41 LEPNĪBAS PAZĪME
Parasti, mēs maz pievēršam uzmanību savām īpašībām, bet citus vērtējam pēc visaugstākajiem standartiem. Tā ir lepnība.
Lepnība ir tumsonības pirmā pazīme, jo rada ilūziju, ka esi ļoti labs cilvēks un tāpēc pelnījis īpašāku ievērību un cieņu nekā citi. Tu drīksti pazemot citus, bet citi tev pat norādīt uz to nedrīkst, jo kas viņi tādi ir, lai norādītu? „Un galu galā, katrs dara kā grib, tāpēc es jūs visus pazemošu, bet pamēģiniet tik man aizrādīt!”
Lepnība ir vissliktākā īpašība, no kuras tālāk attīstās visas pārējās negatīvās īpašības. Ja kāds paliek lepns, viņš pakāpeniski degradē un sāk zaudēt visu, kas viņam ir. Kā magnēts pievelk metālu, tā lepns cilvēks pievelk nepatikšanas.
Lēna, lēna tā meitiņa,
Ne dziedāja, ne runāja.
Aiz lepnības nedziedāja,
Aiz bārguma nerunāja.
Zemāk piedāvāju 41 lepnības aprakstu, kuri pārfrazēti no Vēdu traktātiem.
Primajā brīdī liksies šokējoši un pat nepieņemami, ka dažas mums tik pašsaprotamas izdarības arī tiek uzskaitītas kā lepnuma pazīmes, piemēram, spogulēšanās. Ne vienmēr kāda konkrēta izdarība var liecināt par lepnību. Drīzāk, vairāku pazīmju kopums nosaka lepnības līmeni. Tas varētu būt sava veida tests.
Izlasiet šīs pazīmes un atzīmējiet tās, kuras jums piemīt trīs baļļu sistēmā – 1)„nav, vai mazā mērā piemīt”; 2)„ir, bet ne tik izteikti”; 3)„ļoti raksturīgi man”.
Pie katras pazīmes pielieciet vienu, divus vai trīs punktus. Tā būs iespēja aizdomāties par savu lepnību un kopumā par sevi un savu attieksmi pret dzīvi.
1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība. Vai arī pretēji – galēja nepārliecinātība.
2. Atieksme pret citiem „no augšas”, pamācoši iedomīga. Katrā sarunā cilvēks cenšas iestarpināt savu gudro domu un pamācīt otru.
3. Personiskā svarīguma sajūta un izrādīšanās. „Būtu labs vīrs, ja tikai deguns nedaudz zemāks būtu!” saka Latviešu sakāmvārds.
4. Sevis un citu noniecināšana, pazemošana.
5. Lielīgums un pārliecība, ka esmu labāks par citiem, jo man ir lielāka dzīves pieredze un vairāk zināšanas.
6. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā, pazemojošā situācijā.
7. Tieksme kontrolēt situāciju, bet nevēlēšanās uzņemties atbildību (viss tik slikti...neviens nemāk neko darīt..., bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad aizbildinās ar to, ka nav laika).
8. Tieksme spogulēties. Vairāk attiecināms uz vīriešiem ar narcistisku dabu. Sievietēm tas ir normāli.
9. Sava apģērba un priekšmetu pārmērīga izrādīšana. Būtībā, tā pati lielība.
10. Nevēlēšanās lai kāds man palīdz. Citu cilvēku palīdzības piedāvājumu noraidīšana ar domu, ka pašam ar visu jātiek galā.
11. Uzņemties uz sevi vairāk nekā var paveikt. Vai tieši otrādi – neko nedarīt, jo darbi ir pārāk daudz.
12. Darbs līdz pilnīgam fizisko spēku izsīkumam. Nerēķināšanās ar savu spēku robežām. Tā ir lepnība ar mīnusa zīmi, pret sevi vērsta.
13. Uzmanības koncentrēšana uz sevi tikai lai pazīmētos. Varētu būt tā pati lielība.
14. Tieksme apvainoties par sīkumiem. Un tad, kad cilvēks atvainojas, rodas vēl lielāks niknums pret otru un vēlme atspēlēties.
15. Pļāpīgums un tieksme daudz runāt par savām problēmām. Bet tad, kad otrs sāk stāstīt par savām likstām, tad nav vēlēšanās viņā klausīties.
16. Pārmērīga juteklība, iekāre vai nejūtīgums, frigidums. Sieva saka vīram: „Tu trīs dienas neesi mani samīlējis. Es negribu būt vairs ar tevi kopā.” Vai sieviete, kura jau mēnesi neko nejūt pret savu vīrieti, ir nejūtīga, frigida. Tas liek aizdomāties par kāda aizvainojuma nēsāšanu sevī pret otru. Ja izrunājas un atlaiž šo problēmu, jūtīgums atjaunojas.
17. Pārmērīga aizņemtība ar sevi vai pilnīga nolaidība. Cilvēks, kurš staigā netrīrās drēbēs un nemazgājas, vai arī tāds, kurš ir piedomājis pie katras sava apģērba krokas un ķermeņa detaļas.
18. Raizes par to, ko domā un runā citi par mani. Vai arī totālas vienaldzības attieksme. Nevajag uztraukties ko citi runā, bet ja ir pārmērīga vienaldzība pret citu teikto, var nesadzirdēt Vēstījumu, kas vienmēr skan jebkuras kritikas zemtekstā.
19. Dažādu svešvārdu izmantošana sarunā ar mērķi būt gudrākam par otru, vai nepaskaidrojot to nozīmi.
20. Sava niecīguma sajūta (ko nu es – es jau neko, jo esmu sīka vienība). Sevis noniecināšana.
21. Nespēja piedot sev un citiem. Vēlme atriebties un spīts.
22. Sevis, vai citu glorificēšana. Citus var godāt pēc nopelniem, bet muļķīgi pārspīlēt un pataisīt par elkiem.
23. Savu domu, vārdu un manieres izmainīšana atkarībā no sarunas biedra sociālā statusa. Hameleona tendences. Piemīt lielākai daļai. Īpaši valdības funkcionāriem.
24. Nepateicīgums. Cilvēkam tiek dots un viņš uzskata, ka tā tam jābūt. Pat paldies nepasaka.
25. Necilu ļaužu ignorēšana vai izsmiešana. Piemēram, ubags, kurš patiešām ir ubags un nav izgājis peļņā, bet gan izmisuma pamudināts lūdz ziedojumu– tāds cilvēks ir jāatpazīst un jāatbalsta, nevis jāizsmej par to, ka viņš nespēj nopelnīt iztiku.
26. Neuzmanība un nevērība pret citiem. Īpaši – vecākiem ļaudīm un bērniem. Nevērība pret bērniem var izskatīties kā vēlme no viņiem „atkratīties” un atdot audzināšanā auklēm.
27. Savu problēmu un lepnuma neapzināšanās (man viss kārtībā). Patiesums vajadzīgs lai apzinātos sevi. Ja nav patiesuma, tad šis ir atslēgas punkts visā sarakstā, kas ir kā ķīlis personības attīstībā. Ja cilvēks sevi neapzinās, viņš praktiski ir zudis šai krāsainajai Dieviņa pasaulītei. Tāds cilvēks visam iet pāri, ir pragmatiski nežēlīgs un nemācās no kļūdām. Tāds patērētājs ir iznīcinošs dabai un veselajam saprātam.
28. Saērcinātība un īgnums sarunā ar otru. Liecina par vāju saiti ar sevi pašu, apkārtējo pasauli un Dievu.
29. Balss pacelšana (kliegšana) dusmās un īgnumā. To varētu nodefinēt kā tieksmi uzspiest savu viedokli par katru cenu.
30. Karmisko likumsakarību ignorēšana un viendienīšu – patērētāju domāšana: „Ne mana cūka, ne mana druva”. Tas ir katrā no mums. Lielākā, vai mazākā mērā.
31. Sevis necienīšana (darbības, kuras sabojā likteni, jeb nelietīgas darbības). Sevis necienīšana ir arī sevis indēšana ar saindētu pārtiku, alkoholisms, narkomānija, mazohisms, pašnāvība.
32. Neapdomīga, nesaprātīga rīcība. Rīcība, kuras sekas pēc tam jānožēlo.
33. Negodīgums pret sevi un citiem. Tas var izpausties kā apzināta ļaušanās krāpnieciskai shēmai, kurā pats tiek piekrāpts, vai apdalīts. Piemēram, šī brīža Latvijas valsts struktūra ir krāpnieciska attiecībā pret tautu. Tā rezultātā, mēs visi esam pārtapuši par negodīgiem pret sevi un saviem bērniem, jo pieļāvām tādu scenāriju. Un mūs spiež būt negodīgiem pret varu.
34. Nespēja iziet uz saprātīgu kompromisu. Ļoti raksturīga īpašība stūrgalvīgajiem.
35. Tieksme vienmēr pateikt pēdējo vārdu („jums taisnība, bet man ir savs viedoklis un liekaties mierā ar saviem argumentiem.”
36. Nevēlēšanās dalīties ar zināšanām a) lai paliktu situācijas noteicējs (manipulētu ar cilvēkiem); b) par šīm zināšanām dārgi samaksāts un ir skaudība, ka kāds uzzinās to pašu bez piepūles; c) esmu gudrāks par pārējiem un vēlos tāds palikt! d) kāds nozags manas domas un publicēs kā savas.
37. Pārmērīga vai nepietiekoša uzmanība pret savu fizisko un psihisko veselības stāvokli. Mums jābūt ļoti atbildīgiem pret sevi, bet tanī pat laikā, jebkurš pārspīlējums ved pretējā grāvī un atņem laiku un līdzekļus.
38. Vēlme risināt citu problēmas, īpaši ja neviens nelūdz to darīt. Šī darbība atņem personisko laiku, psihisko enerģiju un līdzekļus, kuri vajadzīgi paša dzīves dzīvošanai.
39. Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu. Īpaši aktuāla tēma šai laikā, kad migranti pārpludina eiropu. Šādā situācijā, mūsu negatīvā attieksme pret migrantiem nebūs aizspriedums, bet dabiska pašaizsardzības reakcija. Bet piemēram, ja mēs būsim gana cietuši no tumšādainā huligāna un aizbraucot uz tumšādainā zemi, necienīsim turienes ļaudis, tad tas būs rasistisks aizspriedums.
40. Pārmērīga cieņa pret sevi (narcisms).
41. Sarkasms. Vēlme pasmieties par citiem un aizskart citus.
LATVIEŠU SAKĀMVĀRDI UN PARUNAS
„Kur lepnas domas, tur īss padoms”;
„Lepnība kaunu dzemdē”;
„Kas grib nabags palikt, tam pa priekšu jāpaliek lepnam”;
„Augstprātība nāk priekš krišanas”;
„Neesi lepns, būsi laimīgs”
Agris Vanags
Parasti, mēs maz pievēršam uzmanību savām īpašībām, bet citus vērtējam pēc visaugstākajiem standartiem. Tā ir lepnība.
Lepnība ir tumsonības pirmā pazīme, jo rada ilūziju, ka esi ļoti labs cilvēks un tāpēc pelnījis īpašāku ievērību un cieņu nekā citi. Tu drīksti pazemot citus, bet citi tev pat norādīt uz to nedrīkst, jo kas viņi tādi ir, lai norādītu? „Un galu galā, katrs dara kā grib, tāpēc es jūs visus pazemošu, bet pamēģiniet tik man aizrādīt!”
Lepnība ir vissliktākā īpašība, no kuras tālāk attīstās visas pārējās negatīvās īpašības. Ja kāds paliek lepns, viņš pakāpeniski degradē un sāk zaudēt visu, kas viņam ir. Kā magnēts pievelk metālu, tā lepns cilvēks pievelk nepatikšanas.
Lēna, lēna tā meitiņa,
Ne dziedāja, ne runāja.
Aiz lepnības nedziedāja,
Aiz bārguma nerunāja.
Zemāk piedāvāju 41 lepnības aprakstu, kuri pārfrazēti no Vēdu traktātiem.
Primajā brīdī liksies šokējoši un pat nepieņemami, ka dažas mums tik pašsaprotamas izdarības arī tiek uzskaitītas kā lepnuma pazīmes, piemēram, spogulēšanās. Ne vienmēr kāda konkrēta izdarība var liecināt par lepnību. Drīzāk, vairāku pazīmju kopums nosaka lepnības līmeni. Tas varētu būt sava veida tests.
Izlasiet šīs pazīmes un atzīmējiet tās, kuras jums piemīt trīs baļļu sistēmā – 1)„nav, vai mazā mērā piemīt”; 2)„ir, bet ne tik izteikti”; 3)„ļoti raksturīgi man”.
Pie katras pazīmes pielieciet vienu, divus vai trīs punktus. Tā būs iespēja aizdomāties par savu lepnību un kopumā par sevi un savu attieksmi pret dzīvi.
1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība. Vai arī pretēji – galēja nepārliecinātība.
2. Atieksme pret citiem „no augšas”, pamācoši iedomīga. Katrā sarunā cilvēks cenšas iestarpināt savu gudro domu un pamācīt otru.
3. Personiskā svarīguma sajūta un izrādīšanās. „Būtu labs vīrs, ja tikai deguns nedaudz zemāks būtu!” saka Latviešu sakāmvārds.
4. Sevis un citu noniecināšana, pazemošana.
5. Lielīgums un pārliecība, ka esmu labāks par citiem, jo man ir lielāka dzīves pieredze un vairāk zināšanas.
6. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā, pazemojošā situācijā.
7. Tieksme kontrolēt situāciju, bet nevēlēšanās uzņemties atbildību (viss tik slikti...neviens nemāk neko darīt..., bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad aizbildinās ar to, ka nav laika).
8. Tieksme spogulēties. Vairāk attiecināms uz vīriešiem ar narcistisku dabu. Sievietēm tas ir normāli.
9. Sava apģērba un priekšmetu pārmērīga izrādīšana. Būtībā, tā pati lielība.
10. Nevēlēšanās lai kāds man palīdz. Citu cilvēku palīdzības piedāvājumu noraidīšana ar domu, ka pašam ar visu jātiek galā.
11. Uzņemties uz sevi vairāk nekā var paveikt. Vai tieši otrādi – neko nedarīt, jo darbi ir pārāk daudz.
12. Darbs līdz pilnīgam fizisko spēku izsīkumam. Nerēķināšanās ar savu spēku robežām. Tā ir lepnība ar mīnusa zīmi, pret sevi vērsta.
13. Uzmanības koncentrēšana uz sevi tikai lai pazīmētos. Varētu būt tā pati lielība.
14. Tieksme apvainoties par sīkumiem. Un tad, kad cilvēks atvainojas, rodas vēl lielāks niknums pret otru un vēlme atspēlēties.
15. Pļāpīgums un tieksme daudz runāt par savām problēmām. Bet tad, kad otrs sāk stāstīt par savām likstām, tad nav vēlēšanās viņā klausīties.
16. Pārmērīga juteklība, iekāre vai nejūtīgums, frigidums. Sieva saka vīram: „Tu trīs dienas neesi mani samīlējis. Es negribu būt vairs ar tevi kopā.” Vai sieviete, kura jau mēnesi neko nejūt pret savu vīrieti, ir nejūtīga, frigida. Tas liek aizdomāties par kāda aizvainojuma nēsāšanu sevī pret otru. Ja izrunājas un atlaiž šo problēmu, jūtīgums atjaunojas.
17. Pārmērīga aizņemtība ar sevi vai pilnīga nolaidība. Cilvēks, kurš staigā netrīrās drēbēs un nemazgājas, vai arī tāds, kurš ir piedomājis pie katras sava apģērba krokas un ķermeņa detaļas.
18. Raizes par to, ko domā un runā citi par mani. Vai arī totālas vienaldzības attieksme. Nevajag uztraukties ko citi runā, bet ja ir pārmērīga vienaldzība pret citu teikto, var nesadzirdēt Vēstījumu, kas vienmēr skan jebkuras kritikas zemtekstā.
19. Dažādu svešvārdu izmantošana sarunā ar mērķi būt gudrākam par otru, vai nepaskaidrojot to nozīmi.
20. Sava niecīguma sajūta (ko nu es – es jau neko, jo esmu sīka vienība). Sevis noniecināšana.
21. Nespēja piedot sev un citiem. Vēlme atriebties un spīts.
22. Sevis, vai citu glorificēšana. Citus var godāt pēc nopelniem, bet muļķīgi pārspīlēt un pataisīt par elkiem.
23. Savu domu, vārdu un manieres izmainīšana atkarībā no sarunas biedra sociālā statusa. Hameleona tendences. Piemīt lielākai daļai. Īpaši valdības funkcionāriem.
24. Nepateicīgums. Cilvēkam tiek dots un viņš uzskata, ka tā tam jābūt. Pat paldies nepasaka.
25. Necilu ļaužu ignorēšana vai izsmiešana. Piemēram, ubags, kurš patiešām ir ubags un nav izgājis peļņā, bet gan izmisuma pamudināts lūdz ziedojumu– tāds cilvēks ir jāatpazīst un jāatbalsta, nevis jāizsmej par to, ka viņš nespēj nopelnīt iztiku.
26. Neuzmanība un nevērība pret citiem. Īpaši – vecākiem ļaudīm un bērniem. Nevērība pret bērniem var izskatīties kā vēlme no viņiem „atkratīties” un atdot audzināšanā auklēm.
27. Savu problēmu un lepnuma neapzināšanās (man viss kārtībā). Patiesums vajadzīgs lai apzinātos sevi. Ja nav patiesuma, tad šis ir atslēgas punkts visā sarakstā, kas ir kā ķīlis personības attīstībā. Ja cilvēks sevi neapzinās, viņš praktiski ir zudis šai krāsainajai Dieviņa pasaulītei. Tāds cilvēks visam iet pāri, ir pragmatiski nežēlīgs un nemācās no kļūdām. Tāds patērētājs ir iznīcinošs dabai un veselajam saprātam.
28. Saērcinātība un īgnums sarunā ar otru. Liecina par vāju saiti ar sevi pašu, apkārtējo pasauli un Dievu.
29. Balss pacelšana (kliegšana) dusmās un īgnumā. To varētu nodefinēt kā tieksmi uzspiest savu viedokli par katru cenu.
30. Karmisko likumsakarību ignorēšana un viendienīšu – patērētāju domāšana: „Ne mana cūka, ne mana druva”. Tas ir katrā no mums. Lielākā, vai mazākā mērā.
31. Sevis necienīšana (darbības, kuras sabojā likteni, jeb nelietīgas darbības). Sevis necienīšana ir arī sevis indēšana ar saindētu pārtiku, alkoholisms, narkomānija, mazohisms, pašnāvība.
32. Neapdomīga, nesaprātīga rīcība. Rīcība, kuras sekas pēc tam jānožēlo.
33. Negodīgums pret sevi un citiem. Tas var izpausties kā apzināta ļaušanās krāpnieciskai shēmai, kurā pats tiek piekrāpts, vai apdalīts. Piemēram, šī brīža Latvijas valsts struktūra ir krāpnieciska attiecībā pret tautu. Tā rezultātā, mēs visi esam pārtapuši par negodīgiem pret sevi un saviem bērniem, jo pieļāvām tādu scenāriju. Un mūs spiež būt negodīgiem pret varu.
34. Nespēja iziet uz saprātīgu kompromisu. Ļoti raksturīga īpašība stūrgalvīgajiem.
35. Tieksme vienmēr pateikt pēdējo vārdu („jums taisnība, bet man ir savs viedoklis un liekaties mierā ar saviem argumentiem.”
36. Nevēlēšanās dalīties ar zināšanām a) lai paliktu situācijas noteicējs (manipulētu ar cilvēkiem); b) par šīm zināšanām dārgi samaksāts un ir skaudība, ka kāds uzzinās to pašu bez piepūles; c) esmu gudrāks par pārējiem un vēlos tāds palikt! d) kāds nozags manas domas un publicēs kā savas.
37. Pārmērīga vai nepietiekoša uzmanība pret savu fizisko un psihisko veselības stāvokli. Mums jābūt ļoti atbildīgiem pret sevi, bet tanī pat laikā, jebkurš pārspīlējums ved pretējā grāvī un atņem laiku un līdzekļus.
38. Vēlme risināt citu problēmas, īpaši ja neviens nelūdz to darīt. Šī darbība atņem personisko laiku, psihisko enerģiju un līdzekļus, kuri vajadzīgi paša dzīves dzīvošanai.
39. Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu. Īpaši aktuāla tēma šai laikā, kad migranti pārpludina eiropu. Šādā situācijā, mūsu negatīvā attieksme pret migrantiem nebūs aizspriedums, bet dabiska pašaizsardzības reakcija. Bet piemēram, ja mēs būsim gana cietuši no tumšādainā huligāna un aizbraucot uz tumšādainā zemi, necienīsim turienes ļaudis, tad tas būs rasistisks aizspriedums.
40. Pārmērīga cieņa pret sevi (narcisms).
41. Sarkasms. Vēlme pasmieties par citiem un aizskart citus.
LATVIEŠU SAKĀMVĀRDI UN PARUNAS
„Kur lepnas domas, tur īss padoms”;
„Lepnība kaunu dzemdē”;
„Kas grib nabags palikt, tam pa priekšu jāpaliek lepnam”;
„Augstprātība nāk priekš krišanas”;
„Neesi lepns, būsi laimīgs”
Agris Vanags
