Tiekšanās
pēc drošības neizbēgami rada skumjas un bailes. Šīs drošības alkas rada
nenoteiktības sajūtu. Vai jelkad jūs esat ieguvuši pilnīgu drošību kādās no
jūsu attiecībām? Vai tā ir gadījies? Vairums no mums alkst drošības mīlestībā,
tiecas mīlēt un tikt mīlētiem, taču vai mīlestība pastāv tur, kur katrs meklē
savu personīgo drošību, savu īpašo ceļu? Mūs nemīl tāpēc, ka mēs nezinām kā
mīlēt.
Kas ir mīlestība? Vārds ir tik nodrāzts, tik
samaitāts, ka man negribas to lietot. Visi runā par mīlestību, katrs žurnāls,
katra avīze, katrs misionārs bez mitas runā par mīlestību. Es mīlu savu valsti,
mīlu savu karali, es mīlu kādu grāmatu, es mīlu šo kalnu, es mīlu baudu, es
mīlu savu sievu, es mīlu Dievu. Vai mīlestība ir ideja? Vai tas tā ir? Ja tā,
tad to var kultivēt, lolot, visur reklamēt, izkropļot vienalga kādā veidā. Kad
jūs sakāt, ka mīlat Dievu, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jūs mīlat paši savas
iztēles projekciju vai sevis paša projekciju, kas ietērpta zināmās cienīguma
formās atbilstoši tam, ko jūs uzskatāt par cēlu un svētu; tādā veidā teikt “es
mīlu Dievu” ir pilnīgs absurds. Kad jūs pielūdzat Dievu, jūs pielūdzat sevi,
bet tā nav mīlestība.
Tā kā jūs neesat spējīgi atrisināt šo cilvēku dzīves
parādību, ko dēvē par Mīlestību, mēs ieslīkstam abstrakcijā. Mīlestība var būt
visu cilvēcisko grūtību, problēmu un raižu atrisinājums. Taču, kā mums
noskaidrot, kas ir mīlestība, vienkārši piešķirot tai apzīmējumus? Mīlestība to
apzīmē vienā veidā, sabiedrība – citā, un pastāv visādas novirzes un
izkropļojumi: kāda dievināšana, fiziskas attiecības ar kādu, emocionālas
attiecības, biedriskas attiecības – vai ne to mēs saprotam ar mīlestību? Tā ir
kļuvusi par normu, šablonu, par kaut ko tik briesmīgi personīgu, juteklisku,
aprobežotu, ka reliģijas ir pasludinājušas: “Mīlestība ir kas vairāk”. Tajā,
kas tiek dēvēts par cilvēcisko mīlestību, viņi saskata baudu, sāncensību,
greizsirdību un vēlmi iegūt, noturēt, kontrolēt, iejaukties otra cilvēka
domāšanā, un, apzinoties visa tā sarežģītību, viņi apgalvo, ka ir jāpastāv cita
veida mīlestībai: dievišķai, augstai, smalkai.
Visā pasaulē, tā saucamie, svētie apgalvoja, ka
lūkoties uz sievietēm ir kaut kas absolūti slikts, viņi saka, ka nevar
pietuvoties Dievam, ja izdabā seksam. Tāpēc viņi to noraida, lai gan paši izjūt
stipru kārdinājumu, taču, noliedzot seksu, viņi sev atņem acis un mēli, jo
noraida visu zemes skaistumu. Viņi nomoka savas sirdis un prātus, izkaltē savus
ķermeņus; viņi izraida skaistumu, jo skaistums ir saistīts ar sievieti.
Vai mīlestība ir iedalāma svētā un pasaulīgā,
cilvēciskā un dievišķā, vai arī pastāv tikai viena mīlestība? Vai pastāv
atšķirība starp mīlestību pret vienu vai pret daudziem? Ja es saku: “Es tevi
mīlu”, vai tas izslēdz mīlestību pret citiem? Vai tā ir personiska vai
bezpersoniska mīlestība? Mīlestība ir personiska vai bezpersoniska, morāla vai
amorāla, ģimeniska vai neģimeniska? Ja jūs mīlat visu cilvēci, vai jūs varat
mīlēt atsevišķu cilvēku? Vai mīlestība ir jūtas? Vai tā ir emocija? Vai
mīlestība ir bauda vai vēlme? Visi šie jautājumi parāda, ka jums ir idejas par
mīlestību vai to, kādai tai būtu vai nebūtu jābūt, noteikts šablons vai
kodekss, ko izstrādājusi kultūra, kurā mēs dzīvojam.
Tādējādi, lai iedziļinātos jautājumā “kas ir
mīlestība?”, mums vispirms tā ir jāattīra no gadsimtu uzslāņojumiem, jāatmet
visi ideāli un ideoloģijas, priekšstati par to, kādai tai būtu vai nebūtu
jābūt. Kaut ko iedalīt tajā, kam būtu jābūt un kas ir, ja mums ir darīšana ar
dzīvi, ir vislielāko maldu ceļš.
Kā man noskaidrot, kāda ir šī liesma, ko mēs saucam
par mīlestību? Nevis kā to izpaust otram, bet noskaidrot, ko tā nozīmē pati par
sevi? Vispirms es atmetīšu visu, ko par to ir teikusi baznīca, sabiedrība, mani
vecāki, draugi, jebkurš cilvēks, jebkura grāmata, jo es vēlos noskaidrot pats
sev, ko tā nozīmē. Tā ir milzīga problēma, kas skar visu cilvēci; pastāv
tūkstošiem tās noteikšanas veidu. Es pats atrodos tāda vai citāda šablona gūstā
atbilstoši tam, kas man patīk vai sagādā prieku dotajā brīdī; tad, lai to
saprastu, vai man vispirms nevajadzētu atbrīvoties no savām personīgajām
nosliecēm un priekšstatiem? Es esmu apjucis, manas personīgās vēlmes mani velk
uz dažādām pusēm, un tāpēc es sev saku: “vispirms tiec galā pats ar savu
apjukumu, tad varbūt tu atklāsi, kas ir mīlestība, noskaidrojot, kas tā nav?”
Valdība saka: “Ej nogalini mīlestības pret savu valsti dēļ”, vai tad tā ir
mīlestība? Reliģija saka: “Atsakies no seksa mīlestības pret Dievu dēļ”, bet
vai tad tā ir mīlestība? Vai mīlestība ir vēlme? Nesakiet nē, vairumam no mums
mīlestība ir vēlme ar juteklisku baudījumu, kura pamatā ir seksuāla pieķeršanās
un apmierinājums. Es neesmu pret seksu, taču palūkojieties, ko tas sevī
iekļauj. Sekss jums uz brīdi ļauj aizmirsties, bet tad jūs atkal atgriežaties
pie sava apjukuma, un tāpēc jūs izjūtat nepieciešamību to atkārtot, vēlaties
atkal un atkal atgūt šo stāvokli, kurā nav tirdīšanas, nav problēmu, nav sevis.
Jūs sakāt, ka mīlat savu sievu. Šī mīlestība iekļauj seksuālu baudu, jums arī
ir patīkami, ka mājās ir kāds, kas rūpējas par jūsu bērniem, gatavo jums
ēdienu. Jūs esat atkarīgs no viņas, viņa jums atdevusi savu siltumu, savas
jūtas, viņa jūs uztur, sniedz noteiktu drošības un labklājības sajūtu. Taču,
lūk, viņa novēršas no jums, jūs esat viņai apnicis, vai arī viņa aiziet pie
cita, un viss jūsu emocionālais līdzsvars ir izjaukts, un šis līdzsvara zudums,
kas jums ir nepatīkams, saucas greizsirdība. Šeit klātesošas ir sāpes,
trauksme, naids un plosīšanās; jūs sakāt: “Kamēr tu man piederi, es tevi mīlu,
taču tiklīdz tu novērsies, es sāku tevi ienīst. Kamēr es varu būt drošs, ka tu
mani apmierināsi, manas prasības – seksuālās un citas, – es tevi mīlu, taču
tiklīdz tu pārtrauc apmierināt manas vēlmes, es pārstāju tevi mīlēt.” Un tā
jūsu starpā rodas naids, jūs šķiraties, un, kad jūs neesat kopā, mīlestības
nav. Taču, ja jūs varat dzīvot kopā ar savu sievu bez tā, ka doma rada šos
visus pretrunīgos stāvokļus, bez visām šīm nebeidzamām ķildām, tad iespējams –
iespējams – jūs uzzināsiet, kas ir mīlestība. Tad jūs būsit pilnībā brīvi, un
viņa tāpat. Tajā pašā laikā, ja jūs esat no viņas atkarīgs it visās savās
baudās, jūs esat viņas vergs. Tāpēc, kad mīli, ir jābūt brīvībai ne tikai no
otra, bet arī no sevis.
Kad piederi otram, kad otrs tevi psiholoģiski uztur,
kad esi atkarīgs no otra, tas neizbēgami atnes trauksmi, bailes, greizsirdību,
vainas sajūtu, bet, kamēr pastāv bailes, mīlestības nav; prāts, kuru nomāc
ciešanas, nekad neuzzinās, kas ir mīlestība. Sentimentalitātei un
emocionalitātei nav nekā kopēja ar mīlestību. Un tātad – mīlestībai nav nekā
kopēja ar baudu vai vēlmi.
Mīlestība nav domu auglis, kas ir pagātne. Doma nav
spējīga kultivēt mīlestību. Mīlestību nevar sasiet, to nevar noturēt ar greizsirdību,
jo greizsirdība ir pagātne. Mīlestība vienmēr ir aktīva tagadne. Tā nav “es
iemīlēšu” vai “es iemīlēju”. Ja jūs esat iepazinis mīlestību, jūs nevienam
nesekosiet. Mīlestība nepakļaujas. Kad jūs mīlat, nepastāv tādi jēdzieni kā
cieņa vai necieņa.
Vai jūs zināt, ko nozīmē mīlēt kādu, mīlēt bez naida,
bez greizsirdības, bez aizkaitinājuma, bez vēlmes iejaukties tajā, ko dara vai
domā otrs, bez nosodījuma, bez salīdzināšanas, – vai jūs zināt, ko tas nozīmē?
Kad ir mīlestība, vai mēs varam salīdzināt? Ja jūs mīlat kādu ar visu savu
sirdi, ar visu prātu, ar visu ķermeni, ar visu savu būtību, vai jūs
salīdzināsiet? Kad jūs pilnībā atdodat sevi šai mīlestībai, nekas cits
neeksistē.
Vai mīlestība sevī iekļauj atbildību un pienākumu, vai
tai vispār ir vajadzīgi šie vārdi? Kad cilvēks neizpilda pienākumu, vai tad ir
mīlestība? Pienākumā mīlestības nav. Pienākuma struktūra, kuras gūstā cilvēks
atrodas, dzen viņu postā. Kamēr jums jādara kaut kas aiz pienākuma, jūs nemīlat
to, ko darāt. Kad ir mīlestība, nav ne pienākuma, ne atbildības.
Diemžēl vairums vecāku uzskata, ka viņi ir atbildīgi
par saviem bērniem, un atbildības sajūta liek viņiem bērniem teikt, ko
vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, par ko viņiem jābūt un par ko nē. Vecāki
vēlas, lai bērniem būtu stabils stāvoklis sabiedrībā. Tas, ko viņi dēvē par
atbildību, ir daļa no cienīguma, ko viņi pielūdz. Bet man liekas, ka tur, kur
ir cienīgums, nav kārtības. Viņi tiecas tikai uz to, lai kļūtu par īstiem
buržuā; gatavojot savus bērnus ieiešanai mūsdienu sabiedrībā, tam, lai
pielāgotos tai, viņi līdz ar to veicina to, ka sabiedrībā nebeidzas karš,
konflikts un cietsirdība. Vai to jūs sauksiet par gādību un mīlestību? Patiešām
rūpēties nozīmē tādas rūpes, ar kādām jūs izturētos pret kociņu vai augu,
laistot tos, pētot, kas viņiem vajadzīgs, kāda augsne tiem ir vislabākā,
rūpējoties par tiem ar labestību un maigumu, taču, kad jūs cenšaties savus
bērnus pielāgot sabiedrībai, jūs viņus gatavojat tam, lai viņi tiktu
nogalināti. Ja jūs mīlētu savus bērnus, mums nebūtu karu.
Kad jūs zaudējat kādu, ko mīlat, vai jūsu asaras ir
par sevi pašu vai par to, kurš nomira? Vai jūs raudāt par sevi vai otru? Vai
jūs esat kādreiz raudājis par otru? Vai jūs raudājāt par savu dēlu, kuru
nogalināja karā? Ja raudājāt, tad raudājāt aiz žēluma pret sevi vai tāpēc, ka
tika nogalināts cilvēks? Ja jūs raudāt aiz žēluma pret sevi, jūsu asarām nav
nekādas nozīmes, jo jums rūp tikai jūs pats. Ja jūs raudāt par brāli, kurš
mirst, tad raudiet par viņu. Ir ļoti viegli raudāt par sevi tādēļ, ka viņš ir
miris. Redzams, ka jūs raudāt tāpēc, ka tas aizskāra jūsu sirdi, taču tas
notiek ne viņa dēļ. Jūsu satraukums rodas aiz žēluma pret sevi, bet žēlums pret
sevi padara jūs cietsirdīgus, ieslēdz jūs sevī pašā, padara jūs trulus un
dumjus.
Ja jūs raudāt par sevi, raudāt tāpēc, ka esat
vientuļi, pamesti, esat zaudējuši varas sajūtu, gaužaties par savu likteni, par
esošajiem apstākļiem, ja asaras ir jūsu dēļ, tad vai tā ir mīlestība? Ja jūs to
sapratīsit, (kas nozīmētu nepastarpinātu pieskaršanos visam tam tā, kā jūs
pieskartos kokam, stabam vai rokai), tad jūs ieraudzīsiet, ka šīs skumjas ir
jūsu radītas, ir domu radītas, ka skumjas ir laika atvasinājums. “Man pirms
trim gadiem bija brālis, tagad viņš ir miris, tagad es esmu vientuļš, ciešu,
nav vairs tā, pie kura es varētu rast mierinājumu un draudzīgu līdzjūtību, un
tas manās acīs vieš asaras.”
Jūs varat to ieraudzīt sevī pašā, ja vērosit, jūs
varēsit to pamanīt pilnībā, visā veselumā, ar vienu skatienu, nepieslēdzot
analīzei laiku; jūs varat momentāni ieraudzīt visu tā kroplā, sīkā kaut kā
struktūru un dabu, ko sauc par “es”. Manas asaras, mana ģimene, mana ticība,
mana nācija, mana reliģija – visu to kroplo, kas ir jūsos iekšā, – kad jūs
ieraudzīsiet to ar visu savu sirdi (nevis prātu), kad ieraudzīsiet ar visu
savas sirds dziļumu, tad jūsu rokās būs atslēga, kas pieliks beigas skumjām.
Skumjas un mīlestība nevar būt kopā. Kristiešu pasaule
ir idealizējusi ciešanas, pielikusi tās krustā un pielūdz tās, ar to paužot, ka
jūs nekad nevarēsit atbrīvoties no ciešanām nekādīgi citādi, kā tikai caur
vienām noteiktām durvīm. Tāda ir visas sabiedrības struktūra, kas balstīta uz
reliģisko jūtu ekspluatāciju.
Tādā ziņā, kad jūs jautājat, kas ir mīlestība, ļoti
iespējams, ka jums ir bail saņemt atbildi. Tā jūsos var radīt pilnīgu
apvērsumu, tā var sagraut jūsu ģimeni, jūs varat atklāt, ka nemīlat savu sievu,
vīru vai bērnus. Vai jūs mīlat viņus? Jums varbūt nāksies sacirst savu māju, ko
jūs uzbūvējāt, un var gadīties, ka jūs vairs nekad neieiesiet templī.
Bet ja nu tomēr jūs vēlaties to noskaidrot, jūs
ieraudzīsit, ka bailes nav mīlestība, atkarība nav mīlestība, greizsirdība nav
mīlestība, īpašnieciskums un kundzība nav mīlestība, atbildība un pienākums nav
mīlestība, žēlums pret sevi nav mīlestība, izmisums, jo jūs nemīl, nav
mīlestība. Mīlestība nav naida pretstats, tāpat kā pieticība nav pretstats
godkārei. Un tā…ja jūs spējat to visu bez piepūles novākt, aizskalojot to visu
prom kā lietus aizskalo no lapām daudzu dienu laikā sakrājušos putekļus, tad
iespējams jums gadīsies ceļā šis neparastais ziediņš, ko cilvēks vienmēr ir
meklējis.
Ja jūs neesat ieguvuši mīlestību, pie kam ne mazām
pilēm, bet gan visā tās pārpilnībā, ja jūs neesat ar to pilni, tad pasaulei
draud bojāeja. Ar prātu jūs saprotat, ka cilvēces vienotība ir vitāli svarīga
un ka mīlestība ir vienīgais ceļš uz to, taču kurš iemācīs mīlēt? Vai kāda
autoritāte, kāda metode, kāda sistēma varēs jums pateikt kā mīlēt? Ja kāds jums
pateiks, tad tā nebūs mīlestība. Vai jūs varat pateikt: “Es praktizēšu
mīlestību. Es sēdēšu dienām ilgi un domāšu par mīlestību. Es praktizēšu
labestību un lēnprātību un piespiedīšu sevi būt uzmanīgam pret citiem?” Ko jūs
domājat ar to, kad sakāt, ka disciplinēsiet, trenēsiet sevi, lai mīlētu? Kad
jūs pielietojat disciplīnu un gribu, lai mīlētu, mīlestība ir ārā pa logu.
Jebkādas metodes vai sistēmas praktizēšana, lai mīlētu, var jūs padarīt
neparasti gudru, labsirdīgāku, novest jūs līdz nevardarbīguma stāvoklim, taču
tam visam nav nekā kopēja ar mīlestību.
Šajā par tuksnesi pārvērstajā pasaulē nav mīlestības,
jo pirmo vietu tajā ieņem bauda un vēlme. Tomēr bez mīlestības jūsu ikdienas
dzīvei nav nozīmes, un nevar pastāvēt mīlestība, ja nav skaistuma. Skaistums
nav kaut kas, ko jūs varat novērot. Tas nav skaists koks, skaista glezna,
skaista ēka vai skaista sieviete. Skaistums pastāv tikai tad, kad jūsu sirds un
prāts pazīst mīlestību. Bez mīlestības un skaistuma sajūtas nepastāv tikumi, un
jūs lieliski zināt, ka vienalga lai ko jūs iesāktu sabiedrības uzlabošanas
labā, piemēram, nodrošinot ar barību nabadzīgos, jūs radīsiet tikai vēl lielāku
ļaunumu, jo bez mīlestības jūsu sirds un prāts ir neglīti un kropli. Taču, kad
pastāv mīlestība un skaistums, vienalga ko jūs darāt ir pareizi, vienalga ko
jūs darāt, pastāv kārtība. Ja jūs zināt kā mīlēt, tad varat darīt visu, ko
vēlaties, jo mīlestība atrisinās visas problēmas.
Un tā mēs esam nonākuši līdz galvenajam jautājumam:
vai prāts var nonākt līdz mīlestībai bez disciplīnas, bez domas, bez
piespiešanas, bez jebkādas grāmatas, bez jebkāda skolotāja vai vadītāja –
nonākt līdz tai kā viņš nonāk līdz skaistam saulrietam?
Man šķiet, ka tam absolūti nepieciešama viena īpašība
– kaisme, bezmotīva kaisme, kaisme, kas nav kaut kādas atbildības vai
pieķeršanās rezultāts, kas nav iekāre. Cilvēks, kas nepazīst kaismi, nekad
neiepazīs mīlestību, jo mīlestība var atnākt tikai tad, kad pastāv absolūta
pašaizmiršanās. Meklējošs prāts nav kaismīgs prāts, bet vienīgais ceļš iegūt
mīlestību ir nonākt līdz tai bez meklējumiem, nonākt līdz tai bez iepriekšēja
nodoma, nevis kādu centienu vai pieredzes rezultātā. Tā mīlestība, ko jūs
iemantosit, nav no laika. Tā vienlaikus ir mūžīga un bezpersoniska, tā
vienlaikus ir pret vienu un pret daudziem. Tā ir kā zieds, kura aromātu jūs
varat pasmaržot, bet varat arī nepamanīt un paiet garām. Šis zieds pastāv
visiem, bet tāpat arī tam, kurš uzņemsies dziļi ieelpot šo aromātu un izjust to
ar sajūsmu. Ziedam nav nozīmes, vai cilvēks atrodas tuvu dārzam vai tālu. Zieds
ir pilns ar aromātu un tāpēc izplata to visiem.
Mīlestība tas ir kaut kas jauns, svaigs un dzīvs. Tai
nav vakardienas un nav rītdienas, tā ir pāri domu kņadai. Tikai tīrs prāts
pazīst mīlestību. Un šis tīrais prāts spēj dzīvot pasaulē, kas nav tīra. Atrast
šo brīnumaino kaut ko, ko cilvēks savos nebeidzamajos centienos ir tiecies
iegūt caur upuri, caur pielūgsmi, caur attiecībām, caur seksu, caur visām
baudas un ciešanu formām, iespējams tikai tad, kad doma ir sapratusi sevi un,
saprotams, – izbeigusies. Kad mīlestībā nav pretstatu, tad tajā nav konfliktu.
Jūs varat pajautāt: “Ja es iegūšu šādu mīlestību, kas
notiks ar manu sievu, ar maniem bērniem, ar manu ģimeni? Jo viņiem ir
nepieciešama drošība.” Ja jūs uzdodat šādu jautājumu, tas nozīmē, ka jūs nekad
neesat izgājuši ārpus domāšanas sfēras, apziņas lauka. Ja kaut vienreiz jūs
nonāksiet ārpus šīs sfēras robežām, jūs vairs nekad neuzdosiet šādu jautājumu,
jo zināsiet, kas ir mīlestība, kurā nav domu un kas tādējādi nav mērāma laika
kategorijā. To izlasījuši, jūs varat sajusties itin kā nohipnotizēti un apburti
un patiešām nonākt ārpus domas un laika robežām, bet līdz ar to arī ārpus
ciešanu robežām, kas nozīmē sapratni, ka pastāv arī cita dimensija, kas saucas
mīlestība.
Taču, jūs nezināt, kā nonākt līdz šim neparastajam
avotam. Ko gan jums iesākt? Ja jūs nezināt, ko darīt, jūs neko nedarāt, vai tā?
Absolūti neko. Tad iekšēji jūs pilnībā apklustat. Vai jūs saprotat, ko tas
nozīmē? Tas nozīmē, ka jūs nemeklējat, nevēlaties, netiecaties, ka nav nekāda
centra. Tad pastāv mīlestība.
–
Džidu Krišnamurti
