2015. gada 12. janvārī 07:58, Kens Vilbers, Valdimirs Maikovs. Tulkojums (krievu valodā): Jevgēņijs Pustoškins
Saruna notika 2014. gada 12. februārī Kena Vilbera loftā (Denvera, Kolorādo štats, ASV). Intervija tika ierakstīta filmai „Kas ir apskaidrība: zinātne, māksla, garīgas tradīcijas”, kuru gatavo Vladimirs Maikovs. Pēc viņa vārdiem,
Kens Vilbers, pie kura intervijas par apskaidrību dēļ es lidoju no Sanfrancisko uz Denveru, atkal pārsteidza mani ar savu apbrīnojamo skaidrību un jauno kaislīgo dvēseli. Tie ir meli par viņa norietu, viņš vēl visus mūs pārsteigs un iedvesmos. Intervija izdevās, visus spēkus atdevām gan viņš, gan es – runājām gandrīz trīs stundas.
(Vladimirs Maikovs un Kens Vilbers (2014. gada 12. februāris.)
Par intervijas dalībniekiem
Kens Vilbers (Ken Wilber) – amerikāņu filozofs un rakstnieks, kurš ir izstrādājis teorētiskus un praktiskus integrālās pieejas postulātus. Integrālās pieejas būtība ir cilvēcei šodien pieejamā nozīmīgo prakšu, metodoloģiju un pieredzes visa spektra saskaņota organizēšana, koordinācija un harmonizācija visās sfērās – no psiholoģijas, reliģijas un garīgās prakses līdz neirofizioloģijai, sociālajām zinātnēm un biznesam.
Vilbers ir autors daudzām grāmatām, piemēram, „Teorija par visu, kas ir” („Теория всего”), „Integrālais redzējums” („Интегральное видение”), „Integrālais garīgums” („Интегральная духовность”), „Ceturtais pagrieziens” („Четвёртый поворот”), „Svētlaime un noturība” („Благодать и стойкость”), „Integrālā psiholoģija” („Интегральная психология”), Gara Acs” („Око Духа”), „Viena garša” („Один вкус”), „Visa, kas ir, īsa vēsture” („Краткая история всего”) u.c. 1988. gadā viņš nodibināja Integrālo institūtu, kurā apvienoja zinātnisku un sociālu jautājumu pētniekus integrālās un neredukcionālās pieejas ietvaros. 2007. gadā Vilbers kļuva līdzdibinātājs tīmekļa vietnei „Integral Life” (Integrālā dzīve”) – media-portālam, veltītam integrālā redzējuma izplatīšanai pasaules sabiedrībā, kā arī integrālās kustības dokumentēšanai un progresa veicināšanai.
Vladimirs Maikovs (Владимир Майков) – transpersonālās psiholoģijas un holotropās elpošanas vadošais popularizētājs Krievijā, izdevis virkni grāmatu par trasnpersonālo, procesuālo un integrālo psiholoģiju. Viņš ir izdevis vairāk nekā 90 grāmatu par transpersonālo tematiku, ieskaitot pirmās piecas Kena Vilbera grāmatas krievu valodā. Vairāku desmitu rakstu un četru grāmatu par transpersonālo psiholoģiju autors, daudzu pasākumu un konferenču organizētājs.
Maikovs mācījās pie Staņislava un Kristīnes Grofiem (Станислав и Кристина Гроф) no 1990. gada rudens līdz 1993. gada pavasarim un kļuva par pirmo Krievijas sertificēto holotropās elpošanas un transpersonālās psiholoģijas pasniedzēju. 1990. g. viņš kļuva par vienu no iniciatoriem Padomju humānās psiholoģijas asociācijas radīšanā un tika ievēlēts par šīs Asociācijas viceprezidentu. 1994. g. viņš nodibināja Transpersonālo institūtu, 1997. g. – Transpesonālās psiholoģijas institūtu, 2003. gadā – Transpersonālo projektu. Transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas asociācijas dibinātājs un pirmais prezidents. Maskavas psihoanalīzes institūta transpersonālās psiholoģijas katedras vadītājs. Krievijas Zinātņu Akadēmijas (РАН) filozofijas insitūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
Apziņas attīstības austrumu un rietumu ceļi
– Es ļoti priecājos! Jūs nevarat iedomāties, cik cilvēku Krievijā gaida manu atgriešanos, lai iepazītos ar šo interviju. Tas ir integrālais klubs Krievijā, tie ir Saša Narinjani (Саша Нариньяни), Ivans Viripajevs (Иван Вырыпаев), kurš uzveda izrādi „Svētlaime un noturība” teātrī „Практика”, tie ir krievu biznesmeņi, krievu garīgie meklētāji, mani studenti.
Es vadu transpersonālās psiholoģijas katedru Maskavas psihoanalīzes institūtā. Tas ir pirmais institūts, kurš piedāvā pilna mēroga izglītību transpersonālās un garīgās disciplīnās. Mēs Krievijā tik krasi nevelkam atšķirību, kā jūs ASV un Eiropā, starp transpersonālo, integrālo un citām skolām. Kaut kādā nozīmē mēs esam naivāki, bet citā – attīstītāki. Jo Krievijā taču mums ir sava paša ļoti dziļa integrālā tradīcija, cieši saistīta ar dzīvi.
– Nu ko, patiešām Krievijā bija kustība, kura saucās „viengabalainā (tas ir, integrālā) reliģija” („цельная религигия”), „viengabalainā kristietība”[1]. Tāds nosaukums tai arī bija. Dibinātājs bija, – baidos, ka pareizi nevarēšu izrunāt – Vladimirs Solovjovs (Владимир Соловьёв). Mēs šajā virzienā redzam pa īstam integrālu kustību. Un patiešām tā ir novērojama visā Eiropā: protams, sākot no senajiem grieķiem (piemēram, Plotīna) un beidzot ar vācu ideālistiem. Žaks Maritēns (Jacques Maritain) izstrādāja ideju, kuru viņš nosauca par integrālo humānismu. Tā kā integrālais impulss stipri izpaudās viscaur eiropeiskajā un krieviskajā sfērā. Protams, kopā ar redukcionistiskām pieejām, materiālistiskām pieejām un atomiskām pieejām.
– Jā, Ivans Petrovičs Pavlovs (Иван Петрович Павлов) bija viens no pārstāvjiem…
– Tas viss, protams, arī bija pārstāvēts. Taču tomēr bija spēcīga kustība integratīvāku, transpersonālāku, garīgāku un zinātniskāku kustību virzienā. Mēs to redzam Eiropas vēsturē. Daudz lielākā pakāpē, nekā anglosakšu zemēs, – daudz vairāk nekā Amerikā. Pie mums bija tikai dažas kustības: Jaunanglijas trasncedentālisti un viņu piekritēji; bija arī uz Hārvarda pamata radusies kustība, kurā iegāja tādi cilvēki, kā Čārlzs Pīrss (Charles Sanders Peirce), Viljams Džeimss (William James), bet Emersons (Ralph Waldo Emerson) uzstājās kā savdabīgs krusttēvs viņu metafiziskā kluba grupveida tikšanās reizēm. Tātad mums bija virkne kustību, līdzīgu kaut kam tādam, taču savā kopumā Amerika krita par anglosakšu empīriski-materiālistiskā virziena upuri. Tāpēc pie mums attīstījās biheviorizms un zinātniskais materiālisms.
Mēģinājumi iziet aiz [šo strāvojumu uzlikto ierobežojumu] ietvariem iekļāva arī tādas kustības kā pragmatismu un trasncedentālismu. Taču kopumā virsroku guva biheviorizms, empīrisms un pozitīvisms. Un tas izpaudās akcentā, kuru uzliek Amerika materiālajām vērtībām.
Kaut kādā mērā tas sāka mainīties 1960. gadā vairāku faktoru ietekmē. Viens faktors bija Austrumu tradīciju uzplūdums, piemēram, dzens, vedanta, daoisms un Tibetas budisms. Tie ļoti stipri ietekmēja nedaudz atšķirīgos Amerikas iedzīvotāju slāņus, ieskaitot akadēmiskus zinātniekus un pilsonisko sabiedrību kopumā. Tas deva sākumu tā sauktajai kustībai par cilvēka potenciāla attīstību (Human Potential Movement), par kura sākumu īpaši var saukt tādu vietu kā Esalen Institūts, kura līdzdibinātājs ir Maikls Mērfijs (Michael Murphy).
– Viņu iedvesmoja Aurobindo ašrams, kur viņš pusotrus gadus nodzīvoja.
– Jā, viņu ietekmēja Aurobindo. Vienā brīdī pie mums Amerikā bija vairāk nekā trīssimt centru cilvēka potenciāla attīstīšanai. Tur nodarbojās ar meditāciju, geštalt-terapiju, ķermeniskām praksēm, rolfingu, psihodrāmu, tranzakcionālo analīzi, visdažādākajām meditatīvo prakšu formām utt. Tā kā tā bija ļoti liela un ļoti ietekmīga kustība. Un tur sāka augt sēklas īstam integrālākam jeb viengabalainākam realitātes redzējumam.
Un atkal taču, arī agrāk vēsturē mēs esam novērojuši tamlīdzīgas kustības. Neapšaubāmi dažos manis pieminētajos Eiropas virzienos. Un protams dažos austrumu virzienos. Taču mēs ienesām arī papildinājumu atklājumu veidā, kurus izdarīja modernie un postmodernie Rietumi un kuri nekad nebija iekļauti tradicionālajās garīgajās pieejās. Tā kā tas ļāva iegūt pat vēl lielāka mēroga ainu par visdažādākajām realitātes sfērām, kuras mums ir bijušas pieejamas.
Tātad tas ir sākums pa īstam atvērt mūsu acis uz to faktu, ka cilvēki patiešām iziet izaugsmes un attīstības procesus, un turklāt ir četras vai piecas galvenās un cita no citas atšķirīgas sfēras, kurās viņi var augt un attīstīties. Piemēram, ir tāda pieredzes kategorija kā apziņu stāvokļi. Tradīcijās dabiskie stāvokļi parasti saucas „nomoda stāvoklis”, „sapņojuma stāvoklis”, „bezveidīga miega bez sapņiem stāvoklis”, „apliecinājuma stāvoklis” (jeb turija) un „nedivdabīgās vienotības stāvoklis” (jeb turijatita). Tā kā mēs varam augt un attīstīties caur šiem stāvokļiem.
Taču to Rietumi ir papildinājuši arī ar citiem izaugsmes un attīstības ceļiem. Tie izvēršas caur dažādiem pasaules uzskatiem, caur kuriem attīstās apziņa samērā ar to, kā viņa burtiski izaug. Un viens no pirmajiem, kurš uz to norādīja, bija Žans Gebsers (Gene Gebser). Viņš aprakstīja šīs izaugsmes dažādās stadijas (ja sniedz nedaudz izmainītu shēmu) sekojošā veidā: attīstība notika no arhaiskā uz maģisko, mītisko, racionālo, plurālistisko un integrālo līmeni.
Tātad tas atšķiras no apziņas stāvokļu attīstības. Tas ir tas, kā mēs izaugam (jeb kļūstam pieauguši), bet apziņas stāvokļi – tas ir tas, kā mēs mostamies. Tātad stāvokļi ir tas, kā mēs pieslēdzamies galējai realitātei – bezgalīgajam Garam, tīrajai Dievībai, visa esošā Pamatam. Taču apziņas struktūras (arhaiskā, maģiskā, mītiskā, racionālā, plurālistiskā utt.) patiesībā ir tas, kā mēs interpretējam mūsu relatīvo pasauli. Tas arī ir tas, kā mēs interpretēsim savu garīgo pieredzi.
Tātad gan viens, gan otrs spēlē ļoti svarīgu lomu: mēs varam iet cauri stāvokļu attīstībai vai arī struktūru attīstībai. Mums piemīt arī fundamentāli atšķirīgas dimensijas, kuras mēs varam apzināties un kuras mēs varam audzēt un attīstīt. Tās tradicionāli ir pazīstamas kā Labums, Patiesība un Skaistums; Es, Mēs un Viņš (Оно); Buda, Dharma, Sangha; māksla, morāle, zinātne, – tas viss ir izpaustās pasaules svarīgas dimensijas. Mums labāk ir būt pārliecinātiem, ka mēs ņemam vērā tās visas. Jo katra no tām taču sevī ietver kaut ko ļoti svarīgu, kurā var ar mums dalīties. Un mēs atrodamies attiecībās ar visām šīm pasaulēm: mēs atrodamies attiecībās ar objektīvo pasauli, kuru pēta zinātne; mēs esam attiecībās ar starpsubjektīvo pasauli, kura jāpēta morāli un tikumiski; mēs esam attiecībās ar skaistuma un mākslas estētisko pasauli. Tā kā tas viss ir dimensijas un jomas, kuras mums arī labāk ņemt vērā.
Ja mēs to visu sākam apvienot kopā, iemantojot sapratni, ka ir pamodināšanas paņēmieni, pieaugšanas paņēmieni un paņēmieni, kā izpausties visās šajās sfērās, tad pirmoreiz vēsturē mums pa īstam sāk parādīties visaptverošs cilvēka dabas redzējums. Un tas sevī ietver tādas lietas, kā apskaidrošanos jeb pamošanos, un galīgās realitātes, galīgās Patiesības, bezgalīgā Gara, radikālās Dievības, kura ir mūsu pašu visdziļākais un pats īstenākais Es – apjēgšanu.
Tā kā apskaidrošanās realizēšana pēc būtības ir tas, ko sūfiji sauc par Visaugstāko tāpatību – jūsu visdziļākā Es Tāpatību ar Garu kā tādu. Bet tas vēl nav viss, kas var notikt, jo mēs taču katrā no šīm sfērām varam izaugt no arhaiskās līdz maģiskajai, mītiskajai, racionālajai, plurālistiskajai un integrālajai perspektīvai. Un mēs to varam realizēt Labuma, Patiesības, Skaistuma un varonīguma sfērās.
Agrāk mēs nekad nebijām apvienojuši visas šīs dažādās sfērās vienoti vienā pavēnī. Tātad mums ir daudz garīgu kustību, kuras māca, kā var pamosties un attīstīt apziņas stāvokļus. Taču šīs tradīcijas gandrīz viscaur neapzinās, ka eksistē apziņas attīstības stadijas, caur kurām mēs ejam relatīvajā pasaulē (par arhaiskajām, maģiskajām, mītiskajām, racionālajām, plurālistiskajām un integrālajām stadijām).
Un mēs rietumu modeļos atrodam, ka praktiski visi rietumu attīstības modeļi pēta vienu vai virkni no tā saucamā intelektu kopas. Piemēram, mums ir ne tikai kognitīvais intelekts, bet arī emocionālais intelekts, starppersonālais intelekts, morālais intelekts, estētiskais intelekts – un visu šo attīstības līniju daudzveidība.
Taču visas šīs dažādās līnijas izvēršas caur vieniem un tiem pašiem attīstības līmeņiem (tas ir, atkal taču, caur arhaisko, maģisko, mītisko, racionālo, plurālistisko un integrālo). Tātad kognitīvi-izzinošajā līnijā mums var būt arhaiskā izzināšana, maģiskā izzināšana, mītiskā izzināšana, racionālā izzināšana, plurālistiskā izzināšana un integrālā izzināšana. Tas pats ir spēkā arī morālajai attīstībai: mums var būt arhaiskā tikumība, maģiskā tikumība, mītiskā tikumība utt. Tas pats ir arī ar estētiku: arhaiskā estētika, maģiskā estētika, mītiskā estētika utt.
Ejot cauri šīm attīstības formām, jebkurā momentā mēs varam nodarboties ar stāvokļu attīstību – un pamosties. Tie ir neatkarīgi mainīgie: var nodarboties ar vienu sfēru vai var nodarboties ar otru sfēru.
– Vai nu gan ar vienu, gan otru.
– Pareizi. Gan viena, gan otra attīstība – ar to nekad agrāk nenodarbojās. Tātad tieši variants – mūsdienu integrālā pieeja tad arī papildināja integrālās pieejas iepriekšējās versijas. Visas iepriekšējās integrālās pieejas, kuras mēs šeit apspriedām, apvienoja un integrēja dažādas sfēras, kuras cilvēce bija apzinājusies atbilstošajos vēstures periodos. Taču šīs izaugsmes un attīstības struktūras-stadijas (arhaiskā, maģiskā, mītiskā, racionālā, plurālistiskā un integrālā) katrā no apziņas struktūras daudzo intelektu duča... pirmoreiz definēja tikai apmēram pirms simts gadiem amerikāņu psihologs Džeims Marks Boldvins (James Mark Baldwin).
Tā kā visas garīgās sistēmas visā pasaulē pilnīgi apzinās stāvokļu attīstības fenomena eksistenci (sākot ar pašām agrīnākajām šamanisma, kurš eksistēja pirms piecdesmit tūkstoš gadiem, formām), taču nevienā no tām nebija apziņas struktūru attīstības izpratne. Tātad tās neapzinājās to mūsu pašu daļu, kura aug un attīstās. Tās integrēja visas šīs sfēras, taču palaida garām apziņas struktūras.
Taču dīvainā kārtā, kad rietumu psiholoģija atklāja šīs struktūras un sāka pētīt attīstības stadijas katrā no daudzajiem intelektiem, tā palaida garām apziņas stāvokļus. Tāpēc visiem rietumu attīstības modeļiem ir daudzveidīgas variācijas par vieniem un tiem pašiem līmeņiem – piemēram, arhaiskā morāle, maģiskā morāle, mītiskā morāle, racionālā morāle, plurālistiskā morāle, integrālā morāle, – taču tajās nav ne vārda par apskaidrību vai pamošanos. Tajās nav nekādas pamošanās no miega [garīgās neziņas]. Tās visas ir veltītas tikai augšanai (jeb nobriešanai) relatīvajā pasaulē.
Tātad lielās garīgās tradīcijas ietver pamošanos, taču neietver nobriešanu. Bet visi rietumu modeļi ietver sevī nobriešanu, bet ne pamošanos. Neviens tās tā pa īstam arī nav integrējis.
– Un, runājot starp citu, šī strukturālā sašķeltība atspoguļojas divās galvenajās kristietības – austrumu un rietumu – versijās. Rietumu kristietības modelis ir Jēkaba kāpnes. Jūs attīstāties caur stadijām pat garīgajā dzīvē. Taču austrumu kristietības modelī, sākot ar Sv. Palamu (ar viņa triādēm), pie vienotības ar Dievu nevar atnākt, ejot pa stadijām: tas nav iespējams. Pāri šim gigantiskajam bezdibenim var spert tikai vienu vienīgu soli. Tikai vienu. Jūs vienkārši sperat soli, un nav nekādas stadijas. Un jūs varat iemantot vienotību ar Dievu enerģijā – ne būtībā, bet enerģijā. To tad arī sauc par sinerģiju – caur lūgšanām un svētības nolaišanos. Liekas, ka arī kristietībā ir dažādas versijas, kuras atspoguļo to pašu ideju, kuru jūs izskaidrojāt.
– Tas, ko mēs konstatējam faktiski visās lielajās meditatīvajās garīgajās tradīcijās – ka parasti tām visām ir meditatīvā ceļa kartogrāfija. Un parasti tādam ceļam piemīt stadijas. Pat neskatoties uz to, ka, protams, jums var būt pīķa (jeb virsotnes) pārdzīvojumi, jums var būt satori neatkarīgi no tā, kādā stadijā jūs atrodaties, – taču, lai veiktu pilnīgu apjēgšanu jeb pilnīgu pamošanos, kā likums, ir nepieciešams iziet cauri visiem apziņas stāvokļiem un tos visus apzināties – ieskaitot visu no rupja stāvokļa jeb nomoda, līdz smalkajam stāvoklim jeb sapņojumam, cēloniskajam stāvoklim jeb dziļam bezveidīgam miegam, turijai, vai apliecinājumam, un turijatitai, vai nedivdabīgās vienotības apziņai. Un šīs piecas vispārīgās stadijas – to variācijas – ir atrodamas pasaules lielo meditatīvo tradīciju vairumā.
Piemēram, Evelīna Anderhila (Evelyn Underhill) savā grāmatā par misticismu, kura aptver visus rietumu mistiķus, apgalvo, ka viņi visi iet cauri vienām un tām pašām četrām, piecām stadijām, kuras pēc būtības ir variācijas par tiem pašiem pieciem stāvokļiem-stadijām, kurus es tikko uzskaitīju.
Tiek izdalīta sākotnējā fiziskā, jeb rupjā, attīrīšanās; pēc tam notiek pāreja uz smalko atklāsmi; no šejienes pāreja tiek veikta uz bezgalīgo bezdibeni, kuru var pārdzīvot arī kā cēloniskā bezveidīguma “tumšo nakti”; pēc tam no šejienes tiek veikta pāreja uz nedivdabīgo vienotību (unity, or Oneness). Tātad šīs kopīgās attīstības formas mēs sastopam meditatīvo tradīciju lielā daudzumā pa visu pasauli. Tā kā tā tiek uzskatīta par vienu no svarīgām lietām, kuras piedāvā garīgi-meditatīvās sistēmas.
Tātad, dažas no tām lielākā mērā, fokusējas uz vienu vai otru stāvokli, nekā citas. Taču dažas no diženākajām tradīcijām aptver visus stāvokļus, un daudzas no tām koncentrējas uz iešanu caur tiem noteiktā kārtībā. Kā ir teicis Aurobindo, jūs varat izlaist vienus vai otrus stāvokļus, taču jums vienmēr vajag atgriezties un reintegrēt izlaisto. Tā kā labāk tos ir iekļaut uzreiz.
Taču neviens no šiem stāvokļiem – neviens no šiem stāvokļiem-stadijām – pilnīgi vispār nekādā veidā neatgādina attīstības stadijas, kuras mums piedāvā rietumu psiholoģija. Tās pat skan citādi. Tur mēs redzam aprakstu tam, ka indivīdi sāk savu attīstību saplūšanas ar izpausto pasauli stadijā (tā saucamajā duālisma jeb disociācijas stadijā), – un tā nav vienotības apziņa, tas ir nediferenciēts sākotnējais stāvoklis. Un notiek diferenciācija (jeb atšķiršana) starp “es” (patību) un citu. Vairumam cilvēku tas notiek apmēram 16-18 mēnešu vecumā. Tas patiesībā saucas “mazuļa psiholoģiskā dzimšana”, jo tad mazulis pirmoreiz izrādās spējīgs atšķirt sevi no cita. Tas savukārt rada to, kas pazīstams ar nosaukumu “impulsīvā patība”. Samērā ar to, kā impulsīvā patība kļūst stiprāka, tā sāk pāriet pašaizsargājošās pozīcijā (satraukumā par paša drošību). Tā ir trešā lielā stadija no vispārējām attīstības stadijām, kuras izdala rietumu modeļi.
Turpinot attīstību, patība sāk pielaikot sev citu cilvēku lomu. Tad viņa izrādās spējīga paplašināties no egocentriskās identitātes (identificēšanās tikai ar sevi) līdz identificēšanai ar grupu (etnocentriskajai identitātei). Tad parādās tādas pārliecības kā “nav svarīgi, vai manai valstij ir taisnība, vai nav, tā ir mana valsts!”, “es esmu izredzētās tautas daļa”, “visi, kas ietilpst manā grupā, ir pestīti, bet visi, kas ārpus tās, ir nolādēti uz mūžiem”, un tās ir ļoti konformisma motivētas.
Tas, kā likums, motivē daudzas mītiski burtiskas reliģiskas interpretācijas. Tās vēl arvien eksistē pasaulē arī šodien fundamentālos burtiskos mītiski-reliģiskos virzienos. Tos neinteresē pamošanās jeb apskaidrība. Tos interesē konkrēts mītisks naratīvs, kurš runā par to, kādas mums ir attiecības ar galīgo esību, un, tā teikt, šī galīgā esība ir atstājusi mums komplektu ar baušļiem jeb likumiem, kuriem mums ir jāseko. Un, ja mēs tiem sekojam, tad, kad nomirsim, mūžīgi dzīvosim Dieva klātbūtnē.
Citi virzieni, kuros notiek darbs ar stāvokļiem un atmošanos, pilnīgi nav tam līdzīgi. To būtība ir apziņas transformācijas psihotehnoloģija – no viena nošķirta “es” uz īsteno “Es, vienotu ar bezgalīgo Garu un, tātad, vienotu ar izpausto pasauli. Tā tad arī ir apskaidrība jeb pamošanās.
– Jā, mahamudra – transformācijas ceļš, kurš saskaņā piemēram ar dzogčen tradīciju vispirms sākas ar attīrīšanos un iet tālāk.
– Pilnīgi pareizi. Tātad mums ir dīvaina situācija, kad ir divas galvenās izaugsmes un evolūcijas jomas: viena – caur stāvokļiem, vērsta uz atmošanos un savas visaugstākās tāpatības ar galīgo realitāti atklāšana; otra – tā ir vienkārši pieaugšana relatīvajā pasaulē. Un tas ir svarīgi, jo patiesībā tie ir instrumenti, kurus izmanto saprāts, lai interpretētu savus pārdzīvojumus, tajā skaitā arī to, kā interpretēt garīgos pārdzīvojumus.
Tātad tas kļūst ļoti svarīgi, pat neskatoties uz to, ka tādā veidā, kādā tos parasti pēta attīstības pētīšanas rietumu skolas, nav stāvokļu attīstības izpratnes. Tātad nav izpratnes par gaismas-nešanas stāvokļiem, meditatīvajiem stāvokļiem, apcerošajiem stāvokļiem, transcendences stāvokļiem un galu galā atmošanās, jeb Vienotības apziņas, jeb vienotības ar visu, kas pasaulē rodas, stāvokļiem.
Rezultātā mums ir divas šīs ļoti svarīgās dimensijas. Un uz abām mums ir jāfokusējas. Taču tas burtiski nekad nav darīts cilvēces vēsturē. Viens no cēloņiem ir tāds, ka tajā periodā, kad tika ieliktas sākotnējās Lielās garīgās tradīcijas, tām bija pazīstami tikai stāvokļi.
Stāvokļi ir kaut kas, kas ir tieša pieredze: ja jums mīlestības pret visu esošo, vai gaismas, kura nonāk uz jums un ietin, pieredze, vai jūs paplašināties un iegremdējaties vienotībā ar visu, – jūs precīzi zināt. Jūs esat vienoti ar visu, un jums tas ir acīmredzams. Tas tad arī ir stāvoklis. Tātad cilvēcei bija zināms par stāvokļiem, kā jau es teicu, vismaz piecdesmit tūkstoš gadu ilgi, kopš agrīno šamaņu laikmeta. Viņi pētīja stāvokļu pieredzi.
– Šamaņi arī var sagremot vienotības ar visumu pieredzi.
– Kaut kādā pakāpē jā. Daudzi no viņiem vairāk fokusējās uz smalko dimensiju, un mēs tam pieskarsimies. Un nedaudziem no viņiem bija pieejama cēloņu dimensija, jeb Tukšuma dimensija. Nedaudzām šamaņu tradīcijām bija raksturīga tīra Bezdibeņa, tīra Nekas, tīra tukšuma izpratne.
– Vairums Sibīrijas šamaņu, ar kuriem es tiku strādājis, pārsvarā koncentrējas uz garu visumu, kā arī uz it kā universālu ekoloģiju – uz to, kā būt labam cilvēkam, kā atbalstīt visu visumā, visu dzīvību.
– Pareizi. Tā kā pēkšņi apmēram pirms gadsimta mēs sākām atklāt cilvēka apziņas citu komponenti: to, kā saprāts rada instrumentus, ar kuru palīdzību viņš interpretē un saprot realitāti.
– Un kas, kā jūs domājat, notiek rietumu civilizācijas pašā apakšā, pašā fundamentā, tā teikt, ka ļauj atklāt šo jauno iespēju – sākt formēt šo jauno epistēmu.
– Nu ko, rietumu tradīcijai kā tādai patiešām bija virkne ļoti nopietnu garīgu virzienu un garīgu skolu, kas fokusējās uz stāvokļu attīstību.
– Jā, patiešām: teozofija, antropozofija, Gurdžijevs (George Gurdjieff), Blavatska, kristīgā zinātne, amerikāņu transcendentālisms... visdažādākās tradīcijas.
– Pareizi. Taču ko viņi visi palaida garām – apziņas struktūras, kuras interpretē visas šīs lietas. Jo nav iespējams taču šīs struktūras ieraudzīt introspekcijas (jeb pašnovērošanas) ceļā. Apziņas struktūras vairāk atgādina, teiksim, valodas, kurā jūs runājat, struktūras: katrs cilvēks zina valodu un brīvi runā dzimtajā dialektā, parasti pietiekami pareizi. Citiem vārdiem, eksistē gramatikas likumi, kuri patiesībā nosaka, kādā veidā vārdi viens ar otru saskaņojas. Taču vairums cilvēku, kuri runā vienā vai otrā dzimtā valodā, nezina gramatiku. Gramatika nekad neizpaužas.
– Jā, viņiem tā ir dzimtā valoda!
– Jā, varbūt vairums cilvēku kaut no gramatikas ir arī mācījušies skolā, un viņi ir iegaumējuši, ka teikuma priekšmetam ir jābūt šeit, darbības vārdam te, bet apstākļa vārdam šeit. Taču visā pārējā viņi nevar caur introspekciju un pašnovērošanu ieraudzīt gramatikas likumus. Bet viņi to vienkārši izmanto.
Tas pats ir spēkā arī struktūrām, lai tā būtu maģiska, mītiska, racionāla vai plurālistiska. Tās kaut kādā ziņā ir līdzīgas gramatikas likumiem katrā apziņas līmenī.
– Jā, mums nepieciešams pētīt vēsturi, ģenealoģiju un salīdzinošo lingvistiku, citādi mēs nevaram pētīt struktūru. Kā arī daudz citu perspektīvu.
– Pareizi. Tā kā mums ir struktūras-stadijas, kuras ir instrumenti jeb lēcas, kuras saprāts izmanto, lai skatītos uz pasauli un interpretētu to. Pat meditatīvi stāvokļi tiek interpretēti no šo struktūru, lēcu, “gramatisko likumu” puses, kuri nosaka to, kā indivīds uztver realitāti.
Tātad tas nav, uz ko mēs skatāmies, bet tas, caur ko mēs skatāmies. Samērā ar to, kā mēs caur tiem skatāmies, tie vada to, ko mēs redzam un kā mēs to redzam.
– Līdzīgi Platona idejām.
– Tā kā no šejienes mēs iegūstam veselu struktūru komplektu: vairums attīstības rietumu modeļu ietver no sešām līdz deviņām galvenajām struktūrām-līmeņiem.
Un ir tāds fenomens, kurš saucas kultūru karš. Tā ir kauja starp trīs visaugstākajiem attīstības līmeņiem un vērtību sistēmām. Un, protams, katram līmenim ir sava paša vērtību sistēma, sava paša motivācija, savi paša centieni, savas paša vajadzības, savi paša pasaules redzējuma veidi, savi paša pasaules uzskati utt.
Trīs galvenās vērtību sistēmas, kuras cīnās kultūras karos Rietumos kopumā:
(1) tradicionālā reliģiskā fundamentālā vērtību sistēma,
(2) modernā racionālā zinātniskā vērtību sistēma un, visbeidzot,
(3) postmodernā multikultūras vērtību sistēma.
Šīs trīs vērtību sistēmas, protams, atbilst mītiskajai, racionālai un plurālistiskajai struktūrai.
Tās patiešām izceļas no kādas no šīm trīs galvenajām attīstības struktūrām. Tām nav nekāda sakara ar stāvokļiem: tās neatbilst rupjajam, smalkajam, cēloniskajam, apliecinošajam un nedivdabīgajam stāvoklim. Patiesībā tās ir lēcas, ar kuru palīdzību mēs skatāmies uz realitāti, un tātad pasaules uzskats, kuru mēs dabūjam rezultātā.
Un jūs varat atrasties jebkurā no šīm struktūrām, un, ja nodarbosieties ar meditāciju, tad savus meditatīvos pārdzīvojumus jūs interpretēsiet ar šo struktūru palīdzību. Tātad kāds mītiskajā stadijā, ja viņš nodarbosies ar meditāciju, dos mītisku interpretāciju saviem meditatīvajiem pārdzīvojumiem; kāds racionālajā stadijā – racionālu interpretāciju; kāds plurālistiskajā – plurālistisku šo stāvokļu interpretāciju.
Tā kā tas patiešām ir svarīgi, jo cilvēki taču var atrasties vienā un tajā pašā meditatīvās attīstības stadijā, un turklāt viņi pilnīgi dažādi to redzēs atkarībā no tā, vai viņi atrodas maģiskajā, mītiskajā, racionālajā, plurālistiskajā vai integrālajā struktūrā. Un tas ir radījis nopietnu problēmu, jo, piemēram, ievērojamu daļu budisma, kad tas sāka iekļūt Rietumos, taču pārņēma cilvēki, kurus sauca par „kultūras radītājiem” (cultural creatives), pēc būtības „bebi-bumeru” paaudze.
– Jā, Alens Ginsbergs (Irwin Allen Ginsberg) un citi viņam līdzīgi.
– Tā bija pirmā paaudze, kura atkal taču atradās plurālistiskajā, postmodernajā attīstības stadijā. Tā kā viņi budisma tekstus un prakses sāka interpretēt no plurālistiskā attīstības līmeņa skatpunkta. Un tas zināmā mērā izkropļoja dažas no budisma mācībām, kuras īstenībā bija atnākušas no integrālajiem līmeņiem. Jo plurālistiskā stadija atradās par stadiju zemāk nekā augstākā stadija, no kuras bija cēlušies budisma teksti.
Tā kā tas radīja – un vēl arvien rada – īstu problēmu.
– Pilnīgi pareizi. Iespējams, jūs pazīstat pētnieku Hārviju Koksu (Harvey Cox), kurš uzrakstījis grāmatu „Pagriešanās uz Austrumiem” („Turning East”). Tā ir veltīta tam, ka ne tikai budisms, bet arī visas galvenās austrumu tradīcijas nonāca rietumu „tirgū”, tā teikt. Viņš norāda – lai izdzīvotu Rietumos, visām īstajām austrumu tradīcijām ir jātiek iepakotām kaut kādās „etiķetēs”, produktos, lai tās varētu pārdot tirgū. Un patiešām šī pagriešanās uz Austrumiem kardināli maina to patieso dabu.
– Tātad tas ir tas, kam mums būtu jāpievērš rūpīga uzmanība mūsu jaunajos un paplašinātajos integrālajos uzskatos. Tā kā mēs saprotam, ka ir svarīgas abas komponentes: viena nav svarīgāka par otru, tās abas vienlīdz svarīgas.
– Vai mēs varam tās saukt par austrumu un rietumu ceļiem?
– Jā, tā var teikt – izņemot to, ka ar austrumu ceļiem mēs patiesībā domājam meditatīvas vai apcerošas prakses. Tādas bija izplatītas Rietumos, bet ne tik lielas. Taču neapšaubāmi tās pie mums ir. Pati kristietība bija dibināta uz stāvokļu pieredzes bāzes.
– Pareizi. Sākotnējie tuksneša-tēvi (Desert Fathers).
– Jā. Arī sv. Pāvels ir teicis: lai tevī būtu apziņa, kāda bija Jēzū Kristā; lai mēs visi būtu vienoti. Šeit mēs redzam apgalvojumu par apskaidrību, vienotības apziņu un pamošanos.
– Tas bija viens no iedvesmas avotiem visai krievu Dieva izzināšanas (богопознание) filozofijai. Mēs visi virzāmies pie Kristus apziņas iemiesošanas.
– Pilnīgi pareizi. Tā kā šī apskaidrotā Kristus apziņa bija mītisko apcerošo tradīciju pamatā Rietumos. Tātad, kad mēs runājam par „rietumu” un „austrumu” ceļiem, ar „austrumu” mēs saprotam apcerošās tradīcijas, lai kur tās nebūtu radušās, bet ar „rietumu” mēs pārsvarā domājam struktūru tradīcijas, attīstības psiholoģiju, attīstības strukturālos modeļus, kuri aplūko daudz intelektu un stadiju, caur kurām viņi iziet savā attīstībā. Tās ir attīstības stadijas instrumentiem, kurus saprāts izmanto pasaules interpretēšanai.
Stāvokļi – tas ir tas, kam mēs ejam cauri, lai padziļinātu savu klātbūtni, gaismspēju, skaidrību un tuvību Garam. Tā kā katrs no šiem stāvokļiem arvien tuvāk pietuvojas galīgajai realitātei jeb bezgalīgajam Garam, un mēs tai arvien tuvāk piezogamies, kamēr beidzot nesaduramies ar Galīgo. Un, protams, mums var būt pīķa (jeb virsotnes) pārdzīvojums pašā ceļa sākumā. Taču, ja jūs gribat, lai tas stabilizētos, ja jūs gribat, lai tas būtu pastāvīgāks sasniegums, tad labāk iet cauri visiem stāvokļiem, tāpēc ka citādi jūs noslīdat atpakaļ vienā stāvoklī – rupjajā vai smalkajā, ar kuru jūs savu tāpatību vēl neesat izbeiguši (разотождествились). Tātad jums ir nepieciešams to izdarīt un pāriet uz nākamo, augstāku stāvokli.
– Vai es varu uzdot jautājumu šajā sakarā? Kā jūs zināt, klasiskajā budismā var sastapties ar daudziem apgalvojumiem, ka pat ar vienu augstāko stāvokļu pieredzes mirkli pietiek, lai iznīdētu karmu, kuru jūs esat radījis ilgu laiku… Džons Lilijs (John C. Lilly) šo domu ir atkārojis grāmatā „Ciklona Centrs” („Центр циклона”), pierādot, ka atrašanās „mirdzēšanas” (glowing) stāvoklī sava psihodēliskā ceļojuma laikā vienkārši ir atbrīvojusi un attīrījusi daudz ko viņa dzīvē.
Mēs precīzi zinām, ka cilvēka attīstībā dažas svarīgas lietas ir neatgriezeniskas: līdz ar vecumu mēs pieaugam, iemācāmies valodu un, ja reiz esam iemācījušies valodu, mēs nevaram atņemt sev šo apziņu. Mēs nevaram runāt sliktāk: līdz ar vecumu mēs iemācāmies runāt arvien labāk un labāk (parasti, ja notikumi attīstās normāli.) Ja mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu, mēs nekad šo prasmi nezaudēsim: pat pēc divdesmit gadiem pēc pēdējā brauciena uz velosipēda mēs sēžamies uz velosipēda un mierīgi braucam.
Tā kā ir neatgriezeniski procesi. Varbūt kas līdzīgs var būt spēkā pīķa pārdzīvojumiem? Kad pēc dažiem pīķa pārdzīvojumiem jūs nodibināt reālus sakarus ar ļoti svarīgām lietām jūsu īstenajā dzīvē, tas ved pie neatgriezeniskām izmaiņām.
– Jā. Patiešām tā arī notiek. Tas, ko mēs pašlaik apspriežam, ir izteiksmju pakāpju jautājums. Jo gandrīz visi, cilvēku vairākums, kaut kad ir pārdzīvojuši vismaz mājienu par galīgo vienotības apziņu, neatkarīgi no tā, vai viņi tajā brīdī klausījās mūziku, vai raudzījās saulrietā, vai nodarbojās ar mīlestību, vai vienkārši pastaigājās pie dabas krūts. Un pēkšņi notiek: bam, atsevišķā „es” sajūta pazūd, un viņi ir visi. Tas tad arī ir viņu „Es”. Un viņi: „Urā! Es to zināju! Es zināju! Lūk viņas – manas mājas! Tas arī ir tas! Tas ir mans „Es”!” Tā ir neparasta pieredze.
Un pēc tam šīs pieredzes spēks, kā likums, nodziest. Un tad viņiem rodas jautājums: „Kā gan es to izdarīju?” Tieši tāpēc tradīcijas arī izstrādāja ilgstošas prakses, lai, pat ja mēs kādā momentā arī izjutām galīgā stāvokļa pīķa pārdzīvojumus, [varētu attīstīt savu realizāciju jeb pieeju šim stāvoklim, – tulk. (uz krievu valodu) piez.] – un daudzas tradīcijas, piemēram, dzogčen un mahamudra, patiešām veic galīgā stāvokļa īsa pārdzīvojuma sniegšanu studentam no paša sākuma...
– Jā, rigpa ir tieša ievešana klātbūtnes stāvoklī.
– Pareizi. Tā modina jūs šim stāvoklim. Jūs zināt, ka tas ir. No tā jums pastiprinās cerība, mērķtiecība – atkal saskarties ar to un padarīt to par jūsu pastāvīgu realizāciju.
– Jā, jūs uzzināt: apskaidrība patiešām pastāv. Pilnīgi noteikti.
– Jā, pareizi! Tā kā pat tajās tradīcijās, kur tiek teikts: “Viss, kas ir vajadzīgs, ir tikai nedaudz izjust galīgās realitātes garšu, un tas mūs izmainīs uz visiem laikiem”, – tā ir pilnīga taisnība, taču šī izmaiņa var padziļināties, kļūt arvien pastāvīgāka un ietekmēt arvien lielāku dzīves sfēru skaitu, ja mēs turpināsim praktizēt. Tātad tieši tāpēc vispārēja ilgstoša prakse ir svarīga, lai pat viens īss pārdzīvojums var dziļā veidā jūs izmainīt.
Tā kā mēs gribam darīt sekojošo: iekļaut abas šīs cilvēkiem raksturīgās attīstības plūsmas, – un ir vēl dažas citas, kā es jau teicu, – bet pašlaik kā piemēru mēs aplūkojam šīs divas. Mēs zināmā mērā gribam nedaudz pārskatīt apskaidrību: mēs negribam teikt, ka vienīgi atrašanās visaugstākajā stāvoklī no cilvēkam pieejamajiem jebkurā periodā ir apskaidrots stāvoklis vai pamošanās stāvoklis. Mēs apgalvojam, ka pilnīga apskaidrība ir atrašanās visaugstākajā stāvoklī un visaugstākajā struktūrā.
Turpinājums sekos...
Kens Vilbers (Ken Wilber)
Filozofs, integrālās pieejas AQAL dibinātājs, daudzu grāmatu (un kursu virknes) autors psiholoģijā, psihoterapijā, garīgumā un integrālajā teorijā un praksē. Viens no domas transpersonālā virziena līderiem. Tādu projektu kā Integrālais institūts un “Integral Life” dibinātājs.
Pievienots 12.01.2015
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Tiek domāta „viengabalaino zināšanu” („цельного знания”) koncepcija, kuru ieviesa Vladimirs Solovjovs (Владимир Соловьёв). Viengabalainas zināšanas, saskaņā ar Solovjovu, tā ir „zināšanu pilnība, sintēze no zināšanām, kuras pārstāv reliģija, filozofija un zinātne ar mērķi sasniegt „viengabalainu dzīvi” saziņā ar Dievu, ieiet pasaules Visvienotībā, atjaunot cilvēka dvēseles viengabalainību un viņa augstākās jaunradošās spējas, pārvarēt sašķeltību visās cilvēka dzīves jomās”. (Василенко В. Краткий религиозно-философский словарь. — М., 1996.)