Kādam Karalim bija Kalps, kurš vienmēr un jebkādos apstākļos
atkārtoja: “Viss, ko Dievs dara, ir pareizi. Dievam vienmēr ir taisnība.”
Kādu dienu abi devās medībās. Medību laikā Karalim uzbruka
kāds meža dzīvnieks. Kalps paguva dzīvnieku nogalināt, bet zvērs tomēr paguva
nokost Karalim mazo pirkstiņu.
Sašutis
un dusmu pilns Karalis sauca: “Ja Dievs būtu labs, tad man nebūtu uzbrucis tas
briesmonis un es nebūtu zaudējis vienu pirkstu.”
Kalps
tik atkārtoja savu: “Es zinu, ka Dievs ir labs, un viss, ko viņš dara, ir
pareizi un labi. Dievs nekad nekļūdās.”
Karalis,
bezgala dusmīgs par Kalpa teikto, lika viņu apcietināt un iemest cietumā. Arī, dodoties
uz cietumu, Kalps atkārtoja: “Dievs ir labs un nevainojams.”
Nākamajā
dienā Karalis jau bez sava Kalpa atkal devās medībās, bet šoreiz viņam uzbruka
un viņu sagūstīja kāda mežoņu cilts, kuri mēdza savos rituālos ziedot cilvēkus.
Jau uzlikdami Karali uz upurgalda, tie pamanīja, ka viņam
trūkst viena pirksta. Tāpēc Karali atbrīvoja, jo šāds ziedojums Dieviem nebūtu
pilnīgs.
Atgriezies pilī, Karalis lika atbrīvot Kalpu un teica tam: “Mans
draugs, Dievs patiešām bija labs pret mani. Mani gandrīz nogalināja, bet paglāba
tikai tas, ka man nav mazā pirkstiņa. Tāpēc arī atbrīvoja. Bet gribu tev jautāt
vienu lietu: ja jau Dievs ir tik labs, tad kāpēc viņš ļāva tevi ielikt cietumā?”
Kalps atbildēja: “Karali, ja es nebūtu ielikts cietumā, tad medībās būtu devies kopā ar tevi, un tad ziedojuši būtu mani, jo man ir visi pirksti. Viss, ko dara Dievs, ir perfekti. Dievs nekad nekļūdās.”
Kalps atbildēja: “Karali, ja es nebūtu ielikts cietumā, tad medībās būtu devies kopā ar tevi, un tad ziedojuši būtu mani, jo man ir visi pirksti. Viss, ko dara Dievs, ir perfekti. Dievs nekad nekļūdās.”
Bieži mēs sūdzamies par dzīvi. Negatīvais
bieži vien nogalina mūsos labo.
Domājam labu un katrā brīdī
ticam un uzticamies Dievam jeb Augstākajiem spēkiem.
Dievs zina, kāpēc jūs šodien
lasāt šo ziņu.
Dievs ir labs un perfekts.