1. Vājie cilvēki. Es zinu, ko darīt, lai viņi sevi nesāpina. Bet viņi turpina
Šajā rakstā psihologs Andrejs Žeļvetro stāsta par to, kā pēc 10 gadu psihologa darba nācis pie atziņas par daudzu savu darbību bezjēdzību.
Viņš ir pazīstams ar rakstiem par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem. Raksti tiek aktīvi apspriesti internetā un publicēti laikrakstos un žurnālos. Viņa vizītkarte ir treniņš, kas saucas “aprakšana, dzīvam esot”. Šajā apmācībā dalībnieks iziet cauri vairākiem posmiem, no kuriem viens – tikt apraktam zārkā pilnīga reālisma apstākļos. Vispirms viņš to bija pats izmēģinājis un sapratis, cik tas ir spēcīgs instruments, lai sāktu jaunu dzīvi!
Ielūkosimies psihologa visai provokatīvajās un neordinārajās pārdomās, kuru moto “Vājš cilvēks – ne tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib” un kuras arī izraisīja karstas diskusijas viņa blogā.
Es neatceros, kāpēc tā ir noticis, bet kopš bērnības es uzskatīju, ka visi cilvēki ir labi un spējīgi. Ticēju, ka ļaunums var mainīties un kļūt par labo. Ticēju, ka meļi var kļūt par godīgiem cilvēkiem. Ka naivie var kļūt pieauguši. Vājie – spēcīgi. Mantkārīgie – dāsni. Nabadzīgie – bagāti. Muļķi – gudri.
Tas daļēji ir iemesls, kāpēc es izvēlējos psihologa profesiju. Es redzēju, kā cilvēki cieš no grūtībām un nelaimēm. No stulbuma un gļēvulības. No nezināšanas, nedrošības, vājuma, bailīguma, skaudības, viltus un visa pārējā, kas padara mūs nelaimīgus. Vispār – mēs ciešam arī no tā, kas dara mūs laimīgus. Piemēram, ja vājais tiek pie varas. Kad nabagam tiek dota nauda. Kad labie strādā ļaunuma labā. Kad nelieti sāk mīlēt…
Es gribēju palīdzēt cilvēkiem, kuru ciešanas es redzēju. Vēlējos nospiest slēdzi viņu galvā, lai viņi vairs nedarītu to, kas izraisa sāpes. Un man izdevās! Patiešām. Arī tagad es to varu. Bet ir viens “bet”, kas neliek man mieru. Šie cilvēki drīz atkal uzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Viņi atgriezās pie tā paša, no kā tā cieta.
Es atklāju, ka bieži vien vīrieši ir visneaizsargātākie un grūtāk pārdzīvo neizdevušos attiecību sāpes. Bet uz konsultācijām nāk sievietes. Puišiem nav drosmes atzīt savu ievainojamību.
Kas notiek ar vājajiem klientiem? Tu rūpējies, atbalsti, tici un šķiet, ka viņš sāk ticēt sev. Bet. Atkal ir šis “bet”. Kaut kā trūkst, kaut kas noticis, kāds aizvainoja. Un viņš sāk atkal gausties. Viss atgriežas sākuma stāvoklī.
Ir stipri cilvēki un ir vāji. Šie vājie vienmēr cietīs, viņiem vienmēr kaut kas pietrūks, citi viņus izmantos, viņiem nekad nepietiks veselības, laimes, mīlestības un naudas. Vājie var būt jūsu draugi vai radinieki, kam pastāvīgi gadās problēmas darbā, attiecībās, veselībā u.c. Pret jums viņi izturēsies kā pret tualetes podu, kurā noskalot visus savus uzkrātos atkritumus – aizvainojumu, vilšanos, sūdzības.
Kāda ir galvenā stipro un vājo atšķirība? Vājš – tas nav tas, kas nevar, bet tas, kurš negrib. Tas arī viss. Apstrīdēt to nav jēgas. Kā zināt, ko cilvēks grib? Paskaties, ko viņš dara. Ja nedara – tātad negrib. Piemēram, ja tu sūdzies par sāpēm mugurā, ko tu dari? Tikai uzsmērē pretsāpju krēmu? Ar to nepietiek, jāapmeklē ārsts, speciālā vingrošana utt. Ja neko no tā nedari, tad nečīksti!
Stiprie cilvēki, kuriem sveša vergu valoda
Mans draugs reiz jautāja, kas ir mani klienti? Es teicu, ka galvenokārt tās ir nelaimīgas meitenes un sievietes, kas cieš. Viņš teica, ka tas ir nepareizi. Klientiem vajadzētu būt veiksmīgiem cilvēkiem, kuriem kādā dzīves posmā nepieciešama īslaicīga psihologa palīdzība. Palīdzot, jūtot līdzi un izrādot empātiju nelaimīgiem cilvēkiem, neko labu nesaņemsi. Ne materiāli, ne profesionāli.
Es daudz esmu domājis par šo jautājumu. Un pēdējo punktu pieliku, strādājot pēdējās vēlēšanās ar politiķiem. Divu mēnešu laikā gandrīz ik dienas tiekoties ar cilvēkiem no dažādiem sabiedrības slāņiem: no spēcīgajiem pašreizējiem deputātiem līdz lauku iedzīvotājiem, kas vēlējās kļūt par savas mazās teritorijas deputātiem, es sapratu, ka draugam bija taisnība. Lielāko negatīvo stresu es piedzīvoju strādājot ar “vājajiem” cilvēkiem, kas tikai izlikās, ka vēlas mainīt pasauli. Daudzi no viņiem nevēlas papūlēties pat savā labā. Un šī niecība vēlas mainīt valsti uz labo pusi? Nekad dzīvē! Tādu cilvēku bija vairāki simti. Es godīgi centos palīdzēt viņiem tāpat kā stiprajiem. Bet viss velti. Es biju neapmierināts, dusmīgs uz sevi un viņiem. Es meklēju pieeju viņiem. Bet man bija jāatzīst: ja cilvēks nevēlas darīt labu pat sev (jā, tas prasīs piepūli) – es neesmu nepieciešams.
Vai jūs zināt, kā jāizturas pret vājajiem? – Viņi ir jākomandē. Truli jākomandē. Jāsaka – dari tā un šitā. Bez dialoga, bez jebkādām pārdomām. Neprasot, ko viņi domā, ko jūt. Kad sāc iesaistīt viņus dialogā, viņiem rodas aizdomas, ka vēlies atņemt viņu svēto bezdarbību. Tāpēc es saku – komandē! Vienkārši komandē vājos cilvēkus. Nedomā, vai tu viņu ievainosi ar tādu attieksmi vai nē. Neuztraucies. Komandē! Vadi. Viņiem tas patīk. Viņi saprot tikai šo valodu. Tā ir vergu valoda. Tā ir viņu dzimtā valoda.
3. Cilvēki nemainās?
Kad biju Psiholoģijas fakultātes students, ļoti ilgu laiku nesapratu, kāpēc klienti gadiem iet uz psihoterapiju. Vai tad tiešām nevar tā “čik-čik” un atrisināt problēmu? Tad es uzzināju, ka atrisināt problēmu ātri ir iespējams. Un nepieciešams. Bet cilvēks no tā nemainās. Viņš dzīvo tāpat, tāpat izturas pret sevi un citiem cilvēkiem un “putru” savā galvā nēsā no viena psihologa pie otra. Tāpēc secinājums, ar kuru es cīnījos 10 gadus, izklausās kā spriedums – cilvēki nemainās. Var mainīties viņu dzīves kvalitāte, viņi var kļūt bagātāki un pat mainīt savas dzīves jēgu. Bet iekšēji viņi paliks uz visiem laikiem tādi, kādus viņus izaudzināja dzīve un vecāki.
Pat narkomāns, pirms tam nelaimīgs, smirdošs un nolaidies, pēc tam pievērsies Dievam un staigājošs izgludinātā kreklā, joprojām paliek tas pats, kas bija. Vājais un atkarīgais! Mainījies tikai viņa atkarības objekts. Tagad par viņa narkotiku kļuvis Dievs.
Cilvēki nemainās.
Tieši 10 gadus man vajadzēja, lai atklātu šo acīmredzamo patiesību.
10 gadus es cīnījos, lai pierādītu, ka cilvēki var mainīties.
Un 10 gadus esmu zaudējis šajā cīņā. Stiprais būs stiprs. Vājais – vājš.
P.S. Reiz mežā mani apraka zemē zārkā. Tur bija šauri, smacīgi, neērti. Un es sāku izģērbties: atpogāju kreklu, attaisīju jostu, novilku kurpes, ar pirkstu galiem novilku zeķes. Un šajā brīdī es ļoti labi apzinājos dzīves pamatnoteikumu: kamēr tu vari kaut ko mainīt – tu esi dzīvs. Ja tu neko nedari savā labā, nekas nemainās – tu esi miris. Tāpēc es nepalīdzu mirušajiem.
Ieskats komentāros pie raksta psihologa blogā
• Ziniet, tā dīvaini lasīt ko tādu no psihologa, tiešām… Cilvēki mainās. Un cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, un, ja jūs nespējat to kvalitatīvi sniegt, tad cilvēks atslīd atpakaļ ne tāpēc, ka viņš ir “vājš”, bet tāpēc, ka jūs nepietiekami palīdzējāt un viņš neizveseļojās.
• Jums tāpēc arī nekas neizdodas, ka jūs šos cilvēkus, kurus uzskatiet par vājiem, nicināt.
• Izskatās pēc izdegšanas sindroma, pienācis laiks iziet personisko terapiju. Patiesībā man patika autora godīgais rūgtums, bet manā skatījumā tas balstīts uz diviem maldīgiem pieņēmumiem: “Esmu ģeniāls psihoterapeits” un “Ir pareiza un nepareiza dzīve”.
• Manuprāt, šis raksts nav paredzēts, lai parādītu psihologa nekompetenci, bet iedvest klientam domu – ja es ar jums darbojos, tad uzskatu par stipru un tādējādi jums viss būs labi.
• Kompetences trūkums. Katrā ir spēks, kas slēpjas aiz vājuma, psihologa uzdevums – atklāt, atbrīvot šo spēku.
• Es domāju, ka vājie cilvēki var mainīties. Dzīve patiesībā ir daudzšķautņaina, katrs cilvēks ir vesela pasaule. Daudziem cilvēkiem pienāk brīdis, kas liek pamosties. Un notiek pārsteidzošas izmaiņas. Kādam pietiek ar vizīti pie psihologa, bet kādam nepieciešams nokrist līdz pašai apakšai, lai notiktu visa pārvērtēšana.
• Spēcīgs psihologs spēj lauzt un radīt personību. Vājš psihologs saņem naudu par čīkstēšanas uzklausīšanu.
• Stipri cilvēki neiet pie psihologa, viņi paši meklē veidus, kā izkļūt no sarežģītām situācijām. Apmeklē tie, kas paši netiek galā un tas ir vājums.
• Vai esat vīlies sava darba efektivitātē un vispār profesijā? Jūs rakstāt, ka viss ir iepriekš noteikts, vai ne? Tad kāpēc jūs rakstāt un publicējat rakstus? Norādāt savu tālruni? Spēle? Žanra krīze? Sadalīt cilvēkus stiprajos un vājajos – dīvaini.
• Cilvēks var mainīt kaut ko sevī tikai pats. Punkts. Citi var pateikt priekšā, parādīt, motivēt (iespējams), mācīt, piespiest utt. Bet pārmaiņu procesu “palaiž” tikai pats cilvēks.
• Ikvienam ir tiesības izvēlēties. Dažiem – dzīvot ar savu vājumu. Citiem – nodarboties ar pašmācību. Vēl citiem – vērsties pie speciālistiem ar cerību saņemt palīdzību. Rakstā es vairāk redzu tikai finansiālas intereses pēc stipriem klientiem. Vai nu raksts ir provokatīvs (labā nozīmē) vai ar mērķi sajaukt prātus)).
• Rakstīts, ka vājie mūžīgi sūdzas, bet par ko šis raksts? Par to, ka psihologs sūdzas par saviem klientiem.
• Šāds drosmīgs apgalvojums “cilvēki nemainās!” izklausās tāpat kā “visi vīrieši – cūkas, bet sievietes – pērkamas”. Plakani un vienpusīgi.