VĒDISKAIS BĒRNUDĀRZS JEB IEMESLI, KĀPĒC NELAIST BĒRNU BĒRNUDĀRZĀ

Stella Stella Es uzskatu, ka 90% cilveku, kuriem ir berni, tie patisiba nav vajadzigi (vismaz taja dotaja dzives posma). Un tas, ka cilvekiem jaskaidro, kapec bernu darzs- "ne", tikai to apstiprina. Cilvekam sakuma garigi jaizaug, tikai tad tas ir spejigs but par cienigu pecnaceju raditaju. Par to ari to ari Linda bija saistiba mans nesenais video, kur tu kaut ko savu ieraudziji. smile emoticon Nu ir tachu pilnigi stulbi, kad tik elemntaras lietas ir jaizklasta garos detalizetos blogos un vel jasanjem "jaukus komplimentus" grin emoticon. Bet malacis, ka nebija slinkums, uzrakstits loti labi! smile emoticon

VĒDISKAIS BĒRNUDĀRZS JEB IEMESLI, KĀPĒC NELAIST BĒRNU BĒRNUDĀRZĀ

Daudzi jau labu laiku pirms bērna piedzimšanas, bet vēl jo biežāk pēc bērna nākšanas pasaulē, man ir jautājuši par vēdiskā bērnudārza (b/d) izveidi.....

blog.shiva.lv

http://blog.shiva.lv/index.php/lv/atislinda/item/422-vēdiskais-bērnudārzs-jeb-iemesli-kāpēc-nelaist-bērnu-bērnudārzā


VĒDISKAIS BĒRNUDĀRZS JEB IEMESLI, KĀPĒC NELAIST BĒRNU BĒRNUDĀRZĀ Autors  Linda Zariņa

•    

Dau­dzi jau labu laiku pirms bērna pie­dzim­ša­nas, bet vēl jo bie­žāk pēc bērna nāk­ša­nas pa­saulē, man ir jau­tā­juši par vē­diskā bēr­nu­dārza (b/d) iz­veidi. Un kat­rreiz es at­bildu, ka jē­dzieni "vē­disks" un "bēr­nu­dārzs" nav sa­vie­to­jami, tā­pat kā nav ie­spē­jams vārdu sa­li­kums "ve­ģe­tārs ce­pe­tis". Lai pa­skaid­rotu sī­kāk, kā­pēc ir tā un kā­pēc es sa­vus bēr­nus ne­laižu b/d, no­lēmu par to uz­rak­stīt blogā. Tē­mas par bērnu au­dzi­nā­šanu man šob­rīd ir ak­tuā­las ne ti­kai tā­pēc, ka auk­lēju sa­vus bēr­nus, bet arī tā­pēc, ka man rūp, lai pēc ie­spē­jas vai­rāk ve­cāku iz­vē­lē­tos rī­cību, kas būtu lab­vē­līga bēr­nam, ne­vis ti­kai se­kotu vai­rā­ku­mam.

Tā­tad par ne­ie­s­pē­jamo vē­disko bēr­nu­dārzu. Vē­disks dzī­ves­veids no­zīmē dzīvi pēc da­bis­kiem li­ku­miem, dzīvi sa­skaņā ar dabu. Bēr­nam ir jā­aug da­biskā vidē, t.i., ģi­menē pie ve­cā­kiem, vec­ve­cā­kiem, kopā ar brā­ļiem un mā­sām, ne­vis šķirti no tiem un vai­rāku des­mitu vien­au­džu barā, sve­šas tan­tes vir­sva­dībā. Dabā šādi vei­do­jumi ne­pas­tāv. Bērni pa­rasti in­stin­ktīvi jūt, kas viņu ap­rūpē ir pa­reizi un kas nav pa­reizi. Uz­sā­kot b/d gai­tas vai pa­lie­kot ar aukli, viņi raud, rei­zēm asa­ras pā­r­aug his­tē­rijā ar rīs­tī­ša­nos un ska­ļiem šņuk­stiem. Pa­rasti ve­cāki šos sig­nā­lus ig­norē. Ja tie pa­liek ne­sa­dzir­dēti, tad sāk pa­rā­dī­ties psi­ho­so­ma­tiski trau­cē­jumi –  bērns bieži sa­auk­stē­jas, ro­das pat kom­pli­kā­ci­jas. Mūs­dienu psi­ho­lo­ģijā ir pat tāds ter­mins kā "skumju ie­snas" - tās ir ilg­sto­šas ie­snas, ku­rām nav ie­mesla un kas tur­pi­nās mē­neš­iem ilgi; bieži tās kļū­daini tiek uz­ska­tī­tas par aler­ģis­kām ie­snām. Zi­nāmā mērā tā ir tais­nība – alergēns šajā ga­dī­jumā ir b/d. Kad sā­kas bieža sli­mo­šana, tad to var skaid­rot kā bērna ne­spēju "sa­gre­mot" pār­dzī­vo­jumu; un šādā veidā viņš jau spē­cī­gāk pa­ziņo: "Nē, man ne­der šāda ap­rūpe!". Bieži dzir­dēts, ka bērns pa­vada "vienu ne­dēļu dār­ziņā, otru - mā­jās". Bet šo SOS sig­nālu ve­cāki bieži ig­norē un uz­stā­jīgi tur­pina vest bērnu uz dār­ziņu, uz­ska­tī­dami, ka "tā no­tiek ar dau­dziem, tā­tad – tas ir nor­māli". Šāda reak­cija ir gan­drīz vi­s­iem bēr­niem, tā­pēc to par nor­mālu uz­skata arī b/d au­dzi­nā­tāji un psi­ho­logi. Tiek pie­ņemts, ka vai­rā­kuma reak­cija no­zīmē, ka tas ir nor­māli. Bet tas nav nor­māli!!! "Ai, vai­rā­kums pār­dzīvo, esiet mie­rīgi, ig­no­rē­jiet, pā­r­ies, visi pie­rod," ar šā­diem vār­diem rū­dī­tas au­dzi­nā­tā­jas rī­tos steidz mie­ri­nāt ve­cā­kus šķir­ša­nās brī­žos. Ja katru rītu ska­tās vienu un to pašu, tad arī au­dzi­nā­tā­jām at­ro­fē­jas em­pa­ti­jas slīga pret bērnu ik­rīta pa­tie­sa­jām emo­ci­jām. Pār­dzī­vo­jumi jeb adap­tā­ci­jas pe­rioda il­gums kat­ram bēr­nam ir at­šķi­rīgs un at­ka­rīgs no tā, cik ilgi bērns ir spē­jīgs pre­to­ties, līdz "sa­lūst". Bērna ap­ziņa uz­bū­vēta tā, ka viņš vien­mēr cen­šas iz­pa­tikt ve­cā­kiem, jo no tā ir at­ka­rīga viņa iz­dzī­vo­šana. Ja bērns redz, ka ve­cāki grib, lai viņš iet b/d, pat ja mo­tīvi vi­ņam ir ne­skaidri, viņš agri vai vēlu ie­mā­cās ap­spiest savu vie­dokli šajā jau­tā­jumā un sa­mie­ri­nās, jo tāda ir ve­cāku griba. Šāda veida spie­diens grauj ve­cāku au­to­ri­tāti bērna acīs, turklāt ie­tekmē bērna emo­cio­nālo, psi­hisko un fi­zisko ve­se­lību. Se­kas var būt vēl tā­le­jo­šā­kas - bērns var sākt zau­dēt sa­vas da­bis­kās em­pā­ti­jas spē­jas. Dabā ir tā ie­kār­tots, ka bērni mā­cās at­da­ri­not. Viņi vēro, kā rī­ko­jas ve­cāki un citi pie­au­gu­šie un imitē viņu dar­bību. Ab­so­lūta ne­ie­k­lau­sī­ša­nās bērna vie­doklī un sig­nā­los no­ved pie tā, ka bērns pats kļūst vien­al­dzīgs pret ap­kār­tējo cil­vēku un dzīv­nieku jū­tām, emo­ci­jām un vie­dok­ļiem. Tāds cil­vēks vē­lāk dzīvē pats ir ļoti ne­lai­mīgs.

Ve­cāki iz­manto da­žā­dus mo­ti­vē­jo­šus pa­ņē­mie­nus, lai bērns ietu "dār­ziņā". Visi šie mo­ti­va­tori ved pie īs­ter­miņa re­zul­tāta, bet ilgter­miņā iz­kropļo bērna pa­sau­les uz­tveri un ie­au­dzina viņā ne­vē­la­mas īpa­šī­bas. Lūk, daži pie­mēri. Ve­cāki bieži saka:  "Kat­ram ir savs dar­biņš - tē­tis un mamma iet uz savu dar­biņu, bet bēr­nu­dārzs ir tavs dar­biņš.". Tie ir meli! Par darbu sa­ņem naudu! Skaidrs, ka bērns naudu ne­sa­ņem. Rei­zēm viņš sa­ņem kādu la­bumu par b/d ap­mek­lē­jumu (kon­fek­tes, ie­kā­ro­tas dā­va­nas u.​tml.), taču šādi bērnā ie­au­dzina sav­tī­gumu jeb vēlmi da­rīt kaut ko ti­kai tad, ja viņš redz ma­te­riālu iz­de­vī­gumu. Pie­ku­ku­ļo­šana ir bīs­tama, it īpaši ik­die­niš­ķās un paš­sap­ro­ta­mās dar­bī­bās. Ir labi ap­bal­vot par kādu sa­snie­gumu, bet ap­bal­vo­jums ik­dienā no­ved pie mo­ti­vā­ci­jas zu­duma. Bērna uz­tverē tiek sa­gro­zīts b/d ap­mek­lē­ša­nas mēr­ķis. Par mērķi kļūst ap­bal­vo­jums, ne­vis mā­cī­bas un so­cia­li­zē­ša­nās. Turklāt bērna ap­ziņā vārds "darbs" sāk aso­ciē­ties ar kaut ko ne­pa­tī­kamu, kurp jā­iet sa­kos­tiem zo­biem, ne­vis ar prieku. Bērns domā, ka arī mamma un tē­tis jū­tas lī­dzīgi. Bet pirms at­va­dī­ša­nās viņš redz mammu rau­dam.  Šādi katrā ziņā var ie­au­dzi­nāt ne­pa­tiku pret darbu.

Smagi pār­dzīvo ne ti­kai bērns, bet arī mamma. Abi raud, jo at­stāt savu pirms­sko­las ve­cuma bērnu ir pretda­biski, līdz ar to ne­pa­reizi. Bet bērns sa­ņem pret­ru­nī­gus sig­nā­lus. Viņš domā: "Ja jau bēr­nu­dārzs ir tik labs, tad kā­pēc mamma raud?" Bet spe­ciā­listi steidz mammu mie­ri­nāt, ka ir pie­nā­cis laiks "pa­laist bērnu vaļā", bet, ja tas ne­iz­do­das, pat ie­saka ap­mek­lēt psi­ho­logu, jo mamma ap­grū­ti­not bērna adap­tā­ciju jau­na­jos ap­stāk­ļos. Ci­tiem vār­diem sa­kot, ie­saka mam­mai ig­no­rēt pa­šai sa­vus da­bis­kos, mā­tiš­ķās mī­les­tī­bas sig­nā­lus un ie­skaid­rot sev, ka tā būs la­bāk vi­s­iem. Spē­cīgi emo­cio­nāli pār­dzī­vo­jumi, kas sa­is­tīti ar tā­dām dzi­ļām jū­tām kā mā­tes in­stinkts, at­stāj pē­das un iz­pau­žas kā fi­ziska sli­mība dzemdē vai krū­tīs - or­gā­nos, kas sa­is­tīti ar bū­šanu par māti. Mam­mas-bērna sa­ikne jeb joga (“joga” tul­ko­jumā no sans­krita no­zīmē “sa­ikne”), kas pa­stāv kopš bērna ie­ņem­ša­nas brīža, tiek ne­at­grie­ze­niski sa­dra­gāta, kad au­ro­jošs bērns rī­tos tiek at­stāts viens (jā, viens, jo tieši tā viņš jū­tas, pat ja ap­kārt ir cil­vēki), un viņš visu dienu gaida, kad at­nāks mamma, un bai­dās, ka tas va­rētu ne­no­tikt. Ja ve­cāki ne­ie­k­lau­sās bērna sig­nā­los un tur­pina tos ig­no­rēt, tad bērnā zūd uz­ti­cī­bas kre­dīts ve­cā­kiem un sa­ma­zi­nās ie­spēja, ka au­got lie­lā­kam, vi­ņam būs em­pā­tija pret citu  - arī paša ve­cāku – jū­tām, cie­ša­nām un pār­dzī­vo­ju­miem. Ja ve­cāki ne­ie­k­lau­sās bērna vie­doklī, tad sa­vu­kārt bērns nā­kotnē - var­būt tīņa ga­dos vai ag­rāk - ne­ie­k­lau­sī­sies ve­cāku vie­doklī. Jeb­kurš bērns ar laiku "sa­lūzt", jo vi­ņam vien­kārši nav iz­vē­les, bet to viņš ne­kad ne­pie­dos. Vē­lāk brī­nā­mies, kā­pēc bērni ir spē­jīgi uz var­dar­bību, kā­pēc pu­sau­džu ve­cumā viņi ig­norē ve­cāku teikto, bet pie­au­gušo ve­cumā vi­ņiem ir grū­tī­bas tikt galā ar emo­ci­jām, uz­ti­cē­ties un mī­lēt. Tā vietā, lai rū­pē­tos par sa­viem ve­cā­kiem ve­cum­die­nās, dau­dzi pie­au­gu­šie bērni lab­prā­tāk iz­vē­las dzī­vot at­se­višķi no senčiem vai ie­kār­tot vi­ņus pan­sio­nātā, kur viņi būs kopā ar sa­viem vien­au­džiem, va­rēs spē­lēt spē­les un do­ties pa­stai­gās - da­rīt visu to, ko bērni dara bēr­nu­dārzā, - un gai­dīt, kad vi­ņus ap­cie­mos bērni vai maz­bērni. Vai viņi vis­pār at­nāks? Kaut arī ap­kārt ir daudz vien­au­džu un ap­rū­pē­tāju, viņi cieš no vien­tu­lī­bas, jū­tas at­stumti un ne­va­ja­dzīgi.

Bet gal­ve­nais ie­mesls, kā­pēc bēr­nu­dārza vide ir ne­lab­vē­līga, ir mī­les­tī­bas trū­kums. Bēr­nam ir jā­aug mī­les­tībā, jo ti­kai mī­les­tībā at­tīs­to­ties viņš spēj rea­li­zēt savu po­ten­ciālu un spē­jas. Mī­les­tība ir prāna jeb dzī­vī­bas ener­ģija, kuru bērni sa­ņem, bū­dami ciešā sa­skarsmē ar cil­vē­kiem, kuri viņu mīl un ku­rus mīl bērns. Mī­lēt var ti­kai to, kuru pa­zīst. Ve­cāki sa­vus bēr­nus pa­zīst vis­la­bāk. Starp bēr­niem un au­dzi­nā­tā­jām nav mī­les­tī­bas, bet ir at­tie­cī­bas, ku­ras es rak­stu­rotu kā "au­to­ri­tāri drau­dzī­gas". Au­dzi­nā­tā­jām nav laika ie­pa­zīt katru mazo ķi­paru, jo viņu ir daudz. Kat­ram vel­tīt pie­tie­koši daudz uz­ma­nī­bas fi­ziski nav ie­spē­jams. Mī­les­tība = uz­ma­nība = laiks. Mēs vis­vai­rāk mī­lam to, kam vel­tām vis­vai­rāk sava laika un uz­ma­nī­bas. Cik laika sa­viem bēr­niem velta ve­cāki, vec­ve­cāki un cik viņu au­dzi­nā­tā­jas? Sa­vas prio­ri­tā­tes un mī­les­tī­bas ob­jek­tus ik­viena dzīvē var no­teikt pēc tā, kam viņš velta savu laiku. Bērna mī­les­tī­bas  un pie­ķer­ša­nās ob­jekts ir viņa ģi­mene un, pirm­kārt, ve­cāki. Pie­ķer­ša­nās ve­cā­kiem ir bērna nor­mā­las per­so­nī­bas at­tīs­tī­bas stū­rak­mens, lai vē­lāk kļūtu par pat­stā­vīgu cil­vēku nā­kotnē. Bet šis mī­les­tī­bas un pie­ķer­ša­nās ob­jekts bērnu pēk­šņi kādā jaukā dienā at­stāj vidē, kurā nav mī­les­tī­bas. Bērns pa­liek bez prā­nas (ener­ģi­jas). Ja bēr­nu­dār­zos būtu mī­les­tība, tad bērni ne­sli­motu, ne­ču­rātu gul­tās, ne­būtu ag­re­sīvi un paši pra­sī­tos uz bēr­nu­dārzu. Lie­lā­ko­ties bērns ir jā­pie­ra­dina pie bēr­nu­dārza (lasi: jā­liek sa­mie­ri­nā­ties). Ja bērns ir pie kaut kā jā­pie­ra­dina, tad tas ir ne­da­biski, t.i., ne­vē­diski (lī­dzīgi kā ar mā­nekli, pu­de­līti, brauk­šanu ra­tos, ga­ļas ēšanu). No ne­da­biskā ro­das prob­lē­mas.

Bērns savā ap­ziņā dzīvo ne­mi­tīgā ta­gadnē. Ja ve­cāku nav bla­kus, tad viņu nav vis­pār. Bērns jū­tas tā, it kā vi­ņam būtu iz­sists pa­mats zem kā­jām. At­kār­toti skaid­ro­jumi, ka "mammīte taču va­karā at­grie­zī­sies", ne­pa­līdz. Bēr­nam līdz 4 - 5 gadu ve­cu­mam īsti nav iz­prat­nes par nā­kotni un to, ko no­zīmē "pēc da­žām stun­di­ņām" vai "va­karā". To pie­rāda re­gu­lāra rau­dā­šana ik­reiz, kad mamma do­das prom. Katru rītu bērns jū­tas tā, it kā zau­dētu ve­cā­kus pa īs­tam. Lie­lāko die­nas daļu bērns pa­vada mil­zīgā stresā bez mī­les­tī­bas un pie­ķer­ša­nās ob­jekta. Pro­tams, ka bērns lē­kās, skrai­dīs un ro­ta­ļā­sies, bet fonā vi­ņam visu laiku būs šis stress. No tā arī ro­das bērnu hi­pe­rak­ti­vi­tāte, jo stress vei­cina ad­re­na­līna iz­da­lī­ša­nos, kas pa­stip­rina fi­zisku ak­ti­vi­tāti. No rīta viņš steigā tiek ģērbts un vests, dienu pa­vada bēr­nu­dārzā, bet va­karā tiek stei­dzi­nāts iet gu­lēt, lai no rīta at­kal sāk­tos tas pats.

Dau­dzi uz­skata, ka sva­rīgs ir ne­vis laika il­gums, kas tiek pa­va­dīts kopā ar bērnu, bet kopā bū­ša­nas kva­li­tāte.  Tā, ma­nup­rāt, ir at­runa, lai ne­no­dar­bo­tos ar bērnu, bet pēc ie­spē­jas daudz laika vel­tītu sev. Šie ve­cāki mēdz teikt: "Es tā maz, bet kva­li­ta­tīvi pa­va­dīšu laiku kopā ar bērnu. Lai pā­r­ējo, lie­lāko daļu laika ar manu bērnu pa­vada kāds cits." Pa­rasti vēl pie­bilst, ka bēr­nam taču va­ja­got ko­mu­ni­cēt ne ti­kai ar ve­cā­kiem, bet arī ar ci­tiem cil­vē­kiem. Bet ne­tiek pa­vai­cāts, vai pats bērns to vē­las. Bēr­nam ne­maz ne­va­jag, lai laiks kopā būtu pa­va­dīts kva­li­ta­tīvi. Vi­ņam pie­tiek arī ar to, ka vis­mī­ļā­kie cil­vēki ir vien­kārši bla­kus, kaut vai katrs aiz­ņemts ar savu da­rāmo. Bet bla­kus. Vien­kārša klāt­būtne ir ļoti sva­rīga. Pro­tams, es ne­do­māju si­tuā­ciju, kad katrs sēž ar savu gadžetu un klusē, bet gan no­dar­bo­jas ar sa­viem dar­biem, ik pa lai­kam kaut ko pār­runā, brīvi, bez spe­ciāla sce­nā­rija vai īpaši or­ga­ni­zē­tām ro­ta­ļām. Tie, kas runā par kva­li­ta­tīvu laika pa­va­dī­šanu, kļūst par bērna iz­klai­dē­tā­jiem. Viņi bieži vien bērna vietā krāso, li­pina plas­ti­līna fi­gū­ri­ņas vai braukā ar ma­šī­nī­tēm un tādā veidā liedz bēr­nam dar­bo­ties ne­at­ka­rīgi un pat­stā­vīgi bez pie­au­gušo klāt­būt­nes.

Ja bērns dzīvo da­biskā vidē, tad viņš vēro ve­cāku sa­ziņu un veido sa­skarsmi gan ar ve­cā­kiem, gan jau­nā­kiem cil­vē­kiem, viņš  mā­cās vei­dot kon­tak­tus un at­šķirt ko­mu­ni­kā­ci­jas vei­dus dau­dzās si­tuā­ci­jās, kas vei­do­jas reā­lajā dzīvē, ne­vis māk­slīgi ra­dītā ie­ro­be­žotā te­ri­to­rijā ar ie­ro­be­žo­tām pa­sau­les iz­zi­ņas un sa­skar­smes ie­spē­jām. Ma­nup­rāt,  ste­reo­ti­pis­kais uz­skats, ka bērni, kas ne­iet dār­ziņā, aug iz­olē­tībā "kā zem stikla ku­pola" vai "tup mā­jās", ir ne­pa­reizs. Sa­lī­dzi­nā­sim, ko pie­dzīvo bērni, kuri ap­meklē b/d, un tie, kuri dzīvo mā­jās. Bēr­nu­dārza bērni dzīvo vien­vei­dīgā ru­tīnā, šajā vidē valda stin­gri no­tei­kumi, viss no­tiek pēc gra­fika, ne­vis tad, kad to vē­las bērns (tā ir ar ēšanu, gu­lē­šanu, ro­ta­ļā­ša­nos, ag­rāk pat no­kār­to­ties visi gāja vienā laikā), bet ne­dē­ļas no­ga­lēs viņi redz ti­kai liel­vei­ka­lus, kur ve­cāki ie­pēr­kas nā­ka­ma­jai ne­dē­ļai. Tur­pretī, bēr­niem, kas ne­ap­meklē b/d, katra diena var būt at­šķi­rīga, viņi ie­pa­zīst da­žā­das vi­des: kopā ar ve­cā­kiem ap­meklē valsts ie­stā­des, ban­kas, tirgu, pa­stu, do­das mežā, pie jū­ras, cie­mos, uz no­dar­bī­bām, uz res­to­rānu vai ka­fej­nīcu utt. Kurš tad īsti dzīvo iz­olē­tībā? Zinu, ka tā nav pie­ņemts, bet kā­pēc gan tēvs ne­va­rētu pa­ņemt savu bērnu lī­dzi uz biz­nesa tik­ša­nos vai uz darba vietu, lai viņš redz, kas tur no­tiek?  Un ne­vis ti­kai vienu vai di­vas rei­zes, bet bieži un ar katru gadu uz ar­vien no­zī­mī­gā­kām darba da­rī­ša­nām. Kā tad lai bērns ci­tādi sa­prot, kas no­tiek pie­au­gušo pa­saulē un kā pie­au­gu­šie sa­ru­nā­jas? Kā jau mi­nēju, bērns mā­cās at­da­ri­not. Ko at­da­rina bērns, kas iet bēr­nu­dārzā? Viņš at­da­rina tos, ar ku­riem viņš ir kopā lie­lāko daļu sava laika. Cik labi ve­cāki pa­zīst au­dzi­nā­tā­jas, auk­les un viņu dzī­ves uz­ska­tus un vēr­tī­bas? Cik labi ve­cāki pa­zīst ci­tus bēr­nus? Vis­ti­ca­māk - ne­pa­zīst. Ve­cāki vienā jaukā dienā pa­ņem savu bērnu, kuru viņi pa­zīst vis­la­bāk, no­dod au­dzi­nā­šanā pil­nīgi ne­pa­zīs­ta­mam cil­vē­kam, pil­nīgi svešā vidē, ne­zi­not ko īsti viņa bēr­nam ie­au­dzi­nās. Ve­cā­kiem lie­kas, ka pe­da­go­ģiskā iz­glī­tība au­to­mā­tiski no­zīmē, ka cil­vē­kam ir augsti ētis­kie un vis­pār­cil­vē­cis­kie stan­darti, to­mēr at­sauk­smes no b/d, ku­ras laika gaitā esmu dzir­dē­jusi no dau­dziem ve­cā­kiem, liek do­māt, ka aiz slēg­tām dur­vīm pa­stāv au­to­ri­tāra at­tie­cību hie­rar­hija ar vi­s­iem pie­de­ro­ša­jiem at­ri­bū­tiem, tā­diem kā: dre­sūra, klieg­šana, ko­lek­tīva so­dī­šana, pa­ze­mo­šana utt. Gru­pās, ku­rās 20 bēr­niem ir 2 au­dzi­nā­tā­jas, lai­kam ci­tā­dāk ne­var. Bērnu "ga­nām­pulka" dis­cip­lī­nas vārdā tiek upu­rēta ie­dzi­ļi­nā­ša­nās katra bērna in­di­vi­duālo va­ja­dzību un spēju iz­kop­šanā, un jaunā per­so­nība tiek pa­da­rīta par "bara" cil­vēku, no kura tiek pra­sīta be­z­ie­runu pa­kļau­ša­nās un lo­ja­li­tāte sis­tē­mai.

Vē­diskā, t.i., da­biskā veidā pir­mais sko­lo­tājs bēr­nam ir viņa tēvs. (Tie, kas ie­pa­zi­nuši džjo­tišvēdu, zi­nās, ka 9.bhava ir tēva un dzī­ves gud­rī­bas bhava.) Vis­la­bāk būtu bērnu mā­cīt mā­jās. Droši vien dau­dzi šajā brīdī sa­ķer galvu, jo reti kurš ir ga­tavs vel­tīt laiku sa­vam bēr­nam. Bieži tēva vis­pār nav. Vieg­lāk ir bērnu no­dot sko­lo­ša­nai sve­šiem cil­vē­kiem. Bet pa­jau­tā­jiet sev: vai jūs va­rat ga­ran­tēt, ka šie sve­šie pie­au­gu­šie no­teik­tās si­tuā­ci­jās aiz slēg­tām dur­vīm un, jums ne­re­dzot, ru­nās un iz­tu­rē­sies pret jūsu bērnu tā, kā jūs būtu gri­bē­juši? Bēr­nu­dārza pe­da­gogi (un arī auk­les) ir ve­cā­kiem un bēr­niem sveši cil­vēki. Ve­cāki par au­dzi­nā­tā­jām ne­zina neko vai­rāk, kā ti­kai to, ka vi­ņām ir at­bil­stoša pe­da­go­ģiskā iz­glī­tība. Neko vai­rāk! Ve­cāki ne­zina ne viņu pa­gātni, ne viņu uz­ska­tus, ne ie­ra­du­mus un ne­spēj prog­no­zēt viņu uz­ve­dību da­žā­dās si­tuā­ci­jās. Bērni ir kā ma­zas "švammī­tes", kas ne­ap­zi­nāti no ap­kār­tē­jiem "uz­sūc" visu, ko redz, dzird un jūt. Tai skaitā arī karmu. Ja lie­lāko daļu no­moda laika bērns pa­vada kopā ar au­dzi­nā­tāju, bet ar ve­cā­kiem ti­kai pā­ris stun­das no rīta un va­karā, tad ne­iz­bē­gami bērns ap­gūst ne­vis ģi­menē val­do­šās vēr­tī­bas, priekš­sta­tus, uz­ve­dī­bas mo­de­ļus, ste­reo­ti­pus, ru­nas veidu un ma­nie­res, bet sve­šas - tās, kas nāk no au­dzi­nā­tā­jas. Visbīs­ta­mākā ir in­for­mā­cija smal­kajā lī­menī, jo bērns no­nāk au­dzi­nā­tā­jas kar­mas ie­tekmē. Ko ve­cāki zina par au­dzi­nā­tāju un vi­ņas karmu? Neko. Un vēl: au­dzi­nā­tāja var šķist jauka ve­cā­kiem, bet ne bēr­nam. Pie­au­gu­šie cil­vēki iz­lie­kas un cen­šas sevi pa­rā­dīt la­bākā gaismā. Ra­dīt mī­lo­šas un gā­dī­gas au­dzi­nā­tā­jas ie­spaidu vē­las ik­viena pe­da­goģe. Bet, ko­līdz ve­cāki ir aiz­gā­juši, ne­reti pa­rā­dās pa­vi­sam cita aina. Bērni jūt ne­pa­tie­sumu un iz­lik­ša­nos, tā­pēc ve­cā­kiem var lik­ties jo­cīgi, ka bērns at­sa­kās pie­ņemt tik "foršu" au­dzi­nā­tāju. Tā­pat ir ar auk­lēm.

Sa­bied­rībā pa­stāv arī tāds ste­reo­tips: ja bērns ne­iet bēr­nu­dārzā, tad vi­ņam būs grūti uz­sākt sko­las gai­tas.  Arī šis ste­reo­tips ne­at­bilst pa­tie­sī­bai, jo at­kal tiek jaukti cē­loņi un se­kas. Bērnu spēja adap­tē­ties jaunā vidē bēr­nu­dārzā un jaunā vidē skolā ļoti at­šķi­ras, jo no­tiek ļoti da­žā­dos ve­cuma pos­mos. Ir taču skaidrs, ka bērna psihe 1 - 3 gadu ve­cumā un 6 - 7 gadu ve­cumā ir at­šķi­rī­gās at­tīs­tī­bas sta­di­jās. At­šķi­rība ir  mil­zīga. Turklāt bērna spēja vieg­lāk vai grū­tāk uz­sākt sko­las gai­tas ir at­ka­rīga no viņa ie­dzimtā tem­pe­ra­menta un rak­stura (ho­ros­kopa un kar­mas), ne­vis no tā, vai viņš ie­priekš ir pie­dzī­vo­jis b/d gai­tas. B/d adap­tā­ci­jas posma sā­pīgā pie­re­dze var pat trau­cēt uz­sākt sko­las gai­tas.

Bēr­nu­dārza vide ir pretda­biska, un tā­pēc bērni, kas sā­kuši iet bēr­nu­dārzā, strauji maina uz­ve­dību. Viņu uz­ve­dība acīm re­dzami at­šķi­ras no to bērnu uz­ve­dī­bas, kas b/d nav gā­juši un ne­iet. To ļoti uz­ska­tāmi var no­vē­rot bērnu lau­ku­mi­ņos, kur sa­tie­kas at­šķi­rīgā vidē au­goši bērni. Bēr­nu­dārza pa­mat­prin­cips ir tāds: ja ne tu, tad tevi. Bērns no­nāk kau­jas laukā. Un šī kauja ir fi­ziska. Bēr­nu­dārzā kaut­rī­gos bēr­nus ie­dro­šina aiz­stā­vēt sevi ar ku­la­kiem, bet tos bēr­nus, kas iet ar el­ko­ņiem pa priekšu, slavē - tie dzīvē daudz sa­snieg­šot. Reizi pa rei­zei ag­re­sī­vā­kos pie­klu­sina, ap­sauc, bet ir skaidrs, ka šāda me­tode ie­dar­bo­jas īs­lai­cīgi. Bēr­nu­dārza bērni nav ra­duši ko­mu­ni­cēt ver­bāli, bet ti­kai fi­ziski. Līdz ar to viņi ie­mā­cās to, ka iz­cī­nīt vietu zem Sa­ules var ti­kai ar fi­zisku spēku. Šķiet, ka ver­bāla sa­ru­nā­šana, kom­pro­misa sa­snieg­šana, vien­kārši sa­runa ar otru ir sa­skar­smes ie­ma­ņas, ku­ras bēr­nu­dārzā ne­ie­māca. To var iz­da­rīt, ja visu dienu se­kotu lī­dzi katra bērna gai­tām. Taču ne­viena auklīte pat pie la­bā­kās gri­bas to ne­spēj gru­piņā, kurā ir tik daudz bērnu. Tas ir pa­ra­dokss: ve­cāku bū­tis­kā­kais ie­mesls, kā­pēc bērnu at­dod bēr­nu­dārzā, bi­jis so­ciālo ie­maņu ap­gū­šana, bet re­zul­tāts ir pre­tējs. Pā­ris des­miti vien­au­dži sa­nā­kuši vienā telpā, un visi kā viens mā­cās sa­skar­smes ie­ma­ņas, taču iz­trūkst uz­ve­dī­bas koor­di­nē­šana – pie­au­gu­šais spēj ti­kai aiz­rā­dīt, ne­vis ie­jauk­ties un pa­skaid­rot. Aiz­rā­dī­šana bez pa­skaid­ro­ša­nas ir ne­efek­tīva. Bēr­nu­dārzā nav laika ie­dzi­ļi­nā­ties si­tuā­cijā. Var teikt, ka bērni tiek at­stāti savā vaļā. Ie­slē­dzas iz­dzī­vo­ša­nas in­stinkts, un cil­vē­ciska sa­skar­sme pār­top me­žo­nīgi dzīv­nie­ciskā cīņā. Uz­var tas, ku­ram lie­lāks spēks un ne­kau­nība, ne­vis in­te­lekts un do­mā­šana. In­te­lek­tuāli un ga­rīgi at­tīs­tīts cil­vēks fi­zisku kon­fliktu iz­vē­lē­sies ti­kai kā pē­dējo ie­spēju un ti­kai tad, ja ap­drau­dēta paša vai kāda cita dzī­vību. Bērns pār­svarā redz to, kā bēr­nu­dārzā bērni savā starpā cī­nās. Kā lai bērns iz­aug ie­jū­tīgs pret ci­tiem, ar cieņu pret sevi un ap­kār­tē­jiem?

Pa­zīstu dau­dzus bēr­nus, kuri ne dienu nav pa­va­dī­juši bēr­nu­dārzā, un ne­vie­nam no vi­ņiem nav no­vē­ro­jama asa reak­cija uz si­tuā­ciju, ie­tiep­ša­nās vai cita bērna fi­ziska ie­spai­do­šana. Var­dar­bība šiem bēr­niem ir ne­pie­ņe­mama, un uz to viņi vis­bie­žāk reaģē aiz­ejot jeb ig­no­rē­jot. Aiz­ie­šana kļū­daini tiek in­ter­pre­tēta kā ne­spēja sevi aiz­stā­vēt, bet pa­tie­sībā tā ir iz­vēle ne­ie­sais­tī­ties kon­fliktā, un šo iz­vēli iz­dara brīva per­so­nība.

Ne­zinu ne­vienu pie­au­gušo, kurš sa­vu­laik gā­jis bēr­nu­dārzā un at­ce­ras šo laiku kā la­bāko, kas ar viņu bēr­nībā no­ti­cis. Pat, ja kāds at­zīs­tas, ka vi­ņam pa­ti­cis bēr­nu­dārzā, tik un tā at­miņā ie­spie­du­sies arī doma: "Kad man at­nāks pa­kaļ?" un "Vai man at­nāks pa­kaļ?" Vien­mēr klā­te­so­šas bi­ju­šas il­gas pēc ve­cā­kiem, pēc mā­jām, pēc tā, kaut āt­rāk pie­nāktu va­kars un at­kal va­rētu sa­tikt savu ģi­meni. Pa­mes­tī­bas un vien­al­dzī­bas iz­jūta ir iz­nī­ci­noša. Pat tā­das ne­ga­tī­vas emo­ci­jas kā dus­mas un bai­les nav tik iz­nī­ci­no­šas. Pa­mes­tība un vien­al­dzība ļoti ie­dragā bērna psihi. Vē­lāk, kad pie­nāk pu­sau­džu ve­cums, ve­cāki sū­dzas, ka bērni vairs ne­ciena ve­cā­kus un ig­norē viņu teikto. Tad seko vi­zī­tes pie psi­ho­loga vai pat pie psi­hiatra (bieži pret paša pu­sau­dža gribu).

Vēl viens ie­mesls, kā­pēc vē­disks bēr­nu­dārzs nav ie­spē­jams, ir tāds, ka bēr­nam jaunu ie­maņu un zi­nā­šanu ap­gu­vei ir ne­pie­cie­šams jus­ties droši un bez stresa. Bērni ap­gūst jau­nas ie­ma­ņas ti­kai tad, kad viņi jū­tas brīvi. Vis­la­bāk to ie­spē­jams no­dro­ši­nāt mā­jas vidē lī­dzās sev tu­viem cil­vē­kiem. Jeb­kura cita vide bērnu uz­trauc un iz­raisa stresu (pa­ceļ vāta došu) - vai nu po­zi­tīvu, vai ne­ga­tīvu. Abos va­rian­tos bēr­nam ir stress, bet šā­dos ap­stāk­ļos viņš ne­var ap­gūt ne bur­tus, ne ci­pa­rus. Zinu vai­rā­kus bēr­nus, kuri ap­mek­lē­juši bēr­nu­dārzu, to­mēr la­sīt un rak­stīt ie­mā­cī­ju­šies mā­jās. Turklāt ne­spēju ie­do­mā­ties, ko tādu va­rētu ie­mā­cīt bēr­nu­dārzā, ko ve­cāki paši ne­va­rētu ie­mā­cīt sa­vam bēr­nam? Bērns var­būt ne­klausa ve­cā­kus un ne­grib sē­dēt pie galda un mā­cī­ties, taču arī tas ir pretda­biski. Sveša cil­vēka klāt­būtnē, pro­tams, bērns ir sa­val­dī­gāks, bet iz­glī­to­šana no­tiek pie­spiedu kārtā. Sa­skaņā ar vē­dām tāda iz­glī­to­šana pirms kaula zobu nāk­ša­nas tiek uz­kra­tīta par pretda­bisku. Bērns ie­mā­cās la­sīt un rak­stīt ar ro­taļu ik­die­nas si­tuā­ciju pa­lī­dzību, ja vien vi­ņam ir šāda ie­spēja. Bērns ir jā­ņem lī­dzi, kur vien ir ie­spē­jams, - uz banku, uz pa­stu, uz ci­tām ie­stā­dēm -, lai viņš redz, kā viss no­tiek reā­lajā pa­saulē, kā ve­cāki ri­sina kon­flikta si­tuā­ci­jas, kā ko­mu­nicē ar sve­šiem un  tu­viem cil­vē­kiem. Kad lai bērns ie­gūst reā­lās pa­sau­les pie­re­dzi, ja tiek aiz­vests uz bēr­nu­dārzu sep­ti­ņos rītā un iz­ņemts no tā sep­ti­ņos va­karā? Turklāt bēr­nu­dārza vidē bēr­nam nav ie­spē­jams ap­gūt tik daudz ie­maņu, kā at­ro­do­ties sa­bied­rībā, kurā ir bērni da­žā­dos ve­cu­mos. Ko gan spēj viens ot­ram ie­mā­cīt bērni, kuri ir vienā at­tīs­tī­bas lī­menī? Ve­cāku ar­gu­ments, ka bēr­nam "ir jā­ko­mu­nicē ar vien­au­džiem", drī­zāk būtu jā­at­tie­cina uz pu­sau­džu ve­cumu, kad bērns jau ir vai­rāk vai ma­zāk ap­gu­vis sa­skar­smes ie­ma­ņas. Ja sa­tie­kas divi vien­au­dži bez sa­skar­smes ie­ma­ņām, tad seko sav­star­pēji kon­flikti par man­tām un pār­dzī­vo­jumi.

Bēr­nu­dār­zos ir re­žīms - visi bērni visu dara vienā laikā: ēd, iet gu­lēt dien­dusu, tiek likti uz po­diņa, ro­ta­ļā­jas. Ja, pie­mē­ram, bērns ir aiz­rā­vies ar kādu spēli, bet ir pie­nā­cis laiks vi­s­iem da­rīt kaut ko citu, tad no­darbe tiek pār­traukta. Bērna iz­zi­ņas pro­cess tiek pār­rauts. Sa­vu­kārt, ci­tos brī­žos au­dzi­nā­tā­jas tieši vē­las ie­in­te­re­sēt bērnu ro­ta­ļā­ties, jo tam ir pie­nā­cis laiks, taču ne­iz­do­das. Seko pe­da­goga se­ci­nā­jums par bērna šķie­tamu ne­spēju kon­cen­trē­ties. Bēr­niem die­nas laikā spēja kon­cen­trē­ties un ar kaut ko aiz­rau­ties ir ļoti mai­nīga, un kat­ram iek­šē­jais ritms var būt at­šķi­rīgs un ne­sak­rist ar die­nas gra­fiku.

Un vēl. Vai pie­au­gu­ša­jiem katru dienu ēst­griba ir vien­āda, ro­das vienā un tajā pašā laikā, sa­gla­bā­jas vienā un tajā pašā dau­dzumā? Arī va­ja­dzība gu­lēt dien­dusu kat­ram bēr­nam var būt at­šķi­rīga un at­šķi­rī­gos lai­kos. Šī ne­pie­cie­ša­mība, bēr­nam au­got, mai­nās, tā­pat arī laiks, kad tieši vi­ņam gri­bas no­snaus­ties. Dien­du­sas il­gums arī kat­ram ir in­di­vi­duāls: vienam pie­tiek ar stundu, bet ci­tam va­jag trīs stun­das. Bet, tas nav ie­spē­jams, jo ir taču gra­fiks! Un mēs ti­kai brī­nā­mies, kā­pēc mūs­dienu bērni ir tik trauk­smaini un ne­spē­jīgi sa­kon­cen­trē­ties.

Vē­das ie­saka bēr­nus līdz 5 gadu ve­cu­mam ne­vest uz ap­mā­cī­bām ie­stā­dēs, jo bērna psihe ir vēr­sta uz brī­vām ro­ta­ļām bez uz­de­vuma.  Bet sē­dē­šana pie galda ie­ro­be­žotā telpā un da­žādu no­rā­dī­jumu iz­pil­dī­šana vi­s­iem kopā pēc ko­man­das (visi vien­lai­cīgi ēd, visi vien­lai­cīgi zīmē, vien­lai­cīgi iet ārā utt.) rada bērnā stresu, emo­cio­nā­lus pār­dzī­vo­ju­mus un no ved pie sli­mī­bām. Līdz 5 gadu ve­cu­mam bēr­nam ir pa­stip­ri­nāti va­ja­dzīgs at­balsts no ve­cā­kiem, ģi­me­nes un savu tu­vi­nieku loka. Turklāt bērnu sa­lī­dzi­nā­šana (pie­mē­ram, sa­kot: "Re, Mai­jiņa jau zī­mē­jumu pa­bei­dza, tev arī jā­pa­beidz!") ie­dragā vā­rīgo bērna prātu. Bērnu šajā ve­cumā sa­lī­dzi­nā­šana ar ci­tiem ne­mo­tivē, bet gan de­mo­tivē un rada maz­vēr­tī­bas iz­jūtu, kas kavē bērna at­tīs­tību un ap­draud viņa iz­vei­do­ša­nos par kon­ku­rēt­spē­jīgu per­so­nību nā­kotnē. Vēr­tē­šanu un sa­lī­dzi­nā­šanu mēdz iz­man­tot bērna mo­ti­vē­ša­nas no­lū­kos, bet re­zul­tāts ir pre­tējs.

Vis­pā­rē­jās iz­glī­tī­bas sis­tēma, sā­kot ar bēr­nu­dār­ziem un bei­dzot ar augst­sko­lām, ir orien­tēta uz eks­tra­ver­tas per­so­nī­bas īpa­šību iz­kop­šanu - strā­dā­šanu ko­mandā, ru­nā­šanu pub­li­kas priekšā, pa­šrek­lāmu, cīņu par at­ra­ša­nos uz­ma­nī­bas cen­trā, kon­fron­tē­šanu. Sa­vu­kārt, in­tro­ver­tas per­so­nī­bas ir la­bāki klau­sī­tāji nekā ru­nā­tāji, viņi lab­prā­tāk rada jau­nas lie­tas, nekā ir vien­kārši iz­pil­dī­tāji, drī­zāk strādā vien­atnē un klu­sumā, ne­vis barā. In­tro­ver­tie drī­zāk iz­vai­rī­sies no kon­flikta un aiz­ies, viņi ne­me­tī­sies cīņā, bet lab­prā­tāk iz­vē­lē­sies dip­lo­mā­tisku si­tuā­ci­jas ri­si­nā­jumu. In­tro­ver­tās per­so­nī­bas dēvē par "klu­sa­jiem ūde­ņiem", un in­tro­vertu īpa­šību iz­paus­mes  - tā­das kā ne­spēja no­dek­la­mēt dze­joli, ne­spēja aiz­stā­vēt sevi, ne­spēja dar­bo­ties grupā, sap­ņaina ska­tī­ša­nas ārā pa logu - bēr­nu­dārzā un skolā zi­nāmā mērā tiek uz­ska­tī­tas par ne­ga­tī­vām un la­bo­ja­mām. In­tro­verto cil­vēki ir vai­rāk, nekā mēs va­rētu do­māt.  Iz­glī­tī­bas sis­tēmā un sa­bied­rībā ko­pumā vai­rāk slavē eks­tra­vertu īpa­šī­bas: ko­mu­ni­ka­bi­li­tāti, lī­de­rību, spēju brīvi ru­nāt un uz­stā­ties. Sa­vu­kārt in­tro­ver­tos mē­ģina "iz­la­bot", lī­dzīgi kā ag­rāk la­boja krei­ļus. In­tro­ver­sija nav iz­la­bo­jama, bet mē­ģi­nā­jumi to iz­la­bot var ne­ga­tīvi ie­tek­mēt per­so­nī­bas at­tīs­tību nā­kotnē un no­vest līdz pat tā­dām prob­lē­mām kā dis­lek­sija un ru­nas de­fekti. To­mēr la­bā­kie iz­gud­ro­tāji, zi­nāt­nieki un veik­smī­gā­kie biz­nes­meņi ir bi­juši un ir in­tro­verti. Viņi rada jau­nas ide­jas, jau­nus biz­ne­sus, jau­nas teh­no­lo­ģija sun jau­nas darba vie­tas. Spēja iz­gud­rot kaut ko jaunu un spēja iz­plā­not biz­nesa stra­tē­ģiju, lai ideju vai jau­nie­ve­dumu ie­viestu dzīvē, arī ir in­tro­verts pro­cess. Arī māk­sli­nie­cis­kās iz­paus­mes ir pri­māri in­te­ro­verts pro­cess: spēja rak­stīt dzeju, glez­not, kom­po­nēt utt. In­tro­ver­sija ir ār­kār­tīgi sva­rīga uz­ma­nī­bas kon­cen­trā­ci­jas un in­ter­na­li­zā­ci­jas pro­cesā. Ap­ziņa un uz­ma­nība tiek vēr­sta "uz iekšu" (in­tro - iekšā; ver­tere – pa­griezt [Lat.v.]), uz sa­vām do­mām un iek­šējo pa­sauli, un tas ir pa­mats veik­smī­gai spē­jai me­di­tēt (spē­jai uz dhjānu). Da­biski šī spēja pie­mīt vi­s­iem cil­vē­kiem, taču in­tro­ver­tiem no da­bas pa­do­das vieg­lāk. Šādi cil­vēki vieg­lāk spēj sa­kon­cen­trēt do­mas un no­mie­ri­nāt prātu, līdz ar to arī būt veik­smī­gāki ap­zi­ņas at­tīs­tī­bas un transfor­mā­ci­jas ceļā un jogā. Ap­zi­ņas transfor­mā­cija ir gal­ve­nais dzī­ves uz­de­vums ik­vie­nam cil­vē­kam, un tas pēc bū­tī­bas ir in­tro­verts pro­cess. Eks­tra­vertu īpa­šību kul­ti­vē­šana un glo­ri­fi­cē­šana no­ved pie in­tro­vertu cil­vēku ne­spē­jas rea­li­zēt savu po­ten­ciālu un kļūt par sa­bied­rī­bas la­buma ne­sē­jiem.

Vis­bei­dzot, pie­vēr­sī­si­mies ēdi­nā­ša­nas jau­tā­ju­mam bēr­nu­dārzā. Ja arī tiek so­līts, ka bērns sa­ņems ve­ģe­tāru uz­turu, tad vir­tu­ves sa­im­nieču iz­pratne par ve­ģe­tāru ēdienu ap­ro­be­žo­jas ar kar­tu­peļu putru un kā­postu sa­lā­tiem. Tēma par bērnu ne­ēšanu bēr­nu­dārzā un skolā bija ak­tuāla jau tad, kad vēl pati gāju skolā. Ne­kas nav mai­nī­jies. Ēd­nī­cas ēdiens kā bija, tā ir pa­li­cis ar spe­ci­fisko bez­prā­nas garšu un bojā priekš­statu par ēšanu un pro­duktu garšām. Ne­varu ne­pa­da­lī­ties ar kāda bēr­nu­dārza au­dzi­nā­ša­nas prin­cipu "pērli": lai pa­nāktu to, ka bērni ēd pa­sniegto ēdienu, viņi tiek sē­di­nāti pēc prin­cipa "ēdājs" bla­kus "ne­ēdā­jam", un "ēdā­jam" tiek do­tas tie­sī­bas ap­ēst bla­kus sē­došā "ne­ēdāja" por­ciju, ja viņš jau ir ap­ēdis sa­vējo, bet "ne­ēdājs" savu neēd. Tāda, lūk, mo­ti­vē­šana no­tiek ie­stādē, kas tiek dē­vēta par "pe­da­go­ģisku".

Bērni ne­pie­dzimst kā bal­tas la­pas, vi­ņiem jau ir sava karma, kas vi­ņus „at­ve­dusi“ pie ve­cā­kiem, kuri iz­vē­las bērnu au­dzi­nāt tieši tā un ne ci­tā­dāk. Dau­dzas iz­vē­les tiek iz­da­rī­tas au­to­mā­tiski - ti­kai tā­pēc, ka tā dara vai­rā­kums. Esmu no­vē­ro­jusi, ka jau­tā­ju­mos par bēr­niem lē­mumi ļoti reti tiek kri­tiski iz­vēr­tēti, bet no­tiek in­stin­ktīva se­ko­šana „ba­ram“. Pie­mē­ram, ja lie­lā­ka­jai da­ļai ir krokši, tad vi­s­iem tā­dus va­jag.  Bet bēr­niem kat­ram ir sava karma, tā­pēc ne­var ru­nāt par adek­vātu ap­rūpi, kas vien­līdz labi de­rētu vi­s­iem. Jo katrs sa­skaņā ar karmu sa­ņem tādu ap­rūpi, kādu ir pel­nī­jis, un tā vi­ņam ir vis­la­bākā, lai arī kāda tā būtu. Zinu, ka, ap­rū­pē­jot bērnu, mā­miņa rei­zēm var jus­ties sa­sais­tīta vai ie­ro­be­žota, no­gu­rusi vai spēku iz­sī­kumā. Bet pēc sa­vas un arī citu mammu pie­re­dzes varu teikt, ka tāda sa­jūta ro­das tad, ja ar bērnu do­das ti­kai un vien­īgi uz bērnu lau­ku­mi­ņiem un ci­tām ti­kai bēr­niem pa­re­dzē­tām vie­tām. Lai ne­ras­tos sa­jūta, ka bērns traucē vai ie­ro­bežo, viņu va­jag ņemt lī­dzi vi­sur, kur vien ie­spē­jams. Lat­vi­jas sa­bied­rībā vai­rāk nekā ci­tur esmu iz­ju­tusi ne­pa­tiku pret bēr­niem ka­fej­nī­cās un res­to­rā­nos, tā­pat arī ban­kās un valsts ie­stā­dēs. Arī mam­mas pa­šas ļoti ner­vozē, bai­do­ties, ka bērns va­rētu ie­rau­dā­ties sa­bied­riskā vietā un viņa iz­pel­nī­sies no­so­do­šus ska­tie­niem, tā­pēc la­bāk iz­vē­las kopā ar bērnu vis­pār ne­kur ne­iet. Jā­pie­bilst, ka si­tuā­cija ko­pumā pa­ma­zām uz­la­bo­jas, ja sa­lī­dzina ar laiku pirms tri­jiem ga­diem. Ta­gad pat valsts ie­stā­dēs ir pa­rā­dī­ju­šies bērnu stū­rīši. To­mēr ko­pumā šis ir jau­tā­jums par mammu uz­drīk­stē­ša­nos un pat at­bil­dību dzī­vot dzīvi kopā ar bērnu kā ar sa­bied­roto, ne­vis "pie­kabi". Tas ir arī nor­māli, ka rei­zēm mā­mi­ņām ir va­ja­dzīgs laiks sev, kaut vai lai aiz­ietu pie ma­ni­kīra vai ap­mek­lētu kon­certu, bet šādi ga­dī­jumi ir drī­zāk iz­ņē­mums, ne­vis re­gu­la­ri­tāte, tā­pēc bērns tos spēj la­bāk pie­ņemt.

Par pil­nīgi ne­pa­ma­totu uz­skatu arī ste­reo­tipu, ka mam­mas, kas "sēž mā­jās", ne­dara neko citu, kā ti­kai ap­rūpē bērnu, jo vi­ņas taču ne­iet uz darbu. Pa­tie­sībā šā­das "mā­jās sē­do­šās" mam­mas ne­maz mā­jās ne­sēž, bet mēdz ak­tīvi ie­sais­tī­ties gan sa­bied­ris­kās, gan pro­fe­sio­nā­lās no­ri­sēs, ja vien vi­ņām ir pie­tie­kama mo­ti­vā­cija un iz­do­mas spē­jas, kā rea­li­zēt sa­vas ide­jas un mēr­ķus, esot kopā ar bērnu bez auk­les vai bēr­nu­dārza pa­lī­dzī­bas. Bērni mēdz do­ties mam­mām lī­dzi vi­sur, kur vien pa­šiem bēr­niem tas ne­kaitē. Pro­tams, uz skaļu rokmū­zi­kas kon­certu vai ho­keja spēli zī­daini ne­va­ja­dzētu vest, bet, kā­pēc gan ne­ņemt bērnu lī­dzi uz vie­tām, kur viņš ir spē­jīgs adek­vāti ie­kļau­ties vai vis­maz ne­ap­nikt sev un ci­tiem? Si­tuā­cija ir uz­la­bo­ju­sies, to­mēr ga­dās, ka vēl jop­ro­jām ne­ie­cie­tīgi ska­tās uz mammu, kas at­nā­kusi uz ka­fej­nīcu vai res­to­rānu kopā ar bēr­niem. Tas, ka bērns tiek uz­ska­tīts kā trau­cēk­lis - trau­cēk­lis mam­mai vi­ņas dzī­ves mērķu rea­li­zā­cijā, trau­cēk­lis kon­certu ska­tī­tā­jiem, ka­fej­nīcu un res­to­rānu ap­mek­lē­tā­jiem, trau­cēk­lis ve­cāku in­tī­mai dzī­vei – ir sa­bied­rī­bas prob­lēma ko­pumā. Taču pa­tie­sībā bēr­nus par trau­cēkļiem pa­dara ve­cāku ne­spēja sa­da­līt prio­ri­tā­tes at­tie­cī­gos dzī­ves pos­mos un ne­prasme sa­plā­not laiku. Ja bērns jū­tas kā trau­cēk­lis pie­au­gušo pa­saulē, tas ne­ga­tīvi ie­tekmē viņa pa­šap­ziņu.

Vēl viens ie­mesls, kā­pēc ve­cāki iz­vē­las bērnu vest uz bēr­nu­dārzu, ir tāds, ka mamma vien­kārši jū­tas no­gu­rusi vai "pa­zau­dē­jusi sevi rū­pēs par bērnu". Tā no­tiek, ja mamma uz­skata, ka vi­ņai bērns ir ne­mi­tīgi jā­iz­klaidē – jā­ved ti­kai uz bērnu iz­klai­des cen­triem, bērnu iz­rā­dēm, bēr­niem do­mā­tiem kon­cer­tiem un sko­li­ņām. Skaidrs, ka šāds dzī­ves­veids var ātri ap­nikt. Tā­pēc dzīve jā­dzīvo kopā ar bērnu, ne­vis bēr­nam. Dzī­vo­šana bēr­nam iz­pau­žas mam­mas vēlmē, lai bēr­nam viss iz­do­das, tā­pēc viņa mēdz daudz ko da­rīt bērna vietā. Bēr­nam tiek lau­pīta da­biskā spēja spē­lē­ties un ro­ta­ļā­ties, pē­tīt pa­sauli un ek­spe­ri­men­tēt. Ja bēr­nam jau sā­kot­nēji pie­dāvā at­tīs­to­šas ro­taļ­lie­tas, kas vei­cina pat­stā­vīgu ro­ta­ļā­ša­nos, ne­vis ti­kai iz­klai­dē­jo­šas (tā­das, ku­rām jā­pies­piež po­dziņa, un manta ie­pīk­stas vai ie­ru­nā­jas), tad šī da­biskā ro­ta­ļā­ša­nās spēja ar laiku pilnvei­do­jas un mam­mai nav ar bērnu visu laiku jā­spē­lē­jas, vi­ņai pie­tiek laika gan ēdienu pa­ga­ta­vot, gan ie­iet vannā, gan no­do­ties va­ļas­prie­kam. Divu līdz di­var­pus gadu ve­cumā pat­stā­vī­gās ro­ta­ļā­ša­nās spēja un uz­ma­nī­bas no­tu­rī­bas laiks ir pie­tie­kams, lai ar kādu lī­dzi pa­ņemtu mīļmantu vai grā­matu bēr­nam būtu ko da­rīt „pie­au­gušo vie­tās“, ka­mēr mamma ne­trau­cēti pie­vēr­stos pie­au­gušo da­rī­ša­nām vai sa­ru­nai. Ļoti sva­rīga ir ve­cāku pašu at­tiek­sme pret bēr­niem sa­bied­ris­kās vie­tās un viņu lomu ik­dienā, tā­pēc mam­mām jā­kļūst dro­šā­kām un jā­aiz­stāv sava bērna tie­sī­bas būt par līdzvēr­tīgu sa­bied­rī­bas lo­cekli.  Au­got mā­jas vidē, bēr­nam da­biski at­ro­das laiks gan ko­pī­gām no­darbēm, gan arī laiks, kad viņš spē­lē­jas pats. Ja bērni ir vai­rāki, tad ve­cā­kiem ir vieg­lāk, jo bērni ro­ta­ļā­jas kopā un iz­gudro ar­vien jau­nas spē­les. (Ko šā­dos brī­žos dara mam­mas tajā brīdī? Rak­sta tā­dus ga­rus rak­stus kā šis. ☺)

Mam­mām pa­tīk frāze: "Ne­va­jag pa­zau­dēt sevi rū­pēs par bērnu," bet tik­pat sva­rīgi ir pa­tu­rēt prātā arī me­da­ļas otru pusi: "Ne­va­jag pa­zau­dēt bērnu rū­pēs par sevi." Se­kas re­dzē­sim ve­cumā, kad bēr­nam sāks mai­nī­ties piena zobi. Taču jā­at­ce­ras, ka bērni nav vien­ādi. Ja bērns pa­tie­šām jau ta­gad visu laiku prasa uz­ma­nību, tad, ie­spē­jams, viņš ir pār­dzī­vo­jis si­tuā­ciju, kad mamma va­ja­dzī­gajā brīdī nav bi­jusi klāt, un vi­ņam ir iz­vei­do­ju­sies ne­drošā pie­saiste. Bērns bai­dās, ka mamma at­kal va­rētu pa­zust, un vi­ņam uz­ro­das pa­stā­vīga ne­dro­šī­bas iz­jūta, kas iz­pau­žas kā pār­lieku liela pie­ķer­ša­nās mam­mai, at­ka­rība un pat­stā­vī­bas trū­kums. Ne­iz­praz­dami bērna uz­ve­dī­bas cē­lo­ņus, ve­cāki šā­dus bēr­nus pēc ie­spē­jas āt­rāk vē­las at­dot bēr­nu­dārzā. Ve­cāki vē­las, lai bērns bēr­nu­dārza vidē ie­mā­cī­tos pat­stā­vību, ne­at­ka­rību un kļūtu dro­šāks. Bet re­zul­tāts bie­žāk ir pre­tējs. Bērns sāk sli­mot un des­truk­tīvi uz­ves­ties. Ne­drošā pie­saiste vēl vai­rāk pa­stip­ri­nās. Tad ve­cāki ved bērnu pie psi­ho­loga. No psi­ho­loga pie psi­hiatra, pēc tam ne­iro­loga. Bet būtu jā­sāk ar cē­loni - ar ve­cāku at­tieksmi un bērna ap­rū­pes mo­deļa maiņu.
Sa­vus bēr­nus ne­do­diet au­dzi­nāt un pie­ska­tīt tiem, kuri ne­mīl un ne­pa­zīst jūs pa­šus!
Uz­dro­ši­nie­ties ne­da­rīt kā vai­rā­kums!

http://blog.shiva.lv/index.php/lv/atislinda/item/422-vēdiskais-bērnudārzs-jeb-iemesli-kāpēc-nelaist-bērnu-bērnudārzā