Kādam senam templim uz jumta laimīgi un saticīgi reiz
dzīvoja Baložu bars. Kad sākās tempļa atjaunošanas darbi, tad Baloži pārcēlās
un netālu esošo Baznīcu. Baznīcā mītošie Baloži laipni uzņēma jaunpienācējus.
Bet tuvojās Ziemassvētki un Baznīcā sākās uzpošanas darbi, kas
ietvēra arī kosmētisko remontu. Nu visiem Baložiem bija jādodas prom un jāmeklē
kāds cits patvērums. Pavisam netālu tiem paveicās atrast kādu Mošeju. Arī
Mošejas Baloži laipni uzņēma atlidojušos Baložus. Pēc neilga laika tuvojās
ramadāns un Mošeju grasījās pārkrāsot. Baložiem atkal bija jādodas prom, un nu
jau viss bars atgriezās atpakaļ uz seno Templi.
Kādu dienu, atrazdamies uz jumta, Baloži vēroja lejā tirgus
laukumā notiekošo sadursmi un kautiņu.
Kāds mazs balodītis jautāja savai mātei: “Kas ir tie tur
lejā?” Māte atbildēja: “Tie ir cilvēki.”
Tad mazais jautāja: “Kāpēc viņi tur lejā kaujās un strīdas?”
Māte turpināja: “Tie, kuri ir tur lejā, apmeklē Templi un ir
hindi. Tos, kuri iet uz Baznīcu, sauc par kristiešiem, tie, kuri iet uz Mošeju,
ir musulmaņi.”
Mazais nelikās mierā un turpināja: “Kāpēc tas ir tā? Kad mēs
dzīvojām Templī, tad mēs bijām Baloži, kad pārcēlāmies uz Baznīcu, tad arī bijām
Baloži, un, kad dzīvojām Mošejā, arī tad bijām Baloži. Vajadzētu taču būt, ka
arī cilvēki ir Cilvēki, lai kur tie ietu.”
Māte mazajam atbildēja: “Tu, es un mūsu draugi Baloži ir
pieredzējuši Dievu, un tāpēc mēs mierpilni dzīvojam te, tik augstā vietā. Šie cilvēki
vēl nav pieredzējuši Dievu. Tāpēc viņi dzīvo tur lejā un strīdas, cīnās un
kaujās viens ar otru.”
Padomājam... Lai mums skaista Dieva piepildīta diena!
