Kungs Maitreija, Kristus
Saņemts caur Natalī Glasonu
Manas iepriekšējās inkarnācijas laikā uz Zemes, meklējot atbildes apjukumam un nošķirtības sajūtām, es sastapos ar viedu vīru, kurš sēdēja smilšaina ceļa malā un vienkārši vēroja ceļotājus. Zeme bija neapdzīvota, bet cilvēki jūdzēm ceļoja no viena ciema un pilsētas uz citu, lai meklētu darbu, sastaptu savas ģimenes vai atrastu vairāk pārtikas; tā nebija bagāta zeme, tā bija karsta un bezcerīga, izmisusi zeme, kas šķita vilka mani aizvien dziļāk iekšā savā sirdī.
Viedais vīrs mani vēroja, tieši tāpat kā visus citus viņa redzeslokā garām ceļojošos, galvas mājiens- sveiciens un tad zinošs skatiens. Šis vīrs mani ieintriģēja, kaut arī tik daudziem tādiem līdzīgiem jau biju pagājis garām, bet šis vīrs- mierīgi sēdošs te, dienu un nakti, šķita- viņam ir zināmas atbildes tam, ko meklēju, vai vismaz viņš remdēs tās sāpes, kas ir manī. Es svētīju viedo vīru un izņēmu no kabatas nedaudz pārtikas, kas man bija, un piedāvāju to vīram. Ar roku norādīdams man apsēsties blakus, viņs nolika ēdienu uz smilšainās zemes savā priekšā. Sēžoties zemē mana galva bija pilna steidzīgu domu, jautājumu, ideju, dusmu un arī tikai vēlmes saprast, kāpēc es jūtu šīs sāpes, apjukumu un nošķirtību. Man bija sajūta, ka es nespēju saprast un nesaprotu visu pasauli. Klusēdams apsēdos blakus, paceltu galvu, taisnu muguru, skatījos uz citiem garāmgājējiem.
Bija pagājis krietns laiciņš, bet mēs klusēdami sēdējām, mana nepacietība pieauga, mana āda dega karstajā dienas saulē. Karstums, putekļi un nekustīgums bija neciešams, bet manī kaut kas iekšēji lika sēdēt un paklausīt viedā vīra vēlmei, cerot, ka saņemšu padomu kā biju redzējis notiekam ar citiem pirms manis.
Manām dusmām un sašutumam nebija robežu, kad redzēju četrus jaunus zēnus paņemam no viedā vīra manis nolikto ēdienu, pat paldies nepasakot. Viss, kas man bija piederējis, nu bija zudis un tomēr es sajutu vēlmi palikt.
Dienai pārejot naktī, gaisā parādījās spīvs aukstums. Tas stindzināja manu ķermeni, bet vienlaikus padarīja manas domas un emocijas aktīvas un dzīvas. Vīrs pagriezās pret mani un piedāvāja padzerties. Es pieņēmu.
Pagāja piecas garas dienas un mēs turpinājām sēdēt klusumā, bet kaut kas manī mainījās-, miers, rāmums, iekšējais miers un sajūta, ka esmu bezgalīgs.
Sestās dienas rītausmā vīrs pagriezās pret mani un teica:
‘tas, ko tu meklē ir tevī, tev ir jāatrod tas vārds, kas atslēdz tavu enerģiju; tas ļaus tev justies vienotam. Neslēp no sevis bet apskauj savu patieso būtību, zinot, ja tā darīsi pats, tad to pieņems arī citi un atradīs to pašu arī sevī. Tu nevar aizbēgt no sāpēm, bet tu vari tās pārveidot par ko labāku’.
Viedais vīrs piecēlās kājās un devās tajā virzienā no kurienes biju atnācies es pirms tik daudzām dienām. Kādu brīdi es viņu vēroju līdz viņš atkal apsēdās ceļa malā, bet citā vietā. Vai savu vietu viņš bija atstājis man vai arī es viņu biju aizdzinis?
Manas domas sāka koncentrēties uz vīra teikto
Atrodi vārdu, kas atver tavu enerģiju’ šis teikums lēkāja manā prātā. Sāku domāt par tik pazīstamiem vārdiem , manu paša vārdu, ģimenes vārdiem un pat par vārdiem, kas nozīmēja atslēgt, bet nekas manī nemainījās. Es gaidīju zibens ķēriena efektu, bet joprojām te sēdēju, manā ķermenī pieauga nogurums un bezspēks. Tad mainīju domas virzienu; tad domāju par radītāja vārdu manā valodā, kas radīja vieglumu manās enerģijās, tā I tkā nu jau deviņu dienu sēdēšana būtu kā ar roku noņemta.
Ievēroju garām ejot kādu sievieti ar mazu zēnu, es pamāju ar galvu tieši tāpat kā to bija darījis viedais vīrs un man par pārsteigumu sieviete manā priekšā nolika nedaudz ēdiena. ‘atbilde vēl nav atnākusi’ viņa teica. Mans pārsteigums nebija izsakāms vārdos. ‘tagad nenovirzi sevi no darāmā’ viņa turpināja.
Manī atgriezās spēki kaut arī ēdienam nepieskāros, tie bija viņas vārdi, kas atgrieza spēku manam ķermenim. Gāja dienas, es sēdēju mierā un pieaugošā harmonijā. Vārdi gāja cauri manam prātam, bet nevienam no tiem nebija nekādas vērtības vai spēka līdz kādas aukstas nakts vidū manī ienāca vārds. Tas vārds bija mīlestība. Tas šķita mani piepildām ar siltumu, mani locekļi dega, to aukstais stingums bija izkusis. Manas krūtis dega tā it kā es degtu. Šīs sajūtas šķīdināja sāpes un nošķirtību, kas man bija tik pazīstama. Mans ķermenis bija uzstrāvots; es atkal izjutu laimi un prieku, tādas sajūtas man nekad nebija bijušas. Kad atausa gaisma, es jutu ka mans ķermenis ir kā divās daļās salūzis, mana vecā daļa un tā aiziet prom no manis. Es varēju sevi raksturot tikai kā zeltītu gaismu, kas šķita nākam no kādām dzīlēm manī.
Pēc dažām dienām piedzīvoju debesu atvēršanos, es redzēju manu ceļu, manu mērķi un manas dziļās saites ar citām dvēselēm un, protams, ar Radītāja dvēseli. Es pieņēmu Kristus vārdu vai mīlestības vārdu, tas kļuva man tik dārgs un es sāku ar to dalīties ar citiem, kas dalīja manu dzīves ceļu. Tāda bija mana atmošanās, sapratne un pārmaiņas, tas kulminācijas brīdis manā dzīvē, kas ļāva man kļūt par Kristu, turot Radītāja mīlestības enerģiju planetārajā līmenī, lai to pieņemtu it visi.
Ceru, jums patika manas atmiņas un tās ir iedrošinājušas jūs atrast to vārdu, kas atver jūsu enerģiju; tas var būt tikpat skaists vārds kā mīlestība. Ceru, tas ieskaus tevi patiesībā un pārvērtīs tavas enerģijas uz augšu. Izmantošu so gadījumu un pateikšos viedajam vīram, kas pārmainīja manu dzīvi un Radītājam par to, ka bija tāds viedais vīrs un visu tā izkārtoja.
Svētas mīlestības sveicienā,
Lord Maitreya, Christ Kungs Maitreija, Kristus
