Mēs vēlamies savās
Instagram bildēs otro kafijas krūzi svētdienu rītos, otru kurpju pāri, kad
uzņemam māksliniecisko pēdu bildi. Mēs vēlamies Facebook uzlikt attiecību statusu, kuru visi var
komentēt un spiest 'Patīk', mēs
vēlamies publicēt ierakstus sociālajos tīklos, kas būs vislabākie tēmturī #relationshipgoals. Mēs vēlamies kādu, ar
kuru kopā doties vēlajās brokastīs svētdienu rītos, kādu, kurš uztaisīs mums
kafijas krūzi pirmdienu rītos, bet otrdienās jau būs brokastis gultā. Mēs
vēlamies kādu, kurš vienmēr būs +1, kad jādodas uz draugu kāzām (Kā viņi to izdarīja? Kā viņi atrada to vienu un patieso mīlestību?) Bet
mēs esam paaudze, kura nevēlas attiecības.
1.
Mēs svaipojam pa kreisi, jo
ceram, ka atradīsim īsto cilvēku. Mēs lasām rakstus par ''5 veidi kā zināt, ka
viņš ir tevī ieķēries'' un ''Kā panākt to, lai viņam iepatīcies'', jo ceram, ka
tas mums atvērs acis. Mēs pavadām vairāk laika savos Tinder profilos, lai
padarītu tos par skaistiem, interesantiem un uzmanību piesaistošiem. Bet mēs
tāpat nevēlamies attiecības.
Mēs ''runājam'' un mēs
sarakstamies. Mēs izklaidējamies kopā un iedzeram arī kafiju vai alu. Mēs
sarakstāmies, lai vienotots par tikšanos, mēs runājam tikai stundu, kad
atgriežamies mājās un pēc tam sarakstāmies tikpat ilgi. Mēs aizmirstam par to,
ka ir jāizveido īsta saikne ar cilvēku, jo mēs spēlējam ''Aukstākais plecs'' un
''Emocionāli nepieejamais'' spēles, bet rezultātā mēs visi uzvaram spēlē
''Visticamāk, ka paliks viens''.
Mēs vēlamies, lai izskatās,
ka esam attiecībās, bet no pašām attiecībām mēs bēgam. Mēs vēlamies, lai tur
roku bez acu kontakta, lai ir ķircināšana bez reālas sarunas. Mēs vēlamies skaistus
solījumus, kas neradīs neparedzētas sekas, gadadienas, kuras nav jāgaida 365
dienas. Mēs vēlamies 'laimīgi mūžīgi mūžos', bet mēs nevēlamies veltīt laiku
tam, lai to visu izveidotu. Mēs vēlamies dziļu saikni un mīlestību, bet mēs
nevēlamies darīt kaut ko.
Mēs vēlamies, lai kāds tur
mūs roku, bet mēs negribam sniegt viņiem iespēju iznīcināt mūs ar tām rokām.
Mēs vēlamies kaut varētu pacelties gaisā no saviļņojuma, bet tajā pat laikā
vēlamies stāvēt paši uz savām kājām un justies neatkarīgi. Mēs vēlamies
turpināt dzīties pakaļai idejai par lielisko mīlestību, bet mēs nevēlamies
pakļauties tās varai.
Mēs nevēlamies attiecības,
bet mēs vēlamies kādu kopā ar mums gultā. Mēs vēlamies visu, kas sniedz mums
kaut kādu ilūziju par attiecībām, kamēr nemaz neesam tādās. Mēs vēlamies visas
balvas, bet nevēlamies uzņemties risku. Mēs vēlamies komunicēt, bet ne pārāk
daudz. Mēs vēlamies nedaudz atdoties un ļauties. Mēs to darām lēnu: mēs redzam,
kurp tas dodas, mēs nesaucam lietas īstajos vārdos, un mēs turam cilvēkus rokas
stiepiena attālumā - rotaļājoties ar viņu emocijām, bet visvairāk mēs
rotaļājamies paši ar savām emocijām.
Kad lietas nonāk līdz
vietai, kad tās sāk kļūt jau īstas, mēs skrienam. Mēs slēpjamies. Mēs dodamies
prom, jo jūrā atradīsies vēl kāda zivs, jo pastāv vēl kāda iespēja atrast
mīlestību. Ir tikai maza iespēja mūsdienās to nosargāt...
Mēs ceram, ka svaipošana pa
labi mūs novedīs pie laimes. Mēs vēlamies lejupielādēt ideālo partneri kā jaunu
aplikāciju, kuru var atjaunināt, kad kaut kas nestrādā, un izdzēst, kad mums tā
apnīk. Mēs nevēlamies izpakot savus koferus, kur nu vēl izpakot kāda cita
koferus. Mēs vēlamies neglītās lietas paslēpt zem maskas, neizteiksmīgās bildes
uzlabot ar kādu filtru un reālās sarunas aizstāt ar kādu sēriju no iecienītā seriāla.
Mums patīk ideja, ka var mīlēt kādu, kuram ir trūkumi, bet mēs paši slēpjam
savus, un priecājamies, ka neviens tos neatrod.
Mums ir tiesības uz
mīlestību tāpat kā uz darbu uzreiz pēc universitātes beigšanas. Mēs ticam
pieņēmumam, ka, ja mēs kaut ko vēlamies, tad mēs esam to pelnījuši. Bērnībā
skatītās filmas mums ir iemācījušas to, kas ir īstā mīlestība, dvēseles
radinieki, un katram ir savs 'mūžīgi mūžos'. Un tāpēc mēs nepūlamies kaut ko
darīt, bet turpinām brīnīties par to, kur ir mūsu princis baltajā zirgā. Mēs
sēžam uz soliņa un bēdājamies, ka princese neatnāk. Kur ir mūsu balva? Mēs taču
atnācām, mēs tak esam šeit. Kur ir attiecības, kuras mēs esam pelnījuši? Kur ir
īstā mīlestība, kura mums tika solīta?
Mēs vēlamies kādu, kas
aizņems vietu, nevis personu. Mēs vēlamies siltu ķermeni, bet ne partneri. Mēs
vēlamies kādu, kas sēdēs mums blakus uz dīvāna, kamēr bezbēdīgi lasām ziņas
telefonā. Mēs vēlamies iet to vidusceļu, kad izliekamies, ka mums nav jūtu, bet
īstenībā viss ir skaidri redzams. Mēs vēlamies, lai kādam esam vajadzīgi, bet
lai mums pašiem nevajadzētu. Mēs izliekamies, ka esam grūti pieejami, lai
pārbaudītu to, vai kāds ir gatavs censties vairāk nekā parasti - mēs
paši īsti līdz galam neizprotam kāpēc. Mēs sēžam ar draugiem un apspriežam
noteikumus, bet neviens nezina spēli, kuru mēs vēlamies spēlēt. Jo problēma ar mūsu paaudzi, kas nevēlas
attiecības, ir tāda, ka galu galā mēs tās vēlamies.
