Dž.Krišnamurti: Pie Skolotāja kājām

IEVADS

Tie nav mani vārdi, tie ir Skolotāja vārdi, kurš mani mācīja. Bez Viņa palīdzības es neko nespētu, bet ar Viņa palīdzību es uzsāku Ceļu. Jūs vēlaties iet pa to pašu Ceļu, tāpēc vārdi, kurus Viņš teica man, palīdzēs arī jums, ja jūs uz tiem paļausieties. Nepietiek ar to, ka teiksiet, cik šie vārdi taisnīgi un skaisti; cilvēkam, kurš grib iet uz priekšu, precīzi jādara tas, ko šie vārdi vēsta.

Ja izsalkušais skatīsies uz ēdienu un atkārtos, cik tas labs, viņa izsalkums nemazināsies: viņam jāpastiepj roka un ēdiens jāpaņem, un jāēd.

Tāpat nepietiek tikai ar Skolotāja vārdu uzklausīšanu: jāizpilda tas, par ko Viņš runā, ieklausoties katrā vārdā un tverot katru mājienu. Ja mājienu neuztver un vārdu palaiž garām, tas zaudēts uz visiem laikiem, jo Skolotājs divreiz neatkārto.
Lai ietu šo ceļu, vajadzīgas četras īpašības:

1. ATŠĶIRŠANA,
2. ATBRĪVOŠANĀS NO VĒLMĒM,
3. DIEVBIJĪGA UZVEDĪBA,
4. MĪLESTĪBA.

Centīšos pastāstīt, ko Skolotājs man par katru no tām teica.

I ATŠĶIRŠANA

Pirmā īpašība – Atšķiršana; parasti to saprot kā prasmi atšķirt reālo no nereālā. Tas ved cilvēku uz Ceļa. Pareizi, bet tajā pašā laikā tas ir daudz vairāk. Šo īpašību nepieciešams saglabāt visu dzīvi, ne tikai Ceļa sākumā, jo tu saproti, ka tikai pateicoties tai, tu vari iemantot to, par ko vērts cīnīties. Cilvēki, kuri to nezina, pūlas dēļ varas un naudas, bet ar to pietiek labi, ja vienai dzīvei, un tāpēc tas viss ir nepatiess. Ir kaut kas lielāks, patiesāks un mūžīgs; ja vienreiz to iemantosi, neko citu vairs negribēsi.

Visā pasaulē ir tikai divi cilvēku tipi: tie, kuri zina, un tie, kuri nezina; zināšanas – tas ir vienīgais patiesais. Nav svarīgi, kādai ciltij vai kādai reliģijai cilvēks pieder; vienīgais, kas svarīgs – Dievišķā plāna iepazīšana. Jo Dievam ir plāns, un šis plāns ir evolūcija. Kad cilvēks saprot šo patiesību visā tās pilnībā, viņš nevar nepalīdzēt tās realizācijai, nespēj ar to nesaplūst, jo tā ir tik gaiša un skaista. Tātad, gudrs cilvēks nostājas Dieva pusē, viņš veicina labo un pretojas ļaunumam, viņš strādā evolūcijas labā, nevis sava egoisma apmierināšanai.

Ja viņš nostājas Dieva pusē, viņš ir mūsējais, un absolūti vienalga, vai viņš sevi sauc par brahmanu vai budistu, kristieti vai muhamedāni, indieti vai angli, ķīnieti vai krievu. Tie, kuri nostājas Dieva pusē, zina, kāpēc viņi ir te un kas viņiem jādara, un cenšas veikt savu uzdevumu. Visi pārējie vēl nezina, kas viņiem jādara, tāpēc bieži rīkojas negudri, meklē savu personīgo labumu un nesaprot, ka viss ir viens, un ka tāpēc tikai tas, ko vēlas Vienīgais, labs var būt visiem. Viņi reālā vietā iegūst nereālo. Un, kamēr viņi neiemācīsies atšķirt vienu no otra, viņi nespēs nostāties Dieva pusē. Lūk, kāpēc atšķiršana ir pirmā pakāpe.

Bet, arī tad, kad izdarīta izvēle, tev tomēr jāatceras, ka reālajam un nereālajam ir daudz paveidu, un jāmācās atšķirt patieso no nepatiesā, svarīgo no niecīgā, derīgo no nederīgā, patieso no meliem, savtīgo no nesavtīgā.

Izvēlei starp patieso un nepatieso nevajadzētu sagādāt grūtības, jo tie, kuri vēlas sekot Skolotājam, jau izlēmuši rīkoties godīgi, lai ko tas viņiem maksātu. Taču cilvēks un viņa ķermenis – nav viens un tas pats, un cilvēka griba ne vienmēr saskan ar viņa ķermeņa vēlmēm. Kad tavs ķermenis kaut ko vēlas, apstājies un padomā, vai tiešām to vēlies tu pats. Jo tu esi dievišķs, un tu vēlies tikai to, ko vēlas Dievs, taču tev sevī jāiedziļinās, lai sastaptu Dievu un dzirdētu viņa balsi, kura ir tava balss. Nepieņem savus ķermeņus kā sevi pašu – ne fizisko, ne astrālo, ne mentālo ķermeni. Katrs no tiem cenšas iedvest cilvēkam, ka viņš ir īstais „Es”, lai panāktu vēlamo. Tev tie jāpazīst un jājūtas viņu pavēlniekam.

Kad ir darbs, kuru nepieciešams paveikt, fiziskais ķermenis cenšas atpūsties vai pastaigāties, vai ēst, vai padzerties. Un cilvēks neizpratnē sev saka: „Es to vēlos izdarīt, un es to izdarīšu”. Taču zinošs cilvēks saka: „Tas, ko vēlas ne - Es, lai pagaida”. Bieži vien, kad ir kādam jāpalīdz, fiziskais ķermenis domā: „Cik daudz darba tas prasīs, labāk lai kāds cits palīdz”. Bet cilvēks savam ķermenim iebilst: „Tu man nespēsi traucēt izdarīt labu darbu”.

Fiziskais ķermenis – tavs dzīvnieks, zirgs, uz kura tu jāj. Tāpēc tev pret viņu jāizturas labi un jārūpējas. Tu nedrīksti viņu pārpūlēt, tev viņš jābaro ar tīru barību, jākopj, jāsargā no netīrības. Jo bez ļoti tīta un vesela ķermeņa tu neizturēsi sarežģīto, saspringto sagatavošanās darbu, tu neizturēsi nepārtraukto spriedzi. Tev vienmēr jāpārvalda ķermenis, nevis otrādi.

Astrālajam ķermenim piemīt vēlmes – desmitiem vēlmju. Viņš grib, lai tu dusmojies, runā ļaunus vārdus, esi greizsirdīgs, alkatīgs pēc naudas, lai apskaud cita bagātību, lai slīgsti depresijā. Viņš grib to visu un vēl daudz ko citu; un vēlas nevis tāpēc, lai sev kaitētu, bet vēlas kaislīgas vibrācijas, vēlas nepārtraukti tās mainīt. Taču tev pašam neko no tā nevajag, tāpēc tev jāprot atšķirt savas vēlmes no sava ķermeņa vēlmēm.

Tavs mentālais ķermenis vēlas domāt, ka ir īpašs, par sevi daudz domāt, bet par citiem maz. Pat tad, kad tev izdevās viņu novērst no ikdienišķā, viņš tomēr rūpējas par savu labumu, liek tev domāt par tavu personisko attīstību, tā vietā, lai domātu par Skolotāja darbu un palīdzību citiem. Kad tu nododies meditācijai, viņš cenšas tevi piespiest domāt par visiem tiem priekšmetiem, kas tam nepieciešami, tā viena vienīgā vietā, kas nepieciešams tev. Tavs prāts – tas neesi tu, tas ir tavs instruments; tāpēc arī šeit nepieciešams atšķirt. Tev vienmēr jābūt modram, citādi tu neizturēsi.

Okultisms nezina kompromisu starp taisnību un nepatiesību. Lai ko tas maksātu, tev jārīkojas godprātīgi un nav jādara tas, kas neatbilst patiesībai, lai ko runātu un domātu par tevi nezinošs cilvēks. Tev dziļi jāstudē dabas slēptos likumus, un, kad būsi tos iepazinis, tad saskaņo ar tiem savu dzīvi, vienmēr vadoties pēc veselā saprāta.

Tev jāprot atšķirt svarīgais no niecīgā. Tur, kur saskaras taisnība un netaisnība, esi ciets kā klints, bet piekāpies citiem visā, kam nav nozīmes. Jo tev vienmēr jābūt lakoniskam un laipnam, saprātīgam un piekāpīgam, tādā pašā mērā citiem ļaujot pilnīgu brīvību, kādu brīvību tu gribētu sev.

Centies saprast, kas ir pūļu vērts, un atceries, ka ne jau pēc izmēra jāspriež par priekšmeta nozīmi. Kaut ko mazu, kas var patiešām noderēt Skolotāja darbā, paveikt svarīgāk, nekā kaut ko lielu, ko par svarīgu uzskata pasaulē. Tev jāatšķir ne tikai derīgais no nederīgā, bet vairāk derīgais no mazāk derīga. Pabarot nabagus – tas ir labs, derīgs un cēls darbs, bet pabarot viņu dvēseles vēl labāks, vēl cēlāks darbs, nekā pabarot viņu fiziskos ķermeņus. Katrs bagāts cilvēks var pabarot ķermeni, bet tikai zinošais var remdināt dvēseles izsalkumu. Ja tu esi gudrs, tad tavs pienākums ir palīdzēt citiem kļūt zinošiem.

Lai cik gudrs tu nebūtu, tev vēl daudz jāmācās šajā Ceļā; tik daudz, ka arī šeit nepieciešams atšķirt: un tev rūpīgi jāapsver, ko tieši ir vērts mācīties. Jebkuras zināšanas ir vērtīgas, un kādreiz tev piederēs pilnīgas zināšanas, bet pagaidām tu vari apgūt tikai daļu gudrības, tāpēc centies apgūt tās vissvarīgāko daļu. Dievs tikpat daudz ir gudrība, cik Mīlestība; jo lielāka tava gudrība, jo vairāk tu spēj parādīt Viņu. Tāpēc mācies, bet vispirms mācies to, kas tev visvairāk palīdzēs palīdzēt citiem. Pacietīgi mācies, bet ne tāpēc, lai cilvēki uzskatītu tevi par gudru, pat ne tāpēc, lai būtu laime kļūt gudram, bet gan tāpēc, ka tikai gudrs cilvēks spēj sniegt gudru palīdzību. Lai kā tu gribētu palīdzēt, tu nodarīsi vairāk ļaunuma, kamēr būsi nezinošs.

Tev jāatšķir patiesība no meliem, tev jāmācās būt patiesam visā, domās, vārdos un darbos. Vispirms domās; tas nav viegli, jo pasaulē daudz melīgu domu, daudz muļķīgas māņticības, un, kas tām vergo, tas neiet uz priekšu. Sakarā ar to, tev nav jāaizstāv doma tikai tāpēc, ka daudzi tā domā, vai tāpēc, ka tā domāja simtiem gadu, vai, ja tā rakstīts kādā grāmatā, kuru cilvēki uzskata par svētu; tev pašam ir jāapsver doma un jāizlemj, cik tā saprātīga. Atceries, ka vienalga, kaut vai tūkstoši cilvēku vienādi domātu par kādu jautājumu, viņu viedoklim nav ne mazākās vērtības, ja viņi neorientējas šajā jautājumā. Tam, kurš grib uzsākt Ceļu, jāiemācās domāt pašam, - jo māņticība – viens no lielākajiem ļaunumiem pasaulē, no kuriem jāatbrīvojas.

Tavai domai par citiem jābūt patiesai, tu nedrīksti par citiem domāt to, ko skaidri nezini. Neiedomājies, ka viņi visu laiku par tevi domā. Ja cilvēks izdara kaut ko, kas tevi aizskar, vai pasaka kaut ko par tevi, nedomā, ka viņš gribēja tevi aizvainot. Visticamāk, ka viņš to pat neiedomājās, jo katrai dvēselei ir pašai savas rūpes, un viņas domas grozās galvenokārt ap savām interesēm. Ja cilvēks ar tevi dusmīgi sarunājas, nedomā, ka „viņš mani neieredz, viņš mani grib sāpināt”. Visticamāk viņu ir sadusmojis kāds cits, un, tā kā tu esi gadījies viņa ceļā, viņš savas dusmas izgāza uz tevi. Viņš rīkojās bez prāta, jo dusmām nav saprāta, bet tas nedod tev tiesības par viņu domāt nepareizi.

Kad tu kļūsi par mācekli Skolotājam, tu vienmēr varēsi pārbaudīt savu domu patiesumu, salīdzinot tās ar Viņa domām. Jo audzēknis un Skolotājs ir viens vesels, viņam tikai atliek savienot savu domu ar Skolotāja domu, lai tūlīt redzētu, vai tās ir harmoniskas. Ja tās nav harmoniskas, tas nozīmē, ka nav pareizas un tās nepieciešams mainīt, jo Skolotāja domas ir pilnīgas, jo Viņš zina visu. Tie, kurus Viņš vēl nav pieņēmis, to darīt nevar, bet viņi sev var palīdzēt, ja bieži apstāsies un uzdos sev jautājumu: „Ko par to domātu Skolotājs? Ko teiktu vai kā tādā gadījumā rīkotos Skolotājs?” Jo tu nekad nedrīksti domāt, darīt vai runāt to, ko pēc tavām domām nedarītu, neteiktu vai nedomātu Skolotājs.

Tāpat tev jābūt patiesam savos vārdos, patiesam, bez pārspīlēšanas. Nekad nepiedēvē savus motīvus citam, tikai viņa Skolotājs zina viņa domas, un viņš var rīkoties, vadoties pēc motīviem, kuri tev vispār nevar ienākt prātā. Ja tu dzirdi kādu apsūdzam, nekad neatkārto dzirdēto, jo tā var būt nepatiesība, un, pat ja tā būtu patiesība, labāk ir klusēt, nekā runāt sliktu. Vienmēr apdomā vārdus, pirms sāksi runāt, lai nekļūtu neprecīzs.

Esi taisnīgs savā rīcībā. Nekad neizliecies citādāks kā esi. Jo katra nepatiesība ir šķērslis tīrajam taisnības vārdam, kuram jāstaro caur tevi, kā staro saules stars caur stiklu.

Tev jāatšķir savtīgais no nesavtīgā. Jo egoismam ir daudz veidu, un, kad tev liekas, kas esi to vienā veidā pilnīgi iznīcinājis, tas parādās jaunā veidā ar visu iepriekšējo spēku. Taču pakāpeniski tevi tik spēcīgi pārņem doma par palīdzību citiem, ka nepaliek ne vietas, ne laika domām par sevi.

Un vēl vienā nozīmē tev jāiemācās atšķirt. Jāiemācās pazīt Dievu katrā cilvēkā un katrā lietā, lai cik neglīts cilvēks vai lieta izskatītos. Tu savam brālim vari palīdzēt tikai caur to, kas jums abiem kopīgs, bet šis kopīgais – tā ir Dievišķā Dzīvība; iemācies to viņā pamodināt, iemācies to uzrunāt, kad sarunājies ar viņu; tikai tā tu savu brāli glābsi no grēka.

II ATBRĪVOŠANĀS NO VĒLMĒM

Daudziem tas liekas grūti – sasniegt stāvokli, kad vēlmju nav, jo viņi jūt, ka viņi paši un viņu vēlmes – tas ir nedalāms lielums, ka tad, ja atņems viņu vēlmes, simpātijas un antipātijas, tad nepaliks arī viņu „Es”.

Taču tā domā tikai tie, kuri vēl nav iepazinuši Skolotāju; viņa svētīgās klātbūtnes gaismā visas vēlmes izzūd, saglabājas tikai viena vēlēšanās – līdzināties Viņam. Bet jau ātrāk, pirms sasniegsi laimi sastapties ar Viņu tieši, aci pret aci, tu vari, ja vēlies, atbrīvoties no vēlmēm.

Spēja atšķirt jau tev parādīja, ka tas, ko vēlas vairums cilvēku, - bagātība un vara, - ir mazvērtīgs. Kad to pilnīgi panāk ne tikai vārdos, bet arī realitātē, jebkura vēlme pēc varas un bagātības izzūd uz visiem laikiem.

Līdz šim teiktā nozīme bija vienkārša un tev atliek tikai to saprast. Taču var atteikties no dzīšanās pēc šīs zemes labumiem tikai tāpēc, lai izpelnītos debesu priekus vai tādēļ, lai iegūtu personisko atbrīvošanos no iemiesošanās; tāda veida maldos tu nedrīksti iegrimt.

Ja tu patiešām esi aizmirsis savu „Es”, tu nevari vairs domāt par viņa atbrīvošanu, vai par debesu svētlaimi.

Atceries, ka visas egoistiskās vēlmes sasaista, lai cik augsts nebūtu vēlmju objekts, un, kamēr tu neatbrīvojies no tām pavisam, tu nevari sevi brīvi un nesavtīgi veltīt Skolotāja darbam.

Kad izzudīs visas patmīlīgās vēlmes, var saglabāties vēlēšanās redzēt sava darba augļus.

Ja esi kādam palīdzējis, tev var gribēties redzēt, cik tu esi viņam palīdzējis; varbūt tev pat sagribēsies, lai arī viņš to redz un lai ir tev pateicīgs.

Tās vēl arvien ir vēlmes, tātad arī ticības trūkums.

Ja tu atdod spēku, lai palīdzētu citiem, neapšaubāmi būs rezultāts, neatkarīgi no tā, vai tu to redzēsi vai ne; ja tu zini Likumu, tu zini, ka tā jābūt. Tāpēc tev jādara labu laba dēļ, bez domām par atlīdzību; tev jāstrādā darba dēļ, nevis tāpēc, lai redzētu tā rezultātus; tev jākalpo pasaulei tāpēc, ka tu to mīli un nespēj sevi neatdot pasaulei.

Nevēlies iemantot psihisku spēku; to tu iemantosi, kad Skolotājs redzēs, ka tev tas vajadzīgs. Pārāk agra tā iemantošana vai iemantošana piespiedu kārtā nes sev līdzi daudz problēmu; bieži vien šī spēka ieguvējs kļūst par rotaļlietu nerātnu dabas garu rokās, vai arī kļūst augstprātīgs un sāk domāt, ka viņš nekļūdās; jebkurā gadījumā laikam un spēkam, kas ieguldīts tā iegūšanai, jābūt veltītam kalpošanai visu labā.

Psihiskais spēks radīsies pats no sevis, attīstības gaitā, - tam jānāk; un, ja Skolotājs nolems, ka tev labāk būtu to iemantot ātrāk, Viņš pats tev to pateiks, kā to attīstīt nekaitīgā ceļā. Taču līdz tam laikam labāk iztikt bez šāda spēka.

Tāpat tev jāuzmanās no dažādām sīkām vēlmēm, kuras parastas ikdienā. Nekad nevēlies spīdēt vai izlikties gudrs, nealksti pēc runāšanas. Labi ir runāt maz; vēl labāk nerunāt nemaz, ja neesi pavisam drošs, ka tas, ko vēlies teikt, ir patiess, labestīgs un derīgs. Pirms runāt, labi padomā, vai tam, ko vēlies teikt, piemīt šīs trīs īpašības, un, ja nepiemīt, tad labāk nerunā.

Labāk jau tūlīt pierodi rūpīgi apdomāt savus vārdus, jo, kad sasniegsi Iesvētīšanu, tev būs jāapdomā katru vārdu, lai neteiktu to, ko tev nebūs tiesību teikt.

Lielākā parasto sarunu daļa ir bezjēdzīga un lieka. Kad sarunās sākas nosodīšana, tās kļūst grēcīgas. Pierodi vairāk klausīties kā runāt, neizsaki savas domas, ja tev nejautā. Vienā no aprakstiem, kurā uzskaitītas māceklim nepieciešamas īpašības, ir teikts, ka tās ir: zināt, uzdrīkstēties, gribēt un klusēt, bet no četrām pēdējā – visgrūtākā.

Vēl viena parasta vēlme, kuru tev sevī jānomāc – vēlēšanās iejaukties svešās darīšanās. Tev nav daļas gar to, ko otrs cilvēks dara, runā vai kam viņš tic – un tev jāiemācās viņu netraucēt. Viņam ir pilnīgas tiesības brīvi runāt, domāt un rīkoties, kamēr viņš neaizskar citus.

Tu pats sev pieprasi rīcības brīvību, tādu pašu brīvību tev jāļauj viņam; kad viņš to izmanto, tev nav tiesību viņu nosodīt.

Ja tev liekas, ka viņš rīkojas nepareizi, un tev ir iespēja divatā pieklājīgi viņam paskaidrot, kāpēc tu tā domā, iespējams, ka tu viņu pārliecināsi; tomēr ir daudz gadījumu, kad arī tā būtu nevēlama iejaukšanās. Taču nekādā gadījumā tu nedrīksti par to runāt ar trešo personu, jo tā būtu sevišķi nejēdzīga rīcība.

Ja tu redzēsi cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu vai dzīvnieku, tavs pienākums ir iejaukties un viņus aizstāvēt. Ja tu redzēsi, ka tiek pārkāpti valsts likumi, par to jādod ziņa valsts iestādēm. Ja tev ir uzdots vadīt kādu personu, var gadīties, ka tev būs pieklājīgi viņam jāpasaka par viņa kļūdām. Izņemot šos gadījumus, nejaucies svešās darīšanās un mācies klusēšanas tikumu.

III DIEVBIJĪGA UZVEDĪBA

1. Savaldība domās un jūtās.
2. Savaldīga rīcība.
3. Iecietība.
4. Gaišs garastāvoklis.
5. Koncentrēšanās.
6. Paļāvība.

Es zinu, ka dažas no tām tulko savādāk, bet es lietoju tos nosaukumus, kurus lietoja Pats Skolotājs, kad skaidroja tos man.

Savaldība domās un jūtās

Vēlmju trūkums ļauj pārvaldīt astrālo un mentālo ķermeni. Tas nozīmē tādu sava garastāvokļa pārvaldīšanu, lai dusmas un nepacietība kļūst neiespējami; un tādu prāta pārvaldīšanu, lai domas vienmēr saglabā mieru un klusumu, bet, sakarā ar to nervu pārvaldīšanu, lai tie pēc iespējas mazāk uztrauktos. Pēdējo sasniegt grūti, jo, gatavojoties Ceļam, mēs neviļus padarām savu fizisko ķermeni ļoti jūtīgu, sakarā ar to nervus viegli satricina katra negaidīta skaņa vai sitiens, spilgti sajūtams katrs sasprindzinājums; neskatoties uz to, jādara viss, kas no mums atkarīgs.

Mierīgs prāts tāpat nozīmē vīrišķību, kura Ceļā dos iespēju bezbailīgi satikties ar grūtībām un pārbaudījumiem; miers norāda arī uz stabilitāti, kura dod spēku vienaldzīgi pārdzīvot dzīves grūtības un nepadoties pastāvīgām rūpēm un uztraukumam par sīkumiem, kuros daudzi zaudē lielāko sava laika daļu. Skolotājs māca, ka ārējām parādībām nav nekādas nozīmes; aizvainojums, neveiksme, slimības, zaudējumi – lai tas viss māceklim liekas mazsvarīgs un lai netraucē viņa dvēseles mieru. Tas viss – viņa pagātnes rīcības sekas, un, kad tās parādās, tad drosmīgi jāpārdzīvo, atceroties, ka katrs ļaunums pārejošs, un mūsu pienākums ir vienmēr saglabāt prieku un gaišumu. Šīs sekas pieder iepriekšējām dzīvēm, nevis tagadnei, tās nevar mainīt, tāpēc ir velti par tām skumt. Labāk jādomā par to, kas notiek tagadnē, kas veido tavas nākamās dzīves notikumus, jo to tu vari mainīt.
Nekad neļaujies skumjām un grūtsirdībai. Grūtsirdība – sliktas jūtas, jo tās inficē citus cilvēkus, aptumšo tiem dzīvi, bet tev nav tiesību tā rīkoties. Tāpēc vienmēr, kad tādas jūtas tev uzmācas, atvairi tās nekavējoties.

Vēl vienā nozīmē nepieciešama domu kontrole: tu nedrīksti ļaut domām izklīst, lai ko tu darītu, jo visam jābūt paveiktam ideāli; nepieļauj, lai tavs prāts stāv dīkā un vienmēr tā dzīlēs glabā gaišas domas, lai tas varētu rasties nekavējoties, tiklīdz prāts nebūs noslogots.

Ik dienas izmanto savu domas spēku labiem mērķiem, kļūsti par vienu no tiem, kas virza evolūciju. Domā katru dienu par kādu, kurš cieš, sēro vai kuram nepieciešama palīdzība un sūti domās viņam savu mīlestību.

Sargā savu prātu no iedomīgām domām un lepnības, jo lepnība sākas ar gara tumsonību. Neizglītots cilvēks iedomājas, ka ir varens, ka ir paveicis kaut kādus lielus darbus; gudrs cilvēks zina, ka vienīgi Dievs ir varens, ka viss labais ir Dieva radīts.

Savaldīga rīcība

Ja tavas domas ir tādas kādām tām jābūt, tev nebūs problēmu. Tomēr atceries, - ja vēlies būt noderīgs cilvēcei, domai jāizpaužas rīcībā. Nedrīkst pieļaut slinkumu, nepieciešama pastāvīga aktivitāte, veicot labus darbus. Bet tas attiecas uz tavu personīgo pienākumu, nevis uz cita cilvēka pienākumu, kurš tevi lūdzis palīdzēt. Ļauj katram savu darbu darīt pēc viņa prāta; esi vienmēr gatavs palīdzēt tur, kur tava palīdzība nepieciešama, nekad nejaucies svešās lietās. Daudziem visgrūtākais dzīvē – nodarboties ar savām lietām, nejaucoties citu lietās, bet māceklim tas nepieciešams.

Pateicoties tam, ka tu centies izpildīt augstākus uzdevumus, tu nedrīksti aizmirst savus parastos pienākumus, jo, kamēr tos nebūsi izpildījis, tu nebūsi brīvs citai kalpošanai. Tu nedrīksti uzņemties jaunus pienākumus sabiedrībā, bet tos, kurus jau esi uzņēmies, tev jāizpilda ideāli, - visus skaidros un saprātīgos pienākumus, kurus tu pats atzīsti, bet ne tos, kurus tev vēlas uzspiest citi. Ja tu centies kļūt par Viņa mācekli, tev savs parastais darbs jādara ne sliktāk, bet labāk kā citiem; jo arī tas tev jādara Viņa vārdā.

Iecietība

Tev jāsajūt absolūta iecietība pret visiem un sirsnīga interese pret citu reliģiju cilvēku ticību, tieši tā pat kā pret savu reliģiju. Tāpēc, ka viņu reliģija viņiem ir tas pats ceļš pie Augstākā kā tev tava reliģija. Lai visiem spētu palīdzēt, tev vispirms viņi jāsaprot.

Bet, lai iegūtu šo pilnīgo iecietību, tev pašam jāatbrīvojas no jebkura fanātisma un māņticības. Tev jāzina, ka nav būtiski rituāli; citādi tu varētu iedomāties, ka esi labāks kā tie, kuri nepiekopj rituālus. Tomēr tai pašā laikā tu nedrīksti nosodīt tos, kuriem tie vēl nepieciešami. Ļauj viņiem rīkoties tā, kā viņi vēlas; taču arī viņi nedrīkst traucēt tev, kurš zina patiesību, nedrīkst tev uzspiest to, ko esi jau pārcietis. Esi augstsirdīgs pret visu, esi laipns pret visiem.

Tagad, kad tavas acis ir redzīgas, daži no taviem iepriekšējiem ticējumiem un rituāliem tev var likties muļķīgi. Bet, kaut arī tu pats esi pārtraucis tajos piedalīties, izturies pret tiem ar cieņu to labo dvēseļu dēļ, kurām tie vēl arvien nepieciešami. Tiem ir sava vieta un sava jēga; tie ir līdzīgi divām līnijām, kuras tev bērnībā palīdzēja līdzeni un pareizi rakstīt, kamēr tu neiemācījies rakstīt labāk un brīvāk bez tām. Bija laiks, kad tās bija tev nepieciešamas, bet tagad šis laiks ir pagājis.
Viens no Lielajiem Skolotājiem rakstīja: „Kad es biju zīdainis, man bija zīdaiņa valoda, zīdaiņa domas, zīdaiņa spriedumi, bet, kad kļuvu par vīrieti, tad atstāju zīdainim raksturīgo”. Taču tas, kurš aizmirsa savu bērnību un zaudējis līdzjūtību pret bērniem, tas nevar viņus mācīt vai viņiem palīdzēt. Skaties uz visiem ar labestību, draudzīgi un iecietīgi, bet esi pret visiem vienāds, pret Budistu, pret Indusu, pret Džainu, pret Ebreju, pret Kristieti, pret Muhamedāni.

Gaišs garastāvoklis

Tev moži jānes sava karma, lai kāda tā būtu, uzskatot par godu ciešanas, kuras tev uzliktas, jo tas norāda, ka Karmas Pavēlnieki tevi uzskata par cienīgu. Un, lai cik smagas nebūtu tavas ciešanas, esi pateicīgs, ka tās nav vēl smagākas. Atceries, ka tu nevari kļūt par Skolotāja palīgu, kamēr nebūsi dzēsis savu slikto karmu un nekļūsi brīvs. Veltīdams sevi Viņam, tu ar to esi lūdzis savas karmas paātrināšanu un tāpēc vienas vai divu dzīvju laikā tev jāizbeidz tas, kas varētu vilkties simtiem dzīvju. Bet, lai izmantotu ciešanas pēc iespējas labāk, tev tās jānes ar prieku un možumu.

Ir vēl kaut kas, kam jāpievērš uzmanību.

Jāatsakās no jebkuras īpašnieciskuma sajūtas. Karma tev var atņemt to, kas tev visdārgākais – pat vismīļākos cilvēkus. Taču arī šajā gadījumā tev jāsaglabā možums un gatavība zaudēt visu. Bieži vien Skolotājam rodas nepieciešamība savu Spēku uz citiem caur savu kalpu izrādīt; taču tas nevar notikt, ja kalps nododas skumjām. Tādēļ gaišam noskaņojumam jābūt mācekļa ikdienas stāvoklim.

Koncentrēšanās

Vienīgais mērķis, kuru tev jānosprauž, tas ir – veikt Skolotāja darbu. Lai kāds cits darbs tev būtu jādara, nekad neaizmirsti to. Bet nekas cits arī nevar kļūt par tavu darbu, jo katrs derīgs un nesavtīgs darbs ir Skolotāja darbs, un tev tas jādara Viņa vārdā. Un visai tavai uzmanībai jābūt vērstai uz katru darba sīkumu, kuru tu veic, lai tas tiktu paveikts pēc iespējas pilnīgāk. Tas pats Skolotājs rakstīja: „Lai ko tu darītu, dari no visas sirds, it kā tu strādātu Dievam, nevis cilvēkiem”.

Padomā, kā tu sāktu strādāt, ja zinātu, ka tūlīt ienāks Skolotājs un to apskatīs; tev tā jāveic visi savi darbi. Tas, kurš daudz zina, sapratīs, ko nozīmē šie vārdi. Ir vēl kāds teiciens, daudz senāks: „Lai ko tavai rokai nāktos darīt, dari ar visu savu spēku”.

Koncentrēšanas tāpat nozīmē, ka nekas tevi nespēj novērst pat uz minūti no Ceļa, uz kura esi nostājies. Nekādi kārdinājumi, nekādi pasaulīgie prieki, nekāda pieķeršanās tevi nedrīkst novērst. Jo tev pašam ar Ceļu jāsaplūst; tam jākļūst par daļu tava rakstura tādā mērā, lai tu vairs nespētu no tā nomaldīties un turpinātu iet, par to nedomājot. Tu, nemirstīgā Monāde, esi tā izlēmusi, novērsties no Ceļa nozīmētu novērsties no sevis paša.

Paļāvība

Tev jātic Skolotājam; tev jātic arī sev. Ja tu ieraudzīji Skolotāju, tu Viņam ticēsi pilnīgi, cauri dzīvēm un nāvei. Ja tu viņu vēl nesastapi, tev tomēr jāmēģina Viņu izprast un uz Viņu paļauties, citādi pat Viņš tev nevarēs palīdzēt. Kamēr nav pilnīgas paļāvības, nevar būt pilnīgas mīlestības un spēka izplūšanas.

Tev jātic sev.

Tu saki, ka sevi labi pazīsti?

Ja tu tā domā, tu sevi nepazīsti; tu pazīsti vienīgi ārējo čaulu, kura bieži iekrīt dubļos.

Bet tu – tavs patiesais „Es” – tā ir dzirkstele no Paša Dieva uguns, un Dievs, kas ir visvarens, mājo tevī; un tāpēc nav nekā, ko tu nevarētu paveikt, ja vien gribētu.

Saki sev: „To, ko cilvēks bija spējīgs paveikt, to viņš spēj vēlreiz. Es – cilvēks, bet tajā pašā laikā Dievs cilvēkā; es to spēju paveikt un tā notiks”. Jo tavai gribai jābūt kā rūdītam tēraudam, ja vēlies nostāties uz Viņa ceļa.

IV MĪLESTĪBA

No visām īpašībām mīlestība ir vissvarīgākā, jo, būdama pietiekami stipra cilvēkā, tā cilvēkam liek iemantot visas pārējās īpašības; taču arī visas pārējās īpašības bez mīlestības nav efektīvas. Bieži mīlestību formulē kā lielu vēlēšanos atbrīvoties no piedzimšanu un nāves apļa, un savienoties ar Dievu. Taču šādam definējumam ir egoistisks raksturs un tas tikai daļēji apgaismo jautājumu. Mīlestība ne tik daudz ir vēlme kā griba, apņēmība.

Lai kļūtu efektīva, šai apņēmībai jāpārņem visa jūsu būtne tā, lai nepaliek vieta nekādām citām jūtām. Patiesībā tā ir griba savienoties ar Dievu, un ne jau tādēļ, lai izvairītos no noguruma un ciešanām, bet gan tādēļ, lai sakarā ar savu dziļo mīlestību rīkotos saskaņā ar Viņu, pēc Viņa Gribas. Jo Viņš ir Mīlestība, un, ja tu vēlies savienoties ar Viņu, arī tev jāpiepildās ar pilnīgu nesavtību un absolūtu mīlestību.

Ikdienā tas noved pie divām lietām: pirmkārt, pie cenšanās nevienai dzīvai būtnei nenodarīt sāpes, otrkārt – pie pastāvīgas modrības, lai nepalaistu garām izdevību palīdzēt.

Pirmkārt – nevienam nesagādāt sāpes. Ir triju veidu grēki, kuri pasaulē nodara visvairāk ļaunuma: baumas, cietsirdība un māņticība, - jo tie ir grēki pret Mīlestību. Cilvēkam, kurš savu sirdi vēlas piepildīt ar Dievišķo Mīlestību, vienmēr jābūt modram, lai nekristu vienā no šiem grēkiem.

Palūkojies, ko dara baumas. Sākas no sliktas domas, un tas jau pats par sevi ir noziegums. Jo visos un visur ir kaut kas labs, tāpat kā visos un visur ir kaut kas slikts. Mēs šo labo vai slikto varam pastiprināt, pievēršot tiem domas, un šādā veidā mēs varam palīdzēt evolūcijai vai – traucēt; mēs varam realizēt Logosa gribu, vai arī varam pretoties Viņam.

Ja tu par otru slikti domā, tu vienlaicīgi dari trīs sliktas lietas:

1) Tu tā vietā, lai apkārtējo telpu piepildītu ar labām domām, piepildi ar sliktām, un tādā veidā vairo pasaules skumjas.

2) Ja cilvēkā ir tāds ļaunums, kādu tu iedomājies, tu ar savām domām to pastiprini un baro, un tādā veidā savu brāli padari sliktāku tā vietā, lai darītu viņu labāku. Bet visbiežāk šī ļaunuma nemaz nav, tu to esi tikai iedomājies, un šajā gadījumā tava sliktā doma pavedinās tavu brāli uz sliktu, un, ja viņš to vēl nav darījis, tā viņu var padarīt par tādu, kādu tu viņu iedomājies.

3) Tu piepildi savu prātu ar sliktām domām, tā vietā, lai piepildītu ar labām, tādā veidā tu aizkavē pats savu izaugsmi un tiem, kuri spēj redzēt, kļūsti par neglītu un nožēlojamu, tā vietā, lai kļūtu par skaistu un pievilcīgu.

Taču šī ļaunuma, kas nodarīts sev un savam upurim, nepietiek nosodītājam; viņš visiem spēkiem cenšas savā noziegumā iesaistīt arī citus cilvēkus. Viņš steidzas pastāstīt savu slikto vēsti, cerībā, ka viņi ticēs; un tad visi kopā sāk izgāzt ļaunās domas par nabaga upuri. Un tā turpinās no dienas dienā un piedalās nevis viens cilvēks, bet tūkstoši. Bet vai ir skaidrs, cik šis grēks zemisks un šausmīgs? Tev no tā jāatbrīvojas uz visiem laikiem. Nekad ne par vienu nerunā sliktu; atsakies uzklausīt, ja kāds runā par citiem sliktu un īsi pasaki: „Varbūt tas viss nav taisnība, bet ja arī būtu, labāk par to nerunāt”.

Parunāsim par cietsirdību. Tai ir divi veidi: ar nodomu izdarīta un bez nodoma. Pirmās mērķis ir sagādāt otrai dzīvai būtnei ciešanas; tas ir vislielākais grēks – drīzāk velna kā cilvēka darbs. Tu droši vien teiksi, ka neviens cilvēks tā nedara; taču cilvēki tā bieži darījuši un turpina to darīt katru dienu. Tā rīkojās inkvizīcija; daudzi dievbijīgi cilvēki to darīja savas ticības vārdā. To dara vivisekcijās; daudziem skolotājiem tas kļuvis par paradumu. Visi šie cilvēki cenšas attaisnot savu cietsirdību, atsaucoties uz tradīciju; taču noziegums paliek noziegums, jo tā dara daudzi. Karma nerēķinās ar tradīcijām; cietsirdības karma – briesmīgākā no visām. Katrā ziņā Indijā nav attaisnojuma tādai morālei, jo Indijā vienmēr ir bijis pienākums nevienam nedarīt ciešanas. Tāpat cietsirdības karmai jāpiemeklē visus, kuri „sporta pēc” iet nogalināt Dieva radības.

Es zinu, ka tu tādas lietas nedarīsi, zinu, ka mīlestības uz Dievu dēļ tu katrā šādā situācijā protestēsi. Taču mēdz būt cietsirdība vārdos, ne tikai rīcībā; ja cilvēks runā, lai aizskartu otru, viņš izdara tieši tādu pašu noziegumu. Arī to tu nedarīsi, bet reizēm nepārdomāts vārds nodara tādu pašu ļaunumu kā kaitniecība ar nodomu; tādēļ tev jābūt modram, lai nejauši nekļūtu cietsirdīgs.

Parasti cietsirdība notiek neplānoti. Gadās, ka cilvēku pārņem tāds skopums un alkatība, ka nedomā par tām ciešanām, kuras sagādā citiem, maksājot pārāk maz, vai liekot dzīvot trūkumā sievai un bērniem. Cits domā tikai par sava jutekliskuma apmierināšanu un nejautā, cik dvēseļu un ķermeņu pazudinājis, apmierinot savas kaislības. Lai izvairītos no dažām apgrūtinošām minūtēm, gadās, ka saimnieks nesamaksā saviem strādniekiem norunātajā dienā, turklāt nedomā par grūtībām, kurām viņš cilvēkus nolemj. Tik daudz ciešanu nodarīts tikai vieglprātības dēļ – sakarā ar neprasmi domāt par to, kā vienu cilvēku rīcība ietekmē citus cilvēkus. Bet Karma neko neaizmirst, arī cilvēku aizmāršība tai nav arguments. Ja tu vēlies uzsākt Ceļu, tev jādomā par sekām visam, ko tu dari, lai neiesaistītos neapdomīgā cietsirdībā.

Māņticība – otrs lielais ļaunums, arī tā izraisījusi daudz šausmīgas cietsirdības. Māņticības verdzībā nonācis cilvēks nicina gudrākus un cenšas likt tiem rīkoties tāpat kā viņš. Padomā par cietsirdīgo slaktiņu, kuru izraisīja māņticība, kuras dēļ jāupurē dzīvnieki, vai par vēl lielāku māņticību, ka cilvēkam uzturā nepieciešama gaļa. Padomā par to ļaunumu, kuru māņticība radīja attiecībā uz Indijas apspiestajām šķirām, un tu redzēsi, cik nežēlīgas cietsirdības tā izraisīja pat starp tiem, kuri zināja brālības pienākumu. Daudz noziegumu cilvēki šīs māņticības murgu dēļ izdarīja Mīlestības Dieva vārdā, tāpēc esi modrs, lai tevī nesaglabājas ne mazākās māņticības pēdas.

Tev jāizvairās no šiem trijiem lielajiem noziegumiem, jo tie ir šķērslis ceļa turpināšanā, grēkojot pret Mīlestību. Tev ne tikai jāizvairās no ļaunuma, tev jābūt arī aktīvam labā vairošanā. Tev tik dedzīgam jāvēlas kalpot, lai vienmēr būtu modrs un nepalaistu garām izdevību kalpot ne tikai cilvēkam, bet arī dzīvniekiem un augiem. Tev jāizrāda šī gatavība katru dienu ik sīkumā, lai tas kļūtu par paradumu, un lai tu nevarētu paiet garām, kad radīsies retais gadījums, lai paveiktu kaut ko diženu. Kad tu tieksies pēc savienošanās ar Dievu, tam nav jānotiek tevis dēļ, bet tādēļ, lai kļūtu par instrumentu, caur kuru Viņa Mīlestība varētu plūst uz taviem tuviniekiem.

Tas, kurš ir Ceļā, nedzīvo sev, bet citiem, viņš no sevis ir atteicies, lai kalpotu visiem. Viņš ir kā spalva Dieva rokās, ar kuras palīdzību Dieva domas var plūst un atrast izpausmi uz Zemes, bez kuras tās nevarētu sevi izteikt. Un tajā pašā laikā viņš ir dzīvs uguns vadītājs, izstaro pasaulē Dievišķo Mīlestību, kura piepilda viņa sirdi.

Gudrība, kura dod spēku palīdzēt, Griba, kura vada gudrību, Mīlestība, kura iedvesmo gribu – tām jākļūst par tavām īpašībām. Griba, Gudrība un Mīlestība – lūk, trīs Logosa aspekti; tu, kas vēlies veltīt sevi kalpošanai Dievam, tev šie aspekti jāpauž pasaulē.

Skolotāj, es gaidu Tavu balsi, meklēju brīnišķo Gaismu, cenšos izprast Tavu Gribu sadzīves nelaimju vidū.

Ļauj man uztvert Tevis doto zīmi skaļajā, aklajā pūlī. Ļauj man sadzirdēt Tavu balsi Zemes skaļajā dziesmā.