ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

DZIEDAM 02.02.2013.



DZIEDAM TAUTAS DZIESMAS UN DAINAS

02.02.2013.

AICINĀM VISUS DZIEDĀT GRIBĒTĀJUS

DZIEDĀT TAUTAS DZIESMAS-
SAVAM UN CITU PRIEKAM

JŪRMALAS PILSĒTAS MUZEJĀ TIRGOŅU 29
 PLKST.18:00.

LĪDZI ŅEMIET TAUTASDZIESMAS
(pierakstītas kladēs, grāmatās un galvās),
bet pats galvenais- labu garastāvokli un radīšanas prieku

Jo īpaši gaidām tos, kuri grib kopā ar mums dziedāt pirmo reizi
Dalības maksa- ziedojums

otrdiena, 2013. gada 29. janvāris

Dziedināšanās darbnīcas 2013.gadā



 „Ir iespējamas tikai divas kļūdas ceļā uz patiesību. Nenoiet visu ceļu līdz galam, vai vispār to neuzsākt.” Buda

„Ceļojumam tūkstoš jūdžu garumā ir jāsākas ar pirmo soli.” Lao Tzu.

Dzīvē nav nekā labāka par sava ceļa atrašanu pie līdzīgi domājošiem cilvēkiem, tā radot pavisam jaunu enerģijas lauku ap sevi. Viena no tādām iespējām ir pievienojoties SZC „Sidrabvējš” darbnīcu dalībnieku pulciņam.
Tā ir iespēja uzsākt ceļojumu, kas iepazīstina ar Andu un Meksikas senajām Gaismas priesteru un šamaņu zināšanām un praksēm, kas to skata caur seno baltu zināšanām un mūsu zemes enerģijām. Tas ir ceļš, kuru ejot, mēs dziedinām sevi un apkārtni, kļūstam sirdsskaidrāki, gūstam prāta skaidrību, paplašinām savu apziņu, iemācāmies uztvert un sadarboties ar enerģiju pasauli... Ikviens, kurš ir saklausījis savu iekšējo aicinājumu doties šādā ceļojumā, ir mīļi aicināts pievienoties...
Iemācīties kā senie zintnieki ir pratuši dzēst jebkuru slimību „ierakstus” mūsu gaismas ķermeņos jeb mūsu gaismas elektromagnētiskajos ķermeņos, kā atbrīvoties no dzimtas ģenētiskā mantojuma, kā pārtapt laimīgās, priecīgās un radošās būtnēs.
Pateicoties mūsdienu kvantu fizikas atklājumiem, mēs esam nonākuši līdz sapratnei, ka visa matērija ir blīvi sablīvēta gaisma. Bet senie inku priesteri Laikas jau tūkstošiem gadu ir zinājuši par realitātes gaismas būtību, viņi zina, ka gaisma un vibrācija var sevi organizēt tūkstošiem veidos un formās.

Ceļojums sevis dziedināšanai, attīrīšanai, plašākai apziņai un prasmju apgūšanai uztvert un darboties enerģiskajā līmenī, saskaņā ar senajām tradīcijām tiek organizēts kā dziedināšanās rats četru debess pamatvirzienu, četru pamatelementu raksturīgo kvalitāšu un enerģiju apgūšanai. Katram no šiem virzieniem tiek veltīta atsevišķa vairāku dienu darbnīca. Zināšanu nodošanas tradīcija nosaka, ka darbnīcās galvenokārt praktiski darbojamies, mazāk klausāmies teorētisku informāciju. Iemācāmies stiprināt, attīrīt un uzturēt tīru savu Gaismas ķermeni.

Dienvidu virzienā atbrīvojamies no pieķeršanās savai pagātnei. Apgūstot savas pieredzes sniegtās mācības, mums tās vairs nav jāatkārto. Savas dziļākās emocionālās un psiholoģiskās traumas pārvēršam spēka un līdzjūtības avotā, ko izmantojam savas dzīves izmainīšanai par tādu, kādu vēlamies savās sirdīs. Mācāmies kā ikdienā praktizēt nevērtēšanu, nepieķeršanos, dzīvi bez ciešanām un dzīvot daiļumā.

Rietumu virzienā atbrīvojamies no bailēm, ceļojam aiz nāves robežas, lai pārtrauktu bijušo un ļautu dzīvei ritēt saskaņā ar mūsu izvēli. Atbrīvojamies no dzimtas ģenētiskā mantojuma, kas nodots no paaudzes paaudzē. Mācāmies kļūt par gaismas kareivjiem, kuri dzīvo iekšējā mierā un sadarbojas ar pasauli godīgi, atklāti un saskaņā ar savu sirds balsi. Mācāmies kā ikdienā praktizēt bezbailīgumu, noteiktību, neiesaistīšanos un nerosīšanos.

Ziemeļu virzienā mācāmies kā ceļot laikā, ārpus laika un ārpus telpas, kur eksistē visas iespējas un viedās zināšanas. Mācāmies sadarboties ar Visuma dzīvības tīklu kā zintnieki. Apzinām savu mūžīgo būtību un atbrīvojamies no ierobežojošiem priekšstatiem un lomām. Apgūstam neredzamības, laika pārvaldīšanas un noslēpuma viedās zināšanas. Mācāmies kā ikdienā praktizēt bērna prātu, dzīvot apzinoties kādas sekas radām, dzīvot neko neslēpjot.

Austrumu virzienā atbrīvojamies no ierobežojošiem pamatuzskatiem un projekcijām. Kļūstam gaišredzīgi un mācāmies kā darboties ar enerģiju un nodomu, lai radītu savu realitāti un izsapņotu savu pasauli, to izpaužot realitātē. Mācāmies kā ikdienā darboties ar laika vadību, kā darboties un mainīt savas projekcijas, darboties neiesaistot prātu, praktizējam seno enerģētisko alķīmiju.

Katrā darbnīcā saņemam atbilstošas iniciācijas, kas ļauj mums piesaistīties konkrētām seno zināšanu glabātāju enerģijām. Iniciācijās saņemam gaismas sēklas, kuras paši tad briedinām un audzējam, lai kļūtu par Gaismas cilvēkiem (Homo Luminous) no tagadējiem Prāta cilvēkiem (Homo Sapiens). Katra virziena darbnīca sākas un beidzas ar atbilstošiem uguns rituāliem.

2013.gada darbnīcu kalendārs

Šogad tiek piedāvāta jauna iespēja tiem, kuriem nav iespēja atbrīvoties no darba uz vairākām dienām. Katra virziena mācību apgūšana ir sadalīta divās trīs dienu darbnīcās, kopā cikls tad sastāv no astoņām darbnīcām. Darbnīcas notiks no piektdienas rīta plkst.10iem līdz svētdienas vakaram katru mēnesi viena. Pirmā darbnīca notiks no 22.līdz 24.februārim. Maksa par vienu trīs dienu darbnīcu: 60,- LVL + izdevumi par ēšanu, naktsmājām un koptelpām. Maksa par pirmo darbnīcu no 22.februāra līdz 24.februārim, ieskaitot ēšanas, naktsmāju un koptelpu izdevumus, ir 85,- LVL. Pieteikums dalībai tiek apstiprināts ar maksājuma veikšanu divas nedēļas pirms darbnīcas (līdz 8.februārim par darbnīcu, kas sākas 22.februārī).

Šīs grupas (LV1) darbnīcu kalendārs:
Dienvidu darbnīca 1.daļa             22.–24.02.2013 – Kloni, pie Gaiķu pilskalna, Saldus novads
Dienvidu darbnīca 2.daļa             15.-17.03.2013 – Kloni
Rietumu darbnīca 1.daļa              12.-14.04.2013 – Kloni
Rietumu darbnīca 2.daļa              10.-12.05.2013 – vieta tiks precizēta
Ziemeļu darbnīca 1.daļa              07.-09.06.2013 – vieta tiks precizēta
Ziemeļu darbnīca 2.daļa              12.-14.07.2013 – vieta tiks precizēta
Austrumu darbnīca 1.daļa                     vieta un laiks tiks precizēti (13.-15.septembris?)
Austrumu darbnīca 2.daļa                     vieta un laiks tiks precizēti (11.-13.oktobris?)

Tiem, kuri vēlas savu dziedināšanos veikt dziļāk un pamatīgāk, kā arī tiecas pēc dziļākām transformācijām, un spēj izplānot ilgāku prombūtni no sava darba un ikdienas, šogad tiek piedāvātas četras darbnīcas katra piecu dienu garumā aptuveni katru otro mēnesi. Praksē ir apstiprinājies, ka būtiskai garīgai transformācijai ir nepieciešama četru līdz sešu dienu prombūtne no ikdienas enerģijām. Šajā plūsmā pirmā darbnīca sāksies 28.martā un turpināsies visas oficiālās Lieldienu brīvdienas. Pirmajā dienā sākums plkst. 10os. Pēdējā dienā darbnīca beidzas līdz plkst.18iem. Maksa par vienu darbnīcu: 99,- LVL + izdevumi par ēšanu, naktsmājām un koptelpām. Maksa par pirmo darbnīcu no 28.marta līdz 1.aprīlim, ieskaitot ēšanas, naktsmāju un koptelpu izdevumus, ir 144,- LVL. Pieteikums dalībai tiek apstiprināts ar maksājuma veikšanu divas nedēļas pirms darbnīcas (līdz 14.martam par darbnīcu, kas sākas 28.martā).

Šīs grupas (LV2) darbnīcu kalendārs:
Dienvidu darbnīca   28.03. – 01.04.2013 – Kloni, pie Gaiķu pilskalna, Saldus novads
Rietumu darbnīca    23.05. – 27.05.2013 – vieta tiks precizēta
Ziemeļu darbnīca     vieta un laiks tiks precizēti (augusts vai septembris)
Austrumu darbnīca  vieta un laiks tiks precizēti (oktobris vai novembris)

Pieteikšanās un papildus informācija pa e-pastu: baltvejs@hotmail.com
Informācija arī  http://sidrabvejs.blogspot.com

Uz tikšanos darbnīcās
Baltais Vējš

Jaunais laikmets- kā tajā dzīvot




Jaunais laiks. Jaunais laikmets. Tas ir sācies. Ko tas nozīmē katram no mums un mums visiem kopā?

Mūsu uztveres jeb apziņas līmeni labi raksturo dažādā attieksme pret nu jau pagājušo 2012.gada 21.decembri. Daļai no mums tas bija „kārtējais pasaules gala” pareģojums, kurš diezin vai piepildīsies, daļa tomēr drošs paliek drošs tajā datumā nolēma būt kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem kādā drošākā vietā, daļa gaidīja brīnumu – ka pēkšņi viss vienā mirklī mainīsies un iestāsies solītais Zelta laikmets. Viena daļa no mums apzinās un zina, ka – JĀ – mēs esam lielo laikmetu griežu laikā, tomēr tas, kādas būs pārmaiņas ir atkarīgs no mums pašiem, no mums visiem kopā. Ka mēs esam tie, kuri rada un veido Jauno laikmetu. Tieši par to stāsta seno civilizāciju zināšanas un maiju, inku, hopi un citu līdz mūsdienām saglabāto seno zināšanu pareģojumi par šo laiku. Tur ir runa par laika, kādu mēs to pazīstam, beigām...un nevis pasaules galu. Starp citu, šīs zināšanas māca arī par to kā radīt jauno laikmetu, jauno pasauli, jaunās mūsu dzīves tieši tādas kādas mēs tās vēlamies savās sirdīs. Par to, ka mums beidzot jāapzinās, kam mēs esam garīgas būtnes, kas gūst fiziskās pasaules pieredzi fiziskos ķermeņos, nevis fiziskais ķermenis un fiziskā pasaule ir viss, kas nosaka mūsu esību.

Šajā filozofisko pārdomu laikā manās rokās nonāca Džeimsa Redfīlda grāmata „Šambalas noslēpums”. Tā kā šī autora agrākās grāmatas „Selestīnas pravietojumi” un „Desmitā atklāsme” savulaik dziļi ietekmēja manu pasaules skatījumu, tad ar lielu interesi izlasīju arī šo. Un arī šī grāmata atbalsojās manā būtībā kā manī dziļi rezonējoša patiesība un savā ziņā labs atbalsts tiem, kuri ir sākuši iet savu garīgo ceļu vai jūt, ka pienācis laiks tam pievērsties. Šajā īpašajā laikā ir ļoti būtiski dalīties ar šāda veida atziņām. Un tātad...

Mēs visi pamazām, cits straujāk, cits lēnāk, sākam pāraugt šo materiālās pasaules skatījumu, kurā dzīvi uztveram kā cīņu par izdzīvošanu, bet garīgums izpaužas kā piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā baznīcā vai kādas garīgas lekcijas apmeklējumā, un tiekšanos pēc esības brīnuma aizstājam ar dažādām izklaidēm un materiāliem labumiem. Mēs sākam apjaust, ka esam šeit, lai gūtu kādu augstāku pieredzi. Daļa no mums jau sāk apzināties, ka nodibinot patstāvīgu saiti ar savu garīgo būtību, savu augstāko ES jeb dievišķo avotu sevī, gūstam lielāku prāta skaidrību, plašāku apzināšanos un beidzot sadzirdam savas garīgās būtības klusos čukstus, saņemot atbildes uz saviem mūžsenajiem jautājumiem – „kas es esmu?”, „kurp es dodos?”, „no kurienes es nāku?”, „kāds ir manas dzīves uzdevums?”...

Mums sāk rasties apjausma par savu sūtību, par kādu augstāku misiju, kuru spēsim veikt, ja atteiksimies no kādiem traucējošiem ieradumiem un priekšstatiem, ja mainīsim noteiktus ētikas principus attiecībās ar līdzcilvēkiem un uzticēsimies savas iekšējās būtības jeb sirds balsij, sirdsapziņai.

Zināmā mērā mēs visi un katrs no mums apzinās, ka esam ieradušies šeit uz mūsu planētas šajā fiziskajā pasaulē, lai īstenotu kādu kopīgu mērķi. Lai pamazām, paaudzi pēc paaudzes radītu uz šīs planētas augsti attīstītu garīgu kultūru. Un šajā laikā, laikmetu griežos, mums ir iespēja līdz šim radīto pavērst jaunā, garīgi augstākā līmenī. Mums ir iespēja izsapņot un radīt šeit uz Zemes mūsu ideālo garīgi attīstīto kultūru.

Mēs sākam aptvert, ka mūsu domas un attieksme pret notiekošo aktīvi piedalās mūsu sapņu un ikdienas realitātes īstenošanā. Mēs sākam apzināties, ka mūsu garīgā virzība, mūsu nodomi, vēlmes un pat pašas slēptākās domas ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī līdzcilvēku dzīves. Mēs sākam apzināties sevi kā savas dzīves radītājus un mūsu kopīgās pasaules aktīvus līdzradītājus.

Neatkarīgi no tā vai esam sevis kā garīgas būtnes apzināšanās ceļa sākumā, vai jau kādu laiku jau ejam šo ceļu, mums rodas dažādi jautājumi. Piemēram, tādi kā: „Ar ko sākt?”, „Kā savienot fizisko dzīvi ar garīgo?”, „Ko darīt tālāk, lai turpinātu garīgo attīstību?”...

Daudzas garīgās prakses, gan senas, gan mūsdienu iesaka sākt ar uzņemamās pārtikas kvalitātes uzlabošanu. Dabiska pārtika ceļ mūsu vibrāciju līmeni, ķīmiski, termiski vai ģenētiski modificēta pārtika to pazemina. Tie, kas ir dzirdējuši par cilvēcei nelabvēlīgajiem spēkiem, saprot, ka gan mākslīga un ķimizēta pārtika, gan ķīmiskie medicīniskie izstrādājumi, gan sintētiskie audumi apģērbā, gan masu informācijas telpā dominējošā zemo enerģiju (bailes, agresivitāte, dominance, vardarbība utt.) informācija ir apzināti radīti manipulēšanai ar cilvēkiem. Jo tīrākas un augstākas ir mūsu vibrācijas, jo vieglāk rast iekšējo saikni ar augstākās jeb dievišķās enerģijas avotu un kļūt par garīgi brīvu, patstāvīgu un atbildīgu būtni. Un, jo zemākas ir mūsu vibrācijas, jo vairāk esam noslēgti šim enerģijas avotam un meklējam to ārējā telpā, esam nebrīvi un viegli manipulējami.

Nākamais solis parasti ir elpošanas nozīmīguma apzināšanās. Apziņa, ka ieelpojam dzīvības enerģiju. Ja to darām apzināti, ievērojam, ka pasaulē mums apkārt un pašos sevī saskatām agrāk nepamanīto skaistumu... 

Skaistuma izjūta kalpo kā indikators mūsu vibrāciju augstumam. Jo augstāks enerģiju vibrāciju līmenis, jo pilnīgāk izjūtam skaistumu. Tad mums jāmācās iztēloties un sajust kā šī dievišķā enerģija izplūst no mums apkārtējā pasaulē. Par to, ka tas izdodas, liecina visaptveroša mīlestības sajūta. Tad, kad esam iemācījušies iztēloties un sajust, ka enerģijas lauks nepārtraukti plūst mums visapkārt tur, kur esam un arī turp, kur dodamies, tikai tad varam uzturēt stabilu augstu vibrāciju enerģijas līmeni.

Tad varam sākt mācīties darboties apzināti, radīt ar dievišķo, ar dzīvības enerģiju. Varam apgūt mūsu nodomu un domu spēku šajā radīšanas procesā. Varam mācīties darboties ne vairs lineārā laika ietvaros, bet gan sakrālajā jeb cirkulārajā laikā. Tas noved pie tā, ka mēs vairs neradām savas dzīves cēloņu un seku likuma ietvaros, kas ir lineārā laika likums, kur pie pārmaiņām noved mūsu ciešanas, bet gan sinhronitātes (dzirdot savas dvēseles balsi kā smalkā plāna norādes fiziskajā plānā) zīmju vadībā. Sinhronitāte izpaužas mums esot sakrālajā jeb cirkulārajā laikā un esot saskaņā ar savu augstāko būtību jeb dvēseli. Nodoms un prasme ievērot sinhronitātes zīmes padara mūsu enerģijas lauku vēl plašāku un stiprāku, jo mūsu dzīve ir kļuvusi saskaņota ar Visuma un mūsu dvēseles attīstības virzienu.

Nākamais solis jeb mācība ir saistīta ar apzināšanos, ka mūsu enerģijas lauks ietekmē arī citus cilvēkus. Mūsu augsto vibrāciju enerģijas lauks cels arī viņu enerģijas lauka vibrāciju līmeni, ļaujot viņiem apzināti izveidot saikni ar augstāko jeb dievišķo enerģiju avotu. Tā arī viņi pievienosies sinhronitātes norisēm un veicinās tās.

Nākamais un noslēdzošais solis ir iemācīties jebkurā situācijā saglabāt augstu vibrāciju enerģijas lauku. Bailes un dusmas krasi pazemina vibrāciju līmeni, un atgriež mūs fiziskā ego enerģiju un uztveres līmenī. Jāiemācās emocionāli norobežoties no negatīviem notikumiem. Notiekošajā vienmēr jācenšas saskatīt pozitīvu nozīmi un jātic, ka jebkura situācija risināsies labvēlīgi. Tādējādi mēs atbrīvojamies no negatīvu scenāriju iztēlošanās ainām. Esot spēcīgā un augsta vibrāciju līmeņa enerģiju laukā, tās strauji realizējas. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka cilvēce spēj un virzās garīgās attīstības virzienā. Tādējādi radam kultūru, kurā ikviens apzinās cilvēces lomu Visuma garīgajā evolūcijā. Esot šādā augstu vibrāciju enerģijās, mēs zinām un ticam, ka smalkā pasaule, mūsu smalkā plāna garīgie pavadoņi un skolotāji mums vienmēr palīdz.

Šis viss māca mums kā dzīvot jaunajā laikmetā, kā mums visiem kopā radīt pareģoto Zelta laikmetu. Jūtīgi cilvēki apstiprina, ka tagad Zemi apvij daudz augstāku vibrāciju enerģijas, kas ir lielās iespējas laiks katram un visai cilvēcei mainīt savu attīstības virzienu uz daudz garīgākas sabiedrības un kultūras radīšanu. Fiziskā plānā šīs pārmaiņas vēl nav tik acīmredzamas. Tomēr gan individuālā līmenī, gan sabiedriskā līmenī redzam, ka daudz kas mainās. Mainās domāšana, priekšstati, daudzi saskaras ar sajūtu, ka viņu dzīvēs kaut kas ir kardināli jāmaina, daudziem jau daudz kas mainās.

 Katastrofu teoriju cienītājiem var teikt, ka globālā katastrofa nenotiek, bet notiek cilvēku iekšējo pasauļu katastrofas. Tās gan notiek tikai tiem, kuri turas pie vecajiem priekšstatiem, vecajiem dzīves modeļiem, kas veidojušies bailēs un neticībā. Tās liek cilvēkiem mainīties. Pārmaiņas notiek arī tiem, kuri jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu. Tikai tie tās vairs neuztver kā katastrofu, bet gan kā sākuma kaut kam jaunam un labākam. Mūsu dzīves pieredzi veido nevis notikumi paši par sevi, bet gan mūsu attieksme pret tiem.

Jaunā laika enerģijas mums visiem liek mainīties, meklēt jaunas vērtības, pēc kurām tiekties. Un šoreiz tās ir garīgās vērtības, garīgā attīstība. Un tas ir ceļš, kas jāiet gan katram no mums atsevišķi, gan visiem kopā. Lai mums visiem izdodas!

Pārdomās dalījās
Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com



Alberto Villoldo konference par 2012.gada 21.decembri



Alberto Villoldo konference par 2012.gada 21.decembri

Tā kā Alberto Villoldo ir mans skolotājs, tad man šķiet ļoti saistošs viņa viedoklis par to, kas notiek un ko nozīmē jaunā laikmeta sākšanās.

Konferencē par 2012.gada 21.decembri A.Villoldo teica, ka maiju, hopi un inku viedie 2012.gada 21.decembri ir noteikuši kā laiku, kad beidzas vecais laikmets un sākas jaunais. Kad savienojamies ar mūsu kopienām jebkur pasaulē rīt un turpmāk...atcerieties mīlēt no sirds, prāta un dvēseles.

Praktizējiet nevērtēšanu, piedošanu un esiet svētība ikvienam ap jums. Piedosim mūsu pagātnes un mūsu senču kļūdas. Dziedināsim vardarbīgo un slimo vēsturi, kas noteica cilvēci un izsapņosim jaunu, drosmīgu pasauli, kļūstot tai par mūsu realitāti. Miera tūkstošgade ir iespējama, mums tā ir jārada. 2012.gada nozīmīgums bija „ieguldīts” cilvēces apziņā. Šamaņi zina, ka fiziskā pasaule rodas no garīgās pasaules un 2012.gada pārmaiņas ir garīgas. 21.decembrī nekas būtisks nenotika ārējā pasaulē. Viss notika mūsu iekšējā pasaulē. Šajā dienā katrs no mums saņēma iespēju pieņemt uzaicinājumu uzsākt iet ceļu, kas iesāk Lielo Atmodu. Kad mēs pieņemam Gara (Dieva) uzaicinājumu, atveras jaunu iespēju pasaule. Mēs dzīvojam aizraujošā laikā...mēs esam liecinieki iepriekšējās ēras beigām un tajā pašā laikā jaunās ēras dzimšanai. Viens no jaunās ēras uzdevumiem ir iemācīties būt saskaņā ar laika plūdumu tā, ka vienmēr esam pareizā vietā pareizā laikā un netērējam savu laiku gaidīšanai. Mums jāsaprot, ka viss, kas vajadzīgs mūsu attīstībai ir šeit jau tagad un sniedz visu iespējamo atbalstu. Mēs neesam tā vienkārši izceļojuši cauri 2012.gada 21.decembrim. Mēs esam tie, kuri var diedzēt jaunā cilvēka un jaunās planētas sēklas. 

Uz jautājumu par to, kā jau šodien varam labāk kalpot planētai un citiem cilvēkiem, kā ienest vairāk daiļuma pasaulē, vairāk dziedināšanas un cerību ikvienam, Alberto atbildēja, ka jau tagad varam pieskarties kādam, kam baidāmies pieskarties. Varam uzsmaidīt kādam, kuram nekad neesam uzsmaidījuši. Dziedināšanas augstākā forma ir sniegt daiļumu ikvienam, ikvienam kam pieskaramies. Visu šo darot, mēs pārtraucam to transa stāvokli, kādā visu laiku esam dzīvojuši un kļūstam par Jaunā laikmeta nesējiem.

Baltais Vējš
http://sidrabvejs.blogspot.com




Akvelīna Līvmane raksta


Akvelīnas Līvmanes "Kalendārs Garam, Dvēselei, Miesai 2013"
 
 
Lai sievietes un vīrieša attiecības būtu ideālas, tām ir jāsaskan septiņos līmeņos – visās septiņās čakrās. 

Būtu jāsaskan
dzīves spēkam,
seksuālajai enerģijai,
gribasspēkam un
veselībai,
spējai mīlēt,
karmisko uzdevumu enerģijai un
smalko plānu uztverei.
 
Ja cilvēki sastop viens otru un viņus neatstāj sajūta, ka otrs cilvēks ir tuvs un pazīstams, pat līdzinās kādam bērnības draugam vai attālam radiniekam, tas ir priekšnoteikums mīlestībai, darba attiecību un darījumu partneru izvēlei, jo tā ir saskanīga 1.centra vibrācija. Te ir savu vēlēšanos apzināšanās un saskaņošana ar otru cilvēku, kad vairs nav tikai pastāvēšana uz savām iegribām, bet uzvedība kļūst gudra un atturīga, jo cilvēks ir apguvis sava organisma funkcijas un saprot, ka tās ir ceļš uz atbrīvošanos no zemākajām enerģijām.
 
2. centrs nes seksuālo un radošo saskaņu. Ja vibrācijas saskan šajā centrā, mums patīk šī cilvēka balss, pieskārieni un ķermeņa smarža. Seksuālajiem partneriem tā ir tieksme vienam pēc otra un pilnīgs apmierinājums. Tas var palīdzēt arī radošai sadarbībai – deju partneriem vai izgudrotājiem, kuri strādā kopā, pie tam bez seksuālā kontakta nepieciešamības, jo pietiek arī ar iztēli. Šo centru nevajadzētu pārslogot, jo pārlieka ēšana, miegs un seksuālās dzīves pārsātinājums nes sev līdzi harmonijas un miera sajūtas zaudēšanu.
 
3. centrs dod kopīgu dzīves garšas izjūtu – partneri var mīlēt vienus un tos pašus ēdienus un tiem var patikt līdzīgas fiziskās aktivitātes - baseins, slidošana, pastaigas utt. Taču, ja viens grib iet pastaigāties, bet otrs labāk gulšņātu ar grāmatu rokā, tad šeit trūkst kopīgo vibrāciju. Viens no viņiem var būt dzinējspēks un bīdītājs un tad viņi varētu vienoties. Tikai otram būtu jāpieņem ar prieku, ka ir kāds, kas izkustina viņu no nulles punkta. Lai gan dzīve bieži vien ir pierādījusi, ka tas ir iespējams tikai tad, ja šādi cilvēki nekontaktējas pārāk bieži.
 
4. centrs izstaro emociju un savstarpējās mīlestības jūtas gan vienam pret otru, gan kopīgām simpātijām mākslā, mūzikā un visās citās skaistā izpausmēs. Šeit veidojas kopīgie bērnu audzināšanas noteikumi. Vienmēr ir vēlēšanās otra cilvēka mīlestību pret pasauli sajust savas dvēseles dzīlēs. Ja tas nenotiek, otrs jūtas aizvainots pat intīmajos pārdzīvojumos. Emociju saskaņotība ikdienā ļauj saprasties dvēseles līmenī, jo cilvēks sācis saprast savu darbu sekas. Ja dominē šis centrs, var ievērot, ka cilvēka noslieces, īpašības un pat acis kļūst līdzīgas aļņa acīm – maigas un sapņainas, jo cilvēku ir pārpildījusi mīlestības sajūta, sev līdzi atnesdama nespēju nosēdēt uz vietas. Tad, kad tiek apgūti šī centra uzdevumi, emocionālais uzbudinājums pierimst.
 
5.centrs saistīts ar karmiskajiem uzdevumiem un ar cilvēka vēlēšanos atrisināt noteiktus uzdevumus, tādēļ te partneru starpā nevajadzētu būt pretrunu. Ja viens vēlas ģimeni un mierīgu dzīvi klusā vietā, bet otrs veidot karjeru un būt sabiedriskās dzīves centrā, nebūs viegli saskaņot šīs tik dažādās vēlēšanās. Kopīgā dzīve var izveidoties kā dzīvošana kopā, bet ne vienots ceļš uz nākotni. Kopīgu vibrāciju trūkums dara neizlēmīgus un skaudīgus, kašķīgus un pat cietsirdīgus. Lai stimulētu šī centra darbību, jākontaktējas ar labvēlīgiem un gaišiem cilvēkiem, jācenšas risināt jautājumus, kas atbilst šodienai, bet pagātne jāliek mierā.
 
6. centrs ir intelektu saprašanās līmenis, kas ir ārkārtīgi svarīgi draudzībā, bet laulībā par tā saderības nepieciešamību lemj pašas iesaistītās personas. Tas ir ideju rašanās centrs un dod spējas tās saskaņot un izskaidrot. Ja šai centrā nepietiek enerģijas, attīstās melīgums, kaprīzums, slinkums un vēlēšanās darīt visu pa savam. Nodarbojoties ar jaunu, interesantu lietu, ideju vai projektu, var pastiprināt šī centra spēku.
 
7. centrs ir pasaules uztveres rādītājs. Ļoti grūti būs saprasties tam, kurš tic, cer un mīl, ar personu, kurai pasaule ir apmāna, šausmu, briesmu un ļaundaru pārpilna. Ja viena cilvēka pārliecība ir tāda, ka uz mīlestību pasaule atbild ar mīlestību, bet otram katrā pretimnācējā rādās zaglis, bandīts un slepkavnieks, tad šie cilvēki vienmēr būs savstarpējā nesapratnē gan par to, ko otrs runā, gan to, ko dara un kā rīkojas. Katrs pievelk to, uz ko cer un uz ko ir noskaņojies, tāpēc šādā gadījumā notiek abpusēja rīvēšanās, vēlēšanās apspiest, pakļaut, iemācīt un pārmācīt.
 
Visi esam tālu no ideāla, kad vajadzētu harmoniski sadarboties visos līmeņos, bet karmisko uzdevumu atrisināšanai minimālais līmenis ir triju centru vibrāciju saskaņošanās. Tajos centros, kur ir nesakārtotas enerģijas, katrs cenšas pārvarēt gan savas, gan otra kļūdas. Mēs esam viens otram gan skolotāji, gan skolnieki, gan pētnieki.
 
Kā pārbaudīt, cik centri ir saskaņā? Kungs, kurš par to runāja, neatklāja savas metodes saderības noteikšanai, bet mums katram ir savs iekšējais barometrs, kurš jau pirmajā satikšanās brīdī liek pievilkties jeb atgrūsties.
 
http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=9027800

Tur ir pieminēta arī Lielvārdes josta


Radio raidījums Laika riti
Var noklausīties šo raidījumu. Tur ir pieminēta arī Lielvārdes josta. Ļoti izsmeļošs raidījums. Elmārs.
http://www.latvijasradio.lv/program/1/20…
pl. 16:05
Laikarata riti
Cik veca ir Lielvārdes josta? Uz šo un citiem jautājumiem par jostu rakstiem Latvijā senāk un tagad raidījuma LAIKARATA RITI vadītāja Iveta Medene iztaujāsetnogrāfiAneti Karlsoni un arheoloģi Innu Rozentāli. Tiekamies 27.janvārī 16.05.
Karlsone Anete - LU Latvijas vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas pētniece, Vēstures zinātņu doktore, etnogrāfe; Rozentāle Inna - LU Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas pētniece, arheoloģe; Medenis Vidvuds - folklorists

Miegs kā garīgās attīstības līdzeklis



Miegs ir dabisks stāvoklis, kad cilvēka organisms atpūšas. Miegam ir raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās pasaules uztvere. Guļot uzkrājas enerģijas rezerves un smadzenes turpina apstrādāt un sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai to varētu izmantot nākotnē. Miega ilgums un process cilvēkam laika gaitā mainās. Nepieciešamais miega ilgums katram var būt atšķirīgs. Zinātnieki un mediķi apgalvo, ka visveselīgākais miegs ir no 6–9 stundām. Aptuveni 20–28 stundu ciklu sauc par bioloģisko diennakts ritmu, ko var viegli izjaukt laika zonu šķērsošana, darbs naktī.
Dzīves sākumā ir nepieciešams vairāk miega nekā pieaugušiem cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts ritms var būt izjucis, miegs ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas. Sievietes vairāk sūdzas par miega problēmām, bet uz vecumu to biežāk piedzīvo vīrieši. Tiek uzskatīts, ka pašpārliecināti cilvēki guļ mierīgi, gandrīz nekustīgi, bet cilvēki, kas nav pārliecināti par sevi, mokās ar šaubām par visu, guļ nemierīgi, bieži miegā kustas un pamostas, taču nemierīgam miegam var būt arī citi skaidrojumi, piemēram, uztraukumi nomoda laikā, veselības problēmas, sāpes un citi. Ar laiku miega traucējumi var novest pie agresivitātes un pat halucinācijām.[1]
Daži apgalvo, ka miegā sapņus neredz vai tos neatceras, taču ikviens zina, kas ir miegs un ko nozīmē sapņot. Ir veikti neskaitāmi pētījumi saistībā ar miegu, miega procesiem un sapņiem. Ir izveidotas dažādas pētniecības iestādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, kuras nodarbojas ar miega procesa izpēti, diagnosticē un ārstē dažādas ar miegu saistītas saslimšanas vai kuru galvenā darbības joma ir sapņu un to simbolu skaidrošana jeb tulkošana. Tibetā jau kopš seniem laikiem pazīst un mūsdienās arī citur pasaulē praktizē arī sapņu jogu, kuras galvenais mērķis ir apzināties un kontrolēt sapņus un skaidrāk apzināties, ka fiziskā pasaule ir ilūzija. Tā arī palīdz saglabāt skaidru apziņu un apzināties sevi, un tiek uzskatīts, ka tas ir svarīgi, lai pareizi pārietu pēcnāves stāvoklī, sasniegtu apgaismību un vairs nepiedzimtu.
Līdzīgi teosofijā miegu mēdz dēvēt par „mazo nāvi”, un ir dzirdēts apgalvojums, ka nāves brīdis ir vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē. Var piekrist tiem, kuri uzskata, ka cilvēks ir piedzimis, lai gūtu pieredzi, uzkrātu zināšanas un tās pielietotu praksē ikdienas darbībās, nevis tikai tāpēc, lai bezmērķīgi baudītu dzīves piedāvātos labumus. Tā ir kā aizraujoša, nopietna spēle visas dzīves garumā, kas piešķir dzīvei jēgu un mērķi, un mudina domāt, ka pēc cilvēka nāves nekas vēl nebeidzas; dzīvi var salīdzināt ar profesionālu treniņnometni, kur sevi pilnveidot, lai vēlāk plūktu augļus.
Daži uzskata, ka veids, kā cilvēks mirst, ir vistiešākajā mērā atkarīgs no tā, kā cilvēks ir dzīvojis. Tāpat miega kvalitāte, sapņi un lidojumi smalkajos plānos ir ļoti atkarīgi no tā, kā ir aizvadīta diena, un vēl jo vairāk – ar kādām sajūtām cilvēks dodas gulēt.
Gan zinātnieki, gan teosofijas piekritēji miega ciklu iedala divās miega fāzēs, kuras nereti apzīmē ar vārdiem sanskritā swapna un sushupti, kas attiecīgi apzīmē fāzi, kad cilvēks redz sapņus, jeb seklo miegu, un fāzi, kad cilvēks sapņus neredz, jeb dziļo miegu. Miega laikā šīs miega fāzes var tikt izietas vairākkārt, un parasti cilvēks miegā laiku pavada neapzināti, taču katrs gadījums un iemesli ir individuāli, un tas var būt atkarīgs no emocionālā un fiziskā stāvokļa brīdī, kad cilvēks ir devies gulēt.[2] Swapnafāzē aktīvi darbojas cilvēka zemapziņa un var tikt atspoguļoti iepriekšējās dienas vai dienu iespaidi. Savukārt sushupti fāze tiek uzskatīta par kvalitatīvo miega fāzi, kad arī ir iespējams sazināties ar smalkā plāna būtnēm, saņemt informāciju vai papildu enerģiju.
Pastāv viedoklis, ka dzīves laikā ir ļoti svarīgi iemācīties kontrolēt emocijas, uzlabot savas nepilnīgās īpašības, tādējādi paaugstinot savu apziņu, nevis attaisnoties, apgalvojot, ka sliktās īpašības ir cilvēka personības daļa, un citiem nāksies to pieņemt un iemīlēt. Citu cilvēku nepilnības pieņemt un iemīlēt var būt vienkāršāk, nekā atzīt savējās un censties tās uzlabot. Cilvēkam ir doti visi instrumenti, kas ir nepieciešami, lai to paveiktu, taču neatkarīgi no tā, cik cītīgs darbs šajā jomā ir paveikts nomoda dzīvē, miega laikā nokļūstot astrālajā plānā, var nobīties, redzot, ka visas it kā nokārtotās lietas un noslīpētās īpašības joprojām turpat vien ir, jo, piemēram, Čarlzs Vebsters Ledbīters (Charles Webster Leadbeater) savā darbā „Sapņi. Kas tie ir un kā tie veidojas” („Dreams. What they are and how they are caused”) uzskatāmi norāda, ka tieši pēc sapņiem visprecīzāk var spriest par progresu garīgās attīstības jomā, jo sapņu laikā parasti apziņa notikumus nekontrolē un arī prātam tur nav ietekmes.[3] Tā var pārliecināties par to, līdz kādam līmenim attiecīgā īpašība ir izkopta. Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) darbā „Cilvēks un simboli” („Man and his Symbols”) šajā sakarā min dubulto personību jeb zemapziņu, pār kuru miega laikā lielākajai daļai cilvēku nav kontroles un kura tādēļ nereti tiek uzskatīta par cilvēka patieso būtību. Šajā darbā K. G. Jungs atsaucas arī uz Zigmundu Freidu (Sigmund Freud), kurš apgalvo, ka, pārrunājot sapnī redzētos tēlus vai piedzīvotās situācijas, var ļoti viegli noteikt cilvēka fiziskas vai garīgas saslimšanas, apgalvojot, ka miegā atklājas cilvēka patiesā būtība, atšķirībā no nomoda dzīves, kad cilvēki mēdz melot gan citiem, gan paši sev.[4]
Taču teosofijas piekritēji procesiem miega laikā piešķir vēl lielāku nozīmi. Viņi nenoliedz zemapziņas brīvo lidojumu, taču norāda uz citiem aspektiem, kuriem ir būtiska loma, miegā atrodoties astrālajā plānā. Astrālais plāns tiek uzskatīts par melīgu un šaubīgu plānu, jo tur cilvēks ir pakļauts dažādām ietekmēm, kad cilvēku var, piemēram, nobiedēt vai ietekmēt sapņotāja darbības nomoda laikā jeb fiziskajā plānā, kā tas ļoti uzskatāmi ir ilustrēts mākslas filmā „Pirmsākums”.[5] Taču ir dzirdēti arī neskaitāmi gadījumi, kad miegā cilvēki tiek brīdināti par gaidāmiem notikumiem vai kad cilvēkam ir iespēja nokļūt vietā, kur viņš nekad nav bijis, un aplūkot to tik skaidri, it kā būtu pilnīgi klātesošs.
Būtu vieglprātīgi pret brīdinājumiem miegā izturēties noliedzoši, taču tos nevajadzētu uztvert kā absolūtu pareģojumu. Pieņemot, ka katrai dzīves situācijai ir iespējami neskaitāmi scenāriji un ka varbūt kādā apziņas līmeni tie visi īstenojas, bieži cilvēks tiek brīdināts par svarīgu pavērsiena punktu, dodot tikai iespēju izvēlēties, ko būtu muļķīgi neizmantot, ņemot vērā, cik bieži cilvēkam šķiet, ka viņam nemaz netiek dotas izvēles iespējas. Daži uzskata, ka, izmantojot, piemēram, sapnī saņemtu brīdinājumu, tiek mainīts liktenis un ka tas nav mirstīgā cilvēka rokās. Taču citi šim apgalvojumam nepiekrīt, jo ir pārliecināti, ka, neiedziļinoties plaši diskutējamā jautājumā par to, ko katrs uzskata par likteni un dzīvi vispār, cilvēkam ir noteikts ceļa sākuma punkts un galapunkts, ko varētu uzskatīt par likteni; taču to, pa cik taisnu, līkumotu, gludu vai akmeņainu ceļu iet līdz galapunktam, ir katra brīva izvēle, un šī ceļa kvalitāti mēs veidojam ar savām ikdienas izvēlēm. Brīdinājumu sapnī var uzskatīt par palīdzību kāda šķēršļa vai nepareiza pagrieziena apiešanai.
Par ļoti spilgtu un savdabīgu pieredzi tiek uzskatīta iepriekš tekstā minēto iespēju miega laikā nokļūt dažādās vietās, kur, iespējams, cilvēks nekad nav bijis un pat nezina, kā šī vieta varētu izskatīties. Domas dalās, vai šādos gadījumos redzētais ir tikai cilvēka iztēles augļi vai arī patiešām ir iespējams kādā no nefiziskiem plāniem nokļūt citur. Tā var apciemot radiniekus un draugus, ieskatīties kaimiņa dzīvoklī, aizceļot uz kādu tālu valsti vai pat uz citu planētu. Zinot par astrālajam plānam raksturīgo patiesības sagrozīšanas iespējamību, ir nepieciešamas augstas zināšanas, lai spētu izšķirt patiesu ceļojumu no mānīga. Tiek uzskatīts, ka šādu ceļojumu patiesuma līmenis un precizitāte ir augstāki pirmsnāves brīdī vai tad, ja ir attīstīta spēja atdalīt augstāko apziņu no fiziskā ķermeņa nomoda stāvoklī.
Daudzi, kuri kādreiz ir sapņojuši, zina, ko nozīmē sapņa laikā pēkšņi attapties visneiedomājamākajās vai varbūt vēlamās vietās. Zinātāji apgalvo, ka tas ir iespējams ne tikai miegā, bet arī pilnīgi apzinātā nomoda stāvoklī. Šo ceļojumu princips un sajūtas ir identiskas tām, ko jūt miegā, taču šie ceļojumi ir uzticamāki un tajos ir izteiktāka klātbūtnes sajūta. Pasaulē šis fenomens ir ļoti plaši pētīts, un, apzīmējot to ar vārdu savienojumu „ārpusķermeņa pieredze” (angļu valodā – „out-of-body experience”) tas ir ļoti uzskatāmi raksturots Maikla Talbota (Michael Talbot) grāmatā „Hologrāfiskais Visums”, kur ir minēti vairāki gadījumi, kad cilvēka apzinātā apziņa šķietami atsvabina sevi no fiziskā ķermeņa un aizceļo uz kādu citu vietu. M. Talbota apkopotā informācija liecina, ka šis fenomens parasti ir spontāns un tas visbiežāk notiek miega, meditācijas, anestēzijas, slimības vai traumatisku sāpju laikā, taču tikpat liela ir arī iespējamība, ka tas var notikt citos apstākļos, to skaitā apzinātā nomoda stāvoklī.[6]
Dažādās nozarēs, kas pēta miegu un sapņus, sapņi tiek iedalīti dažādās kategorijās, taču šajā kontekstā visatbilstošāk būtu minēt septiņus sapņu veidus, kurus izceļ Teosofijas biedrības dibinātāja Helēna Blavatska.[7]
            1. Pravietiskie sapņi. Šos sapņus mūsu atmiņā veido augstākais Es, un tie parasti ir skaidri saprotami un var dzirdēt balsi, kas nodod vēstījumu, vai tiek attēlots pats gaidāmais notikums.
            2. Alegoriski sapņi jeb mākslinieciskās līdzībās attēloti sapņi vai neskaidrs, realitātes mirklīgs iespaids, ko attēlo smadzenes un sagroza cilvēka iztēle. Šie sapņi parasti nav pilnīgi uzticami.
            3. Labo vai ļauno adeptu vai tādu ļoti spēcīgu dvēseļu domu radīti sapņi, kuri vēlas, lai mēs rīkoties pēc viņu ieskatiem.
            4. Retrospektīvie sapņi – sapņi, kuri ilustrē notikumus kādā no iepriekšējiem iemiesojumiem.
            5. Brīdinošie sapņi par citiem cilvēkiem, kuri paši nespēj piekļūt šādai informācijai.
            6. Neskaidri un mulsinoši sapņi, ko izraisījuši iepriekšējos punktos minētie iemesli.
            7. Sapņi, kas ir tikai iztēles augļi un haotiska aina, ko var izraisīt gremošanas trakta darbības traucējumi, emocionāls saviļņojums vai citi ārēji iemesli.
H. Blavatska arī skaidro, ka cilvēks ir duāla būtne, tam ir fiziskais un garīgais ķermenis, un no iekšējā ego garīgās attīstības līmeņa un tā personības īpašību garīguma pakāpes ir atkarīgs tas, vai cilvēks guļošā ķermeņa fiziskajām smadzenēm spēj nodot uztvertās ainas, dzirdētos vārdus un sajūtas, ko pa pusei garīgās smadzenes ir uztvērušas miega laikā. Jo izsmalcinātākas cilvēka garīgās īpašības, jo vieglāk ego būs pamodināt guļošo daļu, iedarbināt sensoriskos nervu mezglus un smadzenītes[1], un, raidot skaidrus attēlus, nodot informāciju nervu mezgliem, kuri cieša miega laikā vienmēr ir pilnīgi pasīvi un atpūšas.
Tajā pašā laikā, jo garīgāks cilvēks, jo aktīvāka ir viņa iztēle un līdz ar to lielāka iespēja viņam pareizi uztvert informāciju, ko nodod viņa visu redzošais, vienmēr nomodā esošais Augstākais Es. Tā garīgās sajūtas ir tieši cieši saistītas ar Augstāko garīgo būtību. Tāpēc ļoti garīgi cilvēki vīzijas un sapņus redz gan miegā, gan nomodā: tie ir tā dēvētie sensitīvi, dzimuši gaišreģi jeb garīgie mēdiji. Mazāk garīgi attīstīti cilvēki šādus informatīvos sapņus redz retāk, un šo sapņu precizitāte ir atkarīga no šī cilvēka emociju intensitātes attiecībā uz konkrēto lietu. Parasti sapņus veido asociācijas par notikumiem, kas pirms tam piedzīvoti nomoda laikā. Dažreiz pat visnenozīmīgākā doma saistībā ar notikumiem kādā sapnī, var likt šim sapnim atkārtoties pat pēc vairāku gadu pārtraukuma.
Viljams Kvans Džadžs (William Quan Judge) savā publikācijā par cilvēka dzīvi trīs līmeņos H. Blavatskas sacīto papildina ar informāciju par trīs garīgajiem līmeņiem, no kuriem vidusmēra cilvēks apzinās tikai pirmo – nomoda dzīvi.[8] Viņš apgalvo, ka ikvienam aizrautīgam teosofijas piekritējam ir jāzina šo trīs stāvokļu nozīme, un jo īpaši tas, cik svarīgi ir svapna laikā atcerēties to, kas piedzīvots sushupti laikā, vai nomodā atcerēties to, kas piedzīvots svapna laikā un otrādi.
 Viņš stāsta par gadījumiem, kad cilvēks sapnī nodotu stimulu rezultātā var darīt viņa personības labajai dabai nepieņemamas lietas. Tas var notikt tādēļ, ka cilvēka ļaunās domas negatīvi ietekmē viņa sapņus un padara viņu atvērtu ļauno spēku ietekmei. Tāpēc mūsu pienākums ir attīrīt un uzturēt tīrus divus zemākos apziņas līmeņus.
Īpaši viņš izceļ trešo līmeni, kuru pazīst ikviens – „miegu bez sapņiem” jeb sushupti. Viņš gan norāda, ka šis skaidrojums nav precīzs, jo, neskatoties uz to, ka šajā fāzē sapņus neredz, šajā fāzē, piemēram, pat noziedznieki augstākajā apziņas līmenī sazinās ar garīgām būtnēm un iekļūst smalkajā plānā, redzot dažādas ainas. Tas ir milzīgs garīgais rezervuārs, ar kura palīdzību tiek kontrolēti ļaunie spēki.
Lai šo jautājumu labāk izprastu, ir jāsaprot, kas notiek, kad cilvēks laižas miegā, sapņo un pēc tam nokļūst sushupti. Ārējās maņas ir nomāktas, un smadzenes atceras nomoda laikā redzētus attēlus un domas, un drīz pēc tam cilvēks aizmieg. Tad nonāk pieredzes plānā, kas ir tikpat reāls, kā iepriekšējā miega fāze. Šajā fāzē cilvēks klejo līdz brīdim, kad viņš nonāk dziļākā miega fāzē. Smadzeņu darbība nedod nekādus traucējošus signālus, un cilvēks „dievu pasaules notikumos” piedalās tādā mērā, kā to pieļauj viņa attīstības līmenis. Taču cilvēkam ir jāatgriežas nomoda stāvoklī, un, lai atgrieztos, viņam ir jāšķērso tās pašas fāzes, kuras tika šķērsotas, lai nokļūtu līdz sushupti, jo nav iespējams no nomoda stāvokļa uzreiz nokļūt sushupti un otrādi. Tā tas ir, neskatoties uz to, ka atgriežoties atmiņas par redzēto var tikt dzēstas.
Vidusmēra cilvēkam, kurš nav īpaši koncentrējies un kurā dominē neskaitāmas un neskaidras domas, dodoties cauri svapna fāzei, noderīgā un apziņu paaugstinošā sushupti fāzē gūtā pieredze tiek sajaukta un sagrozīta, un kā rezultātā viņš nomoda laikā šo pieredzi nevar izmantot, lai gan viņam uz to ir tiesības un viņam tā būtu jāizmanto.
Tātad mērķis ir atbrīvoties no jucekļa un sagrozījumiem, lai attīrītu un atdzīvinātu svapna stāvokli un lai nomodā labāk un spilgtāk atcerētos sushupti fāzē gūto pieredzi. To var panākt, arvien koncentrējoties uz augstām domām, cēliem mērķiem un visu, kas ir labs un būt pēc iespējas garīgam cilvēkam nomoda dzīves laikā. To nevar panākt nedēļas vai gada laikā, iespējams, pat ne vienas dzīves laikā, taču, sākot to praktizēt, tas var tikt ļoti novērtēts kādā no turpmākiem iemiesojumiem.
Atšķirība starp cilvēku, kurš koncentrējas, un to, kurš nekoncentrējas, ir tāda, ka koncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic, apzinoties notiekošo, un to uzsāk un beidz, gūstot regulāru un skaidru pieredzi. Bet nekoncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic neapzinoties, rezultātā atceroties varbūt tikai sajauktas domas un pieredzi.
V. K. Džadžs norāda, ka šī tēma ir neizsmeļama un tā ir ārkārtīgi svarīga, un mudina attīrīt un paaugstināt apziņu un koncentrēt domas un darbības nomoda dzīves laikā, lai tā vietā, lai bezmērķīgi vienu nakti pēc otras un vienu dienu pēc otras nokļūtu šajos dabiskajos un īpaši veidotajos posmos un no tiem atgrieztos tukšām rokām, mēs kļūtu viedāki un spētu labāk palīdzēt citiem cilvēkiem.
H. Blavatska tikšanās laikā Londonā 1888. gadā, sniedzot komentārus par darbu „Slepenā doktrīna”, sniedza interesantus paskaidrojumus par sapņiem un atbildēja uz daudziem saistītiem jautājumiem.[9]
Viņa skaidroja, ka parasti atmiņā tiek fiksēti tikai gaistoši un izkropļoti iespaidi, kurus smadzenes saņem pamošanās brīdī. Mīkla zinātniekiem ir īstie sapņi jeb pieredze, ko miega laikā gūst augstākais Es. Parasti tas, ko mēs uzskatām par sapņiem un kas parasti tiek uzskatīti par iztēles augļiem, patiesībā ir atsevišķas lapas, kas ir izrautas no dzīves un gūtās pieredzes, un tās miglainas atmiņas, kuras mošanās brīdī mūsu fiziskā atmiņa vairāk vai mazāk izkropļo. Fiziskā atmiņa automātiski piefiksē dažas domas, faktus un darbības par to, ko zemapziņa darīja laikā, kad miega laikā bija tikusi brīvībā. Cilvēka Ego jeb īstā būtība dzīvo atsevišķu dzīvi tiklīdz tiek nekontrolētā brīvībā jeb tad, kad fiziskais ķermenis ir aizmidzis.
Jautāta par miega salīdzinājumu ar nāvi, viņa skaidro, ka starp tiem var saskatīt līdzību, taču tur ir ļoti liela atšķirība. Miega laikā saglabājas saikne starp cilvēka Augstāko un zemāko Es, neskatoties uz to, ka šī saikne ir ļoti vāja; un Augstākais Es vairāk vai mazāk atspoguļojas zemākajā Es, lai gan sūtītie impulsi bieži var būt neprecīzi. Taču tad, kad fiziskais jeb iluzorais ķermenis ir miris, tā cilvēka daļa paliek pilnīgi brīvā vaļā. Tur ir tik pat liela atšķirība, cik liela atšķirība ir starp spoku un cilvēku vai starp cilvēku, kurš atrodas pilnīgi tumšā telpā, un kādu, kurš atrodas pilnīgi izgaismotā telpā.
Teosofijas laikrakstā par šo tēmu ir sniegtas dažas ļoti būtiskas piezīmes.[10] Piemēram, sushupti miega fāzē iegūtā informācija var tikt pārnesta cilvēka fiziskajā apziņā, bet tas ir atkarīgs no cilvēka vēlmēm un no tā, vai viņa zemākais Es ir vai nav gatavs saņemt un atcerēties šo informāciju. Šo īpašību var trenēt un apzināti pilnveidot, taču ieteicams ļaut tam notikt dabiski, nomoda laikā dzīvojot garīgajā ziņā pēc iespējas kvalitatīvāku dzīvi, kā rezultātā šī iespēja cilvēkam var tikt dota, speciāli to neveicinot.
Analizējot vairākos informācijas avotos apkopoto informāciju, pārliecinājos, ka miega process cilvēkam ir ļoti svarīgs un ka tas ir arī būtisks garīgo attīstību veicinošs līdzeklis, ņemot vērā, ka miega laikā var tikt saņemta svarīga informācija, spēks un enerģija. Līdzīgi kā ir dažādas metodes, kā vidusmēra cilvēkam var pavērt, piemēram, astrālo redzi, tāpat ir veidi, kā piekļūt arī šim instrumentam. Taču būtu muļķīgi to uzskatīt par burvju nūjiņu, kas garantē tūlītējus labumus, jo galu galā vispareizākais ceļš, kā tikt pie dievišķām zināšanām ir pašaizliedzīgi darboties tajā plānā, kurā esam piedzimuši, pilnveidojot savas īpašības, atbrīvojoties no atkarībām un pieķeršanās un ievērojot Dievišķos likumus, kas ir mūsu uzdevums un pienākums. Un tas ir visgodīgākais un cienījamākais veids, kā iegūt spēju (vai, pareizāk sakot, kad tiks piešķirta spēja) apzināti piedalīties sapņos un saprast, kas tad īsti ir sapņi un kas realitāte.
Kamēr tas vēl nav noticis, vislabākais ieteikums būtu izbaudīt labsajūtu, ko sniedz pilnvērtīgs miegs, un katru vakaru laisties miegā, domājot gaišas domas, kas ir viens no kvalitatīva miega priekšnosacījumiem.
 Autore: Anita Rakitko

[1] Latīņu valodā Cerebellum. Tā ir smadzeņu daļa, kas atrodas galvaskausa pakauša daļā, un kura spēlē svarīgu lomu sensorās uztveres saskaņošanā.

[4] Carl Gustav Jung „Man and his Symbols”, A Laurel BookDell Publishing, 1968, Ņujorka; 6.–17. lpp.
[5] „Inception”; režisors Kristofers Nolans (Christopher Nolan), 2010. gads.
[6] Maikls Talbots „Hologrāfiskais Visums”, Jumava, 2009, Rīga; 243.–251. lpp.
[9]http://www.theosociety.org/pasadena/sdcommnt/sdc-ap.htm.Komentāri par „Slepeno doktrīnu”; Helēna Blavatska. Pielikums par sapņiem. Tikšanās notika Londonā, Lansdowne Road 17, 1888. gada 20. un 27. decembrī; tikšanās vadītājs T. B. Harbottle.
[10]http://www.theosociety.org/pasadena/path/v01n01p14_seership_murdhna-joti.htm. Teosofijas laikraksts „The Path” („Ceļš”); 1886. gada aprīlis.
 
http://domatajs.lv/miegs-ka-garigas-attistibas-lidzeklis/

Deguna dobuma slimību cēloņi



Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Deguna dobums medicīnas skatījumā
Deguna dobums (Latīņu val.: cavum nasi) ir elpošanas ceļu sākumdaļa. Tā skeletu veido galvaskausa sejas daļas kauli un deguna skrimšļi. No galvaskausa dobuma to atdala sietiņplātnīte ar daudzām sīkām atverītēm, pa kurām iet ožas nervu šķiedras. Robežu ar mutes dobumu veido aukslējas. Deguna starpsiena sadala deguna dobumu labajā un kreisajā pusē, bet 3 gliemežnīcas, kas nokarājas uz leju no sānsienām, palīdz norobežot deguna dobuma augšējās, vidējās un apakšējās ejas.
Starp deguna dobuma starpsienu un gliemežnīcu virsmām ir deguna kopējās ejas, bet aiz gliemežnīcu mugurējiem galiem — deguna un rīkles ejas. Deguna dobuma vidējās ejās beidzas pieres kaula un augšžokļa dobumu atveres, bet apakšējās — kanāli, pa kuriem asaras no acu iekšējiem kaktiņiem nokļūst deguna dobumā. Deguna un rīkles ejās atveras spārnkaula dobums.
Visus dobumus, kas savienoti ar deguna dobumu, sauc par deguna blakusdobumiem. Tie palielina deguna dobuma tilpumu, bet uz tiem var pāriet arī degunā dobumā iekļuvusī infekcija. Deguna dobuma iekšējo virsmu klāj gļotāda, kurā ir daudz gļotu dziedzeru. Tā augšējās, t.s. ožas daļas, gļotādā ir īpašas receptoriskās šūnas ar ožas receptoriem smaržu uztveršanai. Apakšējā, elpošanas daļā, gļotādu sedz skropstiņepitēlijs. Tā skropstiņas, strauji noliecoties deguna izejas atveru virzienā un pēc tam lēni iztaisnojoties, aiztur un izvada no deguna dobuma ar gaisu iekļuvušos putekļus u.c. sīkas daļiņas.
Deguna dobuma apakšdaļā zem epitelija atrodas biezs vēnu pinums, kas sasilda deguna dobuma virsmu, tāpēc ieelpotais gaiss, ejot cauri deguna dobuma ejām, ātri sasilst gandrīz līdz ķermeņa temperatūrai. Vienlaikus tas attīrās no putekļiem. Cauri plūstošā gaisa sastāvu kontrolē arī ožas nervu receptori, un tas ietekmē elpošanas dziļumu un elpošanas kustību spēku.
Deguna dobums garīgajā skatījumā
Simboliski deguns pauž lepnumu vai kaunu. Cilvēks, kas iet ar paceltu degunu pauž lepnumu. Cilvēks, kas iet ar nokārtu degunu, pauž kaunu. Deguns ir sākums cilvēka iekšējai brīvībai. Cilvēks ir iekšēji brīvs, ja viņš nedzīvo ilūzijā. Ilūziju simbolizē cilvēka seja. Tāpēc cilvēka brīvība (ieelpa) ir atkarīga no ilūzijas (sejas): ja cilvēkam ir lielas ilūzijas, kuras nesakrīt ar reālo dzīvi, tad cilvēks par to apvainojas. Apvainošanās enerģija sakrājas deguna dobumā kā iesnas.
Deguna dobumi ir lepnuma par sevi enerģijas noliktavas. Ja cilvēks sava lepnuma dēļ slēpj savu aizvainojumu, tad šī enerģija izveido puņķus deguna dobumā. Jo vairāk cilvēks slēpj savu aizvainojumu, jo dziļāk puņķi nokļūst deguna blakusdobumos un rada galvā smaguma sajūtu un problēmas koncentrēt domas. Aizvainojums, ka citiem ir tas, ko man nekādi neizdodas iegūt, rada skaudību un kauna izjūtu pašam par sevi. Ja deguna dobumos jau ir izveidojušās strutas, tas nozīmē, ka cilvēks domās par radušos situāciju jau kaļ atriebības plānus. Tāpēc strutas galvā ir cilvēka dzīvībai bīstamas. Tieši skaudība, vēlme atriebties ir jāatbrīvo aizvainojuma situācijās, lai atbrīvotos no iesnām. Iesnas ir aizvainojums, kas puņķu veidā lēnām tiek atbrīvots. Iesnas ir zemapziņas asaras jeb iekšējas raudas, kuras nedrīkst parādīt savas lempības un kauna dēļ. Ar iesnām zemapziņa mēģina izvadīt ārā dziļi apspiestās jūtas: visbiežāk bēdas un žēlumu, sarūgtinājumu un nožēlu par nepiepildītiem plāniem un sapņiem jeb nepiepildītām vēlmēm.
Dažkārt cilvēkam ir ciet viena nāss, bet otra ir vaļā. Tas nozīmē, ka aizvainojums ir neliels, bet, ja abas nāsis ir ciet, tas nozīmē, ka aizvainojums ir liels.
Pieaugušajiem deguna rīkles mandeļu saslimšana izpaužas kā kairinājums vai sāpju sajūta dziļi degunā vai bieža siekalu rīšana, un tā ir saistīta ar lepnuma enerģijas glabāšanu sevī un aizvainojumu, ka citi mani nesaprot un neuzklausa.
Pastāvīga rīvēšanās un strīdi ģimenē, biežas ķildas rada adenoīdus.
Bērnam deguna dobumi saslimst, ja viņa noslēpums atklājas, un tas viņu aizvaino. Jo biežāk deguna mandeles ir piepampušas no skumjām vai iekaisušas no pazemojuma, jo tuvāk ir adenoīdu rašanās, kas saka – bērnam nav tiesību izrādīt savu apvainošanos. Adenoīdi rodas bērnam, ja viņu nesaprot, neuzklausa viņa uztraukumus, ja bērnam nākas nemitīgi rīt skumju asaras vecāku neapmierinātības dēļ, aizkaitinājuma, ka nespēj izmainīt situāciju un vienoties par kaut kādiem kopīgiem ģimenes jautājumiem dēļ.
Autore: Elvita Rudzāte
 
http://domatajs.lv/deguna-dobuma-slimibu-celoni/

Kāpēc ir aukstas kājas un rokas?


 

Inguna jautā: Kā izskaidrot… jau no bērnības man ir aukstas kājas un rokas, pat vasarā….! Izskatās, ka tāda pati problēma ir arī manai meitai, arī jau no mazotnes…….otrai meitai tas ir mazāk…?
Elvita Rudzāte atbild: Aukstas kājas un rokas norāda, ka asinsritē ir problēmas. Asinis simbolizē mīlestību.
Ja bērnam ir aukstas rokas, tas nozīmē, ka bērna mātei ir bailes no tuvām attiecībām. Bailes no tuvām attiecībām rodas, ja ir bailes vilties mīlestībā – bailes dot mīlestību, baidoties saņemt atgrūšanu no vīra puses.
Ja bērnam ir aukstas kājas, tas nozīmē, ka bērna mātei ir bailes no reālās dzīves.
Tātad Ingunai ir aukstas kājas un rokas, jo viņai ir bailes no tuvām attiecībām un reālās dzīves. Šāda problēma ir bijusi arī viņas mātei. Tāpēc arī viņas meitai ir līdzīgas problēmas. Otrai meitai, kurai problēma ir mazāka, problēma ir mazinājusies, jo viņa sāk izprast mātes bailes un pati caur izpratni sāk no tām atbrīvoties. Iespējams otrai meitai ir mīļākas attiecības ar tēvu.
http://domatajs.lv/kapec-ir-aukstas-kajas-un-rokas/

Konferences ''Baltu sakrālais mantojums'' programma

Konferences ''Baltu sakrālais mantojums'' programma


16.februāris, sestdiena
10.00-10.15 Ievadvārdi – Inta Blūma Vītola
10.15- 11.30 Sarmīte Krišmane- ''Dainu praktiskais pielietojums ikdienā''
11.45 -13.00 Ludmila Kartunova - ''Informācijas apmaiņa starp cilvēku un dabu (Latvijas simbolos un ornamentos)''
13.00-14.30 Pusdienlaiks.
14.30- 15.45 Rūta Muktupāvela  "Šamanisms un tā elementi baltu folklorā".
16.00-17.15 Valdis Muktupāvels -''Baltu dabas svētnīcas semantisko slāņu skaniskā interpretācija''
17.30 -19.00 Diskusija par konferencē apskatītajām tēmām. Vadīs dr.med. Jānis Ozols.

17.februāris, svētdiena
10.00- 11.00 Ivars Strautnieks- ''Latvijas ģeoloģiskās attīstības vēsture''
11.15 -12.15 Gunta Saule  ''Dievturība 21.gadsimtā- reliģija vai dzīvesziņa?''
12.30-13.30 Jānis Ozols ''Zināmāko Latvijas svētvietu raksturojums un klasifikācija dažādu pētnieku interpretācijā. '' 
13.30- 15.00 Pusdienlaiks.
15.00 -16.15 Valdis Celms ”Baltu pašapziņa, jeb kur meklēt mūsu patieso spēku”
16.30-18.30 Solvita Lodiņa "Tradicionālās kultūras ilgtspēja mūsdienu garīgajā un sociālajā vidē"
18.30 Noslēguma vārdi un kopdziesma.
Paralēli vestibilā darbosies latvisku lietu un grāmatu tirdziņš.

Jebkura doma...

" Jebkura doma, ko tu domā, atbalsojas Visumā, jeb ierakstās tajā."

/Eņģeļuacis/


Kristīne Muciniece

Ingvers



 
Ingvers ir viena no vecākajām un populārākajām Austrumu garšvielām, bet ārstniecībā izmantojams kā dabīgs līdzeklis pret saaukstēšanos, īpaši kakla iekaisumu, klepu, iesnām. Tas ir lielisks možuma, tonusa un enerģijas līdzeklis. Tam piemīt antibakteriālas, spēcīgas pretiekaisuma, pretdrudža īpašības, ingvers paaugstina imunitāti.
Ingveram piemīt unikālas īpašības, kuras palīdz samazināt svaru, bez tam ingvera lietošanas laikā lieliski tiek atjaunots un atveseļots viss organisms. Lai novājētu, jādzer ingvera tēja. Šī karstā tēja sasilda visu organismu, kā rezultātā normalizējas vielmaiņa un uzlabojas asinsrite.
Ingvera sastāvā esošās ēteriskās eļļas «sapurina» visu organismu, liekot sākt pareizi darboties katram orgānam.
Ingveru novājēšanas nolūkos var izmantot visdažādākajos variantos, visām receptēm ir viens noteikums: ingvera tēju nedrīkst dzert pirms gulētiešanas, jo tā ir ļoti uzmundrinoša, tāpēc pēc šīs tējas dzeršanas praktiski nebūs iespējams noskaņoties uz gulēšanu. Šā iemesla dēļ nedzeriet ingvera tēju vakarā.
Izmantojot ingveru organisma spēcināšanai, būs arī jauks blakusefekts – ingvers pozitīvi iedarbojas uz seksuālo vēlmi.
Pret saaukstēšanos
- Ingvera tēja: uzvāra ūdeni un tajā ieliek ap 50 gramiem notīrīta sagriezta ingvera. Atstāj pavārīties 10 minūtes un tad lej krūzē novārījumu. Tam pievieno ēdamkaroti medus un citrona šķēlīti.
- Kaltēta ingvera tēja ar medu: pustējkaroti kaltēta ingvera pulvera pārlej ar 2 glāzēm vāroša ūdens, 40 minūtes karsē uz lēnas uguns (vai ļauj ievilkties termosā), nokāš, pievieno medu vai cukuru.
- Piens ar ingveru: glāzi piena uzvāra kopā ar tējkaroti rīvēta ingvera, pievieno medu (iesaka elpceļu attīrīšanai saaukstēšanās gadījumā).
- Ingvers ar piparmētru un laimu: apmēram 2 tējkarotes sakapāta ingvera novāra 250 ml ūdens. Krūzītē ievieto svaigu piparmētras zariņu, ielej novārīto ingvera tēju, pievieno pusi laima sulas un medu vai brūno cukuru.
Pret lieko svaru
- Ar ķiploku: ņem vienu ingvera daļu, vienu ķiploka daiviņu, divdesmit daļas ūdens. Samaisa visas daļas termosā, ļauj ievilkties 15 minūtes. Pēc tam izkāš un lieto nelielās devās visas dienas garumā.
Šī recepte palīdzēs tikt vaļā no liekā svara.
- Ingvera tēja: sasmalcina sīkās daļiņās ingvera sakni, pēc tam ieber iegūto masu termosā un uzlej pa virsu verdošu ūdeni. Ļauj ievilkties pusstundu, pēc tam dzer šo uzlējumu 30 minūtes pirms ēšanas.
- Ingvers ar citronu: sasmalcina ingvera sakni, pēc tam pievieno citrona gabaliņu un tējkaroti medus. Iegūto masu aplej ar verdošu ūdeni un ļauj ievilkties. Dzer tēju visas dienas garumā pirms ēšanas, jo tā uzmundrina organismu un mazina ēstgribu, tāpēc maltītes laikā apēdīsiet daudz mazāk nekā parasti.
- Zaļā tēja ar ingveru: uzvāra parastu zaļo tēju, pievieno tai šķipsniņu sausā ingvera. Tas ļaus iegūt aromātisku un savdabīgu dzērienu, kurš palīdzēs tikt vaļā no liekajiem kilogramiem.
 
http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=9025151