https://www.facebook.com/events/1162276733858731/
Feb 27 at 10 AM to Feb 28 at 6 PM
Saskaņa kā dziedinoša spēka avots
Pilna intervija publicēta Praxis der Systemaufstellung, 1/2007.
Diskusijas partneri: Stefans Hausners un Marianne Franke
F: Stefan, sākot mūsu sarunu, es gribētu zināt, kādu karjeru tu sev biji vēlējies sākotnēji un kā tu to īstenoji?
H: Sākotnēji es gribēju būt biologs un strādāt vides aizsardzībā. Taču beigās manas intereses nosliecās vairāk par labu cilvēkiem un viņu sociālajai videi, tādēļ es izvēlējos medicīnu. <...> Mani meklējumi pēc ekoloģiskiem risinājumiem mani aizveda līdz tradicionālai ķīniešu medicīnai, un caur naturopātiju es nokļuvu līdz homeopātijai.
Bez vienkāršajiem principiem, kas ir homeopātijas pamatā, mani fascinēja tā saucamais dažu-sekunžu- laikā fenomens. Tas atklāj, ka mūsu ķermenis var nekavējoties restrukturēt sevi tikai no atbilstoša dziedinoša impulsa, un var mazināties pat smagi simptomi.
Tas, kas homeopātijā man likās sarežģīti, bija Indeksa lietošana, lai atrastu pareizās zāles, un man nepatika atkarība no zālēm. <...> Ideālā gadījumā ārsts pats kļūst par zālēm pahomeopātiskā izpratnē, izraisot pārmaiņas pacientā vienkārši ar savu klātbūtni. Terapeits kā katalizators dziedinošām kustībām pacientā. Viņš neārstē, bet rada dziedinošus apstākļus pašdziedināšanai.
1993. gadā pirmo reizi vērojot Bertu <Helingeru> strādājam ar klientiem, man bija sajūta, ka es esmu atradis to, ko meklēju: es piedzīvoju Bertu kā personu, kas var iedvest dziedināšanu bez jebkādiem medikamentiem, vienkārši ar savu atklājumu, savu būšanu un savu darīšanu. <...> Tas bija turpinājums manai iepriekšējai holistiskajai pieejai. Pēkšņi kļuva skaidrs, ka holistiskajā medicīnā jāiekļauj ģimenes sistēma. <...>
F: Stefan, parasti šādi atklājumi rodas no kādas izšķirošas pieredzes. Varbūt jūs variet padalīties ar mums kādā šādā gadījumā.
H: 2004. gadā, vadot kursu Vašingtonā man kļuva acīmredzami: pacients pats bija ārsts. Sakarā ar progresējošu kaulu vēzi labajā kājā, viņam bija bijušas vairākas operācijas, un mums visiem bija skaidrs, ka viņš valka protēzi. Viņam bija arī metastātisks audzējs plaušās. Viņš pievienojās grupai kopā ar sievu un bērniem, un tā kā viņš bija apstarošanas terapijas procesā, bija plānots, ka viņš piedalīsies tikai pirmajā dienā.
Es lūdzu viņam izvēlēties aizvietotāju priekš sevis, sava tēva un mātes. Viņš izvietoja viņus, un mēs izvēlējāmies aizvietotāju arī viņa slimībai. No aizvietotāju reakcijām kļuva redzama saistība starp viņa slimību un māti. Taču turpmākā intervija nedeva nekādu jēgpilnu vai derīgu informāciju. Pacients uzsvēra, ka viņam ir un vienmēr ir bijušas labas attiecības ar māti. <...> tā kā pacients izrādīja nelielu interesi iesaistīties turpmākajā intervijas procesā, es nolēmu izbeigt sakārtojumu.
Viņu tas saniknoja, viņš minēja, ka veicis tālu ceļu ar visu ģimeni un ka tagad viņš ir sarūgtināts. Es viņu pārliecināju, ka nākamajā dienā mēs darbu turpināsim, ja šī pieredze būs atvērsi kādus jaunus aspektus. Viņš iebilda <...>, ka viņam jābrauc mājās tai pašā vakarā. Es atkārtoju, ka viņam ir visas iespējas un tas ir viņa lēmums.
Nākamajā dienā viņš bija klāt. Ģimene bija aizlidojusi atpakaļ uz mājām un viņš izskatījās manāmi mierīgāks. Es nolēmu vēlreiz uzstādīt viņa sistēmu un iegūtais tēls bija līdzīgs iepriekšējās dienas darbā redzētajam <...>. Tādēļ es lūdzu viņu vēlreiz pastāstīt par savām attiecībām ar māti. Iepriekšējā dienā viņš bija teicis, ka kontakts ar māti ir labs. Taču sarunas laikā man kļuva skaidrs, ka māte nezina neko par viņa slimību! Tā arī bija atslēga. Es viņam jautāju, kā viņš to varējis tā iekārtot, un viņš atbildēja, ka kopš savas pirmās operācijas viņš izvairās ar viņu satikties. Taču viņi katru dienu sazvanās un runā par visu, izņemot slimību. Pēc šīs informācijas es palūdzu mātes aizvietotājam apstāties viņam priekšā un lūdzu viņam pateikt, „Mīļo mamm, redzi, es esmu ļoti slims”. Mātes aizvietotājs neuzvedās tā, kā ikviens to būtu gaidījis. Tai vietā, lai pievērstos savam slimajam dēlam, viņa kļuva samulsusi un, kāpjoties atpakaļ, gandrīz paklupa. Es iečukstēju teikumu no viņas, viņas dēlam: „Mans mīļais dēls, pat ja tu nomirsi, vairāk tu nedabūsi!” Pacientu šis teikums dziļi satrauca. It kā viņā būtu sabrucis kāršu namiņš un viņa ķermenim bija nepieciešams pārorganizēties pēc šīs intervences. Mātes aizvietotājs jutās labi un pilns spēka pēc šī teikuma, ieturēja distanci un uzsvēra, ka viņa ir devusi visu, ko varēja. Līdzko viņš nomierinājās, viņš bija spējīgs pieņemt māti ar visām viņas piesaistēm, un pateikties viņai.
Pēc sešiem mēnešiem es saņēmu ziņu, ka viņš ir pilnībā izveseļojies no vēža. <...> 2006.gadā <...> es uzzināju, ka viņa veselība ir laba un viņš vairs nestrādā par ārstu.
F: <...> Mazliet pakavēsimies pie dziedināšanas fenomena un jautājuma: kas jūsuprāt sakārtojumu darbā ir noderīgs?
H: Es esmu pārliecināts, ka dziļa dziedināšana ir pašdziedināšana. No šī viedokļa man kā terapeitam ir sev jājautā: ko es patiesībā varu darīt sava pacienta labā? Iespējams, man izdodas radīt ietvaru vai lauku, kur pašdziedinošie spēki var atklāties. Tad terapeits ir vairāk kā dārznieks, kas nodrošina labvēlīgus augšanas apstākļus.
Sakārtojumu procesa gaitā bieži kļūst skaidrs, ka un kā pacients ir notverts bērnišķīgās vēlmēs. Tādēļ daļa no dziedināšanas ir ļaut šai bērnības daļai iet un ieaugt pieauguša cilvēka autonomijā. Tas ir iespējams harmonijā ar vecākiem.
Vērojot savus kolēģus vadam sakārtojumus, es novēroju divus virzienus, kuri, manuprāt, var un kurus vajadzētu atdalīt. Es redzu, ka viens no tiem ir vairāk orientēts uz sistēmu vai sakārtojumu, kamēr otrs ir vairāk orientēts uz klientu tādā veidā: kāds ir klienta rezultāts no sistēmiskā darba? Šeit jautājums ir: vai klients spēj piekrist tam, ko viņš piedzīvo sakārtojumā, vai viņš ir spējīgs sekot acīmredzamajām kustībām?
F: Kā jūs to nosakiet?
H: Viens no indikatoriem ir kranio-sakālais ritms. Sakārtojuma procesā es piedzīvoju sevi saistītu ar klienta ķermeni, viņa slimību vai viņa simptomu. Manis veiktās intervences izriet no tā, kas kļūst redzams sakārtojumā, un kontakta ar klientu ar sekojoša jautājuma palīdzību: vai viņa ķermenis ir rezonansē ar to, kas atklājās sakārtojumā un vai viņš spēj integrēt šādu pieredzi?
Kranio-sakrālais ritms tiek aizturēts, kad terapeits aizskar iepriekšēju traumu vai kad terapeitiskais darbs pieprasa no klienta pārāk daudz. Tā es saprotu, cik daudz laika klientam vajag, lai integrētu intervenci. Veiklība ir priekšnoteikums izmaiņām, atklājumiem un dziedināšanai. Sakārtojumu darba laikā ar klientu es jūtu, ka man tiek dots uzdevums iniciēt dziedināšanu saskaņā ar „kaut ko lielāku”. Tādēļ orientācija uz klientu un uzmanība uz ķermeni ir manas uzmanības fokusā.
F: Mans jautājums ir, kā jūs pārlieciniet klientus uzņemties personīgu atbildību, pat, ja viņi neredz, kā varētu mainīt savu uzvedību?
H: Sakārtojuma laikā klients atklāj, kur viņš ir sasaistīts, un kā iespējams šīs sasaistes atbrīvot. Tas nav par uzvedības izmaiņām, bet par pamat attieksmes izmaiņām, līdz kurām klientam būtu jāizaug. Tas, savukārt, var novest līdz uzvedības izmaiņām.
Katra sakārtojuma sākumā es skaidri norādu, ka tas ir klienta līdzšinējais dzīves koncepts, kas novedis viņu punktā, kurā viņš šobrīd atrodas. Ar šo piemēru es izskaidroju to, ko es saucu par „slimības ekoloģiju”: kad salaužot kāju mums uzliek ģipsi un tas liek mums palikt gultā, mēs zinām, ka drīz mēs nevarēsim staigāt. Tas nozīmē, ka mūsu ķermenis investē tikai tajās struktūrās, kas ir nepieciešamas un tiek lietotas. Tad kādēļ dažreiz mūsu ķermenis uztur slimību visa mūža garumā? To var izskaidrot, pieņemot, ka slimībai ir kāda dziļāka pamatjēga vai, ka klients gūst kādu neapzinātu labumu no šīs slimības.
Šis uzskats par slimībām aizskar katra personīgo atbildību par šībrīža situāciju. Priekš manis, vēlēšanās pateikt „jā” šā brīža dzīves situācijai ir priekšnoteikums sakārtojumu darbam, un bieži tas ir pirmais solis risinājuma virzienā. Pieredze rāda, ka cilvēks nav gatavs pateikt „jā” savai šī brīža situācijai, dzīvei, ko viņš ir saņēmis no saviem vecākiem, viņš bieži arī nevar pateikt „jā” tam, kas atklājas sakārtojumā. Šādā situācijā, es sāku strādāt ar šo „jā”.
F: Ko jūs tad dariet?
H: Dažreiz es kopā ar klientu veicu vingrinājumu: soli pa solim, es konfrontēju viņu ar aizvietotājiem. Vispirms, ar tēvu, tad kreisajā pusē – diezgan tuvu, tā lai klients nevar izvairīties un neredzēt savus vecākus – blakus tēvam, ar māti. Ja to pieprasa situācija, es novietoju vecvecākus un vecvecvecākus aiz vecākiem. Ir jūtams, kad sakārtojuma tēls ir pilnīgs. Tad es gaidu. Aci pret aci ar aizvietotājiem, klientam ir jāatzīst, ka viņš nevar turpināt šo „nē”, ka viņam nav izvēles attiecībā pret savu iedzimtību. Bieži šī konfrontācija izvēršas kā pieņemšana un kustība tālāk.
Saskaņa ir spēka avots risinājumam un dziedināšanai. Tādējādi, bez visa pārējā, anamnēzi nosaka jautājums: kas ir tas, ar ko klients nevar rast saskaņu? Tas var attiekties uz personīgo dzīvi kā kaut kas traumējošs, pārtraukta iekšējā kustība pie vecākiem, bet tas var arī iet tālāk par cilvēka paša dzīve. Sistēmiskajos sakārtojumos ar klientiem kļūst skaidrs, ka slimība nevar un nedrīkst tikt reducēta uz pacienta personīgo fenomenu. Tik bieži risinājumi priekš pacientiem rodas tikai, kad viņa simptomi tiek izskatīti un ieraudzīti plašākā ģimenes daudzpaaudžu kontekstā. Šādos gadījumos simptomi bieži norāda uz sistēmiski nozīmīgiem notikumiem vai radinieku saistību ar notikumiem, kurus klients pats izslēdzis vai ko izslēgusi viņa ģimene. Nākotne ir tikai tiem, kas ir saskaņā ar savu pagātni. Tie, kas cīnās ar pagātni, ir saistīti un nebrīvi nākotnei. Pretēji vērtējumam, spriedumam un izslēgšanai. Mēs turpinām eksperimentēt, kā atzīšana, pieņemšana un saskaņa ar šīm realitātēm var atklāt risinājumu sniedzošus un dziedējošus spēkus ķermenim un dvēselei.
F: Vai variet mums izstāstīt kādu piemēru, kas iet tālāk par ģimenes sistēmu, varbūt par kara ietekmi uz ģimenēm?
H: Uz kādu manu semināru atnāca sieviete. Viņas pieprasījums attiecās uz bērniem. Visi trīs cieta no smaga neirodermīta.
Jautājumi, kas attiecās uz ģimenes notikumiem, neveda ne pie vienas no klasiskajām neirodermīta dinamikām. Viņa arī noliedza, ka kāds no viņas ģimenes locekļiem būtu miris ugunsgrēkā. Uz šo semināra grupu bija atnācis arī viņas kaimiņš, karš bija no tā paša ciema, kur viņa bija dzīvojusi. Šo cilvēku klientes jautājums ļoti iekustināja un viņš lūdza vai drīkst kaut ko piedilst.
Viņš mums izstāstīja, ka spēlējis vienā pūtēju orķestrī ar klientes tēvu, un katru reizi, kad viņi spēlēja vienu konkrētu maršu, viņas tēvs sāka raudāt.
Es jautāju par šī marša galveno tēmu, un viņš izstāstīja, ka tas bija par zaudētiem biedriem. Sieviete apstiprināja, ka tēvs bija karojis, bet par šo laiku viņš nekad nerunāja. Mēs uzstādījām klientes esošo sistēmu. Meitu aizvietotājas juta, ka spēcīgi sāk niezēt āda. Es viņām blakus novietoju vectēva aizvietotāju un arī aizvietotājus viņa kara laika biedriem. Tajā brīdī niezēšana beidzās. Kad kliente to redzēja, viņa sāka raudāt un paklanījās sava tēva priekšā.
Apmēram divus mēnešus pēc sakārtojuma viņas tēva veselība ievērojami pasliktinājās. Kādu pēcpusdienu, kad viņa ar ģimeni bija mājās, viņš pēkšņi sāka raudāt un sāka stāstīt. Atkāpšanās laikā Krievijā, viņi tika ielenkti kādā ciematā. Kopā ar vēl trīs biedriem viņam izdevās izbēgt. Visi pārējie palika un viņš varēja tikai noskatīties, kā viss ciems tika nodedzināts.
F: Stefan, es gribētu uzdot jautājumu par klientiem ar hroniskām vai pat nedziedināmām slimībām. Vai tu piekristu, ka tādējādi pacients dara kaut ko savas ģimenes labā? Un tādā veidā ģimene piedzīvo sava veida atvieglojumu un var turpināt eksistēt, vai kā tu to redzi?
H: Es domāju, ka tas ir riskanti teikt, ka pacients kaut ko dara savas ģimenes labā. Tas vairāk ir par iekšējo bērnu, viņa vēlēšanos pēc tuvības, viņa piederību un skaidrību, kas motivē bērnus dot un nest visu savu vecāku vietā, lai būtu droši, ka viņi ir daļa no tā.
Seminārā Barselonā bija kāda kliente ar hronisku aizsmakumu un balss zudumu. Pašai strādājot kā terapeitei, tas bija liels apgrūtinājums. Mēs uzstādījām aizvietotājus viņai un viņas simptomam. Aizvietotāji nejutās savstarpēji īpaši saistīti. Kad viņa pievienoja aizvietotājus saviem vecākiem, kliente un simptoms pasmaidīja viens otram un draudzīgi apskāvās. Mātes aizvietotājs aizgriezās un nevēlējās būt kontaktā ne ar vienu. Tēva aizvietotājs paskatījās uz meitu. Viņa skatiens atklāja erotisku incesta dinamiku. Kad es to pateicu klientei, viņa izstāstīja, ka jaunībā viņu izmantojis viņas kaimiņš. Viņa nekad neuzdrošinājās to pastāstīt saviem vecākiem. Šeit es pieņemu, ka tam ir kāda saistība ar viņas simptomiem. Mani novērojumi liecina, ka izvarošana bieži ir novirzīts incests. Tādējādi, šī dinamika jāmeklē izcelsmes ģimenē. Ja meita pateiktu par to, kas notika, viņa būtu atklājusi šo dinamiku un viņai būtu jāpieņem, ka māte ir sasaistīta ar savu izcelsmes ģimeni. Vieglāk ir nerunāt, nekā saskarties ar sāpēm un pieņemt mātes ierobežoto emocionālo pieejamību.
Es lūdzu mātes aizvietotāju apstāties pretī klientei un klientei pateikt viņai sekojošo: „Mīlā mamma, tas, ko es esmu nesusi tavā vietā, es to nesu ar mīlestību, bet tagad tas ir beidzies.” Mātes aizvietotājs atbildēja: ”Tas ir mans un es to pieņemu”. Kliente apraudājās un abas apskāvās. Pēc sešiem mēnešiem, es atkal satiku klienti un viņa teica, ka simptoms pēc sakārtojuma vairs nav parādījies un arī viņas attiecības ar māti ir uzlabojušās.
Es esmu bieži pieredzējis, ka tad, kad viens bērns atbrīvojas no samezglojuma, pēkšņi grūtāk sāk iet citam bērnam ģimenē un dažreiz viņš pārņem simptomu. Īpaši tad, kad, dažādu iemeslu dēļ, vecāki nevar pieņemt notiekošo.
Neapzināti slimības tiek izmantotas ģimenēs, lai uzturētu līdzsvaru.
F: Tagad es nonākšu līdz jautājumam, kas skar daudzus cilvēkus. Vadoties no tavas pieredzes, vai ir kādas norādes par ģimenes samezglojumiem, kas izraisa noteiktus simptomus vai slimības? Es pieņemu, ka tu nevari mums iedot kādu katalogu, bet varbūt kādas norādes?
H: Es šeit gribētu būt ļoti uzmanīgs, jo, ja norādes izmantos kā zāles, tas var kļūt bīstami. Izmaiņas prasa zināmu veiklību un tas pats attiecās uz terapeitiem. Mums jāizvairās pārvērst savāktā pieredze teorijās. Tā tiek zaudēti pieredzē un mūsos pašos gūtie dziedinošie aspekti, jo pieredze rada dziedināšanu caur pašu terapeitu, nevis viņa zināšanām. <...>
Pagājušajā nedēļā es apmeklēju Madridē kongresu par „Vēzi no alternatīvās medicīnas viedokļa”. Tur es strādāju ar sievieti, kurai bija olnīcu vēzis. Viņa bija otro reizi precējusies, pirmo vīru zaudējusi dēļ viņa pašnāvības. Viņa izskatījās bez emocijām un pārmetumu pilna. Es sāku sakārtojumu ar aizvietotājiem viņai un slimībai. Paciente par vēža aizvietotāju izvēlējās vīrieti. Abi aizvietotāji aizskatījās savstarpēji saistīti. Būtu loģiski domāt par viņas pirmo vīru. Lai pārbaudītu šo pieņēmumu, es lūdzu viņu uzlikt aizvietotāju savam vīram. Taču tas nemainīja sakārtojumu. Vīra aizvietotājs bija pilnībā pārņemts pats ar sevi un sieva neizrādīja nekādu interesi par viņu. Tādēļ es jautāju par viņas izcelsmes ģimeni. Mūsu sarunas gaitā viņa pēkšņi aptvēra, ka vecmāmiņa nebija viņas tēva māte. Viņa bija mirusi, dzemdējot viņas tēvu. Iespējams šeit bija saistība ar simptomu. Ģimenēs, kur sieviete mirst dzemdībās, pēcteči var just neapzinātas bailes no attiecībām un grūtniecības. Iespējams, šī konkrētā situācija bija izveidojusies dēļ neapzinātas lojalitātes vecmāmiņai. Es lūdzu klienti izvēlēties aizvietotājus savam tēvam un viņa mātei. Aizvietotāju reakcijas uzrādīja, ka slimības gaitai ir saistība ar ģimenes dinamikām. Slimības aizvietotājs vīrietis faktiski aizvietoja klientes tēvu un priekš viņa, kliente bija viņa mātes aizvietotājs. Sirsnīgā saistība starp klienti un viņas slimību tika atrisināta, tikko sakārtojumā parādījās klientes tēva aizvietotājs un viņam viņa aizvietoja viņa māti. Es lūdz klienti apstāties savā vietā sakārtojumā un pateikt tēvam: „Tevī es mīlu arī tavu māti”. Šis teikums, kas atrisināja samezglojumu starp klienti un viņas tēvu, līdz asarām saviļņoja tēva aizvietotāju un viņi ilgi turēja viens otru apskāvienos. Vecmāmiņa ar prieku noskatījās uz viņiem abiem.
Saistībā ar auto-imūniem procesiem, bieži šiem gadījumiem atrisinājums saistīts ar spēkiem, kas pieder viens otram, taču, nevar vai nedrīkst tikt savienoti un tādēļ strādā viens pret otru.
F: Vai jūs varat minēt kādu piemēru? Mana pirmā doma bija par atšķirību abu vecāku viedokļos.
H: Daudzi autoimūno saslimšanu gadījumi iet daudz tālāk par to. Seminārā Kordobā/Argentīnā klienta, kurš slimoja ar autoimūnu saslimšanu, vecmāmiņa bija indiāniete, kas apprecēja Spāni. Viņa nesaņēma tēva svētību un šis konflikts izspēlējās divas paaudzes vēlāk viņas mazmeitai.
<...>
F: <...> vai jums ir arī kādi atklājumi par multiplo sklerozi?
H: Nu, es varu tikai apstiprināt Berta Helingera atklājumus.
Bieži multiplās sklerozes pacienti ir identificēti ar uzbrucēju/varmāku no savas sistēmas, un es arī varu apstiprināt teoriju par to, ka šī slimība sargā no slepkavojošiem impulsiem.
Pat pirms es uzzināju par sistēmiskajiem sakārtojumiem, man bija kāda personīga pieredze manā praksē. Kāds multiplās sklerozes pacients konsultējās ar mani saistībā ar homeopātisku ārstēšanos. Viņš bija gandrīz pilnībā paralizēts. Sākotnējās anamnēzes laikā es viņam uzdevu jautājumu: kas būtu pirmā lieta, ko jūs darītu, ja būtu atkal vesels?
Viņa sejas izteiksme kļuva stingrāka un viņš teica: „es nogalināšu savu sievu”. Es vairs neatceros, kā reaģēju, bet es biju tiešām laimīgs, ka viņš vairs nekad pie manis neatgriezās.
Līdzīga dinamika bieži ir novērojama ar nopietnu, progresējošu reimatītu.
<...>
Kā naturopāts es neuztveru ķermeni atsevišķi no dvēseles un gara. Es esmu pārliecināts, ka ķermeņa ārstēšana var notikt tikai harmonijā ar dvēseles un gara kustībām.
<...>
