No viņas baidās, jo viņa lasa citu domas un redz cilvēkiem cauri. Taču drosmīgākie pie viņas nāk, un tad notiekot brīnumi. Sarmīte Makarova ir ekstrasense ar caururbjošu skatienu un asu mēli: ”Es neauklējos – iedodu kārtīgu pendeli! Tad cilvēks iet mājās un sāk ar sevi strādāt.”
Nogatavināta
”Tā riktīgi apzināties to, ka neesmu kā visi, sāku tikai pēc divdesmit gadu vecuma. Mums katrā dzīves posmā ir savi uzdevumi. Nav tā, ka par ekstrasensu jākļūst desmit gadu vecumā, – man bija laimīga bērnība. Debesis tomēr sargā – it kā marinē tevi, nogatavina. Tas bija ļoti smags un sarežģīts transformācijas process, kam izgāju cauri apmēram divdesmit divu gadu vecumā. Tā bija dažādu traumatisku notikumu virkne. Tad aptvēru, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija, un šī apjausma nebija ļoti pozitīva – es nelēcu gaisā no sajūsmas, ka nu tik būs! Pēc tam sapratu, ka lielākajai daļai šādu cilvēku spējas atveras ar tādu kā triecienu. Arī ar mani tā notika. Tad tu dabū pilnu paketi ar visu ko, tu redzi visu ko, un tas ir smagi, mokoši. Cilvēki nesaprata, pazuda draugi. Bet tad viss tā izkristalizējās un pieslīpējās. Tas bija ļoti svētīgi,” saka Sarmīte un pārlaiž matiem ar roku. Kas tieši bija šie notikumi, kas aizsāka transformācijas procesus, Sarmīte nevēlas stāstīt. Pārāk personīgi.Ar gaišu galvu apveltītā Sarmīte skolas gados kaitinājusi un pat terorizējusi skolotājus, nav gribējusi pakļauties normām, sistēmām, noteikumiem – bija grūti pieņemt ierāmētu pasauli.Neesot viegli joprojām. Savā dzimtā ar neparastām spējām viņa nav vienīgā, tādas bijušas viņas priekštečiem gan pa mātes, gan pa tēva līniju. ”Kad vecmāmiņa bija vēl dzīva, es lūdzu, lai uztaisa ciltskoku un pastāsta. Tur vēsturē viss kas tiešām ir bijis, un es ļoti jūtu šo cilvēku atbalstu. Viņi tagad ir daļa no manas debesu ģimenes. Nezinu, kāpēc tagad tieši es dzimtā esmu apveltīta ar šīm spējām. Tādas lietas mēs nezinām! Protams, man bija izvēle un joprojām ir – varu to darīt un varu nedarīt. Mums vispār šeit uz zemes nav nekādu pienākumu, izņemot pret saviem bērniem. Pat pret vecākiem nē. Tikai pret bērniem!”
Redzēt citiem cauri
Cilvēki ar neparastām spējām bieži piemin tos, no kuriem mācījušies, guvuši pieredzi, ietekmējušies. Ārēji trauslā un tik sievišķīgā Sarmīte tikai noskalda – nē, neesot bijis neviena, ar ko par šiem smagajiem transformācijas procesiem aprunāties. Viņa padomdevējus nav meklējusi, visu izdzīvojusi vienatnē. ”Šeit, uz zemes, man tādu skolotāju nav. Kad es tiešām apzināti sāku vērsties pie savas debesu ģimenes – tas tā banāli skan, bet tā patiešām bija –, tad ļoti lielu atbalstu saņēmu no debesīm. Tā ģimene ir mani skolotāji, pavadoņi, mirušie tuvinieki, eņģeļi debesīs. Katram cilvēkam ir sava debesu ģimene, un meditācijās katrs var ar to sarunāties. Mēs attīstām savu intuīciju, kļūstam arvien apzinātāki, vairāk strādājam ar savām emocijām, un ar laiku iemācāmies sadzirdēt to. Tas ir iespējams, bet lielākā daļa cilvēku izvēlas nejust un atstumj to!” Viss noticis likumsakarīgi – kaut kādi cilvēki ienākuši Sarmītes dzīvē, daži draugu izskatā, daži citādi. Tika sūtīti notikumi, piedzīvotas visādas jaušas nejaušības. Kāds to visu procesu vadījis no augšas. Jautāju – kas tad īsti ir tās spējas, kas Sarmītei piemīt? Ko viņa var?”Es nezinu, ko es nevaru! Es redzu lietas, jūtu lietas, es vienkārši lasu cilvēkus kā atvērtas grāmatas, atnāk cilvēks, un es viņu… redzu. Viņa pagātni, viņa nākotnes scenārijus, jo nākotnei ir vairāki scenāriji. Redzu, kādas problēmas viņam ir, kas ir veselības jomā, arī viņa tuvākos cilvēkus redzu – man pat nevajag, lai viņi nāktu.Tas nav visu laiku, to noteikti uzrakstiet! Lielākā kļūda ir uzskatīt, ka cilvēki ar īpašām spējām ”nonstopā” lasa informāciju un visu laiku kaut ko redz! Bet es ar tevi sarunājos, es nelasu, es nestrādāju. Varbūt sajūtu tevi nedaudz spēcīgāk nekā kāds cits, bet es neslēdzos klāt un nelasu informāciju. Tas prasa daudz enerģijas!”
Sarmīte stāsta, ka cilvēkiem viņas klātbūtnē sākas dziedināšanas process. Tas notiek brīžos, kad viņa pieslēdzas cilvēkam un strādā ar viņu. ”Ir kaut kāda enerģija, kas vienkārši ieplūst šeit, uz zemes, caur mani. Redzu visu to, ko cilvēki gribētu, lai neredz. Viņu emocijas, domas, jā, es dzirdu cilvēku domas! Cilvēkiem ir ļoti bail no tā. Vienkārši man šī maņa ir ļoti asa. Jūtu citas pasaules būtnes, ko cilvēki dēvē par eņģeļiem, jūtu garus – mirušo cilvēku dvēseles. Kādreiz bērnībā ļoti daudz garu nāca ar mani sazināties, mēģināja caur mani to kontaktu atrast. Tādi mirušie cilvēku nesargā, sargā sargeņģeļi. Eņģeļiem un debesu būtnēm ir daudz smalkākas vibrācijas, viņi ilgstoši neuzturas šeit, uz zemes. Bet mirušo gari, sevišķi, ja cilvēks aizgājis nesen vai nevar rast mieru, var staigāt līdzi. Es jau nodarbībās par to nerunāju, bet kad kādam stāstu, tad, protams, cilvēkiem mati stāvus ceļas!”
Instrumentu komplekts
Sarmītei ļoti nepatīk piekarinātas birkas – medijos lasot par sevi rakstus, kuros tiek nosaukta, piemēram, par karmas speciālisti un enerģiju guru, viņa saviebjas. Vispiemērotākais apzīmējums tomēr esot ekstrasenss – cilvēks ar ekstra maņu. Savulaik viņa aktīvi darbojusies dziedināšanā, taču nu jūtas šo savu uzdevumu gandrīz izpildījusi, tāpēc dziedina vairs tikai retos gadījumos. ”Kā palīdzu? Atnāk – es viņu redzu, caurskatu. Nav tā, ka es kaut ko viņam daru, – tās vispār ir pagājušā gadsimta un piektās Nokia tehnikas! Man nekas nav jādara, man vienkārši jāpieslēdzas debesīm, un caur mani plūst enerģija! Tā ir kā saruna. Es neko nedodu apēst, izdzert – tā vairs neviens nestrādā! Es jau skaitos vecs ekstrasenss, neviens no nākamās paaudzes, kas šobrīd ir bērnu vecumā, neko tādu vairs nedara – tā ir bezkontakta dziedniecība, tā ir enerģija! Cilvēkam visu vajag aptaustīt un saprast, bet to nevar aptaustīt – to var tikai sajust!” Kaut arī Sarmītes spējas izklausās iespaidīgas, viņa ātri vien lietas saliek pa plauktiem un paskaidro, ka nekāda leiputrija nav paredzēta. Tas esot lielākais cilvēku malds, ka viņiem liekas – atnākšu pie šāda cilvēka un man vairs pašam nekas nebūs jādara.”Es viņam iedodu pendeli, spērienu! Iedodu pirmo grūdienu. Nosaucu vārdā problēmu un iedodu instrumentus, ar kuriem strādāt, un tad viņš strādā tālāk. Arī manās grupu nodarbībās ir tāpat!”Ne katrs ir gatavs dabūt šādu grūdienu, tāpēc līdz Sarmītei vairāk nonākot drosmīgie, kas gatavi strādāt ar savām problēmām. Lielākoties tās, protams, ir sievietes. Problēmu loks nemainīgs – attiecības, veselība un darbs. ”Tās ir cilvēka lielākās bailes – ieskatīties sevī, dvēselē –, jo, nedod Dievs, būs kāds tumšumiņš! Tie atkrīt uzreiz. Tāpēc es to tagad izbaudu – strādāt ar tiem, kas nebaidās! Tam ir paliekošs rezultāts. Seko brīnumi cits pēc cita, cilvēki mainās, sāk darīt to, kas viņiem patīk. Kā viņi izdziedina paši sevi – tas ir fantastiski! Brīnišķīgi! Nevis tā, ka viņš atnāk, dabū piļuļu un tad nāk katru nedēļu! Nē, atnāk, dabū instrumentus, ar kuriem strādāt, un viņš iet strādāt un rada dzīvi tādu, kādu viņš grib dzīvot!
Esot arī cilvēki, kas nākot uz Sarmīti palūrēt – kāda tad izskatās tā, kas redzot eņģeļus.Atnākot, sēžot un skatoties. Tāpat nāk cilvēki pilnīgā izmisumā. Viņi lasījuši, ka Sarmīte pati ir pievārējusi depresiju un veģetatīvo distoniju. ”Es sen vairs cilvēkus nešķiroju, tomēr visvairāk man patīk strādāt ar radošiem cilvēkiem – viņi ir tik trausli. Skatīties, kā viņi kļūst arvien spēcīgāki un atplaukst līdz galam, tas ir tas, kā pasaulē trūkst, – skaistums un radošums! Esmu ļoti laimīga, kad pie manis nāk mākslinieki un cilvēki, kas vēl ir tikai pumpurā un plaukst. Viņiem ir vajadzīgs šis te spēks, un ar tādiem cilvēkiem man ir vislielākais gods strādāt. Lielākoties cilvēki pat nezina, kāpēc viņi atnāk. Ir teikuši – vienkārši sajutu, ka man šeit ir jābūt. Tad ir rezultāts, jo cilvēks man uzticas, un notiek mijiedarbība. Ja atnāk aizvēries – nu, nu parādi, ko māki! –, tad nekas nebūs. Viņš aizies vīlies un ar galvassāpēm. Man ir mana aizsardzība. Tomēr, kad ir mijiedarbība, tad notiek brīnumi!”
Pašai sava terapijas metode
Tieši pēc mūsu sarunas paredzēts sākties grupas nodarbībai – būs meditācija un varbūt vēl kādas aktivitātes, kuras iepriekš nevar paredzēt. Sarmīte min, ka esot tādā pirmsatvaļinājuma periodā un ļoti izslāpusi pēc saules, kalniem un klusuma. Gribot atpūsties. ”Katrs, kurš nāk, ierodas pēc kaut kā. Cilvēki nenāk dalīties mīlestībā, viņi ir izslāpuši un nāk pēc miera, to viņi šeit saņem. Cilvēki ir nemierīgi, nomocījušies, un tā debesu enerģija, kas nāk caur mani, nes šo mieru un mīlestību. Man ļoti patīk tas, ko daru, jo tas mani padara par labāku cilvēku. Es varu piedzīvot labāko sevi. Tas man palīdz pieņemt cilvēkus, šo pasauli, sevi kā cilvēku. Mans ceļš ir ļoti mainījies – grūtais sākums ar negulētajām naktīm, jo tās enerģijas ir jāiemācās pārvārīt, un kā ir tagad – viss ir mainījies. Es jau apmācu citus cilvēkus par pasniedzējiem, un man ir fantastiska mandalu pasaules ģimene! Es tos cilvēkus ārkārtīgi mīlu! Un es pati esmu viņus izlasījusi no to cilvēku vidus, kas ir nākuši pie manis. Esmu iedvesmojusi, ka viņi var, un katrs no viņiem ir ļoti, ļoti īpašs.” Debesis ik pa laikam sniedzot zīmi, ja Sarmīte dodas neīstajā virzienā vai dara kaut ko par daudz. Tā viņa ir sapratusi, ka vairs nevadīs tā dēvētās eņģeļu nodarbības. Piecas reizes pēc kārtas Sarmīte pirms šīm nodarbībām saslimusi. Tad arī kļuva skaidrs – pietiek. ”Cilvēki prasa – a cik man eņģeļu? A kādi viņi ir? Man vairs neļauj vadīt nodarbības par eņģeļiem, man debesis to vairs neļauj! Jo tas ir fiziski ārkārtīgi grūti, un man pēc tam ir ilgs atkopšanās periods. Lai es pietuvinātu eņģeļus cilvēkiem, man ir ārkārtīgi jāpaaugstina ne tikai savas vibrācijas, bet arī jātransformē visu klātesošo negatīvais, lai viņi vispār spētu sajust tās debesis. Un viņi sajūt. Daži ierauga eņģeļus, bet lielākoties sajūt. Visi grib ieraudzīt, bet, kad ierauga, tad lielākoties sabīstas. Eņģeļiem nav konkrēta izskata. Kā cilvēks ir gatavs ieraudzīt, tādu veidolu viņi ieņem. Bet man ir ģimene, bērns, vīrs, draugi – tad manis nav viņiem.” Tagad jaunās sievietes uzmanība lielākoties koncentrēta uz mandalu terapijas nodarbībām, meditāciju vakariem, dažādām nometnēm. Terapija domāta cilvēkiem, kas relatīvi īsā laikā vēlas sakārtot sevi un savu iekšējo pasauli, izprast savas emocijas un situācijas dzīvē. Sarmīte pati ir savas unikālās mandalu terapijas sistēmas autore.Mandalu zīmēšana, krāsošana, veidošana šajās terapijās ir svarīga, taču tikai daļa no visa daudzveidīgā procesa.”Es izmantoju dažādus materiālus un metodikas. Tās man vienkārši nāk – paldies debesīm, tās ir ļoti dāsnas. Tur ir arī relaksācija ar kustībām, jo esmu mācījusies par jogas pasniedzēju, esmu ciguna instruktore. Pakustinām ķermeni, pavingrojam, lai sagatavotos meditācijai, atvērtu locītavas un enerģija plūstu vienmērīgāk. Saliekot visu kopā – man ir mana pilnīgi unikālā mandalu terapija. Lepojos, jo tas ir manis izauklēts, no mazas sēkliņas izaudzis. Savu sistēmu nepierakstu, man katru reizi nāk jauna informācija, un katra nodarbība ir citāda. Tā izmantoju savas spējas – sajūtu, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Kad viņiem stāstu par kaut ko, tad tas tiešām attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri tur sēž. Attiecīgi arī meditācijā strādāju ar to, kas viņiem ir vajadzīgs. Nodarbības katru reizi ir tik unikālas, cik unikāli cilvēki ir sanākuši.” To apstiprina sievietes, kas sāk pulcēties zālē uz meditāciju vakaru. Dažāda vecuma, no dažādām pilsētām – viņas ieradušās šeit, jo atradušas Sarmītes vadītajās nodarbībās mieru.
Dievietes nepārvāra
Uz nodarbību ieradušās tikai sievietes. Sarmīte pamāj – viss pareizi, tā tam arī jābūt. ”No sievietēm jau viss sākas, vīrieši nenāk terapijā, viņiem ir mamuts jāmedī! Ko viņi te darīs – pinkšķēs? Viņiem ir nauda jāpelna! Bargi, bet tā ir! Vīriešiem nav jāpiņķerējas pa savām emocijām, izņemot, ja ir ļoti sievišķīgi vīrieši – tad nedaudz citādāk. Bet vispār vīriešiem ir jārealizējas darbā. Pašrealizācija darbā! Tāpēc pie manis nāk sievietes, jo viņas grib sakārtot savas emocijas.” Nodarbībās cilvēki, izmantojot dažādas Sarmītes piedāvātās radošās prakses, strādā ar savām emocijām – kam bailes, kam aizvainojums. Viss notiek šo cilvēku sargeņģeļu uzraudzībā. Un rezultāts nāk, par to jaunā sieviete priecājas visvairāk. ”Zinu, kāds ir cilvēka potenciāls! Mums nav vajadzīgi gadi psihoterapijā. Cilvēks var mobilizēt savus spēkus piecās nedēļās! Protams, tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli, no problēmas. Bet teorētiski pietiek ar piecām, sešām nedēļām. Protams, ja viens pats rok dārziņu, tad iet lēnāk. Var meklēt palīdzību, bet mums ir milzīgs resurss, kuru varam izmantot, ja esam gatavi izkāpt no savas upura lomas un kaut ko mainīt. Ne vienmēr tas tā notiek. Ir cilvēki, kas izvēlas ciest,” skaidro Sarmīte, un viņas sejā parādās apņēmīga izteiksme. Latvijā sievietes krītot divās galējībās. Viena – es esmu dieviete! Šīs sievietes izvēlas neredzēt patiesību, bet uzcelt sevi uz pjedestāla un gaidīt princi zelta zirgā. Sarmītesprāt, tā noticis pēc neskaitāmajiem sievišķības kursiem un semināriem.”Viņas domā, ka pašām nekas nav jādara. Mēs esam tādā galējību un absurda laikmetā. Cilvēki visu grib ātri, pēc iespējas mazāk kaut ko darot, viņi gatavi investēt naudu, bet ne ieskatīties savā miskastītē!”Otra galējība – upuri un cietējas, kam viss ir slikti, visi vīrieši ir slikti. Arī šāda stadija dzīvē varot būt, tas ir normāli. Bet jāiet uz priekšu, nepropagandējot šo attieksmi kā vienīgo pareizo. ”Paskatos, pasmejos, īpaši neiedziļinos. Pie manis nāk visi. Tikai tās dievietes mani nepārvāra. Es viņām nepatīku, vispār es daudziem cilvēkiem nepatīku. Tāpēc, ka viņi manī ierauga sevi! Es atsitu viņiem atpakaļ viņu emocijas. Ja cilvēks pie manis atnāk ar aizdomām, dusmām, viņš to savu enerģiju saņem atpakaļ – tā ir mana aizsardzība. Cilvēki, kas atnāk ar savu mīlestību vai pat neitrāli, daudz saņem pretī. Es cilvēkos atklāju pašu skaistāko un pašu neglītāko. Esmu to sapratusi, tāpēc jau cilvēki baidās, bet būtībā viņi baidās paši no sevis.”
