Mums galvā ir kaut kāds priekštats par slimību, un lai
kāds tas arī nebūtu, parasti tas ir saistīts ar kāda orgāna darbības
traucējumu, kāds vēl to sev interptretē kā ''sods no augšas''.
Vārds ''slimība'' izriet no vārda ''slims'' ''sāpes''. Sāpes -
tas ir ķermeņa signāls uz to, ka kādai tā daļiņai ir nepieciešama palīdzība,
bet mums ieslēdzas reakcija – atslēgt šo daļiņu, nogriezt, aizmirst par to. Un
vārdu ‘’slimība’’ mēs jau sen uztveram kā problēmu. Ja izprast, kā strādā mūsu
ķermenis, mūsu bioloģija, tad viegli var saprast, ka slimība - tā nav problēma,
bet drīzāk risinājums.
Sāpes – tas ir simptoms. Tas ir
kā telefona zvans. Viņš var būt negaidīts un nevietā. Mēs varam atbrīvoties no
uzmācīga zvana ar dažādiem veidiem, piemēram, atslēgt telefonu, sadauzīt to,
uzlikt virsū spilvenus, tikai lai nedzirdētu tā zvanīšanu. Bet zvans nezvana
vienkārši tāpat, ja jau reiz tas zvana, tad kāds ir uzņēmis jūsu numuru un
vēlās jums kaut ko pateikt, nodot kādu informāciju.
Jebkurš simptoms un slimība, tas ir telefona zvans. Mums ir
izvēle – vai nu izlikties, ka neko nedzirdam un ‘’nepacelt klausuli’’ vai arī
‘’pacelt klausuli’’ un ieiet kontaktā ar savu ķermeni.
Jebkura slimība, tas ir:
1.Vēstījums, informācija.
2.Risinājums.
Kāpēc? Tāpēc, ka iekšējās izmaiņas fiziskajā plānā ir reakcija
ar ārējām izmaiņām, uz situāciju, uz apkārtējās vides maiņu. Kaut kas notiek un
mūsu ķermenis ieslēdz izmaiņas sevī – tā viņš adoptējās pie jaunās situācijas,
vai pie apkārtējās vides izmaiņām. Parasti adoptējās kāda ķermeņa daļa.
Problēma ir tajā, ka mēs par savu reakciju
vai kādreiz pārdzīvot ļoti bieži aizmirstam, vai arī ieberžam tajā emocijas,
betonējām to visu sevī dziļāk iekšā. Psihei tā ir it kā izeja. Mēs varam
turpināt dzīvot tālāk. Pārdzīvot nākamās situācijas. Bet ķermenis turpina
adoptēties, turpina iekšējo pārkārtošanos.
Pie tam pats simptoms uzreiz neparādās, bet bieži daudz, daudz
vēlāk. Mēs pat par šīm izmaiņām varam nenojaust un neko nezināt. Tāpēc parasti
mēs neapzināmies, ka slimībai ir kaut kas kopējs ar kaut kādiem notikumiem,
pārdzīvojumiem pagātnē. ( Pārbaudīts pašai uz sevis.)
Ko ķermenis dara, lai adoptētos?
To problēmu, kuru psihe nav spējusi atrisināt, tā noglabā
dziļi ķermenī un atbrīvo no šiem pārdzīvojumiem mūsu galvu un psihi. Ķermenis
šo problēmu atdod noteiktam orgānam un tas orgāns jau uzņem uz sevis problēmas
atrisināšanu. Un no tā momenta stress atrodas tikai vienā vietā, nevis visur uzreiz.
Tieši tāpēc traumatiskos notikumus cilvēks var pilnībā aizmirst
un noliegt , ka tādi ir vispār viņa dzīvē bijuši, bet neskatoties uz to, tie
turpina dzīvot viņa ķermenī un ‘’zvanīt’’ , lai nodotu mums kādu svarīgu
informāciju. Veltīgi ir ārstēt ķermeni, ja prāta komandas ir palikušas tās
pašas vecās. Ir jāapstājās unn jātiek skaidrībā, kas ir palicis neizdzīvots,
neatrisināts. Ko ķermenis mums vēlās pateikt?
Vairāk par darbu ar savu ķermeni un emocijām jūs uzzināsiet, ja
piedalīsities kursā ‘’Mana Jaunā Dzīve’’ . Tam veltīts ir viens vesels
modelis.
