoti vārgi. Visus 7-10 gadus māte bija patstāvīgās bailēs. Vai varat iedomāties, kas tā ir par dzīvi?
Cits gadījums. Sieviete satiek vīrieti, iemīlas, sāk izjust viņu ar sirdi. Un te viņš piedāvā izšķirties un pazūd. Vēl vienu gadu viņa gaidīs un ticēs, ka viņš atgriezīsies. Viņa neveidos attiecības ar citiem vīriešiem, ar kuriem varētu būt laimīga. Kāpēc? Tāpēc , ka iepriekšējās attiecības vēl nav izdzīvotas. Kad sāpes neatrod savu galu, mūsu apziņa to visu kurbulē tik ilgi, kamēr tās atradīs izeju realitātē. Lūk, kāpēc bailes, kuras mēs rūpīgi noslēpjam sevī, bieži vien realizējas. Mēs tās neizdzīvojam, bēgam no tām, bet mūsu apziņa tiecas pēc harmonijas un atbrīvošanos no bailēm –tāpēc atkal un atkal sāpes mūs noķer.
Neizdzīvotās emocijas ir kā līdz galam nenoskatīta filma, nepabeigts dzejolis. Mūsu apziņa ir spiesta atgriezties pie tām atkal un atkal, lai pabeigtu iesākto un nomierinātos.
Un šajā situācijā apziņai jebkurš iznākums ir labāks, nekā pārtrūcis (pat uz kaut kā laba) scenārijs.
- Neizdzīvotās emocijas pēc šķiršanās ar vīrieti – tās ir mūžīgās bailes būt pamestai. Turklāt, tās var nostrādāt uz līdzenas vietas.
- Neizdzīvotās emocijas zaudējot bērnu – vai tas ir aborts vai spontāns aborts, tās ir mūžīgās bailes par bērniem, hiperaprūpe, spriedze, kontrole vai gluži pretēji, izdabāšana visām kaprīzēm. Gan viens, gan otrs negatīvi ietekmē bērna dzīvi.
- Neizdzīvotās emocijas zaudējot vērtīgu lietu – tā ir mūžīgā šīs lietas meklēšana un nespēšana dzīvot tagadnē, nespēja izbaudīt katru dzīves mirkli. Mana māte reiz pazaudēja sev nozīmīgu gredzenu. Ir pagājuši 7 gadi, bet vēl joprojām, kad viņa ienāk virtuvē (viņa bieži atstāja rotaslietas tur), un viņai ir kāds brīvs brīdis, viņa sāk meklēt visos skapīšos un lādēs šo gredzenu, nervozējot un neskaitāmo reizi jautājot man, vai es neesmu to redzējusi.
- Neizdzīvotās emocijas pazaudējot sev tuvu dzīvnieku –bailes citu dzīvnieku priekšā, mūžīgās skumjas redzot līdzīgu suni vai kaķi, bēdu sajūta redzot kā citi izbauda savas attiecības ar mājdzīvniekiem.
Kamēr mēs nepabeigtus scenārijus atstājam sevī iekšā, mūsu miers nekad nebūs absolūts. Vienmēr mūs kaut kas grauzīs no iekšienes un liks bez vajadzības raizēties. Tāpēc ir atslēgas momenti dzīvē, kuri ir jāizdzīvo līdz galam.
Kuras situācijas noteikti ir jāizdzīvo līdz galam?
- Šķiršanās;
- Partnera nāve;
- Aborts;
- Spontānais aborts;
- Bērna zaudējums;
- Tuva cilvēka nāve;
- Mājdzīvnieka nāve;
- Nozīmīga priekšmeta nozaudēšana;
- Savas un tuvinieku slimības;
- Kaunpilna situācija no pagātnes;
- Kādas situācijas nepieņemšana;
- Neatzītas emocijas (neizteikta mīlestība vai pateicība);
- Neatdots parāds (morāls, emocionāls vai materiāls).
Jebkura mīlestības zaudēšana tiek izdzīvota pilnā mērā, ja cilvēks ļauj sev izdzīvot sekojošas emocijas :dusmas, sēras, bailes un nožēlu par zaudētām iespējām.
Mēs atstājam aiz sevis „astes” ne tikai neizdzīvotām emocijām, bet arī neizdzīvotai mīlestībai. Un tad mums atsūta līdzīgus cilvēkus un māca mīlēt atkal no jauna.
Autore: Базылева Юлия
Avots: http://econet.ru/articles/148426-neprozhitye-emotsii-prityagivayut-neprozhitye-sobytiya-v-zhizn
