KĀ SEVI SODĪT?

Cilvēks reizēm negaida, ka viņu sodīs vecāki, partneris, priekšnieks vai kāds cits ar sodīšanas iespēju apveltīts tuvumā esošs cilvēks, bet steidzas sodīt sevi pats. Piemēram, tu nejauši pārkāp atļauto braukšanas ātrumu, spīdīgs cilvēks ar zizli tevi “nomet mierā”, bet, pirms likumsargs pie tevis pienācis, tu jau paspēj sevi nolamāt par idiotu, stulbeni un arī krieviski.
Cilvēki sevi apsaukā, gāna, vaino, aizliedz sev gribētos priekus… un pat sit sev pa galvu. ...Dīvaini, ne? Un par ko? Par to, ka misējās, ka kaut kas neizdevās, ka gribēja, bet nedabūja, ka vīlās, ka neprata, ka laikus nepamanīja, ka iekūlās neveiksmīgās attiecībās, ka zaudēja laiku utt.

Sods būtībā sagādā ciešanas. Bet problēma tāda, ka, paliekot pie pašsodīšanas iemaņas, mēs sodām sevi dubultā. Vispirms mēs ielidojam ciešanās tajā brīdī, kad vēlamais neizdevās, un otru reizi, kad sevi nozākājām. Kāpēc jābūt pret sevi tik nežēlīgam?
Viens no spoguļošanas metodes likumiem ir SODĪT SEVI AR BALVU, citiem vārdiem - sevi nesodīt un sev nepārmest. Tik tiešām – neizdošanās jau ir likusi justies gana nepatīkami, tāpēc pēc iespējas ātrāk ir jātiek atpakaļ pozitīvo sajūtu zirgā.
Mēs nekļūdāmies! Mēs gūstam iemaņas, pieredzi, mēs trenējamies. Ja mēs sakām sev, ka kļūdījāmies, pārmetam sev, zākājam un citādi sodām, tad mēs sev sakām, ka sevi nemīlam. Bet ja jau paši sevi nemīlam, kurš tad gribēs mīlēt mūs?
JO LIELĀKĀ MISĒKLĪ IEKĻŪSTAM, JO LIELĀKU BALVU SEV GĀDĀJAM! Šis princips, šķiet, ir veselīgāks par augstāk minēto. Ko teiksiet?
Cieņā,
Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com