GURĶI IR DAŽĀDI!
Ja mēs būtu mērkaķīši, tad mūsu smadzeņu spēja veidot stereotipus un attiecīgi regulēt uzvedību būtu viennozīmīgi uzskatāma par ārkārtīgi vērtīgu dabas dāvanu. Bez jebkādas piepūles viss zibenīgi ir skaidrs – no šiem jābēg, šie mums ir ne šis, ne tas, bet ar tiem var draudzēties un pat kopoties. Tomēr mēs neesam primāti un ar prātu it kā saprotam - tik vienkārši klasificēt pasauli sliktajos, neitrālajos un labajos tā kā nevajadzētu, bet vai izdodas?
Stereotips ir pirmais iespaids vai no kaut kurienes uzradies priekšstats faktiski par jebko pasaulē. Visvairāk to izjūtam attiecībās jeb komunikācijā ar cilvēkiem. Mēs ļoti veikli, citreiz apzināti, citreiz nē, klasificējam cilvēkus pēc kādām ārējām pazīmēm – vīrus pēc cepurēm, sievas pēc matiem, kādu pēc deguna, citu pēc izcelsmes vai mocīša, vai manierēm un dažus pat nevaram saprast, pēc kā, bet tomēr nomarķējam.
„Stereotipošana“ pēc būtības nav nedz slikta, nedz laba. Tā vienkārši ir mūsu smadzeņu spēja, kurai ir gan lietderīgi, gan traucējoši rezultāti. Primitīvajā līmenī stereotipu uzdevums ir palīdzēt izdzīvot un vairoties. Tie ir instinkti, kurus gandrīz neiespējami kontrolēt – nu ir, piemēram, kāda pazīme balsī vai augumā, kas nograuj attiecības vai gluži otrādi - pievelk un nelaiž vaļā. Tā tas ir un neko tur nevar padarīt. Tiktāl paldies mātei Dabai. Tomēr bez instinktu līmeņa stereotipi veidojas arī vēl citādi. Pieredzes ceļā – „Šito jau kaut kur esmu redzējis! Viss skaidrs!“ un uzspiešanas ceļā – „Citi šito jau kaut kur ir redzējuši, tātad viss skaidrs!“. Lūk, šeit vairs viss nav tik viennozīmīgi.
Ja mēs būtu mērkaķīši, tad mūsu smadzeņu spēja veidot stereotipus un attiecīgi regulēt uzvedību būtu viennozīmīgi uzskatāma par ārkārtīgi vērtīgu dabas dāvanu. Bez jebkādas piepūles viss zibenīgi ir skaidrs – no šiem jābēg, šie mums ir ne šis, ne tas, bet ar tiem var draudzēties un pat kopoties. Tomēr mēs neesam primāti un ar prātu it kā saprotam - tik vienkārši klasificēt pasauli sliktajos, neitrālajos un labajos tā kā nevajadzētu, bet vai izdodas?
Stereotips ir pirmais iespaids vai no kaut kurienes uzradies priekšstats faktiski par jebko pasaulē. Visvairāk to izjūtam attiecībās jeb komunikācijā ar cilvēkiem. Mēs ļoti veikli, citreiz apzināti, citreiz nē, klasificējam cilvēkus pēc kādām ārējām pazīmēm – vīrus pēc cepurēm, sievas pēc matiem, kādu pēc deguna, citu pēc izcelsmes vai mocīša, vai manierēm un dažus pat nevaram saprast, pēc kā, bet tomēr nomarķējam.
„Stereotipošana“ pēc būtības nav nedz slikta, nedz laba. Tā vienkārši ir mūsu smadzeņu spēja, kurai ir gan lietderīgi, gan traucējoši rezultāti. Primitīvajā līmenī stereotipu uzdevums ir palīdzēt izdzīvot un vairoties. Tie ir instinkti, kurus gandrīz neiespējami kontrolēt – nu ir, piemēram, kāda pazīme balsī vai augumā, kas nograuj attiecības vai gluži otrādi - pievelk un nelaiž vaļā. Tā tas ir un neko tur nevar padarīt. Tiktāl paldies mātei Dabai. Tomēr bez instinktu līmeņa stereotipi veidojas arī vēl citādi. Pieredzes ceļā – „Šito jau kaut kur esmu redzējis! Viss skaidrs!“ un uzspiešanas ceļā – „Citi šito jau kaut kur ir redzējuši, tātad viss skaidrs!“. Lūk, šeit vairs viss nav tik viennozīmīgi.
No vienas puses stereotipi ļoti atvieglo dzīvi, padara lietas vienkāršākas. Ja šīs spējas mums nebūtu, tad mēs, lai saprastu, kas ir gurķis, pētītu katru pasaules gurķi un iedotu tam katram savu vārdu. Haoss un absurds!
No otras puses stereotipiskajai spējai ir tendence visu novienkāršot un vispārināt tādā pākāpē, ka atņem mums iespēju gūt savu unikālo pieredzi, veidot savu vērtību sistēmu, satikt savu īsto partneri, baudīt savas dzīves patieso garšu. Pat trakāk – iedzen konfliktos un karā.
Stereotipu divējādo dabu ir vērts apzināties. Pirmajam iespaidam un priekšstatiem, protams, ir nozīme. Tomēr ir vērts atcerēties, ka tas, kādu pirmo iespaidu atstājam uz citiem vai citi atstāj uz mums, ir atkarīgs no daudziem, savstarpēji piņķerīgi savītiem apstākļiem – fizioloģiskiem, kultūras, sociāliem un vēl sazin kādiem. Tāpēc svarīgs ir arī otrais un trešais iespaids.
Ja jūtam, ka kāds mūs pievelk, bet reizē pamanām sevī pretestību, tad varbūt ir vērts papētīt sevi un pārbaudīt, kura no šim tendencēm ir pamatota un kura - nē. Motīvs, kas noderēs sevis pārbaudei – lai veiksme, izaugsme un laime nepaiet garām tikai tāpēc, ka netiku galā ar saviem aizspriedumiem.
Laimīgas un zaļas šīs pavasara dienas!
Cieņā Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com
No otras puses stereotipiskajai spējai ir tendence visu novienkāršot un vispārināt tādā pākāpē, ka atņem mums iespēju gūt savu unikālo pieredzi, veidot savu vērtību sistēmu, satikt savu īsto partneri, baudīt savas dzīves patieso garšu. Pat trakāk – iedzen konfliktos un karā.
Stereotipu divējādo dabu ir vērts apzināties. Pirmajam iespaidam un priekšstatiem, protams, ir nozīme. Tomēr ir vērts atcerēties, ka tas, kādu pirmo iespaidu atstājam uz citiem vai citi atstāj uz mums, ir atkarīgs no daudziem, savstarpēji piņķerīgi savītiem apstākļiem – fizioloģiskiem, kultūras, sociāliem un vēl sazin kādiem. Tāpēc svarīgs ir arī otrais un trešais iespaids.
Ja jūtam, ka kāds mūs pievelk, bet reizē pamanām sevī pretestību, tad varbūt ir vērts papētīt sevi un pārbaudīt, kura no šim tendencēm ir pamatota un kura - nē. Motīvs, kas noderēs sevis pārbaudei – lai veiksme, izaugsme un laime nepaiet garām tikai tāpēc, ka netiku galā ar saviem aizspriedumiem.
Laimīgas un zaļas šīs pavasara dienas!
Cieņā Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com
