Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:
– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu
– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu
Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!
«Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!
«Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs
Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Vecāki taču paši viņus ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.
Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.
Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.
Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.
Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.
Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.
Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.
Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.
Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.
Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.
Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.
Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).
Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.
Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.
Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.
Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.
Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).
Jūs paši nolēmāt, ka Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU, apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!
“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.
Avots: http://lubovbezusl.ru/
Tulkoja: Ginta FS
