Šis ir Lielbritānijas piemērs, kā valsts iestādes slēpa satraucošu informāciju par vakcīnu drošumu. Sabiedrības rīcībā nonāca slepenu komitejas sanāksmju protokoli, kuros fiksēti svarīgi lēmumi. Mums, protams, gribētos domāt, ka tā notiek visur citur, tikai ne Latvijā. Šī ir viela pārdomām.
Ignorējot kolēģu brīdinājumus no citām valstīm, britu Veselības ministrija uzskatīja, ka nebūtu “gudri” piedāvāt vecākiem iespēju izvēlēties, vai palikt pie esošās vakcinācijas programmas, kurā vakcīnas ir sadalītas uz vairākiem mēnešiem, vai dot bērnam „seši vienā” vakcīnu.
Lielbritānijas valsts iestāžu ierēdņi jau 30 gadus ir maldinājuši vecākus par riskiem, kas saistīti ar bērnu vakcinēšanas programmu, slēpjot un ignorējot pētījumus, kas pierāda, ka vakcīnas, piemēram, pret masalām, cūciņām, masaliņām (MMR), var izraisīt paliekošus bojājumus vai pat nāvi.
Lielbritānijas valdības Apvienotās vakcinācijas un imunizācijas komitejas (JCVI) slēgto sēžu protokoli liecina, ka tās locekļi jau pirms 10 gadiem tikuši informēti par iespējamo saikni starp MMR vakcīnu un autismu, tātad – pirms tika publicēts pretrunīgais Endrjū Veikfīlda pētījums, kura dēļ viņš tika izsvītrots no Lielbritānijas ārstu reģistra. Šajos protokolos, kas iegūti, pamatojoties uz likumu par informācijas pieejamību, redzams, ka, sākot no 1983. gada līdz mūsdienām, sabiedrībai nav atklāta svarīga informācija par vakcīnām. Tā pilnīgi noteikti būtu ietekmējusi kolektīvās imunitātes sasniegšanai nepieciešamos vakcinācijas rādītājus.
JCVI darbojas kā konsultatīva iestāde, kas sniedz padomus Lielbritānijas veselības ministram, un daudzi komitejas locekļi jau gadiem bijuši saistīti ar farmācijas uzņēmumiem, kuri ražo vakcīnas.
Reklāmas kampaņa, nevis zinātne
Medicīnas pētniece Lūcija Tomļenoviča no Britu Kolumbijas universitātes Kanādā ir analizējusi JCVI slēgto sēžu protokolus par laikposmu no 1983. līdz 2000. gadam, un viņa šai komitejai un Lielbritānijas Veselības ministrijai izvirzījusi astoņas nopietnas apsūdzības.
Apsūdzība Nr.1
Kad radās šaubas par vakcīnu drošumu, tā vietā, lai atkārtoti pārbaudītu vakcinēšanas nostādnes, JCVI nolēma nerīkoties vai sagrozīt, vai selektīvi dzēst satraucošus datus sabiedrībai paredzētajos ziņojumos. Tā veltīja maksimālas pūles, lai pārliecinātu sabiedrību par vakcīnu absolūto drošumu.
Jau 1981. gadā JCVI bija plaša informācija par nopietnām sekām, kādas rada MMR vakcīna, ieskaitot pēkšņu nāvi un encefalītu, un šo informāciju apstiprināja pētījumi kopš 1970. gada. JCVI uzskatīja, ka lielie mirstības un nopietnu blakņu rādītāji ir pārsteidzoši.
Kad tika saņemts aizvien vairāk datu par vakcīnas blaknēm, 1986. gadā JCVI apakškomiteja, kuras rīcībā bija komerciāli slepena informācija, nolēma organizēt pozitīvu sabiedrības informēšanas kampaņu par divu masalu vakcīnu drošumu. “Rezultāti liecina, ka 70% bērnu pēc Attenuvax vakcīnas jutušies labi un 61% bērnu pēc Rimevax nav bijušas blaknes [..] un, ja šim skaitam pievienotu bērnus ar vieglām blaknēm, tad Attenuvax būtu 85%, bet Rimevax – 80 procenti,” komiteja ziņoja.
Šos datus var interpretēt arī citādi – 15–20% bērnu, kas saņēma vienu no vakcīnām, radās nopietnas veselības problēmas. Bet apakškomiteja vienojās, ka pētījums jāpārtrauc, un secināja, ka lielai daļai no konstatētajām blaknēm ar vakcīnu, iespējams, nav nekāda sakara. Patiesībā tā vienkārši bijusi „bērnu histērija”.
Pierādījumu bija par maz, jo valdība nevēlējās tos atklāt
Šai pašai komitejai tika ziņots arī par 90 nopietnām DTP (vakcīna pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu) sekām, ieskaitot konvulsijas, anormālu drudzi un diviem zīdaiņu pēkšņās nāves gadījumiem.
Ap 1988. gadu JCVI sāka satraukties par to, ka sabiedrībā veidojas uzskats, ka pastāv saistība starp vakcīnām, nāvi vai smadzeņu bojājumu. Tiesās sāka pienākt prasības, un JCVI komitejas locekļi saņēma slepenu dokumentāciju ar vakcīnu drošuma datiem, solot, ka šie dokumenti nekad netiks publiskoti. Komitejai ziņoja, ka viens pētījums par zinātniski pierādītām sekām, ko izraisa DTP vakcīna, bija pretrunā ar tā brīža juristu viedokli. Juristi uzskatīja, ka tajā ir par maz pierādījumu, kas liecinātu, ka šī vakcīna izraisa paliekošu kaitējumu veselībai. Īsi sakot, pierādījumu bija par maz, jo valdība nevēlējās tos atklāt.
Nākamajā gadā komiteja saņēma pierādījumus no Nacionālā bioloģisko standartu un kontroles institūta (NIBSC), kas norādīja uz saistību starp MMR vakcīnas cūciņu komponenti (epidēmiskā parotīta vīrusa URABE AM-9 celmu) un meningītu, un encefalītu. Šo pašu saistību 10 gadus vēlāk konstatēja Endrjū Veikfīlds savā strīdīgajā pētījumā žurnālā Lancet. NIBSC aizdomas apstiprinājās 1990. gadā, kad jau bija iegūti pierādījumi par 10 encefalīta gadījumiem, – tika analizēts galvas un muguras smadzeņu šķidrums, kas bija ņemts no nesen vakcinētiem bērniem.
Neskatoties uz šiem atklājumiem, JCVI piekrita neveikt izmaiņas esošajās vakcinēšanas nostādnēs, lai gan līdz 1991. gadam jau bija parādījušās ziņas par vakcīnu blaknēm arī no citām valstīm, Kanādas un Japānas, kas lika komitejai vērsties pēc palīdzības pie vakcīnu ražotājiem.
Zāļu ražotāji piekrita, ka Lielbritānijas valdības pieeja “vakcīnu blakņu izpētei” ir pareiza.
Līdz 1992. gadam Smith Kline Beecham (tā šo uzņēmumu tolaik sauca) pēc juristu ieteikuma nolēma pārtraukt Urabe MMR vakcīnas ražošanu, savukārt JCVI tika pateikts, ka pēkšņā lēmuma kontekstā tai “ir jārīkojas nekavējoties”. Slepenās sanāksmēs ar saviem Eiropas kolēģiem 1992. gada septembrī Lielbritānijas ierēdņi nolēma neatsaukt SKB licenci vakcīnas ražošanai, jo tā tiktu “radīta pasaules mēroga vakcīnu krīze”.
Neskatoties uz augošajām aizdomām, JCVI nolēma rezervēt 800 000 britu mārciņas reklāmas kampaņai un 1,4 miljonus, lai varētu segt pieaugošās vakcinēšanas un izglītošanas izmaksas.
Apsūdzība Nr.2
Par veselības jomu atbildīgie ierēdņi samazināja kontrindikāciju skaitu, t. i., apstākļus, kad vakcinācija nav ieteicama, lai tikai palielinātu vakcinēto skaitu.
Līdz 1980. gadam ticība garā klepus vakcīnai (garā klepus komponente kombinētajā DTP vakcīnā) bija ļoti kritusies, un no visiem vakcinējamajiem bērniem tika sapotēti tikai 40 procenti. JCVI izveidoja jaunu apakškomiteju, kas nodarbotos ar šo jautājumu. Tās uzdevums bija atvieglot nosacījumus bērna vakcinēšanai un samazināt “riska grupas” bērnu skaitu.
Apakškomitejai tika teikts, ka tai “jāatrod pareizais līdzsvars starp nepieciešamību noteikt pēc iespējas plašāku vakcinēšanas pieejamību un vienlaikus jāaizsargā bērni, kuriem ir paaugstināts blakņu risks pēc vakcinācijas” (tie, kuriem vakcīna ir kontrindicēta). Tomēr tika akcentēta iestādes reputācija un vakcinācijas drošums, nevis vakcinēto bērnu veselība. Daži komitejas locekļi ieteica, ka viena no kontrindikācijām, ko varētu izņemt, ir elpceļu slimības, tomēr citi iebilda, ka šī kontrindikācija “aizsargāja vakcīnas reputāciju”. Elpceļu slimības bieži tiek saistītas ar zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu (ZPNS), un vakcinēšana šādā gadījumā varētu ieraut vakcīnas ražotājus nevajadzīgās diskusijās.
Vakcīna izraisīja lēkmes arī veseliem bērniem
Līdzīgs arguments izskanēja arī tad, kad parādījās ierosinājums no kontrindikāciju saraksta svītrot epilepsiju. Atkal, ja bērnam sāktos konvulsijas vai krampji, tiktu vainota vakcīna. Tomēr vakcīna izraisīja lēkmes arī veseliem bērniem, un pēc tām apstājās bērna attīstība. “Izolētus gadījumus ir ļoti grūti novērtēt,” komitejai tika teikts. Beigu beigās apakškomiteja nolēma, ka bērni ar dzemdībās gūtiem smadzeņu bojājumiem, kam iepriekš bijušas konvulsijas vai kuru ģimenē kādam no ģimenes locekļiem bijusi epilepsija, ir attīstības traucējumi vai kāda neiroloģiska slimība, nebūtu jāizslēdz no vakcinējamo skaita, tomēr nepieciešama “īpaša piesardzība”. Risks, ko radīja vakcīna, bērniem, kuru ģimenē kāds slimo ar epilepsiju, bija “neliels”, teica apakškomisija, savukārt attīstības traucējumi un neiroloģiskas slimības ir stabili stāvokļi, un vakcinēšana tos nevar pasliktināt. Šiem apgalvojumiem, kas tika sagudroti vecāku pārliecināšanai, patiesībā nav nekāda pamata un pierādījumu.
Lai gan apakškomiteja vēlējās samazināt ar DTP vakcīnu saistīto risku, tā tika informēta par 95 blaknēm, ieskaitot vienu nāves gadījumu, bērniem, kas saņēma vakcīnu četru mēnešu laikā līdz pat 1986. gada septembrim. Ziņojumā secināts, ka ir “pamats uzskatīt, ka paaugstināts relatīvais ilgstošu konvulsiju risks pēc DTP vakcinēšanas patiešām pastāv”. Tas ne tikai pastāv, bet ir diezgan augsts – tā komitejai tika pateikts pēc 12 gadījumu izskatīšanas, kuros vakcīna bija izraisījusi encefalopātiju, ieskaitot divus nāves gadījumus un piecus gadījumus, kuros vakcīna bija izraisījusi ilgstošas veselības problēmas.
Neskatoties uz saņemtajiem datiem, apakškomiteja turpināja mierināt vecākus un stāstīt, ka ar vakcīnu saistītie riski nemaz nav tik nopietni. Vienlaikus tā brīdināja vakcīnu ražotājus, ka nepieciešams ieviest izmaiņas vakcīnas informācijas lapā un iekļaut tajā visus iespējamos riskus, tā izvairoties no nevajadzīgas tiesāšanās.
Apsūdzība Nr.3
JCVI cieši sadarbojās ar vakcīnas ražotājiem, lai ieviestu izmaiņas vakcīnu drošuma datu lapās, lai gan tas bieži nesaskanēja ar pašas komitejas oficiālo viedokli.
No 1987. gada JCVI cieši sadarbojās ar farmācijas uzņēmumu Merieux, kas ražoja MMR vakcīnu revakcinācijai un DTP vakcīnu, lai iedrošinātu vakcinācijas drošuma datu lapās veikt izmaiņas. Tām bija jāatbilst jaunajām Veselības ministrijas vadlīnijām ārstiem. JCVI uztraucās, ka tad, ja izmaiņas datu lapās netiktu ieviestas, Lielbritānijas valdību varētu iesūdzēt tiesā par kaitējuma nodarīšanu.
Diskusijas bija komerciālas un slepenas
Zāļu ražotājs saprata, ka laikā, kamēr notiek tiesvedība (to bija ierosinājuši bērnu vecāki, kuru bērniem pēc garā klepus vakcīnas radās veselības problēmas), nevar veikt šādas izmaiņas. Tomēr JCVI bija slepenas sanāksmes ar Britu farmācijas industrijas asociāciju un Veselības ministrijas juristiem, lai noskaidrotu, vai Merieux ir iespējams kā palīdzēt. Diskusijas bija komerciālas un slepenas.
Nepieciešamība ieturēt vienotu nostāju kļuva aktuāla pēc tam, kad tajā pašā gadā JCVI saņēma ziņojumu no Zāļu drošuma komitejas (CSM), kurā secināts: “Saiknei starp DTP vakcīnu un nopietnām neiroloģiskām slimībām nav zinātniski neapgāžamu pierādījumu, tomēr, ņemot vērā visus mūsu rīcībā esošos pierādījumus, esam nākuši pie secinājuma, ka ir prima facie jeb pirmšķietama iespēja, ka šāda saikne varētu pastāvēt. Mēs arī sliecamies piekrist tam, ka dažiem bērniem šī vakcīna izraisa konvulsijas.”
Neraugoties uz savām bažām Zāļu drošuma komiteja atbalstīja JCVI uzskatus, ka DTP vakcīna ir droša. Saskaņā ar Tomļenovičas teikto, JCVI apgrūtināja legālu pieeju pētījumiem ar negatīviem rezultātiem un tādējādi izvairījās no potenciālām juridiskām sekām.
Apsūdzība Nr.4
JCVI ilgstoši izmantoja neuzticamus pētījumus un noraidīja neatkarīgus pētījumus, lai veicinātu savas vakcinācijas nostādnes.
Lai pierādītu, ka MMR vakcīna ir droša, JCVI tiecās atbalstīt pētījumus ar šādu skatījumu un noraidīja jebkuru pētījumu, kas to apšaubīja. Tā novērtēja kā “pārliecinošu” kādu iedzīvotāju pētījumu, kas neatrada nekādu saistību starp autismu un MMR, lai gan šādiem epidemioloģiskiem pētījumiem nav nolūka meklēt cēloņsakarību. Un patiešām, pēc četriem gadiem šo pētījumu atkārtoti caurskatīja prestižā Cochrane fonda pētnieki un secināja, ka “šajā pētījuma ir daudz dažādu ietekmju, kuru dēļ tas var būt neobjektīvs, kā dēļ vispār nav iespējams interpretēt tajā norādītos faktus”. Tajā pašā Cochrane pārskatā, kurā tika caurskatīts 31 pētījums par saistību starp MMR un autismu, un Krona slimību, pētnieki secināja, ka pētījumi bija tik pavirši, ka tie bija “lielākoties neadekvāti”.
JCVI tāpat ar kritisku aci vērtēja tikai tos pētījumus, kuros runāja par problēmām saistībā ar MMR. 2002. gadā tās pētnieki pārskatīja piecus būtiskus pētījumus, ieskaitot vienu, kurā konstatēta tieša saistība starp MMR un autismu, bet JCVI secināja, ka “nav pierādījumu” šādai cēloņsakarībai.
Apsūdzība Nr.5
JCVI konsekventi ir noklusinājusi bažas par vakcīnu drošumu un pārspīlējusi vakcīnas priekšrocības.
Saistībā ar garā klepus vakcīnas izraisītu kaitējumu ierosināto prasību skaits līdz 1985. gadam bija sasniedzis virsotni, un JCVI jebkādā veidā centās nomākt pieaugošo sabiedrības sašutumu. Kādā konfidenciālā pētījumā, kas tika publicēts 1986. gadā, teikts, ka tā “nosoda” termina “smadzeņu bojājumi” izmantošanu, jo “sabiedrība varētu uztvert to kā paliekošu parādību”.
JCVI pilnīgi noteikti nevēlējās noskaidrot, vai jebkāda veida bojājumi bija paliekoši, jo tajā pašā pētījumā tā paziņo, ka būtu “neprātīgi prasīt no pediatriem informāciju par sešu gadu periodu”.
Tika izlemts nepubliskot nepārliecinošus datus, bet uzsvērt vakcinēšanas pozitīvās īpašības
Tas bija savāds lēmums, ņemot vērā, ka Medical Panel Study pētījumā JCVI ir ziņots par gadījumiem, kad bērniem “pēc vakcinēšanas sākās histērijas lēkme, kam vēlāk sekoja vēl viena lēkme, un tad apstājās bērna attīstība”. Nav gan minēts, uz cik ilgu laiku apstājās bērna attīstība.
Kādā konfidenciālā pētījumā JCVI ziņots, ka šī vakcīna izraisa arī encefalopātiju – slimību, kuras rezultātā rodas organiski smadzeņu bojājumi. Vienā trešdaļā gadījumu izveidojās ilgstoši smadzeņu bojājumi, kas saglabājās vismaz gadu pēc vakcinēšanas.
JCVI arī tika teikts, ka DTP vakcīna var radīt krampjus, ja ir paaugstināta temperatūra, kas ilgst vairāk nekā 10 minūtes vai atkārtojas 24 stundu laikā un ka 10% gadījumu var izveidoties “paliekoši smadzeņu bojājumi”.
Neskatoties uz to, ka JCVI saņēma vakcīnas iespējamās bīstamības pilnīgu aprakstu, tā nolēma neinformēt par to sabiedrību. Kādas sapulces protokolā teikts, ka “gadījumā, ja sabiedrība uzzinātu par iespējamo risku – jebkādu procentu riska –, tā varētu uztvert to kā zinātnisku pierādījumu tam, ka vakcīna rada risku”. Tādēļ tika izlemts nepubliskot nepārliecinošus datus, bet uzsvērt vakcinēšanas pozitīvās īpašības.
Apsūdzība Nr.6
JCVI atbalstīja jaunas vakcīnas ieviešanu vakcinēšanas grafikā, kuras efektivitāte un drošums vēl līdz galam nebija izpētīti. Tā pieņēma, ka ar laiku vakcīnas ražotājs licenci tomēr saņems.
1999. gada maijā JCVI tikās, lai apspriestu jaunu C grupas meningokoku vakcīnu, kas aizsargātu no meningīta un septicēmijas. Paredzēja, ka masveida vakcinācijas programmā ieviesīs trīs vakcīnas ražotāju produktus, un komitejas locekļiem tika atgādināts, ka šis ir “ārkārtīgi delikāts jautājums gan no uzņēmējdarbības, gan politikas viedokļa”. Četri komitejas locekļi paziņoja, ka viņiem ir interešu konflikts, jo viņiem bija cieši sakari ar vakcīnas ražotājiem, tomēr komiteja nevis atstādināja šos komitejas locekļu, bet izlēma ļaut viņiem darboties tālāk, jo “viņi dos lielu ieguldījumu komitejas darbā”.
Veselības ministrija un JCVI bija apņēmības pilnas pēc iespējas ātrāk ieviest jauno vakcīnu, lai gan tās efektivitātei vēl nebija nekādu pierādījumu. “Lai pilnībā novērtētu vakcīnas efektivitāti, [..] būtu nepieciešams ieviest vakcīnu un tad veikt ceturtās un piektās fāzes pētījumus, kas ļautu noteikt vakcīnas efektivitāti, tomēr tas būtu ļoti sarežģīti un trīs līdz piecus gadus aizkavētu pilnīgu vakcīnas ieviešanu,” tika ziņots. JCVI bija jāizlemj, kura vecuma bērnu grupa tiks vakcinēta. Kāds komitejas loceklis izteicās, ka ir ļoti grūti izvēlēties, kurai grupai būtu prioritāte, un ieteica, ka zīdaiņus būtu vienkāršāk vakcinēt. Tika izlemts, ka tiks vakcinēti zīdaiņi, lai gan nevienam nebija pārliecības, ka vakcīna patiešām iedarbosies.
14 nāves gadījumi, kas saistīti ar šo vakcīnu, ieskaitot 7 zīdaiņa pēkšņās nāves sindroma gadījumi
Pirmās šaubas par vakcīnas drošumu uzpeldēja gada laikā. Biežākās blaknes bija galvassāpes un muskuļu stīvums, lai gan meningīts nebija simptomu cēlonis, jo “vakcīna to nevarēja izraisīt”. Komiteja piebilda, ka “šī informācija nenonāktu sabiedrības rīcībā, ja nebūtu atbalsta no vakcīnas ražotāju puses”. Tas visiem deva pārliecību, ka tā bijusi unikāla sadarbība. “Šis paziņojums bija pirmā reize, kad zāļu ražotājs Lielbritānijas ierēdņiem bija atklājis informāciju par vakcīnas blaknēm.”
Līdz 2000. gada oktobrim jau bija saņemtas ziņas par 14 nāves gadījumiem, kas saistīti ar šo vakcīnu, ieskaitot septiņus zīdaiņa pēkšņās nāves sindroma gadījumus un divus meningīta izraisītas nāves gadījumus. Un atkal JCVI rīkojās tā, lai apslāpētu sabiedrības bažas. No Zāļu kontroles aģentūras saņemtais slēdziens, ka “nav pierādījumu, ka vakcīna izraisījusi meningītu”, bija pārāk nepārliecinošs, un tā vietā tika izraudzīts šāds slēdziena formulējums – “tiek kategoriski izslēgts, ka vakcīna būtu ierosinājusi meningītu”. JCVI rīcībā nebija nekādu pierādījumu, lai izteiktu šādu apgalvojumu.
Pediatri bija informējuši JCVI par 17 000 gadījumu, kad pēc vakcinēšanas bija parādījušās blaknes. Ārsti varēja izmantot tā saucamo dzeltenās kartītes sistēmu, kad uz 2000 vakcīnas devu bija bijis viens gadījums, kad jaunā vakcīna bija izraisījusi blaknes. Veselības ministrijas juristi arī informēja JCVI, ka ārsti neizmanto šo sistēmu regulāri, tādēļ šādu gadījumu ar blaknēm, iespējams, ir vēl vairāk, nekā ziņots.
Apsūdzība Nr.7
JCVI kavēja pētījumus par vakcīnu drošumu.
Jau 1985. gadā satraukumu radīja dati par zīdaiņu nāvi tūlīt pēc vakcinācijas. Kādam ekspertam no Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolas lūdza izvērtēt šos datus. Savā vēstulē JCVI viņš apstiprināja, ka valdības aplēses par ZPNS gadījumiem, kas saistīti ar vakcīnu, bija pareizi – tie liecināja par kaut kādu cēloņsakarību, lai gan nelielu –, tomēr viņš norāda, ka, “ņemot vērā jautājuma nopietnību, ir nepieciešama sīkāka izpēte”. Tomēr pētnieki no Notingemas universitātes, kas arī saņēma šo vēstuli, stingri iebilda pret tālākiem pētījumiem. Šo nevēlēšanos izpētīt jautājumu bija pamanījis Eiropas Zāļu aģentūras profesors Luidži Matori, kurš piebilda, ka pilna pēcnāves sekcija, ieskaitot smadzeņu cilmes šūnu analīzi, netika veikta pieciem zīdaiņiem Vācijā, kuri mira 24 stundas pēc vakcinācijas. Tas rosināja vēl diviem pētniekiem uzrakstīt vēstules, kurās tie uzdeva jautājumu: “Pamatproblēma ir tā, ka vakcīnu speciālisti jau gadu desmitiem nav spējuši izveidot kādas pārbaudes vai kritērijus, kas ļautu noteikt, vai šie negatīvie notikumi ir saistīti ar vakcināciju vai nav. Cik mēs zinām, viņi to pat nav mēģinājuši. Jautājums – kādēļ?”
Šo nevēlēšanos var skaidrot divējādi: pirmkārt, vakcīna pati par sevi ir “laba lieta”, tādēļ jebkādas runas, ka tā var nodarīt kaitējumu, samazinātu vakcinēto skaitu, tādējādi graujot kolektīvo imunitāti; otrkārt, tiek pieņemts, ka vakcīnām ir jābūt drošām.
Tas varētu būt iemesls, kādēļ neviens nav centies noskaidrot, vai vakcīnai nepastāv nopietnas blaknes. Amerikas Pārtikas un zāļu administrācija ir paziņojusi: “Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka preventīvo vakcīnu drošuma izvērtēšanā bieži netiek iekļauti toksiskuma pētījumi uz dzīvniekiem. Tas tādēļ, ka vakcīnas jau no paša sākuma netika uzskatītas par toksiskām.”
Apsūdzība Nr. 8
JCVI apzināti izmantoja vecāku uzticību vakcinēšanai un virzīja zinātniski nepamatotu imunizācijas programmu, kas dažiem bērniem varēja radīt ilgtermiņa neiroloģisku bojājumu risku.
2010. gada oktobrī JCVI nolēma veikt fundamentālas pārmaiņas Lielbritānijas imunizācijas programmā, ieviešot sešas potes vienā, nevis vakcinējot bērnu pret šīm slimībām vairākos piegājienos. Divpadsmit mēnešu vecumā zīdainis saņemtu vakcīnu pret Haemophilus influenzae un C meningītu, masalām, cūciņām un masaliņām, kā arī pneimokoku infekcijām – visas vienā dienā.
Veselības ministrija teica, ka šāda vienkāršota politika ļautu racionalizēt vakcinācijas procesu, kā arī “neatkarīgi zinātniskie pētījumi norāda, ka kombinētā vakcīna pret visām šīm slimībām ir droša, efektīva un arī ērtāka vecākiem”.
Šāds apgalvojums nav patiess. Tā saukto neatkarīgo pētījumu patiesībā veica pati Veselības ministrija, savukārt vakcīnu drošumu novērtēja septiņas dienas pēc vakcinēšanas, un arī tad tika vērtētas tikai lokālas pazīmes, piemēram, pietūkumu vai jutīgumu tieši injekcijas vietā.
2009. gadā JCVI sāka agresīvu kampaņu sakot, ka “nav zinātnisku pierādījumu [..], ka vakcīnas būtu jāinjicē atsevišķi”. Un atkal šāds apgalvojums nav patiess.
Mediķiem bija jānomaskē jebkuri iespējamie riski
Pirms gada JCVI līdzīga iestāde ASV, Imunizācijas prakses padomdevēja komiteja (ACIP), bija ieteikusi atteikties no četru vakcīnu kombinētās potes, kurā MMR pote bija apvienota ar vakcīnu pret varicella (vējbakas) vīrusu – tā atklāja, kā šī vakcīna divkāršoja drudža izraisītu krampju risku salīdzinājumā ar atsevišķi ievadītu MMR vakcīnu. Tajā pašā gadā Eiropas Zāļu aģentūra ieteica atteikties no sešu vakcīnu jeb heksavalentās kombinācijas drošības apsvērumu dēļ.
Ignorējot šādus kolēģu brīdinājumus no citām valstīm, Veselības ministrija uzskatīja, ka nebūtu “gudri” piedāvāt vecākiem iespēju izvēlēties, vai palikt pie esošās vakcinācijas programmas, kurā vakcīnas ir sadalītas uz vairākiem mēnešiem, vai dot bērnam seši vienā vakcīnu. Tā vietā mediķiem būtu jāpārliecina vecāki, ka jaunā stratēģija ir “pilnīgi droša” un ka (tas daļēji attiecas uz domstarpībām ar Veikfīldu) arī MMR ir “droša”. Tajā pašā laikā dažus mēnešus iepriekš Lielbritānijas valdība bija izmaksājusi 90 000 britu mārciņas par kaitējumu Roberta Flečera vecākiem – šim bērnam pēc vakcinēšanas ar pilnīgi drošo MMR radās epilepsija un nopietna garīgā atpalicība.
JCVI arī, šķiet, ir īstermiņa atmiņa. 1974. gadā tai tika ieteikts “ieviest intervālu starp vairāku dzīvo vakcīnu ievadīšanu, jo ir iespējamas negatīvas sekas. [..] komiteja vienojās, ka būtu neracionāli mainīt esošās vadlīnijas, resp., ka būtu jāietur vismaz trīs nedēļu pārtraukums starp jebkuru divu dzīvo vakcīnu potēm.”
Neskatoties uz to, mediķiem bija jānomaskē jebkuri iespējamie riski. Kā apkārtrakstā klīnikām ieteica Veselības ministrija, labākā stratēģija būtu vecākiem iedot lapu ar iespējamām vakcinācijas blaknēm “uzreiz pēc vakcinēšanas, lai vecāki būtu brīdināti par šīm blaknēm, bet neiedziļināties ar vecākiem to saturā tādā mērā, ka viņi varētu sākt satraukties”.
Lielākoties vecāki pieņem, ka vakcīnas ir tikušas rūpīgi pārbaudītas un ka valsts iestādēm ir tikai labākie nodomi, kā palīdzēt bērniem. Savā ziņā pēdējais apgalvojums patiešām ir patiess: atbildīgās valsts iestādes tiešām uzskata, ka vakcīnas var glābt neskaitāmas dzīvības, lai gan šo profilaktisko ietekmi iespējams panākt tikai ar kolektīvo imunitāti, kad ir imunizēti 93% mērķgrupas iedzīvotāju. Taču tas vairāk līdzinās reliģiozai pārliecībai, kad tiek noliegta jebkāda neērta patiesība – informācija par blaknēm, ieskaitot letālu iznākumu. Tā vienkārši neiederas paradigmā, kurā vakcīnas ir drošas un efektīvas.
Vecākiem nav vajadzīga reliģiska kaisme vai kādas paradigmas. Viņi vēlas būt pārliecināti, ka vislielākā nozīme ir bērnu drošībai – un tomēr tā nav. Ja tiek apzināti slēpta būtiska informācija un vecāki piekrīt vakcinēt savus bērnus, nebūdami informēti, tad ir pamats uzskatīt, ka ikviena vakcinācija ir nelikumīga darbība.
Braiens Habards, žurnāls „Ko Ārsti Te Nestāsta” / Foto: Shutterstock
Lielbritānijas valdības Apvienotās vakcinācijas un imunizācijas komitejas (JCVI) slēgto sēžu protokoli liecina, ka tās locekļi jau pirms 10 gadiem tikuši informēti par iespējamo saikni starp MMR vakcīnu un autismu, tātad – pirms tika publicēts pretrunīgais Endrjū Veikfīlda pētījums, kura dēļ viņš tika izsvītrots no Lielbritānijas ārstu reģistra. Šajos protokolos, kas iegūti, pamatojoties uz likumu par informācijas pieejamību, redzams, ka, sākot no 1983. gada līdz mūsdienām, sabiedrībai nav atklāta svarīga informācija par vakcīnām. Tā pilnīgi noteikti būtu ietekmējusi kolektīvās imunitātes sasniegšanai nepieciešamos vakcinācijas rādītājus.
JCVI darbojas kā konsultatīva iestāde, kas sniedz padomus Lielbritānijas veselības ministram, un daudzi komitejas locekļi jau gadiem bijuši saistīti ar farmācijas uzņēmumiem, kuri ražo vakcīnas.
Reklāmas kampaņa, nevis zinātne
Medicīnas pētniece Lūcija Tomļenoviča no Britu Kolumbijas universitātes Kanādā ir analizējusi JCVI slēgto sēžu protokolus par laikposmu no 1983. līdz 2000. gadam, un viņa šai komitejai un Lielbritānijas Veselības ministrijai izvirzījusi astoņas nopietnas apsūdzības.
Apsūdzība Nr.1
Kad radās šaubas par vakcīnu drošumu, tā vietā, lai atkārtoti pārbaudītu vakcinēšanas nostādnes, JCVI nolēma nerīkoties vai sagrozīt, vai selektīvi dzēst satraucošus datus sabiedrībai paredzētajos ziņojumos. Tā veltīja maksimālas pūles, lai pārliecinātu sabiedrību par vakcīnu absolūto drošumu.
Jau 1981. gadā JCVI bija plaša informācija par nopietnām sekām, kādas rada MMR vakcīna, ieskaitot pēkšņu nāvi un encefalītu, un šo informāciju apstiprināja pētījumi kopš 1970. gada. JCVI uzskatīja, ka lielie mirstības un nopietnu blakņu rādītāji ir pārsteidzoši.
Kad tika saņemts aizvien vairāk datu par vakcīnas blaknēm, 1986. gadā JCVI apakškomiteja, kuras rīcībā bija komerciāli slepena informācija, nolēma organizēt pozitīvu sabiedrības informēšanas kampaņu par divu masalu vakcīnu drošumu. “Rezultāti liecina, ka 70% bērnu pēc Attenuvax vakcīnas jutušies labi un 61% bērnu pēc Rimevax nav bijušas blaknes [..] un, ja šim skaitam pievienotu bērnus ar vieglām blaknēm, tad Attenuvax būtu 85%, bet Rimevax – 80 procenti,” komiteja ziņoja.
Šos datus var interpretēt arī citādi – 15–20% bērnu, kas saņēma vienu no vakcīnām, radās nopietnas veselības problēmas. Bet apakškomiteja vienojās, ka pētījums jāpārtrauc, un secināja, ka lielai daļai no konstatētajām blaknēm ar vakcīnu, iespējams, nav nekāda sakara. Patiesībā tā vienkārši bijusi „bērnu histērija”.
Pierādījumu bija par maz, jo valdība nevēlējās tos atklāt
Šai pašai komitejai tika ziņots arī par 90 nopietnām DTP (vakcīna pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu) sekām, ieskaitot konvulsijas, anormālu drudzi un diviem zīdaiņu pēkšņās nāves gadījumiem.
Ap 1988. gadu JCVI sāka satraukties par to, ka sabiedrībā veidojas uzskats, ka pastāv saistība starp vakcīnām, nāvi vai smadzeņu bojājumu. Tiesās sāka pienākt prasības, un JCVI komitejas locekļi saņēma slepenu dokumentāciju ar vakcīnu drošuma datiem, solot, ka šie dokumenti nekad netiks publiskoti. Komitejai ziņoja, ka viens pētījums par zinātniski pierādītām sekām, ko izraisa DTP vakcīna, bija pretrunā ar tā brīža juristu viedokli. Juristi uzskatīja, ka tajā ir par maz pierādījumu, kas liecinātu, ka šī vakcīna izraisa paliekošu kaitējumu veselībai. Īsi sakot, pierādījumu bija par maz, jo valdība nevēlējās tos atklāt.
Nākamajā gadā komiteja saņēma pierādījumus no Nacionālā bioloģisko standartu un kontroles institūta (NIBSC), kas norādīja uz saistību starp MMR vakcīnas cūciņu komponenti (epidēmiskā parotīta vīrusa URABE AM-9 celmu) un meningītu, un encefalītu. Šo pašu saistību 10 gadus vēlāk konstatēja Endrjū Veikfīlds savā strīdīgajā pētījumā žurnālā Lancet. NIBSC aizdomas apstiprinājās 1990. gadā, kad jau bija iegūti pierādījumi par 10 encefalīta gadījumiem, – tika analizēts galvas un muguras smadzeņu šķidrums, kas bija ņemts no nesen vakcinētiem bērniem.
Neskatoties uz šiem atklājumiem, JCVI piekrita neveikt izmaiņas esošajās vakcinēšanas nostādnēs, lai gan līdz 1991. gadam jau bija parādījušās ziņas par vakcīnu blaknēm arī no citām valstīm, Kanādas un Japānas, kas lika komitejai vērsties pēc palīdzības pie vakcīnu ražotājiem.
Zāļu ražotāji piekrita, ka Lielbritānijas valdības pieeja “vakcīnu blakņu izpētei” ir pareiza.
Līdz 1992. gadam Smith Kline Beecham (tā šo uzņēmumu tolaik sauca) pēc juristu ieteikuma nolēma pārtraukt Urabe MMR vakcīnas ražošanu, savukārt JCVI tika pateikts, ka pēkšņā lēmuma kontekstā tai “ir jārīkojas nekavējoties”. Slepenās sanāksmēs ar saviem Eiropas kolēģiem 1992. gada septembrī Lielbritānijas ierēdņi nolēma neatsaukt SKB licenci vakcīnas ražošanai, jo tā tiktu “radīta pasaules mēroga vakcīnu krīze”.
Neskatoties uz augošajām aizdomām, JCVI nolēma rezervēt 800 000 britu mārciņas reklāmas kampaņai un 1,4 miljonus, lai varētu segt pieaugošās vakcinēšanas un izglītošanas izmaksas.
Apsūdzība Nr.2
Par veselības jomu atbildīgie ierēdņi samazināja kontrindikāciju skaitu, t. i., apstākļus, kad vakcinācija nav ieteicama, lai tikai palielinātu vakcinēto skaitu.
Līdz 1980. gadam ticība garā klepus vakcīnai (garā klepus komponente kombinētajā DTP vakcīnā) bija ļoti kritusies, un no visiem vakcinējamajiem bērniem tika sapotēti tikai 40 procenti. JCVI izveidoja jaunu apakškomiteju, kas nodarbotos ar šo jautājumu. Tās uzdevums bija atvieglot nosacījumus bērna vakcinēšanai un samazināt “riska grupas” bērnu skaitu.
Apakškomitejai tika teikts, ka tai “jāatrod pareizais līdzsvars starp nepieciešamību noteikt pēc iespējas plašāku vakcinēšanas pieejamību un vienlaikus jāaizsargā bērni, kuriem ir paaugstināts blakņu risks pēc vakcinācijas” (tie, kuriem vakcīna ir kontrindicēta). Tomēr tika akcentēta iestādes reputācija un vakcinācijas drošums, nevis vakcinēto bērnu veselība. Daži komitejas locekļi ieteica, ka viena no kontrindikācijām, ko varētu izņemt, ir elpceļu slimības, tomēr citi iebilda, ka šī kontrindikācija “aizsargāja vakcīnas reputāciju”. Elpceļu slimības bieži tiek saistītas ar zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu (ZPNS), un vakcinēšana šādā gadījumā varētu ieraut vakcīnas ražotājus nevajadzīgās diskusijās.
Vakcīna izraisīja lēkmes arī veseliem bērniem
Līdzīgs arguments izskanēja arī tad, kad parādījās ierosinājums no kontrindikāciju saraksta svītrot epilepsiju. Atkal, ja bērnam sāktos konvulsijas vai krampji, tiktu vainota vakcīna. Tomēr vakcīna izraisīja lēkmes arī veseliem bērniem, un pēc tām apstājās bērna attīstība. “Izolētus gadījumus ir ļoti grūti novērtēt,” komitejai tika teikts. Beigu beigās apakškomiteja nolēma, ka bērni ar dzemdībās gūtiem smadzeņu bojājumiem, kam iepriekš bijušas konvulsijas vai kuru ģimenē kādam no ģimenes locekļiem bijusi epilepsija, ir attīstības traucējumi vai kāda neiroloģiska slimība, nebūtu jāizslēdz no vakcinējamo skaita, tomēr nepieciešama “īpaša piesardzība”. Risks, ko radīja vakcīna, bērniem, kuru ģimenē kāds slimo ar epilepsiju, bija “neliels”, teica apakškomisija, savukārt attīstības traucējumi un neiroloģiskas slimības ir stabili stāvokļi, un vakcinēšana tos nevar pasliktināt. Šiem apgalvojumiem, kas tika sagudroti vecāku pārliecināšanai, patiesībā nav nekāda pamata un pierādījumu.
Lai gan apakškomiteja vēlējās samazināt ar DTP vakcīnu saistīto risku, tā tika informēta par 95 blaknēm, ieskaitot vienu nāves gadījumu, bērniem, kas saņēma vakcīnu četru mēnešu laikā līdz pat 1986. gada septembrim. Ziņojumā secināts, ka ir “pamats uzskatīt, ka paaugstināts relatīvais ilgstošu konvulsiju risks pēc DTP vakcinēšanas patiešām pastāv”. Tas ne tikai pastāv, bet ir diezgan augsts – tā komitejai tika pateikts pēc 12 gadījumu izskatīšanas, kuros vakcīna bija izraisījusi encefalopātiju, ieskaitot divus nāves gadījumus un piecus gadījumus, kuros vakcīna bija izraisījusi ilgstošas veselības problēmas.
Neskatoties uz saņemtajiem datiem, apakškomiteja turpināja mierināt vecākus un stāstīt, ka ar vakcīnu saistītie riski nemaz nav tik nopietni. Vienlaikus tā brīdināja vakcīnu ražotājus, ka nepieciešams ieviest izmaiņas vakcīnas informācijas lapā un iekļaut tajā visus iespējamos riskus, tā izvairoties no nevajadzīgas tiesāšanās.
Apsūdzība Nr.3
JCVI cieši sadarbojās ar vakcīnas ražotājiem, lai ieviestu izmaiņas vakcīnu drošuma datu lapās, lai gan tas bieži nesaskanēja ar pašas komitejas oficiālo viedokli.
No 1987. gada JCVI cieši sadarbojās ar farmācijas uzņēmumu Merieux, kas ražoja MMR vakcīnu revakcinācijai un DTP vakcīnu, lai iedrošinātu vakcinācijas drošuma datu lapās veikt izmaiņas. Tām bija jāatbilst jaunajām Veselības ministrijas vadlīnijām ārstiem. JCVI uztraucās, ka tad, ja izmaiņas datu lapās netiktu ieviestas, Lielbritānijas valdību varētu iesūdzēt tiesā par kaitējuma nodarīšanu.
Diskusijas bija komerciālas un slepenas
Zāļu ražotājs saprata, ka laikā, kamēr notiek tiesvedība (to bija ierosinājuši bērnu vecāki, kuru bērniem pēc garā klepus vakcīnas radās veselības problēmas), nevar veikt šādas izmaiņas. Tomēr JCVI bija slepenas sanāksmes ar Britu farmācijas industrijas asociāciju un Veselības ministrijas juristiem, lai noskaidrotu, vai Merieux ir iespējams kā palīdzēt. Diskusijas bija komerciālas un slepenas.
Nepieciešamība ieturēt vienotu nostāju kļuva aktuāla pēc tam, kad tajā pašā gadā JCVI saņēma ziņojumu no Zāļu drošuma komitejas (CSM), kurā secināts: “Saiknei starp DTP vakcīnu un nopietnām neiroloģiskām slimībām nav zinātniski neapgāžamu pierādījumu, tomēr, ņemot vērā visus mūsu rīcībā esošos pierādījumus, esam nākuši pie secinājuma, ka ir prima facie jeb pirmšķietama iespēja, ka šāda saikne varētu pastāvēt. Mēs arī sliecamies piekrist tam, ka dažiem bērniem šī vakcīna izraisa konvulsijas.”
Neraugoties uz savām bažām Zāļu drošuma komiteja atbalstīja JCVI uzskatus, ka DTP vakcīna ir droša. Saskaņā ar Tomļenovičas teikto, JCVI apgrūtināja legālu pieeju pētījumiem ar negatīviem rezultātiem un tādējādi izvairījās no potenciālām juridiskām sekām.
Apsūdzība Nr.4
JCVI ilgstoši izmantoja neuzticamus pētījumus un noraidīja neatkarīgus pētījumus, lai veicinātu savas vakcinācijas nostādnes.
Lai pierādītu, ka MMR vakcīna ir droša, JCVI tiecās atbalstīt pētījumus ar šādu skatījumu un noraidīja jebkuru pētījumu, kas to apšaubīja. Tā novērtēja kā “pārliecinošu” kādu iedzīvotāju pētījumu, kas neatrada nekādu saistību starp autismu un MMR, lai gan šādiem epidemioloģiskiem pētījumiem nav nolūka meklēt cēloņsakarību. Un patiešām, pēc četriem gadiem šo pētījumu atkārtoti caurskatīja prestižā Cochrane fonda pētnieki un secināja, ka “šajā pētījuma ir daudz dažādu ietekmju, kuru dēļ tas var būt neobjektīvs, kā dēļ vispār nav iespējams interpretēt tajā norādītos faktus”. Tajā pašā Cochrane pārskatā, kurā tika caurskatīts 31 pētījums par saistību starp MMR un autismu, un Krona slimību, pētnieki secināja, ka pētījumi bija tik pavirši, ka tie bija “lielākoties neadekvāti”.
JCVI tāpat ar kritisku aci vērtēja tikai tos pētījumus, kuros runāja par problēmām saistībā ar MMR. 2002. gadā tās pētnieki pārskatīja piecus būtiskus pētījumus, ieskaitot vienu, kurā konstatēta tieša saistība starp MMR un autismu, bet JCVI secināja, ka “nav pierādījumu” šādai cēloņsakarībai.
Apsūdzība Nr.5
JCVI konsekventi ir noklusinājusi bažas par vakcīnu drošumu un pārspīlējusi vakcīnas priekšrocības.
Saistībā ar garā klepus vakcīnas izraisītu kaitējumu ierosināto prasību skaits līdz 1985. gadam bija sasniedzis virsotni, un JCVI jebkādā veidā centās nomākt pieaugošo sabiedrības sašutumu. Kādā konfidenciālā pētījumā, kas tika publicēts 1986. gadā, teikts, ka tā “nosoda” termina “smadzeņu bojājumi” izmantošanu, jo “sabiedrība varētu uztvert to kā paliekošu parādību”.
JCVI pilnīgi noteikti nevēlējās noskaidrot, vai jebkāda veida bojājumi bija paliekoši, jo tajā pašā pētījumā tā paziņo, ka būtu “neprātīgi prasīt no pediatriem informāciju par sešu gadu periodu”.
Tika izlemts nepubliskot nepārliecinošus datus, bet uzsvērt vakcinēšanas pozitīvās īpašības
Tas bija savāds lēmums, ņemot vērā, ka Medical Panel Study pētījumā JCVI ir ziņots par gadījumiem, kad bērniem “pēc vakcinēšanas sākās histērijas lēkme, kam vēlāk sekoja vēl viena lēkme, un tad apstājās bērna attīstība”. Nav gan minēts, uz cik ilgu laiku apstājās bērna attīstība.
Kādā konfidenciālā pētījumā JCVI ziņots, ka šī vakcīna izraisa arī encefalopātiju – slimību, kuras rezultātā rodas organiski smadzeņu bojājumi. Vienā trešdaļā gadījumu izveidojās ilgstoši smadzeņu bojājumi, kas saglabājās vismaz gadu pēc vakcinēšanas.
JCVI arī tika teikts, ka DTP vakcīna var radīt krampjus, ja ir paaugstināta temperatūra, kas ilgst vairāk nekā 10 minūtes vai atkārtojas 24 stundu laikā un ka 10% gadījumu var izveidoties “paliekoši smadzeņu bojājumi”.
Neskatoties uz to, ka JCVI saņēma vakcīnas iespējamās bīstamības pilnīgu aprakstu, tā nolēma neinformēt par to sabiedrību. Kādas sapulces protokolā teikts, ka “gadījumā, ja sabiedrība uzzinātu par iespējamo risku – jebkādu procentu riska –, tā varētu uztvert to kā zinātnisku pierādījumu tam, ka vakcīna rada risku”. Tādēļ tika izlemts nepubliskot nepārliecinošus datus, bet uzsvērt vakcinēšanas pozitīvās īpašības.
Apsūdzība Nr.6
JCVI atbalstīja jaunas vakcīnas ieviešanu vakcinēšanas grafikā, kuras efektivitāte un drošums vēl līdz galam nebija izpētīti. Tā pieņēma, ka ar laiku vakcīnas ražotājs licenci tomēr saņems.
1999. gada maijā JCVI tikās, lai apspriestu jaunu C grupas meningokoku vakcīnu, kas aizsargātu no meningīta un septicēmijas. Paredzēja, ka masveida vakcinācijas programmā ieviesīs trīs vakcīnas ražotāju produktus, un komitejas locekļiem tika atgādināts, ka šis ir “ārkārtīgi delikāts jautājums gan no uzņēmējdarbības, gan politikas viedokļa”. Četri komitejas locekļi paziņoja, ka viņiem ir interešu konflikts, jo viņiem bija cieši sakari ar vakcīnas ražotājiem, tomēr komiteja nevis atstādināja šos komitejas locekļu, bet izlēma ļaut viņiem darboties tālāk, jo “viņi dos lielu ieguldījumu komitejas darbā”.
Veselības ministrija un JCVI bija apņēmības pilnas pēc iespējas ātrāk ieviest jauno vakcīnu, lai gan tās efektivitātei vēl nebija nekādu pierādījumu. “Lai pilnībā novērtētu vakcīnas efektivitāti, [..] būtu nepieciešams ieviest vakcīnu un tad veikt ceturtās un piektās fāzes pētījumus, kas ļautu noteikt vakcīnas efektivitāti, tomēr tas būtu ļoti sarežģīti un trīs līdz piecus gadus aizkavētu pilnīgu vakcīnas ieviešanu,” tika ziņots. JCVI bija jāizlemj, kura vecuma bērnu grupa tiks vakcinēta. Kāds komitejas loceklis izteicās, ka ir ļoti grūti izvēlēties, kurai grupai būtu prioritāte, un ieteica, ka zīdaiņus būtu vienkāršāk vakcinēt. Tika izlemts, ka tiks vakcinēti zīdaiņi, lai gan nevienam nebija pārliecības, ka vakcīna patiešām iedarbosies.
14 nāves gadījumi, kas saistīti ar šo vakcīnu, ieskaitot 7 zīdaiņa pēkšņās nāves sindroma gadījumi
Pirmās šaubas par vakcīnas drošumu uzpeldēja gada laikā. Biežākās blaknes bija galvassāpes un muskuļu stīvums, lai gan meningīts nebija simptomu cēlonis, jo “vakcīna to nevarēja izraisīt”. Komiteja piebilda, ka “šī informācija nenonāktu sabiedrības rīcībā, ja nebūtu atbalsta no vakcīnas ražotāju puses”. Tas visiem deva pārliecību, ka tā bijusi unikāla sadarbība. “Šis paziņojums bija pirmā reize, kad zāļu ražotājs Lielbritānijas ierēdņiem bija atklājis informāciju par vakcīnas blaknēm.”
Līdz 2000. gada oktobrim jau bija saņemtas ziņas par 14 nāves gadījumiem, kas saistīti ar šo vakcīnu, ieskaitot septiņus zīdaiņa pēkšņās nāves sindroma gadījumus un divus meningīta izraisītas nāves gadījumus. Un atkal JCVI rīkojās tā, lai apslāpētu sabiedrības bažas. No Zāļu kontroles aģentūras saņemtais slēdziens, ka “nav pierādījumu, ka vakcīna izraisījusi meningītu”, bija pārāk nepārliecinošs, un tā vietā tika izraudzīts šāds slēdziena formulējums – “tiek kategoriski izslēgts, ka vakcīna būtu ierosinājusi meningītu”. JCVI rīcībā nebija nekādu pierādījumu, lai izteiktu šādu apgalvojumu.
Pediatri bija informējuši JCVI par 17 000 gadījumu, kad pēc vakcinēšanas bija parādījušās blaknes. Ārsti varēja izmantot tā saucamo dzeltenās kartītes sistēmu, kad uz 2000 vakcīnas devu bija bijis viens gadījums, kad jaunā vakcīna bija izraisījusi blaknes. Veselības ministrijas juristi arī informēja JCVI, ka ārsti neizmanto šo sistēmu regulāri, tādēļ šādu gadījumu ar blaknēm, iespējams, ir vēl vairāk, nekā ziņots.
Apsūdzība Nr.7
JCVI kavēja pētījumus par vakcīnu drošumu.
Jau 1985. gadā satraukumu radīja dati par zīdaiņu nāvi tūlīt pēc vakcinācijas. Kādam ekspertam no Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolas lūdza izvērtēt šos datus. Savā vēstulē JCVI viņš apstiprināja, ka valdības aplēses par ZPNS gadījumiem, kas saistīti ar vakcīnu, bija pareizi – tie liecināja par kaut kādu cēloņsakarību, lai gan nelielu –, tomēr viņš norāda, ka, “ņemot vērā jautājuma nopietnību, ir nepieciešama sīkāka izpēte”. Tomēr pētnieki no Notingemas universitātes, kas arī saņēma šo vēstuli, stingri iebilda pret tālākiem pētījumiem. Šo nevēlēšanos izpētīt jautājumu bija pamanījis Eiropas Zāļu aģentūras profesors Luidži Matori, kurš piebilda, ka pilna pēcnāves sekcija, ieskaitot smadzeņu cilmes šūnu analīzi, netika veikta pieciem zīdaiņiem Vācijā, kuri mira 24 stundas pēc vakcinācijas. Tas rosināja vēl diviem pētniekiem uzrakstīt vēstules, kurās tie uzdeva jautājumu: “Pamatproblēma ir tā, ka vakcīnu speciālisti jau gadu desmitiem nav spējuši izveidot kādas pārbaudes vai kritērijus, kas ļautu noteikt, vai šie negatīvie notikumi ir saistīti ar vakcināciju vai nav. Cik mēs zinām, viņi to pat nav mēģinājuši. Jautājums – kādēļ?”
Šo nevēlēšanos var skaidrot divējādi: pirmkārt, vakcīna pati par sevi ir “laba lieta”, tādēļ jebkādas runas, ka tā var nodarīt kaitējumu, samazinātu vakcinēto skaitu, tādējādi graujot kolektīvo imunitāti; otrkārt, tiek pieņemts, ka vakcīnām ir jābūt drošām.
Tas varētu būt iemesls, kādēļ neviens nav centies noskaidrot, vai vakcīnai nepastāv nopietnas blaknes. Amerikas Pārtikas un zāļu administrācija ir paziņojusi: “Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka preventīvo vakcīnu drošuma izvērtēšanā bieži netiek iekļauti toksiskuma pētījumi uz dzīvniekiem. Tas tādēļ, ka vakcīnas jau no paša sākuma netika uzskatītas par toksiskām.”
Apsūdzība Nr. 8
JCVI apzināti izmantoja vecāku uzticību vakcinēšanai un virzīja zinātniski nepamatotu imunizācijas programmu, kas dažiem bērniem varēja radīt ilgtermiņa neiroloģisku bojājumu risku.
2010. gada oktobrī JCVI nolēma veikt fundamentālas pārmaiņas Lielbritānijas imunizācijas programmā, ieviešot sešas potes vienā, nevis vakcinējot bērnu pret šīm slimībām vairākos piegājienos. Divpadsmit mēnešu vecumā zīdainis saņemtu vakcīnu pret Haemophilus influenzae un C meningītu, masalām, cūciņām un masaliņām, kā arī pneimokoku infekcijām – visas vienā dienā.
Veselības ministrija teica, ka šāda vienkāršota politika ļautu racionalizēt vakcinācijas procesu, kā arī “neatkarīgi zinātniskie pētījumi norāda, ka kombinētā vakcīna pret visām šīm slimībām ir droša, efektīva un arī ērtāka vecākiem”.
Šāds apgalvojums nav patiess. Tā saukto neatkarīgo pētījumu patiesībā veica pati Veselības ministrija, savukārt vakcīnu drošumu novērtēja septiņas dienas pēc vakcinēšanas, un arī tad tika vērtētas tikai lokālas pazīmes, piemēram, pietūkumu vai jutīgumu tieši injekcijas vietā.
2009. gadā JCVI sāka agresīvu kampaņu sakot, ka “nav zinātnisku pierādījumu [..], ka vakcīnas būtu jāinjicē atsevišķi”. Un atkal šāds apgalvojums nav patiess.
Mediķiem bija jānomaskē jebkuri iespējamie riski
Pirms gada JCVI līdzīga iestāde ASV, Imunizācijas prakses padomdevēja komiteja (ACIP), bija ieteikusi atteikties no četru vakcīnu kombinētās potes, kurā MMR pote bija apvienota ar vakcīnu pret varicella (vējbakas) vīrusu – tā atklāja, kā šī vakcīna divkāršoja drudža izraisītu krampju risku salīdzinājumā ar atsevišķi ievadītu MMR vakcīnu. Tajā pašā gadā Eiropas Zāļu aģentūra ieteica atteikties no sešu vakcīnu jeb heksavalentās kombinācijas drošības apsvērumu dēļ.
Ignorējot šādus kolēģu brīdinājumus no citām valstīm, Veselības ministrija uzskatīja, ka nebūtu “gudri” piedāvāt vecākiem iespēju izvēlēties, vai palikt pie esošās vakcinācijas programmas, kurā vakcīnas ir sadalītas uz vairākiem mēnešiem, vai dot bērnam seši vienā vakcīnu. Tā vietā mediķiem būtu jāpārliecina vecāki, ka jaunā stratēģija ir “pilnīgi droša” un ka (tas daļēji attiecas uz domstarpībām ar Veikfīldu) arī MMR ir “droša”. Tajā pašā laikā dažus mēnešus iepriekš Lielbritānijas valdība bija izmaksājusi 90 000 britu mārciņas par kaitējumu Roberta Flečera vecākiem – šim bērnam pēc vakcinēšanas ar pilnīgi drošo MMR radās epilepsija un nopietna garīgā atpalicība.
JCVI arī, šķiet, ir īstermiņa atmiņa. 1974. gadā tai tika ieteikts “ieviest intervālu starp vairāku dzīvo vakcīnu ievadīšanu, jo ir iespējamas negatīvas sekas. [..] komiteja vienojās, ka būtu neracionāli mainīt esošās vadlīnijas, resp., ka būtu jāietur vismaz trīs nedēļu pārtraukums starp jebkuru divu dzīvo vakcīnu potēm.”
Neskatoties uz to, mediķiem bija jānomaskē jebkuri iespējamie riski. Kā apkārtrakstā klīnikām ieteica Veselības ministrija, labākā stratēģija būtu vecākiem iedot lapu ar iespējamām vakcinācijas blaknēm “uzreiz pēc vakcinēšanas, lai vecāki būtu brīdināti par šīm blaknēm, bet neiedziļināties ar vecākiem to saturā tādā mērā, ka viņi varētu sākt satraukties”.
Lielākoties vecāki pieņem, ka vakcīnas ir tikušas rūpīgi pārbaudītas un ka valsts iestādēm ir tikai labākie nodomi, kā palīdzēt bērniem. Savā ziņā pēdējais apgalvojums patiešām ir patiess: atbildīgās valsts iestādes tiešām uzskata, ka vakcīnas var glābt neskaitāmas dzīvības, lai gan šo profilaktisko ietekmi iespējams panākt tikai ar kolektīvo imunitāti, kad ir imunizēti 93% mērķgrupas iedzīvotāju. Taču tas vairāk līdzinās reliģiozai pārliecībai, kad tiek noliegta jebkāda neērta patiesība – informācija par blaknēm, ieskaitot letālu iznākumu. Tā vienkārši neiederas paradigmā, kurā vakcīnas ir drošas un efektīvas.
Vecākiem nav vajadzīga reliģiska kaisme vai kādas paradigmas. Viņi vēlas būt pārliecināti, ka vislielākā nozīme ir bērnu drošībai – un tomēr tā nav. Ja tiek apzināti slēpta būtiska informācija un vecāki piekrīt vakcinēt savus bērnus, nebūdami informēti, tad ir pamats uzskatīt, ka ikviena vakcinācija ir nelikumīga darbība.
Braiens Habards, žurnāls „Ko Ārsti Te Nestāsta” / Foto: Shutterstock
